Vasara

9.Nācēja tuvojas lēnā gaitā

Nācēja tuvojas lēnā gaitā, nodur­tām acīm. Tā mēdz pastaigā­ties mūķenes klostera dārzā pirms vakara dievkalpojuma. Viņa pat nepamana Ķīra god­bijīgo sveicienu, un rudmatis, vēlēdamies slēpt savu apjukumu, pāris reižu nervozi ieklepojas. Tikai tad, kad nācēja jau ir pavisam tuvu un Kīrs vēlreiz noņem cepuri, jaunā sieviete paceļ acis, paskatās uz sveicinātāju un smaidīdama pamāj ar galvu. Tajā pašā acumirklī arī Totss paceļ savu plat­mali ar spalvu, pie kam viņa apaļajās acīs pavīd izbīlis.

Jaunā sieviete apstājas un ielūkojas Totsam tieši acīs. Pēdējais vīrišķīgi iztur šo skatienu, kaut gan viņš jūtas tā, it kā acīs būtu iebiruši smilšu graudi. Pēdējā mirklī viņš pat pasmaida un noglāsta savas rudās ūsiņas.

— Žēlīgā debess! — nācēja iesaucas. — Tas taču ir … tas taču ir Totss … Totsa kungs.

— Jā, jā, — Totss atbild, — tas esmu es. Un, ja nemaldos, jūs esat Tēle… Tēles jaunkundze… no Rajām.

— Pareizi pareizi!

Jaunieši priecīgi tuvojas viens otram un pasniedz roku sveicienam. Kīrs mīņājas un knosās aiz Totsa muguras, kamēr jaunava pamana arī viņu un atņem sveicienu. Sī pēdējā darbība noris negribīgi un pavirši, it kā viņai būtu jāsamierinās ar neatvairāmu neveik­smi; jaunavas skatiens ir kā liptin pielipis Totsa sejai un augumam.

— Jūs esat ļoti pārvērties! — Tēle brīnās. — Izaudzis tik liels un spēcīgs, ka grūti pazīt. Ja te nebūtu Ķīra kunga, es laikam aizietu garām un pat… Nē, tas tie­šām ir savādi! Un nemaz taču nav pagājis ilgs laiks, kopš jūs redzēju pēdējo reizi.

— 0, tomēr! — Totss pieklājīgi pasmaida. — Ir to­mēr pagājis dažs labs gadiņš. Arī jūs esat pārvērtusies, Tēle… Tēles jaunkundze. Tiešām, ja jūs man būtu nākusi pretī kaut kur Krievijā, tad… esmu pārlieci­nāts, es jūs nebūtu pazinis.

— Labi jau, labi, bet kā jūs nokļuvāt šeit dzimtenē?

— Nu tā … atbraucu, un viss. Iespējams, ka palikšu tepat un sākšu saimniekot Aizpuros.

— O, tas būtu lieliski! — Tēle iesaucas. — Mūsu dzimtenei nepieciešami izglītoti cilvēki, tas ir, mācīti zemkopji. Noteikti palieciet šeit, Totsa kungs.

— Bet viņam kājās ir išiass, — Kīrs iepīkstas Tot­sam aiz muguras. — Viņam vispirms jāizārstējas.

Sie vārdi apsvilina Totsa dvēseli kā ar nātrēm un draud izjaukt labi iesākto sarunu. Sajā mirklī lielkun­gam no Krievijas pēkšņi kļūst skaidrs, ka daļa cilvēku dzīvo pasaulē tikai tāpēc, lai būtu citiem par krustu. Apmēram līdzīgu patiesību pirms viņa jau ir atklājis Kīrs un pārdzīvo šo neapgāžamo patiesību ļoti skaudri.

— Ko jūs teicāt, Ķīra kungs? — Tēle jautā.

— Hē! — Kīrs skābi iesmejas. — Išiass, išiass!

— Ko tas nozīmē? — Tēle interesējas un diezin kā­pēc nosarkst. Pār viņas spirgto, daiļo seju pārslīd ēna.

— Nē, es tik tiešām nezinu, ko Ķīra kungs ar to_gri­bēja sacīt, — Totss ieklepojas un greizi pašķielē uz skolas biedru. Pirms Kīrs pagūst ko iebilst, viņš tur­pina: — Protams, jums taisnība, Tēles jaunkundz, dzim­tenei vajadzīgi izglītoti zemkopji — par to nav šaubu, bet… Bet, redziet, mums trūkst zemes. Aizpuri ir par maziem, lai… Ja varētu kaut kur piepirkt klāt, tad patiešām varētu pielietot jaunāko sistēmu zemkopība. Bet pagaidām … Velns zina …

— Ak, ko jūs, -— Tēle attrauc, — Aizpuri nemaz nav tik maza saimniecība.

— Jā, bet Aizpuri ir līdz ausīm iestiguši parādos,— Kīrs it kā nožēlodams pašūpo galvu.

Par šo piezīmi Totss būtu gatavs nopūst Ķīra dzīvī­bas sveci, lai tā nodziest. Un viņš to darītu bez jebkā­diem sirdsapziņas pārmetumiem, tikpat mierīgi, kā viņš no rīta dzer kafiju. Taču Tēles klātbūtne neļauj pielietot pret nelietīgo pulgotāju nekādus skarbākus ietekmēša­nas līdzekļus. Totss pamlņājas no vienas kājas uz otru, it kā netīšām uzkāpj Kīram uz varžacīm, nomurmina «pardon» un aizdedzina papirosu.

— Parādiem nav nekādas nozīmes, — Tēle piebilst pēc īsas pauzes. — Parādi tiks ar laiku samaksāti. Ja saimniecība būs labi nostādīta, tā kļūs daudz ienesī­gāka. Vai nav tiesa, Totsa kungs?

— Protams, — Totss atbild. — Un, kas attiecas uz zemkopību, par šiem jautājumiem vispār nevajadzētu spriest personām, kuras savā mūžā nav redzējušas nekā cita kā vienīgi šķēres un pletīzeri.

Kīrs nosarkst. Viņš groza un knibina sava spieķa spožo rokturi ar tādu neatlaidību, it kā. gribētu to dabūt nost.

Tēle nojauš, ka skolas biedru attiecībās kaut kas nav īsti kārtībā, un maina sarunas tematu.

— Kur jūs pašlaik gribējāt iet? — viņa pievēršas abiem jaunekļiem. Un, it kā baidīdamās, ka viņas jau­tājums varētu izraisīt jaunas nesaskanas, tūlīt pie­bilst:

— Ja jums nav nekur jāsteidzas un atliek kaut cik laika, aiziesim līdz Rajām, pasēdēsim mazliet, iedzer­sim tēju un patērzēsim. Mums ir tik daudz kopīgu at­miņu un paziņu, par garlaicību nav jābažījas.

Kaut gan abi jaunekļi ir noskaņoti viens pret otru naidīgi, izdzirduši šo priekšlikumu, tie it kā jautājot saskatās. -

— Jūs laikm gribējāt kaut kur iet? — jautā Totss pēc īsām pārdomām. — Varbūt mēs iztraucējām jūs?

— Ak, ko nu! —- jaunava atteic. — Man nav padomā nekas svarīgs, aiziešu rīt, parīt vai, vienalga, kad.

— Ļoti labprāt, — nomurmina Totss, un visa kompā­nija sāk virzīties uz Raju pusi. Totss laiku pa laikam zagšus apbrīno Tēles skaistos matus, kas biezām pīnēm apņem jaunavas galvu. Krievijas viesim kādreiz likās, ka Tēlei ir pastrups deguns, bet tagad viņam jāatzīst sava kļūda, jo viņš ir pārliecināts, ka tik glītu degunu redz pirmo reizi mūžā. Jaunavas acis, tāpat kā agrāk, ir dzidri zilas, bet daudz lielākas, nekā Totss tās kād­

reiz bija iedomājies. Totsa skatiens pārslīd uz Tēles ple­ciem, ko ieskauj viegls, zils lakatiņš. Totss atceras, ka skolas laikā viņš nezin kādēļ bija iedomājies, ka Tēle visu mūžu paliks maza un strupa; tagad viņam ar ap­brīnu jāatzīst, ka šī jaunava ar līganajiem gurniem augumā ir garāka par vidēju. Protams, viņas stāvu pa­dara mazliet garāku spožās kurpes ar augstajiem papē­žiem, bet arī bez tām Tēlei būtu garuma diezgan. Jau­navas baltās, labi koptās rokas liek nojaust, ka Tēle sevi pārāk neapgrūtina ar darbiem saimniecībā.

Kīrs tipina te Totsam blakus, te aiz muguras, reizēm cenšas pat iespraukties starp Tēli un Totsu, bet katru šādu mēģinājumu pēdējais izjauc, sparīgi vicinot pā­tagu. Galu galā arī nelaimīgajam rudmatim kļūst skaidrs, ka viņš, kaut arī pēc skaita trešais, draud kļūt par piekto riteni. Pēkšņi viņš skaļi iešņācās, saper ar spieķi nātres un dadžus ceļa malā un klusi pie sevis kaut ko nomurmina. Tāda rīcība kļūst Totsam nepane­sama, viņš atkal domās aicina sev palīgā kādu «varu», kas pievāktu garkājaino šņācēju un nogādātu tādā vietā, kur tas justos pavisam nelabi. Bet «varai», acīm redzot, arī tagad ir svarīgākas darīšanas, nekā noņem­ties ar skroderzeļļiem kapsētā.

— Totsa kungs, vai jūs visu laiku bijāt Krievijā? — jautā Tēle.

— Jā, visu laiku.

— Kādēļ jūs neatbraucāt mūs kādreiz apciemot?

— Tam ir dažādi iemesli, — Totss atteic. — Gribēju atbraukt vairākkārt, bet velns sazin . . . Katru reizi, kad jau taisījos doties ceļā, man piedāvāja citu, labāku vietu kādā attālākā muižā. Neko darīt, nācās nekavējoties pārcelties. Labas vietas neaug kokos, vienalga, vai tas būtu Krievijā vai kur citur.

— Tas tiesa, — Tēle piekrīt. — Mēs bieži jūs atce­rējāmies abi ar Tali, vai jūs vēl atceraties Tali?

— O, jā, — protams! —- Totss iesaucas. — Atceros visus, ar ko gāju skolā.

— Jā, Arni Tali… — Tēle klusi, it kā pie sevis at­kārto, — tepat no Sārēm… Jā, mēs bieži sarunājāmies par jums, Totsa kungs, un atcerējāmies, kā jūs skolā, ai, kas gan tur viss nenotika! Vai neesat aizmirsis, kā jūs man kādreiz pārplēsāt jaku?

— Jā, — Totss vainīgi pasmaida. — Man ļoti žēl, ka es toreiz …

— Ak, ko jūs! — Tēle smejas. — Es taču to neatgā­dināju tādēļ, lai jums ko pārmestu. Tagad, pēc gadiem, mēs taču nesāksim naidoties par saplēstu jaku! Lai tur notika kas notikdams, tagad šie mazie piedzīvojumi ir manas visdārgākās atmiņas.

Smejoties atsedzas viņas baltie, vienādie zobi, kuru skaistumu Totss nespēj vien apbrīnot. Arī skolas laikā Tēle bieži smējās, bet toreiz Totsam šīs divas snieg­baltās zobu rindas nelikās nekas sevišķs, tās viņam atgādināja peļu zobiņus. Nosodīdams savu toreizējo neattapību, muižas pārvaldnieks tagad sevi klusībā no­lamā par pēdējo «stulbeni».

— Jā, — Tēle turpina, — jūs bieži atceras ne vien es un Tali, bet arī pārējie mājnieki. Mani vecāki ļoti priecāsies, jūs ieraugot.

— Hm … — Totss pasmaida. — Bet sakiet, Tēles jaunkundz, — viņš pēkšņi kaut ko atceras, — jūs dzīvojat tepat tuvumā, vai jūs nezināt, kur patlaban atrodas Arnis Tali? Ja viņš būtu mājās, mēs varētu iegriezties arī Sārēs. Arnis bija krietns zēns, tikai mazliet grūt­sirdīgs.

— Nē, mājās viņa nav, — Tēle gausi saka un ar skumīgu, it kā ilgu pilnu skatienu paraugās uz Sāres pusi. — Savas brīvdienas viņš vienmēr pavada uz lau­kiem; bet šogad nav vēl atbraucis. Viņš dzīvo pilsētā. Varbūt atbrauks vēlāk, vasarā, bet tagad … tagad viņš vēl ir pilsētā.

— Savādi, — Totss prāto. — Kāpēc Arnis dzīvo pil­sētā, ja viņam tur nav ko darīt?

— Kas to lai zina, — Tēle klusi piebilst, raudzīda­mās tālumā. — Tā ir viņa paša darīšana. Arnis jau sen nav man rakstījis. Vispār viņš vairs neraksta ne­vienam, pat ne mājniekiem. Māte dienu no dienas gaida viņu mājās, bet Arnis nebrauc.

— Žēl! — nopūšas Totss un aizdedzina jaunu papi­rosu.

— Ko tur var zināt, — Kīrs iepīkstas, — varbūt vi­ņam pilsētā brūte. Un ja nu viņam žēl to atstāt?

Uz šo jautājumu Tēle un Totss atbild ar ilgu klusē­šanu. Pār jaunavas seju pārslīd tumša ēna. Tēles lūpu kaktiņā ietrīsas kāda sāpīga krunciņa, kuru Totss līdz šim vēl nebija pamanījis.

Muižas pārvaldnieks saprot, ka skolas biedra izteiktā piezīme ir nevietā, tāpat kā ne velnam neder neviens viņa šodien izteiktais vārds. Totsam rodas vēlēšanās atriebt ne vien par viņam nodarītajām pārestībām, bet arī par Tēli.

— Man drīz būs jābrauc uz pilsētu, — viņš beidzot ierunājas, — es viņu labprāt apmeklētu, bet nezinu adresi. Vajadzēs kādudien aiziet uz Sārēm un apjautā­ties. Viņi taču zinās, kur Arnis dzīvo?

— Adresi zinu arī es, — Tēle pēkšņi it kā atdzīvojas, — vismaz pavasarī viņš tur vēl dzīvoja. Varbūt Arnis pēdējā laikā pārcēlies citur?

Totss izņem piezīmju grāmatiņu, atzīmē Tali adresi un saka:

— Es noteikti aiziešu. Viņš bija lāga zēns.

— Pasveiciniet arī no manis, — Tēle piebilst, — un pasakiet, ka viņu gaida mājās.

— Labi, — Totss saka, uzsizdams pa kabatu, kurā viņš iebāzis savu piezīmju grāmatiņu.

Jaunieši nokļūst Rajās.

— Kāda lepna pils! — Totss brīnās, apstādamies pie dzīvojamās mājas. — To es saprotu, tas jau atgādina Krieviju. Tādā mājā var dzīvot. Vai jūs, Tēles jaun­kundz, zināt, cik desetiņu zemes Raju saimniecībai?

— Nē, to es jums tiešām nevaru pateikt, Totsa kungs, — Tēle atsaka smiedamās un viegli uzlec pa kāpnēm, kas ved Raju plašajās istabās.

— Ahā, nu jā … — Totss nomurmina un seko Tēlei.

Tajā brīdī, kad tie abi gatavojas ieiet istabā, Tēle

atskatās. Kāpņu priekšā stāv Kīrs, ripina starp pirk­stiem savu šauro platmali un dīvaini klanās, pie kam viņš tik briesmīgi viebj seju, it kā tikko būtu norijis ko ļoti skābu.

— Nu, Ķīra kungs, — meiča uzsauc, — ko jūs vēl gaidāt? Nāciet iekšā!

— O, es nezinu, negribu jūs apgrūtināt, — rud- rnatis pazemīgi atteic. — Ļoti pateicos! Varbūt trau­cēju. Es … es …

— Kas tās par valodām? — jaunava skaišas. — Kuru tad jūs traucējat? Nāciet iekšā, netielējieties!

Kīrs negribīgi, sānu pa priekšu bīdīdams, ieiet istabā.

Saimes ļaudis ļoti priecājas par tālo viesi. Daudz, ļoti daudz jautājumu un atbilžu tovakar dzird Raju ērberģa lielistabā. Totss, sakrustojis kājas, stāsta par Krieviju, par jaunajām «zemkopības un lauksaimnie­cības sistēmām» un kultūras pasākumiem dzimtenē. Viņš ļoti daudz smēķē un pacienā Raju saimnieku ar svešumā pirktajiem papirosiem. Un atkal Kīrs jūt, ka Krievijas kungs viņu pilnīgi aizēno ar savām spožajām runas dāvanām. Lai saka un domā, ko grib, bet šis kādreizējais balamute, kuru ķesteris pirms dažiem ga­diem saukāja par savu zārka naglu, šķiet, ilgajā prom­būtnē tiešām apguvis daudz zināšanu. Vai papum galu galā tomēr nebija taisnība, kad tas viņu, Georgu Ad­niēlu, sūtīja paskatīties, kā ļaudis pasaulē dzīvo?

Pēc vakariņām vēl brīdi rit dzīvas sarunas, tad saim­nieks un saimniece aiziet. Lielistabā paliek Tēle ar abiem skolas biedriem. Tie piemin visus bijušos skolas biedrus un biedrenes. Laiku pa laikam Totss izsaka par kādu visiem zināmu zēnu vai meiteni tik asprātīgu pie­zīmi, ka Tēle sāk skaļi smieties un Kīrs kaunīgi saviebj muti. Reizēm muižas pārvaldnieks ievij sarunā kādu jocīgu epizodi no savas dzīves, ar tādu degsmi un hu­moru aprakstīdams sarežģīto situāciju un izkļūšanu no tās, ka Tēle bieži it kā jautādama palūkojas uz runā­tāju: vai tas tiešām ir bijušais Totss un Kentukijas Lauva, kuru savā laikā uzskatīja par Paunveres apriņķa skolas sodību?

Atdzisušo tēju uzkarsē no jauna. Tēle atver visus lo­gus līdz galam vaļā, apsēžas atkal pie galda, un saru­nas un tējas dzeršana turpinās. Jau tuvojas pavasara nakts, grieze uzsāk vienmuļīgo dziesmu, kaut kur tālumā, laikam kapsētā, pogo lakstīgala, bet trīs cil­vēki sēž pie galda Raju lielistabā un dūc kā lieli dun­duri. Laiku pa laikam šo dūkšanu pārtrauc Tēles dzidrie smiekli un Totsa motoram līdzīgie mm-mm-ph-ph-ph.

Totss jūtas gluži kā pats savās mājās un priecājas, ka Tēle nekļūst pret viņu vēsa un noraidoša, par ko viņš sākumā bija tik nobažījies. Par laimi, arī skolas biedrs Kīrs šovakar atturas no savām parasti tik dzēlīgajām piezīmēm, un tas vēl vairāk uzlabo Totsa jau tā lie­lisko omu. Protams, viņš nepavisam nav aizmirsis Ķīra pirmītējo izturēšanos, viss ir kaut kur pierakstīts, at­riebība gaida, un procenti aug un sakuplo gluži kā pati igauņu zeme.

— Uzvilksim vēl vienu dūmu, — Totss beidzot no­saka, — un tad aši projām.

— Neaizmirstiet nodot sveicienus, kad būsiet pil­sētā, — Tēle sauc no kāpnēm.

— Neaizmirsīšu, neaizmirsīšu! — Totss apsolas. — Ar labu nakti!