Vasara

17.Skolas biedru sarunas iztraucē satrauktas balsis

Skolas biedru sarunas iztraucē satrauktas balsis aiz atvērtā loga. Pavecs vīrietis pie pumpja atstāsta kaimiņam kādu noti­kumu, pie kam viņš savu runu pārsāla stipriem izteicieniem, kas tiek adresēti kādai trešai personai. Balsis ar katru brīdi pieaug skaļumā, kamēr runātāji sāk ķērkt. Cik var nomanīt, strīda dalībnieku skaits aizvien pieaug, jo tagad vīru balsis sāk nomākt spiedzīga koloratūra, kas, liekas, ir uzņēmusies galveno partiju balsu jūklī. Vis­dažādākās noskaņās atkārtojas viens un tas pats vārds: līdaka.

Skolas biedri ieklausās.

— Diezin ko tas Kipels tur atkal nemās, — Tali īgni bilst.

— Ai, tā ir parasta lieta. Kipels kārto rēķinus ar kaimiņiem, — Lēsta smaida. Totss pieiet pie loga, iz­stiepj kaklu un paraugās ārā. Kipels stāv pie sūkņa aci pret aci ar vīru piķainajā priekšautā, nikni rājas un vicina pa gaisu zivi. Mazliet tālāk stāv veļas skalotāja ar mitru veļas vīkšķi. Sētas mājiņā uz palodzes skaļā balsī čivina jauna sieviete ar bērnu uz rokām. Ielas pusē pie mājas kāpnēm stāv resna kundze sārtu seju, ar brillēm uz acīm; viņa laiku pa laikam raida brīdi­nošus izsaucienus strīdinieku virzienā. Kundze mīņājas no vienas kājas uz otru un nervozi žvadzina atslēgu saišķi. No otrā stāva raugās lejup sirms večuks kara­vīra mundierī. Mazs kaķēns slienas stāvus gar Kipela stilbu un skūpsta zivs asti.

Pēkšņi vīrs ar pikaino priekšautu paceļ siksnu, ko tas slēpis aiz muguras, un iešauj Kipelam pa stilbiem. Kaķēns ieņaudas, uzmet kūkumu un nozūd. Tajā pašā

mirkli ari sitējs saņem savu tiesu: atskan varens blīk­šķis ar zivs asti, kurpnieka seju izdaiļo mitras gļotas. Nākamajā mirkli Kipela kaklu skar slapjā veļas grīste, kas paliek karājoties uz viņa pleca.

— Hm-hm, hū-hū-hū! — Totss smejas.

— Ko viņi tur dara? — Tali jautā. — Plūcas?

— Nieki vien, — muižas pārvaldnieks atteic, vēl vai­rāk izstiepdams kaklu, jo mājas stūris draud noslēpt jautro ainu. Pēc brītiņa Kipels, neizlaizdams no rokām zivi, atstāj kaujas lauku.

— Tā ir viena mūžīga žuļiku banda te pagalmā! — viņš saka, pārkāpdams slieksni. — Nočiepuši, sātani, man zivi no ledus — vāri nu zupu vai taisi cepeti. Nu tad es uztaisīju vienu varenu blīkšķi nelaiķes piemiņai un trāpīju tieši tam, kam vajadzīgs. Piķis viņu zina! Viens otru apsūdz. Trešais apgalvo, ka man otras zivs nemaz neesot bijis. Vai tā ir kārtība? Ja es būtu saim­nieks, es aiztriektu ratā šo jūdasu bandu, lai godīgiem cilvēkiem būtu miers!

— Ak, ko jūs ņematies, — Tali atmet ar roku. — Pil­nīgi pietiek ar vienu zivi.

— Tā! Pietiek ar vienu zivi! Ar puszivi arī pietiek virumam, taču tā vairs nebūs uhā, bet. .. Es nezinu, kas tā būs, bet uhā tā nebūs. Es jums būtu pagatvojis vakariņās smalkas riktes, bet šī nolādētā sēta mudž no visādiem zagļiem un bandītiem, kas čiepj visu, tik­līdz tiem uzgriež muguru. Neko darīt, mēģināšu kaut ko sabrūvēt no tās pašas vienas zivs, ja jau reiz esmu apsolījis. .

Tēvocis Kipels sirdīdamies ieiet savā vigvamā un spēcīgi piecērt durvis.

Pēc dažām minūtēm draugi dzird viņu sacērtam kādu preču kasti, lai sagādātu kurināmo vakariņām.

— Tā tas notiek katru dienu, — Tali saka. — Vēlāk nāks pie manis sūdzēties.

— Kāpēc sūdzēties, pats taču saplūcās? — Totss brīnās.

— Kipels ir Tali kastelāns, ekonoms, adjutants… vārdu sakot, viņš ir Tali īrnieks, — Lēsta paskaidro.

— Viņš man teica, ka senāk esot strādājis pie Tosova vai Nosova par veikalvedi, — Totss pastāsta. — Bet man tas vienalga — mēs nepabeidzām iesākto sarunu. Vai tiešām tu nevari panākt, ka tavus darbus iespiež?

— Esmu visādi izmēģinājies. Man neatliek nekas cits kā vienīgi stenēt un vaidēt, un plātīt rokas.

— Nu, nu, — muižas pārvaldnieks mēģina draugu uzmundrināt un pārliek savu išhiasa piemeklēto kāju pār otras kājas celi, atbalstīdams muguru pret dīvāna atzveltni, — varbūt stāvoklis vēl nemaz nav tik bez­cerīgs. Padomu var atrast allaž, ja tikai pienācīgi meklē. Vajag mācēt spārdīties, tad izkulsies cauri visur. Jā … Tikai vienā lietā neviens nezina padoma — ne es, ne kāds cits. Es vairs neesmu vakarējais, Krievijā dzīvodams, esmu daudzko pieredzējis un pats reizēm pēries kā pliks pa nātrēm, bet, kā redzat, esmu izspru­cis ar veselu ādu, tikai nezinu, ko iesākt ar šo trīskārt nolādēto Paunveres skroderi. Nu jā, tas nav galvenais. Kā liekas, jūs vēl atceraties — es senāk daudz lasīju visādas grāmatas par velniem un raganām, arī indiāņu stāstus. Dzejojus gan nelasīju, tas tiesa. Tos lasīšu tad, kad iznāks tava grāmata. Tagad atceros, ka uz šo grā­matu vākiem bieži bija rakstīts: izdevusi tāda un tāda grāmatu tirgotava. Piemēram: Lākmaņa izdevums … Tas ir: Lākmanis nopirka no kāda rakstnieka viņa sa­cerējumu, iespieda to un grāmatas pārdeva. Vai nav tiesa?

— Ir.

— Bet ja tu, Lēsta, tagad saņemtos un nodrukātu savu darbu uz paša rēķina? Tad tev būtu jāsedz izde­vumi par papīru un drukāšanu. Vai tā ir?

Lēsta pamāj ar galvu.

— Nu redzi, tad tev pašam būtu tiesības pārdot šīs grāmatas. Tad tu, kā sacīt, būtu pats sev saimnieks un varētu parādīt izdevējiem garu degunu. Nē, iznāk, ka tu pats tad būtu arī izdevējs. Galvenais ir grāmata, kas to izdevis, — nav svarīgi.

— Ak Tots, Tots! — Lēsta iesaucas, viņa acis iemir­dzas. — Tavs padoms ir ģeniāls. Bet šo plānu mēs abi ar Tali izperējām jau pirms tevis.

— Vai tad šis plāns ir slikts?

— Plāns ir labs. Plāns, kā jau teicu, ir ģeniāls… Bet… bet, mīļais, dārgais skolas biedri, saki man — kur es ņemšu tik daudz naudas, lai segtu iespiešanas izdevumus? Atbildi man uz šo jautājumu, pēc tam aiz­nesīsim šo nelaimīgo rokrakstu uz drukātavu vēl šodien.

— Ahā, — Totss pagroza galvu, — nu jā… nauda .. . Bet saki man — cik īsti šī iespiešana varētu izmaksāt?

— Ja es pārdotu visas mūsu mantas, kuras mēs ar Tali uzskatām par vislabākajām, — Lēsta paskaidro, — un atmestu visu nederīgo, tad tūkstoš šādu grāmatu izmaksātu apmēram trīssimt rubļu.

— Hm, trīssimt rubļu… — Totss nomurmina.

Telpā iestājas klusums. Lēsta bezcerīgi nodur galvu,

Tali, atbalstījis zodu delnās, nogrimis dziļās pārdomās. Toties jo skaļāks troksnis ir vigvamā. Tur Kipels, nag­lām griezīgi čirkstot, izārda un sacērt kastes pavardam.

— Diezin vai maz ir vērts drukāt?… — Beidzot Tali klusu saka, it kā vērsdamies ar šo jautājumu vai­rāk pie sevis nekā pie citiem.

Lēsta pēkšņi paceļ galvu un uzmet draugam jautā­jošu skatienu.

— Kā? — muižas pārvaldnieks brīnās. — Kādēļ tad rakstīt, ja nav vērts drukāt? Raksta taču tādēļ, lai drukātu…

Tali neatbild. Atkal iestājas klusums.

Lēsta pasmaida un tad nedroši ieminas:

— Visi, kas raksta, cenšas savus rakstus nodrukāt. Protams, vienam otram uz to ir lielākas tiesības nekā citiem, atkarībā no darba mākslinieciskās vērtības. Bet tāda vēlēšanās ir visiem.

— Raksti un lasi pats, — Tali drūmi atsaka. — Var jau dot izlasīt arī kādam citam … bet kādēļ tu gribi, lai tavus dzejoļus lasītu visi?

— Visi? … — Lēsta atkārto, kautrīgi smaidīdams.

— Nu jā, velns parāvis, — Totss iedegas, — nevienu taču ar varu nespiež lasīt, — kas gribēs, tas nopirks grāmatu un izlasīs, kas negribēs — nepirks.

— Stāsta, ka dzejošana esot dvēseles izģērbšana, — Tali prāto. — Kas tur par prieku tikt izģērbtam? Tā ir sevis pazemošana.

— Un tomēr — visi pasaules lielākie dižgari ir pa­zemojušies, — Lēsta iebilst. Viņa balss skan jau ma­nāmi drošāk un noteiktāk.

— Varbūt ne visi. Tomēr! Es nemaz nedomāju strī­dēties, tas man izspruka tāpat nejauši, klausoties jūsu sarunā. Punkts. Patlaban mana vislielākā vēlēšanās būtu, lai tu visdrīzākā laikā varētu nodrukāt savus darbus.

Tali atkal sāk šķirstīt grāmatu.

— Nē, patiesību sakot, Totsam ir taisnība, — Lēsta vēl vienmēr nespēj nomierināties. — Ja jau kāds ko raksta, tad tas noteikti raksta ar tādām cerībām, ka uzrakstīto reiz ieraudzīs drukātu. Citādi daudzi sekotu tā grāmatu tirgotāja padomam, kas… Ak jā, es aiz­mirsu pastāstīt, ka Tartu tomēr ir kāds grāmatu tirgo­tājs, kurš man paraksta vietā — «neiet cauri» sacīja kaut ko citu. So grāmatu tirgotāju es sapratu. Viņš no visiem grāmatu tirgotājiem, bez šaubām, ir pats godī­gākais un vēlē man labu. Ar saviem skarbajiem vārdiem viņš mani, kā jau vieglprātīgu jaunekli, gribēja paglābt no slidenā rakstniecības ceļa. Viņš, tāpat kā citi viņa amata brāļi, brīdi parakņājās manos rakstos un tad sacīja: «Jaunais cilvēk, jūs esat saķēzījis daudz lokšņu laba, bieza papīra. Vai jūs patiešām domājat, ka fab­rikas ražo papīru tikai tāpēc, lai tādi neprašas kā jūs apskribelētu ar visādām muļķībām? Sis papīrs maksā apmēram septiņdesmit piecas kapeikas, bet tagad tas vairs nemaksā neko, jo jūs esat sabojājis. Sīs driskas vairs nav derīgas pat iesaiņošanai. Un tagad pēc visa tā jūs vēlaties, lai es, vecs cilvēks, turpinātu jūsu muļ­ķības, tas ir, lai es paņemtu vēl vairākus tūkstošus lokšņu tāda laba, skaista papīra un uzdrukātu virsū jūsu ēverģēlības. Nē! Pievāciet sabojāto papīru, ejiet mājās, nožēlojiet savu vieglprātību un turpmāk nešķie­diet veltīgi laiku un dārgo materiālu, ko var izmantot lietderīgāk.» Jā, tā viņš teica … Es iznācu no grāmatu veikala un nezin kādēļ nosaucu šos viņa vārdus par tīro zeltu. Nu jā.:. Un, ja visi rakstnieki zinātu, ka viņu rakstus sagaida vienīgi šāda veida vērtējums, es nezinu, vai kāds no viņiem vēl ņemtu spalvu rokā, lai ko uzrakstītu.

— Tas ir atsevišķs gadījums, un to nekādā ziņā ne­var pieņemt par mērauklu, — Tali iebilst.

— Pats par sevi saprotams. Es negribu apgalvot, ka šā večuka vārdi iespaidotu visu rakstniecību, — tas bija tikai piemērs. Bet, starp citu, es esmu ļoti pateicīgs par viņa atklātību; vecais man pateica acīs to, ko pie sevis klusībā domāja visi grāmatu tirgotāji.

— Labi, labi, — Totss gausi novelk, — tas viss ir ļoti jauki, bet kas tādā gadījumā notiks ar tavu sace­rējumu?

— Nekas, — Lēsta atsaka. — Jāiet tik uz mājām un jānožēlo sava vieglprātība.

— Hm… — muižas pārvaldnieks prāto. — Un to­mēr tu esi pārliecināts, ka tavus rakstus būtu vērts drukāt. .. hm, hm . . .

Uz sliekšņa parādās Kipels, noņem pakausī atstumto cepuri, jocīgi paklanās un lūdz «jaunos kungus» vig­vamā uz vakariņām. Pēc zivju viras tiek nogaršots vēl groks, un jautrās sarunas ieilgst līdz pusnaktij. Bei­dzot Totss noliekas uz Tali dīvāna, izstiepj ceļā nogu­rušo ķermeni, novēl sev visu labu un mierīgi guļ līdz rītam.