Vasara

16.Kipels aiziet pie pazīstama vei­kalnieka aprunāties

Kipels aiziet pie pazīstama vei­kalnieka aprunāties par darbu; Lēsta un Totss vispirms dodas pie grāmatu tirgotāja, kam Lēsta vēlas nodot komisijā sa- l vas grāmatas. Totss lieliski izmanto savas runas dāvanas un tiešām «nosit» maksu par starpniecību uz četrdesmit pieciem procentiem. Jau­nais rakstnieks var nodot savas grāmatas komisijā kaut vai šodien un doties atvaļinājumā.

Pilsētā laiks aiziet daudz ātrāk nekā uz laukiem, draugiem jāpasteidzas, lai pagūtu nodot grāmatas pirms veikala slēgšanas.

Pēc tam draugi iegriežas kādā vecā Igaunijas bankā.

— Jāaizņemas, — Totss nolemj. — Neko darīt. Ja no Aizpuriem grib ko iegūt, tad jāiegulda krietna summa. Par to nekas: tādēļ jau pastāv visādas bankas un krājaizdevu sabiedrības, lai palīdzētu celt lauksaim­niecību un atbalstītu citus derīgus pasākumus.

— Iespējams, — Lēsta sadrūmis nodur galvu. — Mani savā laikā neatbalstīja neviena no šīm iestā­dēm.

— Ā! Tu arī biji šeit?

— Protams. Man teica, ka tā esot patriotiska iestāde, kas atbalstot jebkuru labu un godīgu pasākumu, kā tu pats tikko apgalvoji.

— Un neiedeva nekā?

— Nē. Teica, ka galvotāji esot par vājiem. Vēlāk sa­meklēju citus galvotājus, bet nelīdzēja arī tas. Kipels sacīja — naudu nedodot tāpēc, ka mans vārds neesot pazīstams veikalnieku aprindās; Nosovam būtu devuši tūlīt.

— Jā-jā, — Totss domīgi pašūpo galvu. — Gan jau redzēsim.

Skolas biedri ieiet krājaizdevu sabiedrībā, pārvald­nieks paskaidro ierēdnim sava nāciena iemeslu.

— Jā, — atbild ierēdnis, — nosauciet summu, kādu vēlētos aizņemties, atzīmējiet savu vārdu un adresi, tāpat arī galvotājus, rīt uzzināsiet, vai jums piešķirts aizdevums vai ne; šovakar būs padomes sēde un to izlems.

— Nu jā, — pārvaldnieks it kā jautādams palūkojas uz Lēstu, — tad man jāpaliek pilsētā līdz rītam.

— Tas taču lieliski, — skolas biedrs priecājas.

—Jā: citādi nav iespējams, — ierēdnis paskaidro, — ja vēlaties uzzināt padomes lēmumu. Jūs esat iera­dies ļoti izdevīgā laikā, jo padomes sēde notiek tikai divas reizes nedēļā.

— Skaidrs! — Totss nolemj. — Palikšu pilsētā līdz rītam. Neko darīt. Tik karstā darba laikā nav vaļas veltīgi braukāt apkārt.

Ierēdnis atzīmē vajadzīgos datus un apjautājas par galvotājiem.

— Galvotāji… — Totss atkārto. — Viens, protams, būs vecais Aizpuru saimnieks Andress Totss. Otrs… otrs… kas varētu būt otrs? Nu jā, rakstiet: Pēteris Lēsta, aptiekārs un rakstnieks. Trešais: Arnis Tali, stu­dents, no Sāres mājām Paunverē. Tā. Bet, — viņš tū­daļ piebilst, — jūs, ierēdņa kungs, pasakiet padomes vīriem, ka es neaizņemos naudu tādēļ, lai rīkotu balles un izpriecas, bet gan saimniecības vajadzībām… tīrumu iekopšanai un purva nosusināšanai. Sapulcei vajadzētu to saprast un ņemt vērā, ka nauda tiks iz­mantota lietderīgi.

— Nu, — ierēdnis smaidīdams atbild, — gan jau padome to zinās un izlems.

— Nē, bet paskaidrojiet arī jūs, citādi sapulce ne­zinās, kas es esmu par cilvēku.

— Labi, labi, — ierēdnis pamāj ar galvu, — tiks izdarīts.

Totss pieklājīgi pateicas un kopā ar Lēstu iziet uz ielas.

Visas šodienas svarīgās darīšanas ir nokārtotas, nu 296

tie var mazliet pastaigāties un apskatīt pilsētas ievēro­jamākās vietas. Nodzīvojis vairākus gadus Krievijā, Totss ir galīgi aizmirsis savas dzimtenes «garīgo cen­tru», to gandrīz vairs nepazīst. Viņam saglabājušās tikai neskaidras atmiņas no tām pāris reizēm, kad viņš kā zēns bija atbraucis līdzi tēvam; pēdējo reizi tik ļoti steidzies, ka neticis tālāk par iebraucamo vietu, tirgu un tuvāko apkaimi. Vienīgā tālākā vieta bija Tali dzī­voklis.

Skolas biedri šķērso akmens tiltu, kas uzcelts pār Mētraines upi pēc Katrīnas Lielās pavēles, ka «jāsa­valda šī straume», pēc tam gar upmalu aiziet līdz koka tiltam un apstājas uz tā.

— Jā, — saka Totss, skatīdamies ūdenī, — tā ir skaista upe, neko sacīt, bet tev, Lēsta, derētu redzēt Volgu.

— Nu jā, — piekrīt skolas biedrs. — Volga, protams, ir daudz lielāka, bet toties Mētraine mīļāka. Savādi — tas man ienāca prātā tikai tagad. Daudzas tautas savas lielākās upes dēvē par mātēm un māmuļām. Turpretim es nezinu neviena mīlināmā vārda ezeriem, kalniem un mežiem. Vietējie iedzīvotāji varbūt mīl arī tos, bet mā­tes godā tie nekad vēl nav tikuši. Tas laikam tāpēc, ka upes parasti plūst cauri visai zemei un modina tautā lielāku cieņu.

— Ej nu sazini, — pārvaldnieks parausta plecus. — Volga baro daudzus cilvēkus, varbūt tāpēc viņu dēvē par māmuļu.

Draugi pagriežas un dodas atpakaļ uz pilsētas pusi un drīz vien nonāk pie skaistā Domkalna

— Tas, — Lēsta dedzīgi pamāj ar roku, — ir slave­nais Domkalns, par kuru tu esi tik daudz lasījis un dzir­dējis. Skaties, skaties, Tots!

— Jā, — skolas biedrs iepleš nāsis, — tas tiešām ir ļoti skaists! Un augsts. Nevarēju ne iedomāties, ka Domkalns ir tik liels. Un tās ir senās pilsdrupas, par kurām mums stāstīja skolā?

— Jā, tās pašas. Pieiesim tuvāk, paskatīsimies. Tur ir arī universitātes bibliotēka.

— Ahā, un tur glabājas septītā Mozus grāmata. To es jau sen gribēju redzēt. Mans vecais par to stāstīja, kad biju vēl mazs puišelis.

— Netici, Tots. Tās ir pasakas, tur nav nekādas sep­tītās Mozus grāmatas.

— Ir, ir, — pārvaldnieks ietiepjas. — Zinu, ka ir. Tā ir pieķēdēta pie grīdas, lai…

— Lai?

— Nu, lai to nenozagtu vai… lai tā neaizbegtu.

— Tots, Tots! — Lēsta smejas. — Vai tu vēl arvien tam tici? Grāmatas var nozagt — tas tiesa, bet lai grā­mata aizbēgtu pati… Nezinu … tas var notikt tikai pasakās.

— Nu jā, — skolas biedrs padodas, — varbūt tev taisnība, bet kaut kur tā tomēr atrodas — tas ir fakts.

— Nē, tādas vispār nav, tu maldies, draugs. Es arī senāk tā domāju — kurš gan no mums nav dzirdējis runājam par septīto Mozus grāmatu? — nu jā, bet ta­gad es zinu, ka tās nav, vismaz šeit tās noteikti nav. Laimīgā kārtā es pazīstu bibliotekāru; ja viņš vēl at­rastos šeit, mēs varētu apskatīt. Negribu, lai cilvēks dzīvo neziņā, jo vairāk tāpēc, ka šis cilvēks ir mans skolas biedrs. Nāc, Tots!

— Tas ir interesanti! — pārvaldnieks nomurmina, soļodams blakus savam ceļvedim uz bibliotēkas pusi.

Augšā virs mūriem ķērc un plūcas kovārņi, it kā tie būtu vienīgie šo drupu saimnieki. Apakšā divi vīri bal­tos apģērbos spēlē tenisu un bez apstājas atkārto vienu un to pašu vārdu: auts, auts.

— Seit! — saka Lēsta, atvērdams durvis un doda­mies pa akmens kāpnēm uz augšu. — Paskatīsimies, vai Aleksandrs Timofejevičs vēl ir šeit, vai nav aiz­gājis uz mājām. Darba laiks jau beidzies. Parasti viņš gan paliek dažas stundas ilgāk, lai pastrādātu vientu­lībā un klusumā.

Pēc pāris klauvējieniem iekšpusē nošvīkst klusi soļi, vecs, cienījams plikgalvis uzmanīgi atver durvis, pāri briļļu stikliem ienācējus nopētī vērīgas acis.

Skolas biedri paklanās un sveicina.

— Ā, tas esat jūs, Lēsta! — vecais kungs laipni iesaucas. — Nāciet, nāciet iekšā, es esmu pilnīgi viens, protams, atskaitot dažu peli vai kodi, kas nereti ievie­šas grāmatās.

— Atvainojiet, Aleksandr Timofejevič, ka traucē­jam, — Lēsta saka, — mieriniet sevi ar apziņu, ka jūs ilgi netraucēsim. Atļaujiet iepazīstināt: mans draugs un skolas biedrs Totss. Nu jā, šis skolas biedrs ļoti lūdz, lai jūs viņam parādītu septīto Mozus grāmatu, kas esot pieķēdēta šeit kaut kur pie grīdas.

— Septīto Mozus grāmatu! — vecais bibliotekārs sa­sit plaukstas. — Diemžēl mūsu bibliotēkā tikai piecas Mozus grāmatas.

— Tiešām? — Totss iesaucas. — Bet man stāstīja, ka…

— Stāstīja? Kas stāstīja? Lēsta? Neticiet viņam — jūsu skolas biedrs dzen jokus. Viņš ir šeit bijis un ļoti labi zina, ka mums tādu brīnumu nav. Bet, lai jūs būtu pārliecināts, ka neesat piemānīts, nāciet, izstaigāsim visas telpas. Un, kaut arī jūs neatrastu, ko meklējat, mums šeit ir vēl daudz citu ļoti interesantu lietu. Vis­pirms portreti… tie gandrīz visi ir slavenu meistaru darbi, tajos attēloti mūsu ievērojamākie darboņi pa­gātnē. Es ceru, ka jūs dažus pazīsiet pēc agrāk redzē­tām reprodukcijām.

— Protams, — atbild Totss, aplūkodams gleznas. Viņš klusēdams pastaigājas pa lielo, krēslaino zāli; katrs solis dobji atbalsojas augstajās velvēs. Kad ve­cais kungs runā vai ieklepojas, katra skaņa šai klusumā kļūst tik dobja un svinīga, ka pārvaldniekam pēkšņi pamostas liela godbijība gan pret bibliotēku, gan tās vadītāju.

— Dažas marmora un ģipša skulptūras, mūzas, — paskaidro vecais bibliotekārs. — Bezgala daudz grā­matu. Vesela grāmatu valstība. Sacerot katru grāmatu, ir daudz domāts, strādāts gadiem un gadu desmitiem ilgi, tomēr atzinības vietā šie rakstnieki bieži vien pie­dzīvojuši trūkumu un pazemojumus.

— Vai redzi, Tots, — Lēsta klusu saka, — cik te rakstnieku un literatūras!

— Es nebūtu ticējis, ka pasaulē tik daudz grāmatu, — pārvaldnieks pašūpo galvu. — Tu darīji labi, atvezdams mani uz šejieni, — esmu piedzīvojis daudz, bet ko tādu vel neesmu redzējis. Kas zina, cik grāmatu te vispār varētu būt?

— Apmēram pusmiljons.

To dzirdot, Krievijas viesis atpleš muti, it kā gribētu ko teikt, taču nesaka neko.

— Nāciet šurp! — bibliotekārs uzved viesus otrajā stāvā. Patiesībā tas nemaz nav otrais stāvs, bet bez­galīga galerija, pa kuru soļo abi draugi, klausīdamies vecā kunga paskaidrojumos. Totss it kā pa miegam dzird visādus nepazīstamus vārdus, pastarpēm ieska­nas arī šis tas dzirdēts. Tādi jēdzieni kā filozofija, ma­temātika un dabaszinātnes viņam liekas gandrīz skaidri, bet ne gluži. Totss iekļuvis svešā, nepazīstamā pasaulē, kuras varenību viņš drīzāk nojauš nekā saprot.

Vecais bibliotekārs pasniedz pārvaldniekam biezu grāmatu no Gūtenberga drukātavas.

— Kopš iespiešanas mākslas sākumiem, kā zināt. Rets eksemplārs. Varbūt visā pasaulē atradīsies vēl tikai daži. Atšķiriet, paskatieties!

Totss atver grāmatu un vēro lielus, smailus, it kā nevarīgus burtus. Katra jauna lappuse iesākas ar mil­zīgu sarkanu burtu, kas aizņem gandrīz trešo daļu lap­puses. Viņš pūlas izlasīt tekstu, bet grāmata uzrakstīta svešā valodā, un burtošana te neko nelīdz. Vecais kungs nolasa dažas rindas un pārtulko vērīgajam klausītā­jam — tajās stāstīts par seno Romu. Un te ir pirmā krievu grāmata — lai puiši noliekot abas grāmatas bla­kus un salīdzinot. Burti, protams, ir atšķirīgi, runa var būt vienīgi par drukas tehniku. Interesanti: Gūtenberga burti atgādina gotikas smailos torņus, kamēr krievu burti līdzinās tuklajiem pareizticīgo baznīcu kupoliem.

Ceļojums pa grāmatu pasauli turpinās; noraugoties šajā grāmatu pārpilnībā, pat Totsa cietais pauris sāk mazliet džinkstēt. Gar acīm slīd dažādi uzraksti uz ādas sējumiem. Pār garajiem plauktiem šūpojas klu­sums un savdabīga grāmatu smarža, ko nav iespējams salīdzināt ne ar vienu citu smaržu.

Sirmais kungs laiku pa laikam, garām iedams, liegi pieskaras kādam vecam pazīstamam sējumam, it kā no­glāstītu galvu bērnam, kas nāk viņam pretī. Te pēkšņi augstā piere saraucas grumbās, lielās brūnās acis dus- mlgi nozibsnī pari brillēm: atkal lido kāda sasodīta kode, visu šo grāmatu lielākā ienaidniece. A, beigta gan! Viena kode bibliotēkā mazāk. Aleksandra Timofe- jeviča veiklās rokas ar skaļu blīkšķi izdzēsušas šīs ko­des dzīvības sveci.

Nākamajā stāvā padzīvojušais bibliotekārs parāda jaunekļiem retu senlaiku priekšmetu — Ivana Bargā galda pulksteni; turpat atrodas arī slavenā krievu dzej­nieka Puškina pēcnāves maska un Domkalna pilsdrupu, anatomikuma un observatorijas modeļi, ko pārvaldnieks aplūko ar sevišķu uzmanību. Te ir vēl daudz citu ma­zāk vai vairāk ievērības cienīgu lietu, ko bibliotēka ieguvusi ziedojumu veidā. Vecais kungs stāsta īsi, taču lietišķi un saprotami. Draugi paiet garām kādai aiz­slēgtai telpai, par kuru pavadonis nesaka ne vārda.

— Piedodiet, Aleksandr Timofejevič, bet kas ir šeit? — Totss apstājas.

— Šeit, — bibliotekārs pasmaida, — šeit ir tā sau­camā aizliegtā literatūra; literatūra, kas vēršas pret pa­stāvošo iekārtu. Diemžēl nedrīkstu jūs ar šo literatūru tuvāk iepazīstināt. Tomēr, lai jūs nedomātu, ka es slēpju septīto Mozus grāmatu, ielūkosimies arī šeit. Kā redzat, tās gandrīz visas ir mazas un plānas grāmati­ņas, tā saucamās brošūras, biezo sējumu ir maz, tomēr pie grīdas pieķēdētu grāmatu mēs te neredzam.

— Es jums ticu, — arī Totss pasmaida.

Vecais kungs vēl parāda vienu otru interesantu priekšmetu vai grāmatu un griežas atpakaļ. No sienām raugās lejup tautas dižgari un, šķiet, ar nopietniem ska­tieniem pavada atnācējus. No tādiem skatieniem Lēsta vienmēr juties sīks un niecīgs, taču, soļodams starp šiem gara milžiem, kas turpina dzīvot savās grāmatās, viņš sev liekas vēl niecīgāks. Svešos ļaudīs Lēsta allaž jūtas neveikli, bet šeit viņā noraugās tūkstošiem sve­šinieku. Slaveni satīriķi samirkšķinās acīm, it kā sacī­dami: «Ak tad šis ir rakstnieks Lēsta, hm, hm… Vai tiešām viņš vēlas līdzināties mums?»

Skolas biedri pateicas par laipnību, atvadās no vecā bibliotekāra un dodas pastaigā pa Tāras kalnu. Totss ir sajūsmināts par bibliotēku; draugi vēl un vēl­reiz savās sarunās atgriežas pie dzirdētā un redzētā.

Noslēpumaino Mozus grāmatu Totss vairs nepiemin — viņš uzskata, ka ir jau pārāk gudrs. Jaunekļi apskata slavenā zinātnieka Bēra pieminekli, apstājas pie «Ole- vik»[1] bijušā izdevēja Grenšteina mājas, pēc tam pārlaiž skatienu pār ziemeļpilsētu.

— Man allaž laimējas ar ceļvežiem, — piebilst Totss, klausīdamies Lēstas paskaidrojumos. — Paunverē tāds bija tas jeķims Kīrs, šeit esi tu. Paunverē, liekas, es kaut kā tiktu galā pats, bet šeit bez tevis, nudien, būtu zaudējis ļoti daudz. Vārdu sakot: man veicas. Ja vēl laimēsies dabūt aizņēmumu, tad es ar savu braucienu būšu vairāk nekā apmierināts.

Draugi atkal dodas tālāk, pāriet pār tā saucamo Eņ­ģeļu tiltu un apstājas tikai pie zvaigžņu lūkotavas. Totss vēlētos apskatīt arī šo iestādi, bet Lēstam te nav neviena pazīstama darbinieka. Varbūt viņiem laimēsies kādu citu reizi, Lēsta taču dzīvo pilsētā un var apjau­tāties, kā un ar kādiem noteikumiem tur iekļūt.

Pēc kāda laika draugi atkal nonāk pilsētas centrā, kur tos sagaida ratu rīboņa un putekļi.

— Nav brīnums, — pārvaldnieks secina, — ka Dom- kalnā tik daudz ļaužu, — visi bēg no kņadas un pu­tekļiem.

— Laikam gan, — piekrīt Lēsta. — Ir cilvēki, kurus te var sastapt jebkurā laikā — no rīta līdz vakaram; pilsētnieki tos iesaukuši par «doma kungiem».

— Tiešām, — Totss nomurmina. — Lēsta, esi tik laipns un paskaties — vai tas cilvēks, kas sarunājas tur ielas viņā pusē, nav slavenais tirgotājs Kipels?

— Tas ir viņš.

Bet tirgonis jau ievērojis abus jaunekļus; viņš ātri atsveicinās no paziņas un steidzas pretī.

— Lieliski, — tas sauc jau no tālienes, — bet kā būs ar zvejošanu, opmaņa kungs? Jūs taču paliksiet pa nakti pilsētā?

— Protams, ka pilsētā, — atbild Lēsta, — tomēr es neticu, ka viņš ies zvejot. Vispār neesmu ko tādu pie­dzīvojis: cilvēks atbrauc no laukiem uz pilsētu — zve­jot. Opmaņa kungs pa īstam ir pirmo reizi Tartu, un viņam te jākārto svarīgas darīšanas, nevis jāzvejo. Ja jūs tik briesmīgi kārojat zivju zupu, — te būs četri rubļi un astoņdesmit kapeikas, nopērciet rīt tirgū zivis un izvāriet. Bet opmaņa kungu šovakar atstājiet manā rīcībā! Es viņu aizvedīšu uz Vanemuines dārzu — tur viņš, manuprāt, gūs vairāk nekā zvejā.

— To vis nevar zināt, — domā tirgonis. — Ja es no rīta pārnesīšu pāris līdaku, tad tā būs manta, ko varēs likt katlā, bet man negribas ticēt, ka cilvēks būtu pa­ēdis no mūzikas. Nu, kā domā pats opmaņa kungs?

— Nē, — Totss atsaka, — es tomēr labāk iešu uz «Vanemuini». Ja jau reiz esam nolēmuši iepazīties ar Tartu, tad tas jāpaveic līdz galam.

— Kā vēlaties. Bet uz to laiku, kad es pārnākšu ar līdakām, pagādājiet vismaz vienu trīszvaigžņaino.

— Tā ir cita lieta. To var.