Vasara

14.Jā jau visu laiku tikai jāmaksā un jāmaksā

Jā jau visu laiku tikai jāmaksā un jāmaksā un klāt nekas ne­nāk, tad nav brīnums, ka ietau­pījumi sāk izsīkt. Kādā svēt­dienas priekšpusdienā pārvald­nieks, pārskaitīdams naudu, no­lemj, ka vajag kaut ko darīt: vai nu viņam jāsadabū papildu līdzekļi, vai arī jāatlaiž Lible un Mārtiņš un jāpārtrauc purva susināšana un līduma līšana.

— Mums jāaizņemas nauda, — pēc īsām pārdomām viņš saka tēvam.

— Parāds nav brālis, — tēvs atsaka. — Sveša maize tikpat kā skala uguns — nav ilgam laikam.

— Protams… Bet nauda, ko izlieto derīgi, atdodas ar uzviju.

— Ko tur var zināt, — večuks šaubās. — Rudenī jā­nodzēš kredīts kasē un vēl kāds vecs parāds, tāpēc ne­maz vairs negribētos aizņemties: baidos, ka saimnie­cība nenonāk zem āmura.

— Kur nu-zem āmura, — dēls atgaiņājas. — Un, ja arī tā būtu, — labāk lai nonāk zem āmura, nekā šitā nīkuļot. Kaut kas taču jādara, jāmēģina tikt uz augšu.

— Jā, mīļais dēliņ, tu esi jauns un vari tā runāt, tev vienalga, kā būs. Tu kaut kā iztiksi, bet iedomājies, kā izskatītos, ja man ar māti vecumā būtu jāiet ubagot. Vismaz ļauj mums aizvērt acis, tad dari un rīkojies, kā pats redzi.

— Nu, manis dēļ varat dzīvot vēl ilgi, pa pasauli arī nebūs jāklaiņo ne ar tarbu, ne bez tarbas, — dēls no­beidz sarunu. «Nē, to jau vajadzēja paredzēt, ka ar veco nekādi netikšu galā.»

Jāzeps paliek pie sava nodoma, atstāj pagaidām visus palīgus darbā un aizbrauc uz pilsētu. Iegadās tā, ka

Lestam tajā dienā piešķir atpūtu. Skolas biedri aiziet uz Tali dzīvokli, kur drauga prombūtnes laikā iekārto­jies Lesta.

— Nu, — Totss saka, — vispirms pastāsti — kā klā­jas tavai grāmatai! Pa to laiku es saņemšos un pastās­tīšu, kas notiek Paunverē.

— Grāmata … — Lesta smaidīdams atkārto. — Grā­mata ir gatava. Gribēju aizbraukt uz laukiem un aiz­vest tev un vēl dažiem draugiem pa eksemplāram, bet, tā kā tu esi atnācis pats, tad vari saņemt tūlīt.

Lesta pieiet pie grāmatu plaukta un paņem savu gara bērnu, savu pirmo grāmatu.

— Te tā būs, — viņš saka. — Vislielākā pateicība par tās iznākšanu pienākas tieši tev. Ņem un lasi, ja kādreiz atliek laiks, vēlāk pastāsti, kā labi patika.

— Hm-hm, — skolas biedrs aplūko grāmatu, — ļoti jauka. Tas nozīmē: no ārpuses izskatās glīta, bet sa­turs man vēl nav zināms. Taisnību sakot, dzejoļus es pārāk necienu. Dzejoļi paliek dzejoļi. Ak tā, tur ir arī stāsti, — tos es tūlīt ņemšu priekšā. Lieliski lieliski. Pats galvenais ir tas, lai cilvēks kaut ko darītu. Ne jau vienmēr viss notiek tā, kā tu vēlētos, tomēr sirds ir mie­rīga — vismaz esi centies. Vai nav tiesa, Lēsta? Ahā, vai re, tu-esi te vēl kaut ko ierakstījis pirmajā lappusē, nu jā: «Atmiņai dārgajam skolas biedram Totsam. Ar pateicību — autors.» Nē, nu, kas nu tur ko pateikties, labāk pasaki — vai esi kādu pārdevis?

— Grāmatu? Diemžēl ne. Pirmās nodrukāja tikai pagājušajā nedēļā, pārējās vēl atrodas spiestuvē. Pats nezinu, kā man veiksies ar pārdošanu. Grāmata gan ir izdota, bet reizēm es baidos, ka tagad īstās bēdas tikai vēl sāksies. Izdots tik daudz naudas … Ak jā, pa­rādu es tev vēl nevaru samaksāt, kaut arī gribētu, tādēļ, mīļais Tots, vēl mazliet pacieties. Gan jau ar laiku kaut ko pārdošu.

— Nē, nu, — Totss iesaucas, — es to nejautāju tā­dēļ, lai atprasītu parādu. Tas nav steidzami. Es gribēju tikai uzzināt, kā veicas, vai…

— Nē, — Lesta ierauj galvu plecos, — līdz šim ne­pavisam neveicas.

— Kā — neveicas? Nu kādu tu taču būsi pārdevis?

— Tici, Tots, — nevienu.

— Maz, — skolas biedrs krata galvu.

— Maz maz, — Lesta piekrīt. — Aizsūtīju redakci­jai, lai novērtē, kā jau tas pieņemts … Vienu aizsūtīju kādam vecam rakstniekam, otru — pazīstamam grāmatu tirgotājam … Zini, tam, kurš mani tik tēvišķīgi pamā­cīja. Visas ar . . . nu, veltījumu vai kā to sauc. Maniem amata brāļiem, protams, tiesības saņemt par velti, no dažiem paziņām bija neērti ņemt naudu . . .

— Velns lai parauj! Par velti un atkal par velti!

— Jā, neko darīt. Vakar Kipels iesita dažas desmit grāmatas padusē un aizgāja.

— Kur tad viņš gāja?

— To es nezinu. Varbūt uz Dubļupi zvejot.

— Hm! Nu bet vai tu esi piedāvājis grāmatu tirgo­tājiem? Vai šie arī nepērk?

— Esmu piedāvājis, un viens otrs arī paņēma dažus eksemplārus, bet — uz parāda; kad pārdošot, tad at­došot naudu, atskaitot četrdesmit procentus no cenas.

— Četrdesmit procentus! Tad jau labāk pārdot pa­šam tieši lasītājiem.

— Protams, ka labāk. Bet pasaki man — kur ir šie lasītāji? Es taču nevaru uzsviest grāmatu saini mugurā un iet uz ielas piedāvāt. Vai atkal: ja es staigāšu ap­kārt ar grāmatu nastu, tad man jāatsakās no sava tiešā darba. Vai nu šā, vai tā.

— Tiesa kas tiesa. Bet vai tu zini, kas tev jādara? Tu izsludini avīzē, ka iznākusi tāda un tāda grāmata, ļoti saistoša un… ja kāds to paņems rokā, tad neno­liks ātrāk, kamēr tā būs izlasīta. Un vēl pieraksti klāt, ka tu pārdod šo grāmatu pats, bez starpnieka. Protams, neaizmirsti uzrakstīt adresi, ka tur un tur . . .

— Nē, dārgais Tots, ari tas neiet. Pirmkārt, man kā ūpim būtu jānīkst pie grāmatām un jāgaida pircēji — tādam nolūkam man neatliek laika. Otrkārt, man trūkst telpu, es taču nevaru atvērt grāmatu tirgotavu Tali dzī­voklī. Treškārt, manu grāmatu dēļ neviens uz Tartu ne­brauks, ja to nevarēs nopirkt kur tuvāk. Ceturtkārt, piektkārt, sestkārt un manis dēļ kaut vai septītkārt, mani vienmēr pārņem briesmīgas izbailes, kad iedomā­jos, ka mani kāds uzlūkos un sacīs: «Ak tad jūs esat tas rakstnieks Lēsta … hm, hm!» Tad man izliksies, it kā šī persona būtu sekojusi man jau ilgāku laiku un tagad atradusi izdevību, lai ņemtu mani priekšā. Astot- kārt, devītkārt un trīsdesmit astotkārt, mani tik smagi nospiež parādi, ka es bieži zaudēju galvu un vispār nezinu, ko iesākt ar savām grāmatām.

— Nu labi, labi, — Totss nolemj, aizdedzinādams papirosu, — bet šī parādu nasta ne par matu nekļūs vieglāka, ja tu saliksi rokas klēpī un sāksi gausties. Arī es kādreiz žēlojos, un man netrūkst iemesla arī tagad, bet es drīz vien sapratu, ka tā ir muļķība. Ja tu esi tik bikls un negribi, lai tevi kāds uzlūko, tad dari tā … Jā, ko es gribēju sacīt, — žēl, ka es no šīm rakstniecī­bas būšanām nekā nesajēdzu, bet viena doma man bija, pagaidi… nu jā, tad dari tā: aiznes visu to vezumu — tūkstoš grāmatu vai cik tev to ir, — aiznes visu kādam kārtīgam grāmatu tirgotājam, samaksā viņam mazliet par starpniecību, lai pārdod un izplata tālāk. Pēc kāda laika, teiksim, pēc mēneša vai diviem, tu aiziesi, pār­baudīsi, cik pārdots, un iekasēsi naudu… Sādā veidā dažkārt pārdod preces Krievijā, es domāju, ka to pašu var darīt Igaunijā ar grāmatām. To sauc par nodošanu komisijā. Arī tu vari nodot savas grāmatas komisijā kādam tirgotājam. Tādam vīram kā tev tas būs visēr­tākais tirgošanās veids.

— Tots, — Lesta sajūsmā iesaucas, — tev ir visgai­šākā galva, kādu es jebkad esmu redzējis! Ja tu reiz dzīvē netiksi uz zaļa zara, tad tur netiks neviens. Ja jau tev tik lielas zināšanas svešā nozarē, kādām tad tām jābūt tavā paša darbā —- zemkopībā! Tiešām, tu spried par rakstniecību un grāmatu pārdošanu kā vecs, pieredzējis rakstnieks, kas nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Tici, Jāzep, es runāju patiesību un tiešām saku tev to, ko domāju.

— Nu jā, — Jāzeps glaimots pasmaida, — tomēr rakstnieks es nekad neesmu bijis. Ar rakstniekiem man līdz šim nekad nav gadījies sastapties — tu esi pirmais rakstnieks, ko es pazīstu.

— Tieši tāpēc tas ir neparasti, tieši tāpēc es tā ru­nāju. Cik daudz man bija jāskraida apkārt un jātaujā, kamēr uzzināju to, ko nejauši atklāja paši apstākļi. Ar vārdu sakot, ari man šī komisijas lieta nav gluži sveša. Kārtīgs grāmatu tirgotājs prasa par starpniecību piec­desmit procentu — ne vairāk, ne mazāk.

— Piecdesmit procentu! — Totss satrūkstas. — Uja, nelabais!

— Jā, piecdesmit. Esmu diezgan vājš veikalnieks, to­mēr rēķināt protu. Sākumā mācījos apriņķa skolā, pēc tam papildinājos pilsētā. Liekas, ka neesmu kļūdījies. Tāpēc esi tik labs, paņem papīru un zīmuli un pārrē­ķini, pārbaudi, vai saskan. Te būs papīrs un zīmulis.

— Papīrs un zīmulis, — skolas biedrs atkārto, — labi, papīrs un zīmulis. Sāksim ar izdevumiem. Cik izmak­sāja iespiešana?

— Trīs simti piecpadsmit rubļu piecdesmit kapeikas.

— Lieliski. Atzīmēju. Cik tu rēķini par savu darbu?

— Kādu darbu? — Lēsta brīnās.

— Savu paša darbu .. . par rakstīšanu vai sacerē­šanu, vai kā to sauc?

— Rakstīšana … sacerēšana … Vai tad arī tas jā­pieskaita?

— Protams. Kāda velna pēc tev jāstrādā bez algas!

— Par to man nebija ne jausmas, — Lēsta pašūpo galvu un pēkšņi nosarkst. — Lai paliek… To neatzī­mēsim … Un arī nepieskaitīsim. Teiksim, ka izdevumi sasniedza trīs simti piecpadsmit rubļu piecdesmit ka­peikas.

— Nē, — Totss nomet zīmuli un sakrusto rokas. — Tā rēķjnāt es neprotu.

— Bet, dārgais Tots, — Lēsta gaužas, — par ma­nām pūlēm nav vērts runāt. Nu, kādreiz vakaros kaut ko uzrakstīju . . . citreiz naktī. . . prieka pēc. Nudien, nebija jau nemaz tik grūti. Padomā pats: kādas tur var būt pūles?

— Par katru darbu pienākas atalgojums, — Totss kļūst nopietns, — vienalga, vai to dara ar smiekliem un jokiem vai kaucot un zobus klabinot. Kad jokdaris sme­jas un jokojas, tad viņš par to saņem atlīdzību, un, kad velns baznīcā staipa zirga ādu, — arī viņš to ne­dara par velti. Nesaprotu, kas tu par cilvēku? Paklau­sies, ko tev saka vecais skolas biedrs Totss, — viņš jau vairs nekūņojas bērna autiņos. Pagaidi, nepārtrauc mani! Tu negribi atlīdzību par savu darbu? Tas nozīmē: pašlaik tu negribi tādēļ, ka tev ir nodrošināts cits darbs. Bet saki man, jaunekli, — kā tu iztiksi tad, kad atme­tīsi šo aptiekāra darbu un pārtiksi tikai no grāmatu rakstīšanas, mm, a? Atbildi man uz šo jautājumu, pēc tam es runāšu tālāk. Brīnos, ka to visu tev nav vēl izskaidrojis Kipels: viņš taču uzskata sevi par veiklu un viltīgu tirgoni.

— Redzi, draugs, — rakstnieks smaidīdams saka,

— lieta ir tāda, ka . . . Nē, es zinu, ka tu man vēli labu, bet es nezinu, ko tev atbildēt. Pirmkārt, es nekad ne­tikšu tik tālu, lai pārtiktu tikai no rakstniecības, un, otrkārt. . . otrkārt, ja arī kādreiz pienāktu tādi laiki, tad… tad jau redzēsim, kā būs tālāk. Treškārt, tagad vari novērtēt manu darbu un pūles, par kādu summu vien gribi, — tas grāmatas cenu nemainīs, jo, kā jau redzi, cena ir nodrukāta uz vāka.

— Jods parauj, — Totss iekaist, — tad vismaz re­dzēsim, cik tu esi zaudējis! «Lielos darījumos gadās ari zaudējumi,» saka krievs, un ar to būs jāsamierinās arī igauņiem. Bet vienmēr jāpārbauda, kādi īsti ir šie zau­dējumi, lai nākamajā pasākumā tos varētu izlīdzināt. Neesi muļķis! Es nezinu, bet skolā tu biji diezgan ap­ķērīgs puika. Tagad klimsti apkārt ar nokārtu degunu,

— Nu labi, — norātais atmet ar roku. — Raksti!

— Cik? — Totss atkal satver zīmuli.

— Raksti . . . raksti… ak, sodība!

— Kas par sodību?

— Nē, pagaidi, es domāju tā. Uh, nudien, nosvīdu. Septiņdesmit piecas kapeikas — papīrs, petroleja … petroleja … tinte… Ahā rokā ir! Raksti — deviņi rubļi.

— Tikai? Kādēļ ne apaļi desmit?

— Juhanam Līvam ir tāds stāsts, — Lesta atceras,

— kurā viņš raksta, ka esot saņēmis par kādu stāstu deviņus rubļus. Es, nudien, neesmu lielāks rakstnieks par Juhanu Līvu.

— Ak šitā. Es diemžēl neesmu to lasījis un nezinu, cik garš tas ir, bet deviņi rubļi par veselu grāmatu no­teikti būs par maz, noteikti — kā saka Kipels. Līva stāsts varbūt ir ļoti pamācošs un saistošs, bet tas katrā ziņā būs īsāks par tavu grāmatu. Bez tam tavā grā­matā ir ari dzejoļi. Un galvenais, dzirdi, galvenais: Līvs rakstīja vecā Mollera laikā, kad dzīve bija daudz lētāka nekā tagad un . .. un … Paklau, ko es tev sacīšu: tie nolāpītie grāmatu tirgotāji un izdevēji vai kā viņus sauc, nu tie, kas par citu darbu un pūlēm uzceļ sev mā­jas, — tie droši vien būs nodarījuši pāri arī Līvam.

— Gluži manas domas, — Lesta piekrīt. — Sis pēdē­jais punkts laikam būs vispareizākais.

— Nu redzi! — Totss priecīgi iesaucas. — Tu jau sāc šo to saprast. Tātad atmetīsim šos deviņus rubļus un nosauksim pavisam citu summu. Pagaidi, es redzu — tu atkal gribi sodīties, tad jau labāk izrēķināšu pats, cik tev pienākas par tavu grāmatu. Cik ilgi tu rakstīji?

— Grūti pateikt. Varbūt gadu, varbūt divus vai vēl ilgāk. Teiksim — gadu.

— Darīts! Teiksim — gadu. Labi — gadu. Pagasta rakstveža vidējā gada alga ir piecsimt rubļu, nepieskai­tot blakus ienākumus. Piķis parauj, tu taču ar šo grā­matu neesi nopelnījis mazāk kā rakstvedis vienā gadā. Atzīmēsim — pieci simti rubļu, ko?

— Kur nu!

— Ko, vai tas maz?

— Pārāk daudz! Par daudz, mīļais Totsīt! Nedzen jokus! Nudien, rakstnieku taču nevar salīdzināt ar pa­gasta skrīveri.

— Labi. Tad atzīmēsim divi simti piecdesmit, bet, ja tu vēl turpināsi gražoties, es nometīšu zīmuli un to vairs rokā neņemšu. Ar mieru?

— Lai notiek, — Lēsta padodas liktenim. — Raksti — divi simti piecdesmit.

— Tā. Iespiešana — trīssimt piecpadsmit rubļu piec­desmit kapeikas. Par rakstnieka darbu — divi simti piecdesmit rubļu. Kopā: pieci simti sešdesmit pieci rubļi piecdesmit kapeikas. Vai tev būtu radušies vēl kādi izdevumi?

— Nav.

— Nav. Labi. Tālāk — ienākumi, tas ir, paredzamie vai gaidāmie ienākumi, kad grāmatas būs nodotas ko­misijā. Grāmatas bruto cena ir sešdesmit kapeikas … Deviņi simti piecdesmit eksemplāru, nepieskaitot tos piecdesmit, ko tu, pieņemsim, izdalīsi bez maksas… Sanāk …sanāk…

Totss piemiedz kreiso aci, rēķina pāris minūšu, tad novelk zem skaitļu rindas divas svītras, ātri aizsmēķē papirosu, zīmīgi pamāj Lēstam ar galvu un saka:

— Iekritis! Lēsta, tu esi iekritis.

— Es zinu, — rakstnieks aši atsaka, — esmu iekritis.

— Citiem vārdiem: tu strādā ar deficītu. Iztrūkums sasniedz divi simti divdesmit rubļu piecdesmit kapeikas, ja rēķinām grāmatas neto cenu trīsdesmit kapeikas. Piecdesmit procentus paņem grāmatu tirgotājs par starpniecību — tiesa?

— Jā.

— Divi simti divdesmit rubļu piecdesmit kapeikas… Atzīmē šo summu, lai pieskaitītu pie savas nākamās grāmatas. Kad aprēķināsi otrās grāmatas izdevumus, noteikti aicini mani palīgā. Visa vaina ir tā, ka tu pār­dod savu pirmo grāmatu pārāk lēti.

— Es taču neiedomājos, ka būs jāmaksā tik augsti procenti, ka lauvas tiesu paņems grāmatu tirgotājs. Ja nauda par grāmatām ieplūstu manā kabatā, tad es neciestu nekādus zaudējumus.

— Hā, — Totss iesmejas, — septiņas reizes nomērī — vienu reizi nogriez, — vai tu tiešām nezini šo sakām­vārdu? Otrkārt, katrā pasākumā vislielākos ienākumus gūst tie, kas vismazāk dara. To tu, puis, nekad nedrīksti aizmirst. Un, ja gribi zināt, deficīts ir vēl lielāks, — tas man iešāvās prātā tikai tagad.

— Rimsties, Tots! — Lēsta rūgti pasmīn. — Man sāk reibt galva.

— Nekas, — pārvaldnieks atsaka. — Lai reibst vien, citreiz būsi gudrāks. Iegaumē! Tu izdevi par savu grā­matu trīssimt piecpadsmit rubļu piecdesmit kapeikas. Labi, šo naudu tu atgūsi tikai pēc gada. Vai ne? Nu jā. Bet kur paliek procenti? Ja tu šo summu būtu kādam aizdevis, tad pēc gada tev pienāktos … — pagaidi! — nu jā, tad pēc gada šī summa tev būtu palielinājusies vismaz par piecpadsmit rubļiem septiņdesmit septiņām kapeikām, bet tagad šī nauda tev nedos neko, protams, atskaitot sirdssāpes.

— Nudien, tu ieskaitīsi deficītā arī sirdssāpes.

— Nē. Sirdssāpes tu varēsi paturēt sev par mācību un brīdinājumu, lai turpmāk vairs nedarītu tādas muļ­ķības. Sirdssāpes paliks vienīgi tava paša un dieva ziņā, bet piecpadsmit rubļi un septiņdesmit septiņas kapeikas būs jānoraksta zaudējumos. Kopā iznāk divi simti deviņdesmit seši rubļi un divdesmit septiņas ka­peikas. Tāds ir galīgais deficīts, dārgais Lēsta.

— Jā, esmu iekritis . . . līdz ausīm . .. vienalga — daži rubļi šur vai tur, -— Lēsta nopūšas.

— Nekas, — pārvaldnieks secina pēc īsas pauzes. —• Tagad mēs vismaz zinām, cik lieli ir zaudējumi, un arī tas ir ko vērts. Starp citu, es pats gribu aiziet pie šī starpnieka — varbūt man izdosies nokaulēt dažus procentus. Nekas, nekas, nāks laiks, nāks padoms. Tikai žēl, ka tu nevari izturēt, ja cilvēki tevi uzlūko un saka: «Ak tad jūs pats esat tas rakstnieks Lēsta,» — citādi tu varētu pārdot grāmatas un bāzt naudu tikai savā kabatā.

— Tā nu tas ir, — Lēsta noplāta rokas, — neko da­rīt. Sis pretīgais ieradums man laikam iedzimts.

pasaka pāris stipru

— Tas ir Kipels, —

— Ahā, — Totss plati pasmaida,

sen neesmu redzējis šo vīru.

— Kipel! — Lesta uzsauc. — Ienāciet!

— Jawohl, — kāds atbild no priekšnama. Uzrunātais vēl kaut ko nomurmina un tad ar strauju kustību at­rauj durvis.

— Ahā, — nācējs apstājas uz sliekšņa, — opmaņa kungs ieradies! Lieliski! Tādu zvejas laiku kā šodien var pameklēt. Totsa kungs atnācis īstajā brīdī. Sveiki, sveiki! Iedomājieties, tie sasodītie bandīti atkal ielau­zušies manā istabā, saplēsuši murdu un apgriezuši visu otrādi. Velna nelieši! Ja dabūtu rokā, nudien, liktu šiem drusku padancot. Tā taču ir pilnīgi atklāta zagšana un laupīšana, velns parāvis, šito skādi! Nē, šodien pat va­jadzēs nolikt visus murdus un tīklus Tali istabā, citādi tie sātani mani izputinās.

— Tā, tā, — Lēsta prāto, — kad pārnāks Tali, viņa istaba būs pārvērsta par grāmatu noliktavu un tīklu šķūni. Atvelciet šurp arī savas kastes, tad Tali varēs pārvākties uz jūsu vigvamu un ierīkot tur kādu citu pasākumu, piemēram, atvērt putnu tirgotavu.