Vasara

15.Kesteris, iznācis no baznīcas, iz­brīnā iepleš acis

Kesteris, iznācis no baznīcas, iz­brīnā iepleš acis, ieraugot tik daudz bijušo skolnieku. Totss pastarpēm ir «piecirtis» bijuša­jai skolniecei un, par spīti Ķīra aizdomīgajiem skatieniem, iegri­mis ar to dzīvā sarunā. Raju Tēle it kā tīšām nemaz neievēro skrodermeistaru, laiku pa laikam kāds laipnāks skatiens tiek Kuslapam, nevis trīskārt nelaimīgajam rudmatim.

Ķesteris laipni visus sveicina, ilgi krata Totsam roku kā jau retam viesim un ielūdz jauniešus uz mirkli «pie sevis». Uzaicinājums tiek pieņemts, un visa sabiedrība virzās uz slavenās Paunveres skolas pusi, pie kam ķes­teris satvēris Totsa elkoni un vēlas šo to uzzināt par viņa gaitām svešumā. Tiem blakus soļo Tēle un tīksmi­nās par Totsa veiklo, asprātīgo valodu. Liekas, it kā būtu izlīguši divi vislielākie ienaidnieki, — pele skūp­stās ar kaķi. Bet, jo aizkustinošāks ir iespaids par trim pirmajiem gājējiem, jo dīvaināks tas ir par trim pēdē­jiem. Savādnieks soļo Totsam aiz muguras un smīnē­dams vēro sava skolas biedra jocīgos svārkus, laiku pa laikam uzmezdams Murkšķim pa uzmundrinošam ska­tienam. Un pēdējam ir ļoti nepieciešams uzmundrinā­jums, jo šī viesos iešana, šķiet, mazajam vīriņam ne­pavisam nepatīk: viņš soļo bailīgi, pilns šaubu, it kā prātodams, iet vai neiet. Viņš būtu Savādniekam ļoti pateicīgs, ja tas ļautu atgriezties pie baznīcas un sēdēt ratos līdz pat mājās braukšanai. Pats pēdējais «zogas» Kīrs, sāņus no iemītās taciņas, slēpdamies aiz kokiem un krūmiem, acīm redzot, meklēdams visgarāko aplin­kus ceļu uz skolu. Viņš it kā iet reizē ar citiem un ne­iet; neiet un tomēr iet. Kad ķesteris uz mirkli atskatās,

Kīrs pasper pāris soļu uz kājceliņa pusi un uzmanīgi pētī koku galotnes. Vispār gājiens, kas iesācies drau­dzīgi saliedētā rindā, beigās draud izjukt pavisam.

Kad ķesteris, Totss,un Tēle pieiet pie skolas galvenās ieejas, pie tā saucamā «glāžu forūža», Kīrs parādās pa­visam no pretējās puses un nokaunējies gar mājas stūri nāk citiem pretī. Ieraugot sava skolas biedra pārvērsto seju, Totss atceras Aizpuru veco foksteri, kurš allaž slepeni zagās līdzi mājniekiem un kuru nekad neredzēja ejot pa ceļu, taču, kad gājējs nonāca pie mērķa, suns jau gaidīja priekšā.

Ķesteris atlaiž Totsa elkoni, apstājas un lūdz ciemi­ņus iekšā. Kuslaps, zaudējis pēdējo cerību nokļūt atpa­kaļ pie baznīcas, ļauj darīt ar sevi visu, ko citi vien vēlas. Uz sliekšņa viņš no Savādnieka vēl saņem vienu uzmundrinošu dunku pa muguru, tā ka kautrīgais vīre­lis gandrīz klupšus ieklūp priekšnamā. Pats pēdējais, skābi smaidīdams un sānu pa priekšu bīdīdams, skolā ieiet Kīrs.

— Tie visi ir mūsu vecie draugi, — saka ķesteris, iepazīstinādams viesus ar savu lauleni. — Ja tu esi aizmirsusi citus, tad vismaz Totsu… Totsa kungu tu taču atceries.

Ķīru un Raju Tēli kā pastāvīgos Paunveres iemītnie­kus ķestera kundze pazīst jau sen. Totss ir dzīvs viņas atmiņās ar savu slaveno pagātni, vienīgi par Savād­nieku un Kuslapu ķestera kundze aizmirsusi gandrīz pilnīgi.

Namatēvs aicina ciemiņus apsēsties, tie novietojas puslokā ap ķestera rakstāmgaldu, bet ķesteris pats iesēžas savā atzveltnes krēslā. Raju Tēle un namamāte kaktā uz dīvāna uzsāk klusu sarunu.

— Nu, — ķesteris uzrunā jaunekļus, — pēc ilgāka laika mēs atkal esam satikušies, mani mīļie draugi. Esmu bezgala priecīgs, redzot savus bijušos skolniekus sveikus un veselus. It sevišķi priecājos tādēļ, ka jūs visi esat jau nodibinājuši sev zināmu stāvokli dzīvē un varat paši ar savām rokām un cenšanos nopelnīt sev dienišķo maizi. Lai dievs dod spēku jums nepagurt, staigājot pa iemīto taku, lai jūs allaž tiektos pēc mērķa, ko esat sev nosprauduši. Mazus un nevarīgus es jūs izvadīju grūtajā dzīves ceļā, lieli un spēcīgi jūs atgrie­žaties, lai apciemotu mani, savu veco skolotāju, kam galva jau kļuvusi sirma un kura mūžs slīd pretī saul­rietam.

Pateicos jums no sirds, ka neesat aizmirsuši savu ticības mācības skolotāju, kurš dažreiz varbūt bija skar­bāks, nekā vajadzētu, bet kurš tomēr jums vēlēja tikai labu un centās jūs izaudzināt par krietniem cilvēkiem, kā to prasa mūsu kristīgā ticība. Priecājos un pateicos radītājam, kas ir ļāvis mazajiem graudiņiem, ko iesēju jūsu dvēselēs, uzdīgt, sakuplot un nest augļus.

«Āmen!» Totss labprāt piebilstu pēc apsveikuma. Tas būtu apstiprinājums tam, ka runa, kas tik ļoti atgādi­nāja skolas laika sprediķi, tiešām ir nobeigta. Pie ķes­tera pirmajiem svinīgajiem vārdiem muižas pārvaldnie­kam likās, it kā viņš būtu atkal pieķerts pie kāda «ne­darba» un baidītos, ka ķesteris kuru katru acumirkli sāks atgādināt pagātnes notikumus. Viņš taču iesēja ķestera sakņu dobēs juku jukām visdažādākās sēklas… Tas bija Totsa pēdējais nedarbs. Taču, liekas, viss biju­šais ir nogrimis aizmirstības dzelmē, un, ja arī šis tas vēl pavīd atmiņā, tad to izgaisina atkalredzēšanās prieks.

Pēc īsa, bet nomācoša klusuma, kas iestājies pēc ķestera runas, Totss ieklepojas un patausta savu ādam- ābolu, it kā baidīdamies, vai tikai šis orgāns pastarpēm nav pārceļojis uz citu vietu. Visiem ir skaidrs, ka Krie­vijas viesis vēlas atbildēt sava bijušā skolotāja runai. Arī Raju Tēle un ķestera kundze pārtrauc sarunu un klausās. Kīrs zagšus paglūn uz dīvāna pusi un tad sāk cieši un neatlaidīgi skatīties griestos, kaut gan tur nav nekā, atskaitot varenu dzelzs āķi, uz kura, jādomā, kād­reiz karājusies lampa.

— Augsti godājamais un cienījamais skolotāj! — Totss ierunājas mazliet drebošā balsī. —- Arī mēs, kas esam šeit sapulcējušies, priecājamies jūs redzēt un …— Te orators apklust un skaļi nožagojas. Atkal iestājas klusums. Šķiet, it kā Totss būtu norijis teikumu, kas bija uz mēles, un gaida uzpeldam citu, labāku. Viņa klusais, taču ironiskais tonis, cik varēja spriest pēc pirmajiem vārdiem, nesolīja nekā laba. Vai nu aiz satraukuma, vai kāda cita iemesla dēļ vārdi «augsti go­dājamais un cienījamais skolotāj» izskanēja pavisam pretīgi. Savādniekam šī neveiklā uzruna un skaļā žago- šana šķiet vēl mokošāka nekā klusums, kas sekoja pēc tam. «Esi taču kaut reizi mūžā prātīgs!» viņam gribētos tam sacīt. Bet pastarpēm Totsa Pegass ir paguvis sa- vicināt spārnus un no jauna pacelties gaisā.

— …Jā, — viņš turpina, taču jau mazliet patīka­mākā tonī, — arī mēs priecājamies jūs redzēt un esam laimīgi, ka mūsu godājamais un cienījamais skolotājs ir sveiks un vesels. Jā, vesels … Dzīvodams svešumā, tālu no savas dzimtenes un skaistās tēvijas, atcerējā­mies… vai… hm… bieži atcerējos savu ticības mācī­bas skolotāju un skolu un nožēloju, ka nedzīvoju kaut kur tuvāk, lai varētu viņu kādreiz apmeklēt, ja atliek laiks. Bet neko nevarēja darīt, ceļš bija tāls un … Un mēs esam ļoti pateicīgi un ļoti pateicamies jums, godā­jamais un cienījamais skolotāj, par tām dārgajām un vērtīgajām pamācībām, ar kurām jūs izvadījāt mūs dzīvē, lai mēs tagad paši varētu nopelnīt sev maizi un … un gādāt par savu dvēseli.

Ķesteris labvēlīgi klana galvu, tad pievēršas abām sievietēm, it kā vēlēdamies apliecināt, ka viņa cerības par Totsu tomēr piepildījušās un sludinātā morāle ne­susi augļus.

Savādniekam liekas, ka viņš tūlīt paģībs: pats velns viņam nespētu sagādāt lielākas mokas kā Totss ar šo pēdējo teikumu. Nelaimīgajam pat izspiežas sviedri uz pieres, tik grūti viņam novaldīt smieklus.

No neapskaužamās situācijas viņu paglābj Kīrs, kurš arī grib apsveikt skolotāju. Rudmatis saprot, ka pār­valdnieka runa nav izdevusies: nu būtu īstais laiks pierādīt, ka viņš prot pateikt kaut ko labāku. Viņam palikuši atmiņā daži katķisma pantiņi kopš skolas lai­kiem — skaisti, jauki pantiņi, kurus tagad varētu likt lietā.

Rudmatis nobīdās uz pašas krēsla malas, sakrusto rokas un stostīdamies, it kā skaitītu lūgšanu, iesāk:

— Kā jau mans dārgais skolas biedrs atgādināja, mēs esam jums ļoti pateicīgi par tām … tām pamācī­bām, kuras mums devāt tik bagātīgi, kad gājām skolā.

Ar pateicību atceramies tos laikus, kad … kad mēs dzī­vojām tepat jums blakus, savā klasē, kur… kur jūs mums mācījāt paļauties uz visuvareno dievu to kungu, kurš … kurš … gādā un rūpējas par visiem, — tiklab par tārpiņiem laukā … par putniņiem mežā … kā … kā…

Pēc šiem Ķīra vārdiem kāds uz dīvāna iespurdzas, lielā zilā muša, kas jau labu laiciņu riņķojusi pie gries­tiem ap lielo dzelzs āķi, pēkšņi nolaižas uz runātāja deguna; šķiet, it kā zilspārnotais kukainis uzskatītu sevi par putniņu un vēlētos uzzināt par sevi ko tuvāk. Sis notikums it kā paralizē runātāja domas. Kīrs no­šķaudās un sāk skaļi šņākt.

— Ļoti labi, mīļais Kīr, — ķesteris grib viņu iedro­šināt. — Tālāk, tālāk!

Taču, pirms orators pagūst šņākoņu pārvērst vārdos, uz dīvāna kāds atkal iespurdzas un sāk skaļi smieties.

— Netraucējiet! Netraucējiet! — ķesteris kļūst nepa­cietīgs un dusmīgi paskatās uz dīvāna pusi.

Par vēlu. Nekāda vara vairs nespēj piespiest Ķīru turpināt; nosarcis līdz ausīm, viņš pēkšņi uzlec stāvus no krēsla, piesteidzas pie durvīm un sāk raudāt.

— Bet, mīļais Kīr! — ķesteris līdzjūtīgi iesaucas un dodas puisi mierināt. — Jūs taču pateicāt visu, ko vē­lējāties. Un tas bija ļoti labi sacīts. Nomierinieties un neņemiet par pilnu, ja jūsu patiesie un no sirds teiktie vārdi kādam izraisīja smieklus.

— Jods parāvis! — Totss čukst Savādniekam ausī,

— skroderis pamatīgi izgāzās. Tagad tava kārta.

— Liecies mierā! — Savādnieks atbild čukstus un pa­māj ar galvu uz dīvāna pusi, kur Raju Tēle, piespiedusi mutautiņu pie lūpām, velk aiz rokas ķestera kundzi uz otru istabu.

Totss it kā saņemas, pasmaida un saka:

— Tēles jaunkundz, jums šodien ir ļoti labs gara­stāvoklis.

— Jā, — Tēle smiedamās atsaka, — ķestera kundze man sastāstīja visādus jokus, tā ka …

— Ak šitā … nu jā, — Totss noglāsta savas ūsiņas.

— Tomēr dzimtenē savā ziņā ir labāk: te daudz cilvēku, kuru sabiedrībā iespējams pavadīt brīvo laiku. Protams,

arī Krievijā netrūkst ļaužu, bet velns zina vai hm, hm … tomēr nav tā kā savējo vidū.

— Pats par sevi saprotams. Palieciet vien tepat dzim­tenē, kā jau es jums reiz sacīju; te jums būs iespēja vienmēr dzīvot starp savējiem.

— Jā, bet tas ir atkarīgs no tā, vai… velns .vai hm … hm …

— Protams, — ķestera kundze piekrīt Tēlei, — diez­gan esat ceļojis pa plašo pasauli, laiks palikt uz vietas. Uz kustīga akmens sūna neaug.

— Tas tiesa …

Runas izjauc ķesteris, kurš atgriežas kopā ar raudošo Ķīru. Kaut ari Kīrs sevi uzskata par pilnīgi iznīcinātu, viņš tomēr nespēj pretoties svētā vīra aicinājumam. Lie­lajās bēdās Kīram palicis tikai viens mierinājums, un viņš iedomājas, ka tas slēpjas viņā pašā.

«Es neprotu runāt citu klātbūtnē,» viņš klusībā domā un nopūšas, «tas tiesa, bet ja viņi zinātu, cik man ir laba sirds un kā es bīstos dieva!»

— Nē, — ķesteris saka, — lai nu paliek. Nerunāsim vairs par to; viss. notika tā, kā bija jānotiek. So prie­cīgo tikšanos nedrīkst apēnot asaras. Neļausim niecīgai kļūmei aptumšot mūsu atkalredzēšanās prieku. Tagad ieturēsim kopīgu azaidu. Vai tu nebūtu tik laipna un neuzklātu mums galdu, — viņš uzrunā savu laulāto draudzeni.

Ķestera kundze pamāj ar galvu un kopā ar Tēli no­zūd blakus istabā, kur drīz vien atskan trauku šķin­doņa. '

— Nu, — ķesteris jautā, nosēdinādams Ķīru agrā­kajā vietā, un uzrunā Savādnieku, — kā tev labi iet?

—- Tāpat vien, — Savādnieks smaidīdams atbild,

— dienas rit.

— Hm … dienas rit… — ķesteris pagroza galvu.

— Un tu, Kuslap, kā tu dzīvo?

— Labi, — kalsenais vīrelis ātri nober un nodur galvu. Tā viņš ir atbildējis vienmēr, un tā viņš, šķiet, atbildēs līdz pašai nāves stundai.

— Paldies dievam, — ķesteris secina, — patīkami dzirdēt, ja kādam klājas labi un ja cilvēks ir apmieri­nāts. Galvenais dzīvē ir pieticība un pazemība. Augst­

prātība modina ienaidu un izraisa sašutumu tajos, kas stāv augstāk par mums. Vai nav tiesa, dārgie draugi?

— Jā, — Kīrs ieīdas, viņa vājo augumu atkal sa­drebina elsas.

— Protams, — Totss klusi piekrīt, jo ķesteris, it kā gaidīdams atbildi, uzmet viņam jautājošu skatienu. Muižas pārvaldnieks ir ievērojis, ka ķesteris uzrunā Savādnieku un Kuslapu uz «tu», kamēr viņu un Ķīru pagodina ar «jūs». Sādu šķirošanu Krievzemes kungs uzskata par pilnīgi dabisku, tikai nespēj saprast vienu: kādēļ ķesteris arī pīkstuli Ķīru dēvē par «jūs». Vai tā­pēc, ka Kīrs ir amatnieks? Kaut piķis parautu šos amat­niekus! Re, Savādnieks, kaut arī zemnieks, ir desmit­reiz krietnāks nekā šis Kīrs ar savu spožo spieķi un salmenīcu. Velns vai… hm, hm … Jā, pat Kuslaps ir par viņu pārāks. Bet ej nu sazini — sēžot ilgi vienā un tajā pašā amatā, cilvēki notrulinās, piemēram, šis pats Strupais Juris. Ja viņš vēl desmit gadus spēlēs ērģeles Paunverē un trenkās zēnus, tad var gadīties, ka sāks uzrunāt Totsu ar «tu», bet Ķīru ar «jūs».

Namamātei ierodoties, Totsa domu pavediens pār­trūkst. Ķestera kundze lūdz viesus azaidā. Ķesteris at­kārto laulātās draudzenes aicinājumu un viegli pakla­nās viesiem, paņem zem rokas Ķīru, kurš vēl vienmēr šņaukājas, un dodas uz ēdamistabu.

Totss piebiksta Savādniekam un čukst:

— Re, kā skroderis puņķojas un raud! Tagad šo nes kā s … uz skala, lai nenokrīt zemē.

— Ja tu neklusēsi, es tūlīt aiziešu, — Savādnieks tikko spēj valdīt smieklus. — Tam visam tā jābūt, tu nepazīsti smalko toni, nerūpējies par savu dvēseli.

— Parauj jods, — Totss paskaļi iesaucas, — es nepa­zīstot smalko toni! Gribētos zināt, kurš tad pazīst labāk par mani?

— Lai jau paliek, nāc taču vienreiz pie prāta.

— Ko nu ķēmojies, es tikai gribēju pateikt, ka būtu labāk, ja mēs visi sāktu pinkšķēt: interesanti būtu re­dzēt, ko Strupais Juris iesāktu ar šo kaucēju baru.

— Drošāk, drošāk, jaunie draugi! — ķesteris sauc no ēdamistabas.

— Vai dzirdi — drošāk! — Savadnieks ar vienu roku stumj Totsu uz priekšu, ar otru velk sev līdzi Kuslapu.

Kīrs jau sēž pie galda blakus ķesterim kā dzīva lelle un glūn caur pieri uz saviem skolas biedriem. Raju Tēle, ķestera kundze un vēl kāda jauna meitene, kas nesen ienākusi, viesus sagaidot, stāv pie galda.

— Veicīgāk, veicīgāk! — ķesteris mudina. — Iepazīs­tieties ar šo jaunavu, un tad sēdīsimies pie galda.

— Ernas jaunkundze, mana māsasmeita, — ķestera kundze norāda uz meiteni. — Gandrīz no tā paša Krie­vijas nostūra, no kurienes ieradāties jūs, Totsa kungs.

— Ļoti priecājos, — Totss veikli un iznesīgi pakla­nās. Viņš dedzīgi spiež pasniegto roku un cieši parau­gās meitenei acīs.

Kad arī Savādnieks un Murkšķis ir paklanījušies, katrs kā nu mācēdami, visi sasēžas 3p galdu namamā­tes norādītajās vietās. Starp citu, uz galda redz arī no pieliekamā atnestas vīna pudeles, kas siltajā istabā ātri apraso, un pilieni līčloču strūkliņā notek uz galdauta.

Jau pēc pirmās glāzītes, ko viesi iebauda kopā ar ķestera svētību, Totsa garastāvoklis manāmi uzlabojas. Tas ir vecais, labais ābolu vīns, par kura izgatavošanu ķesteris iemantojis atzinību un pat slavu. Vīns kā uguns ielīst dzīslās un uzmundrina pagurušo garu. Muižas pārvaldnieks ar manāmu interesi vēro viesus pie galda. It sevišķi viņu saista Ernas jaunkundzes zeltītās cirtas un baltā piere, kad meitene noliecas pār šķīvi. Un pēk­šņi, it kĀ pamodies no miega vai dziļām pārdomām, kādās tas diezgan bieži iegrimst uz šķūņa sliekšņa, kaļot nākotnes nodomus, viņš atceras, ka patlaban ir vasara un viņš atrodas dzimtenē — Paunverē. Totss sāk sajust puķu smaržas, kas ieplūst pa atvērto logu, un šodien pirmo reizi ieklausās putnu dziesmās. Viņu pārņem dzīvesprieks un rosme, kas ar visu vari tiecas izpausties vai nu svinīgā apsveikumā, vai pacilātās sa­runās. Taču viņš pamana, ka pārējie viesi no savām glāzēm iebauda tikai pusi vai vēl mazāk.

Pēc dažām nodeldētām frāzēm ķesteris ierosina atkal pacelt glāzes.

— Ā, — iesaucas namatēvs, nolikdams glāzi atpakaļ

uz galda, — es nemaz nepamanīju, ka Totsa kungs jau … Atvainojiet, tūlīt ieliešu.

— Nekas, nekas, — pārvaldnieks laipni mierina na­matēvu. Ar lielām pūlēm viņš šoreiz piespiež sevi atstāt glāzes dibenā lāsīti vīna, it kā acu apmānīšanai, kā dūmu aizsegam, lai no jauna nenokļūtu neveiklā situā­cijā. Pēc dažiem garšīgiem kumosiem viņam uznāk briesmīga kāre pēc tabakas; o, ja būtu iespējams, viņš aizsmēķētu reizē divus papirosus un kūpinātu kā no skursteņa. Bet, kā par postu, klātesošo vidū nav ne­viena smēķētāja, kas viņu atbalstītu; viņš jau kopš seniem laikiem pazīst ķesteri kā lielu smēķēšanas pre­tinieku. Laimīgā kārtā namatēvs pārāk nevilcinās ar nākamās glāzes piepildīšanu. Totsa vaigos sakāpj sār­tums, kustības kļūst dzīvākas. Totss aizmirst smēķē­šanu, viņu sagrābj varens satraukuma vilnis un noārda pēdējos šķēršļus. Krievijas viesis satver glāzi, pieceļas, uzmet Ernas jaunkundzei lūdzošu skatienu un notur sekojošu runu:

— Godātā namamāte, godātās jaunkundzes, godātais skolotāj un cienījamie skolas biedri! Ir pagājuši daudzi gadi, kopš šķīros no skolas un saviem mīļotajiem sko­lotājiem, un mīļotajiem skolas biedriem, un skolas bied­renēm, kopš pateicu sveiki saviem mīļotajiem vecākiem un devos tālā svešumā. Protams, ari dzimtenē es būtu atradis sev kādu vietiņu, kā atrod visi, kas meklē. Arī katķismā ir teikts, kā mēs to skolā mācījāmies: kas meklē, tas atrod. Noteikti… Bet es gribēju redzēt, kas notiek tur, tālāk, kā tur dzīvo cilvēki. Nu, tad gāju un skatījos, un iemācījos visu, kas man šķita noderīgs. Bet es nepavisam nevaru sacīt, ka man jau no paša sākuma klājies labi. Velns vai… hm, hm … es nevaru arī sa- cit, ka mani tur, Krievijā, kāds būtu gaidijis. Man ne­viens nenāca pretī un neteica: «O, esiet sveicināts, Totsa kungs no Paunveres, varbūt jūs būsiet tik laipns un apsēdīsietieš uz rozēm, un atpūtināsiet kājas, kamēr mēs jums pagatavosim mielastu no lakstīgalu mēlēm un kameņu medus.» Oho — velns vai… hm, hm … Mani cēla jau trijos no rīta un augu dienu trenca kā suni. Es nebūt nekaunos to pateikt savam godājamam skolotājam un saviem mīļotajiem skolas biedriem, un

skolas biedrenēm. Lai viņi zina, ka Totss savu pašrei­zējo stāvokli sasniedzis ar neatlaidīgām pūlēm un darbu, cīnīdamies ar visādiem Ivanoviem un Silkovi- čiem. Un, ja es tagad esmu bargs un prasu kārtību no tiem, kas ir zemāki par mani, tad tas ir mans pienā­kums, jo es pats esmu to visu piedzīvojis. Un … Un vispār man jāsaka, kā tajā dziesmā teikts, — tās mīles­tības neizjutu, ko guvu dzimtā ciematā. Dzimtenē saule spīd ar citu spožumu, kā mēdza sacīt mana nelaiķe, — nē, nevis nelaiķe, — viņa dzīvo … nu jā, nu, ka mājās saule spīd ar citu spožumu. Mājās tu piecelies no rīta, uzrāpies uz galda, sakrusto kājas un šuj, un šuj, kamēr uzvārās kafija. Vakarā uzvelc šķeltos svārkus … Nu jā, tas gan neattiecas uz to, ko es gribēju teikt, bet es vēlētos norādīt: lai cik grūti ir svešumā, mums spēkus dod cerība, ka reiz pienāks labākas dienas, ka tās sēk­liņas, kuras jūs iesējāt mūsu sirdīs, sāks dot ražu. Un es domāju, ka tās sēkliņas, kuras jūs iesējāt mūsu sir­dīs, sāks nest augļus un arī citas sēkliņas, ko sēj tīru­mos, sāks dot labāku ražu nekā līdz šim mūsu dzim­tenē, kur par pareizu lauksaimniecības sistēmu nevie­nam nav ne jausmas. Ar raudāšanu un gaušanos mēs savus tīrumus un pļavas nepalielināsim ne par sprīdi, un ar asarām neviens tās nespēs aplaistīt; un, kaut mēs ar zobiem iekostos sava tīruma malā un stieptu, kā velns vai, hm, hm… reiz baznīcā stiepis zirga ādu, kad uz tās nepietika vietas grēcinieku sarakstam, — tas neienestu mūsu klētīs nevienas sēkliņas, un žurkas tāpat kā agrāk varētu dancot pa tukšajiem apcirkņiem. Bet, kad mēs saņemsimies un uzarsim visas atmatas, nolīdīsim līdumus un nosusināsim purvus, no kuriem līdz šim nebija nekādu ienākumu, tad … tad ikviens redzēs, kāds neaptverams labums ir Miķelim no tā, ko Mikus negribēja mācīties, bet tomēr iemācījās. Un … un tagad, kad es atkal esmu dzimtenē savu godāto sko­lotāju un dārgo skolas biedru vidū, kur es tik laipni tieku uzņemts … uzņemts … ka vēlreiz pateicos savam cienījamam skolotājam un viņa cienījamai dzīves bied­renei par visu to labo, ko viņi man parādījuši, un es paceļu šo glāzi uz viņu abu veselību un uzsaucu urā!

Kaut arī šo izsaucienu neatbalsta neviens, izņemot

Ķīru, kurš kaut ko iemurmina savā vīna glāzē, puiši un meičas tomēr pieceļas, priecīgi saskandina glāzes, god­bijīgi paklanās pret ķesteri un viņa laulāto draudzeni un iedzer.

— Jā, — ķesteris noslauka ūsas, — tas bija labi teikts, izņemot… izņemot, nu, vienu otru mājienu par dzimto ciematu vai tā … Ikviens, kas uzcītīgs un cen­tīgs darbā un apzinīgi pilda savus pienākumus, ir vie­nīgi slavējams. Vienīgi slavējams. Jā, citādi tas viss bija ļoti labi teikts. Un es gribu cerēt, ka mans bijušais skolnieks, tagadējais Totsa kungs, paliks mūsu vidū kā augsti mācīts zemkopis par prieku saviem vecākiem un savam bijušajam skolotājam un par svētību savai ma­zajai dzimtenei, par kuru viņš atsaucās tik silti… Es gribu par šo sveicienu un šiem pateicīgajiem vārdiem arī no savas un laulātās draudzenes puses atbildēt ar tādu pašu sveicienu un novēlu mūsu jaunajam draugam drosmi un spēku, un uzdzeru uz viņa veselību.

Pēc tam visi atkal sadzer no glāzēm, kuras ķesteris pa runas laiku piepildījis no jauna.

— Vai jums Krievijā tiešām bija tik grūti, Totsa kungs? — Ernas jaunkundze pēkšņi iejautājas.

— Sākumā, sākumā, — Totss aši atteic. — Tagad vairs ne.

— Es brīnījos, kad jūs to pateicāt… un vēl tik dī­vaini … Nemaz neiegaumēju, kā jūs īsti sacījāt, tikai atminos, ka jums bija jāceļas trijos no rīta. Es ne­zinu … Arī mans tēvs ir muižas pārvaldnieks tajā pašā novadā, viņš nekad neceļ tik agri savus mācekļus vai palīgus.

— Tas var būt. Protams … kā kurā vietā. Bet tajās muižās, kurās es sākumā kalpoju, tur bija pēdējie me­žoņi — tie nedeva miera ne dienā, ne naktī. Protams, tagad man ir daudz labāk. Savāda sagadīšanās: jūs dzīvojat tajā pašā guberņā?

— Jā, jau sešus gadus. Pirms tam mans papus kal­poja Baltijas muižās.

— Nu jā, nu, Baltijas muižās! Tās nemaz nav vērts pieminēt, — Totss nicīgi izgrūž, — arī man šeit sākumā piedāvāja vietu . .. bet nē, nav vērts.

— Jā, ari papus apgalvo, ka Krievijā ir labāk nekā šeit, — Ernas jaunkundze beidzot nomierinās.

— Varbūt citādi būtu labi, — Kīrs pēkšņi iepīkstas,

— bet, ja šis Ivanovs katru dienu dauza ar spieķi, ja galvā iesitas išiass, tad šāds dienests ir tīrā nelaime.

Neviens nezina, ko atbildēt, jo teikto vārdu nozīmi saprot vienīgi runātājs un tas, kam tie mērķēti. Totss pietvīkst, taču sataisa vienaldzīgu seju, it kā arī viņš neizprastu, ko skolas biedrs gribējis pateikt ar šiem noslēpumainajiem vārdiem.

— Vai tad išiass iesitas arī galvā? — pēc īsas pau­zes apjautājas ķesteris. — Neesmu dzirdējis.

— Kā tad, visur, — saka Kīrs un pašķiebj galvu.

— Ja jau var kājās, tad var arī galvā.

— Jā, bet, mīļais Kīr, kam tad tas ir iesities kājās?

— Totsam.

— Jā, — Totss steidzīgi atbild, — man tiešām ar labo kāju kaut kas nebija kārtībā, bet, kad sāku vanno- ties, sāpes tūlīt pārgāja. Skaidrs, ka tas nebija išiass, kā to apgalvo mans mīļais skolas biedrs, bet išhiass vai kaut kas tamlīdzīgs. Tagad esmu pilnīgi vesels.

— Ak tā, saprotu, — ķesteris ir apmierināts ar šo vienkāršo paskaidrojumu.

Nu skrodermeistars izspēlējis savu pēdējo trumpi un neko nav ieguvis, vienīgi mazliet samulsinājis sabied­rību un iztraucējis sarunu.

Totss, kā par spīti, atkal sāk stāstīt par Krieviju, viņš tirda un plucina nabaga Ķīru ar pārgalvīgiem sa­līdzinājumiem, un «mīļajam skolas biedram» vairs nav glābiņa. Ir tiesa, — kas meklē, tas atrod, bet jāprot meklēt; ja viena otra apvārsnis nesniedzas tālāk par galda malu, tad viņam jāsamierinās ar šķērēm un četr­desmitā numura diega spolīti. Atkritumos veltīgi meklēt pērles, un palmas neaug pie sliekšņa, drīzāk skroderis izlīdīs caur adatas aci; labu amatu var atrast tikai pēc ilgiem un grūtiem pūliņiem. Cits klauvē pie dažneda­žādām durvīm visu mūžu, un, ja viņam pirms nāves atver, tad nama saimnieks tam paklauvē pie galvas­kausa un sauc pie atbildības par miera traucēšanu. Vai nav tiesa, mm, a? Kas augstu kāpj, tas zemu krīt; un, kā mežā sauc, tā atskan; augstāk nekā spārni nes, ne­viens vēl nav uzlidojis, un, ja kāds iedomājas, ka viņš var apkaisīt rozēm otram dzīves ceļu, tad tāds nedrīkst ļaunoties, ja tam liek aizmest projām dadžus un nātres, pirms tas tuvojas cilvēkam, kura dzīves ceļu grasās izpušķot.

Šķiet, it kā ķesteris gribētu dot visai nopietnu atbildi uz pārvaldnieka pēdējiem vārdiem, bet namamātes un Raju Tēles klusie smiekli novērš viņa domas uz ko citu. Ķesteris tikai paloka galvu un pasmaida pie sevis.

Vēl pāris reižu paceļas glāzes, tad ķesteris notur īsu atvadu runu un pateicas, ka nav noniecināts «tas mazu­miņš, ko dievs devis». Pieceļoties no galda, Totss, turē­damies pie krēsla atzveltnes, pieklājīgi pateicas un gan­drīz svinīgā balsī lūdz atļauju mirkli pakavēties savā mīļajā vecajā klasē, ko viņš atstājis pirms daudziem gadiem, aizceļodams svešumā. So priekšlikumu Tēle pieņem ar skaļām gavilēm, Savādnieks ar klusu smaidu, bet Ķīrs vareni iešņācās. Kuslaps, kas bija klusībā ce­rējis tikt atpakaļ pie baznīcas, atkal iegrimst apātijā, jo redz, ka ciemošanās nevar vien beigties. Visa kom­pānija ieiet klasē. Totss apstājas uz sliekšņa un, mīļu atmiņu pārņemts, raugās griestos. Namamāte un Tēle zīmīgi saskatās. Skaidrs, arī šeit ilgi nebūs jāgaida Totsa aizkustinošie vārdi. Ernas jaunkundzi ar šo telpu nesaista nekas, bet arī viņa it kā jautādama uzlūko jaunekli, kurš, liekas, ir šīs pasausās sabiedrības dvē­sele. Pēc īsas pauzes muižas pārvaldnieks nopūšas, no­slauka ar kabatas drāniņu mitro pieri, vēlreiz nopūšas un dodas uz klases kaktu, kur stāv grēdās sakrauti soli.

— Jā, — viņš beidzot nosaka, — šie soli varētu pa­stāstīt daudz ko, ja vien prastu runāt.

Viņš ar pirkstu pieklauvē pie soliem, it kā gribētu pārliecināties, vai tikai tie viņa prombūtnē nav izdobti tukši.

— Ai, jā, — ķesteris piekrīt, — tie, protams, varētu daudz ko pastāstīt, bet tikai ne par jūsu laikiem, dār­gais Tots. Tie ir jauni soli un tika pagatavoti, ja ne­maldos, pirms gadiem trim.

— Jā, — Totss noskumis atbild, — arī es pats redzu, ka tie nav vairs … vecie. Uz vecajiem daudzās vietās bija mans vārds.

— Nu jā, iegriezts ar nazi… — Kīrs skābi piebilst.

— Skaidrs, ka ar nazi, — apvainotais aši atsviež pār plecu, — ari tu, mīļais Kīr, tajā laikā vēl neknibinājies ar šķērēm. Bet viens no maniem vecajiem draugiem to­mēr ir palicis klasē. Te viņš ir.

Runātājs pasper paris soļu sāņus un viegli noglāsta veco tāfeli un tas apdrupušo rāmi. Uz tāfeles ir sagla­bājušās seno dienu pusizdzisušās pēdas: krokodila galva, bārdains vecis, kas sūc garu pīpi, māja ar kū­pošu skursteni un tā joprojām, iotss to visu uzlūko ar labpatiku.

— Tas ir mazulīšu vismīļākais laika kavēklis, — viņš saka, rādīdams mājiņu. — Vienmēr viņi zīmē māji­ņas — kā uz savas, ta uz klases tāfeles. Un, jocīgi, pir­mais, ko tie zīmē, ir skurstenis.

— Ja, mīļais Tots, — ķesteris dziļdomīgi noliec galvu, —- tā mēdz notikt arī dzīvē. Ne jau tikai mazie, arī lielie vīri bieži vien sāk celt no skursteņa, kaut gan patiesībā vajadzētu sākt ar pamatiem. Tāpēc nav brī­nums, ka daudzi no viņiem attopas tikai pie drupām, kad celtne jau sabrukusi.

— Tā tas ir, — Totss dedzīgi piekrīt, — tieši uz šo apstākli es gribēju vērst jūsu uzmanību. Pasaule un dzīve — ka mana nelaiķe, nē, nevis nelaiķe, — viņa dzīvo — nu jā, kā mana māte saka: pasaule un dzīve mūs nesit, bet tomēr pamāca. Jā … Ko es vēl gribēju teikt… Ak tā, jā (te runātājs parlaiž skatienu par klasi), cik maza kļuvusi mana vecā klase… pavisam maziņa. Velns, hm, hm… Krievijā būdams, es vienmēr domāju, ka tā ir liela un gaiša un… Diez kādēļ man likās, ka tā ir liela un gaiša?

— Vai tad jūs neesat ievērojis, Totsa kungs, — Tēle iejautājas, — ka atmiņās viss kļūst skaistāks?

— Jā, jā, protams, un tomēr… — Totss nomurmina.

— Piemēram, — Tēle turpina, — man vienmēr nāk smiekli, kad atceros, kā šis pats Totsa kungs mani kād­reiz veda dancot.

Un, it kā apstiprinādama nule teiktos vārdus, Tēle atkal skaļi iesmejas un izstāsta Ernas jaunkundzei un namamātei jocīgo notikumu, un pat parāda vietu, kur beigusies deja un sācies tracis.

— Ja, — Totss pasmaida, — kas gan viss nav no­ticis.

— Jā, — Kīrs piešķiebj gaivu, — manam skolas bied­ram Totsam taisnība: kas gan viss nav noticis.

Rudmatis ir sabozies kā salijis zvirbulis un grasās vēl ko piebilst, te atkal iejaucas Tēles jaunkundze.

— Vai jūs arī vēl tagad koklējat tikpat jauki kā toreiz? — viņa jautā Savādniekam.

Uzrunātais parausta plecus, pieglauž matus un saka:

— Jā, spēlēju… brīžiem… ja atliek laiks. Bet ne­zinu, vai tikpat jauki. Jāpajautā Kuslapam, viņš ir mana publika.

— Nu, Kuslap, — Tēle pievēršas Kuslapam, — kā jums liekas, vai viņš spēlē tikpat jauki kā skolā?

— Jā, spēlē, — tas atsaka īsi un gandrīz skarbi.

— O, tad mums jādzird viņa spēle. Totsa kungs, pro­tams, būs tik pieklājīgs, ka uzlūgs mani dejot. Nē, nē, nebūs jau jālēkā kā toreiz.

— Ļoti labprāt, — atbild Totss, paklanīdamies pret meiteni.

— Tiešām, — iesaucas Tēle un, it kā ko jautadama, uzlūko Ernas jaunkundzi, — mēs šad tad varētu te kaut kur sapulcēties un mazliet padejot. Kā jūs domā­jat? Rajās, piemēram …

— Vai arī šeit, — namamāte laipni piedāvā.

— Prātīgu un nevainīgu izpriecu jauniešiem neliegs neviens, — ķesteris atzīstas.

— Jā, — rudmatis no jauna mēģina sasiet pārtrū­kušo domu pavedienu, — manam mīļajam skolas bied­ram Totsam ir taisnība. Kas gan te viss nenotika! Tur nav ko teikt. Bet, ja jau mans mīļais skolas biedrs tik aizrautīgi meklē dārgās atmiņas, tad visvairāk viņš tās atradīs tur … pie krāsns … kaktā. Un … hm, hm… Mans mīļais skolas biedrs tikko nosauca klases tāfeli par savu veco draugu. Nē, šī tāfele nebūt nav viņa vecais draugs, to viņš teica, lai mūs apmānītu, šī tāfele ir viņa sensenais ienaidnieks. Mans mīļais sko­las biedrs nekad nevarēs piedot šai tāfelei, ka viņš uz tās neprata uzrakstīt krievu burtu «ja». Bez tam ma­nam mīļajam skolas biedram bija mūžīgas mokas ar rēķināšanu. Ja Kuslaps un citi zēni nedotu norakstīt, tad viņam uz šīs tāfeles nebutu bijis ko rakstīt. Es do­māju, ka Savādnieks un Kuslaps to vēl atceras, tāpat kā viņi atceras sava mīļā skolas biedra Totsa neganto lamāšanos un lādēšanos, pogu nogriešanu no svešiem zābakiem un mērķī šaušanu māju logos.

— Kīr, Kīr, — Tēle aizrāda, — kāpēc cilāt vecas lietas?

— Nē, nē, ļaujiet viņam runāt, netraucējiet, — Totss cenšas Ķīru pat aizstāvēt, — citādi viņš nošķaudīsies un sāks atkal raudāt. Mans skolas biedrs Kīrs ir ļoti jūtīgs cilvēks, ar viņu vajag apieties saudzīgi. Viņu vajag nest uz kociņa kā … kā … un rūpīgi uzmanīt, lai, pirms nokļūšanas attiecīgā vietā, nenokrīt zemē.

— Jā, — ķesteris domā, — par to tiešām nevajadzēja runāt. Kādēļ pieminēt tādas lietas, kas izraisa nepatiku mūsu līdzcilvēkos? Uz visu, kas reiz bijis, mums tagad jāskatās ar pavisam citām acīm, jo, kā jau jūsu skolas biedre teica, laiks dara visas atmiņas mīļas. Vai nav tiesa, dārgais Kīr?

— Godātais un cienītais skolotāj, — Kīrs turpina ar necerētu sīkstumu, — es negribēju ar saviem vārdiem sagādāt kādam nepatikšanas. Mana vēlēšanās bija tikai izlabot mīļā skolas biedra uzskatus par senajiem drau­giem un atmiņām. Un tādēļ no visa dzirdētā es secinu: ja jau mans mīļais skolas biedrs Totss cenšas sagrozīt pat tādus notikumus, kas visiem zināmi, tad nostāsti par viņa augsto amatu Krievijā liekas pavisam neti­cami. Tikpat labi es, Kuslaps vai Savādnieks varam uz laiku pazust no Paunveres un atgriežoties apgalvot, ka mēs kaut kur kādā zemē esam iecelti par ķēniņiem, bet tas jau vēl nenozīmē, ka mēs īstenībā būtu ķēniņi. Melnie svārki un promenādes spieķis vien nespēj mūs pārliecināt, jo tās ir tādas mantas, kuras to valkātājs varēja piesavināties tādā pašā veidā, kādā viņš skolā piesavinājās zābaku pogas.

— Mīļais Kīr, — ķesteris bargi sarauc uzacis, — lūdzu, pārtrauciet!

— Kauns! Kauns! — Raju Tēle baras. — Tā, kā ru­nājat jūs, Ķīra kungs, var runāt tikai skauģis un ļoti zemisks cilvēks. Mūsu simpātijas jūs tādā ceļā neie­gūsiet.

— Nekas, nekas, — muižas pārvaldnieks atkal ņe­mas aizstāvēt savu niknāko ienaidnieku. — Kā apgalvo pieredzējuši mednieki, Krievijas mežos bieži varot at­rast lācēnus ar pūžņainārn acīm un retiem spalvas kušķīšiem. Tas esot tāpēc, ka lāčumāte tos esot par maz laizījusi. Kadiķi un bērzu var pulierēt, cik uziet, bet ne­viens nenāks un neteiks, ka tas ir ozols vai kastaņkoks. Esmu ievērojis, ka tāpat tas ir arī dzīvē.

Viņš izņem no kabatas papirosu kārbiņu, atvainoda­mies paklanās namamātei un aizsmēķē papirosu. Kus­laps izbaiļu pilnām acīm noraugās viņa izdarībās, jo ir cieši pārliecināts, ka skolas biedrs par šādu rīcību izpelnīsies ķestera rājienu. Kamēr abi skolas biedri ap­veltī viens otru ar šīm laipnībām, Savādnieks nemanot pievirzās pie loga, vēro ar vienu acs kaktiņu upi un cīnās ar smiekliem.

Pietvīkušais un pārlieku uzbudinātais Kīrs turpina spiegt:

— Lūdzu piedošanu, — viņš gaužas, — ja ne­protu tik smalki izteikties, kā vajadzētu. Esmu visu mūžu dzīvojis tikai pie saviem vecākiem, un tur nekad neprata pienācīgi novērtēt lokanu meli, bet prasīja pa­tiesību un godprātību, tāpat kā kādreiz mūsu mīļotais un godājamais skolotājs. Pēc tam kad dārgā skolas biedrene Tēles jaunkundze mani tik neglīti kauninājusi citu priekšā, bet godājamais skolotājs izteicis vēlēšanos, lai es vairs nerunātu par savu skolas biedru, es tiešām gribu klusēi un apsolos nepieskarties jautājumiem, kas … kas … Un es ticu, ka mans mīļais skolas biedrs būs vienīgi pateicīgs, ja es vairs neatgādināšu viņa pa­gātni, jo patiess un godprātīgs cilvēks tur nekā laba neatradīs.

Pēc šīs noslēguma runas diezin kāpēc pietvīkst arī Tēle, pieiet Kīram tuvāk un saka:

— So jūsu nodomu klusēt ar prieku apsveic ne vien es, bet arī visi pārējie klātesošie. Ja jūs tomēr nolemtu kaut ko sacīt un sacīsiet, kā man liekas, tad man jums ir viens lūgums: nesauciet mani par savu mīļo skolas biedreni. Dēvējiet mani, kā vien vēlaties, tikai ne par savu mīļo skolas biedreni.

— Nekas! Nekas! — Totss atkārto ar uzvarētāja smaidu. — Bieži gadās, ka mēs no rifa izkāpjam no gultas ar kreiso kāju un visu dienu meklējam vainu un vainīgos, kā to šodien dara mūsu draugs Adniēls. Tas viss izklīdīs kā migla vai ļauns murgs. Vēlāk atkal at­spīdēs saule un visi Paunveres plikgalvji laistīsies kā lielas stikla bumbas, kādas dārznieki mēdz uzspraust uz mietiem. Gribēju tikai atgādināt parunu, ko mana nelaiķe — kaut tevi nelabais! — nu jā, kuru vienmēr atkārto mana māmuļa: «Muļķus nesēj un nepļauj,» viņa saka, «tie izaug paši.» Nu jā, izaug paši kā nezāle… un dod bagātīgu ražu … Un vispār… ko es vēl gri­bēju sacīt… ak jā, ka otra nonievāšana ir garā na­bago kritika, tā ir to ļaužu kritika, par kuriem mēdz sacīt: «Tēvs, piedod viņiem, kaut arī reizēm viņi zina, ko dara.» Un tagad, pirms šķiramies, atmetīsim šo ne­auglīgo pļāpāšanu un aiziesim no šejienes tādi paši labi draugi, kādi mēs atnācām šurp, kur mūs tik laipni uzņēma. Godājamā namamāte un godājamais namatēvs lai mūs atvaino un lai pārāk nenosoda mūs par to» ka … mēs atļāvāmies svešā namā pārcilāt savu netīro veļu, kā mēdz sacīt. Esmu cieši pārliecināts, ka, nerau­goties uz visu, mūsu sirdīs nebija ne ļaunuma, ne naida. Arī šis acumirklis, kad esam sapulcējušies savā vecajā klasē, kļūs par mīļām un skaistām atmiņām. Un, ja lik­tenis mani atkal aizvestu tālumā, tad šo dienu es tomēr atcerēšos kā jauku dienu.

Vēl daži laipni vārdi, sirsnīgi novēlējumi no abām pusēm, tad skolas biedri pateicas un atvadās. Ernas jaunkundze apmet ap pleciem vieglu zilu lakatiņu un dodas pavadīt Raju Tēli. Ķesteris ar dzīves biedri stāv uz kāpnēm un laipni noskatās uz aizejošajiem viesiem.