Vasara

19.Totss izņem no kabatas salocīto parāda zīmi

Totss izņem no kabatas salocīto parāda zīmi un aplūko vietu, kur jābūt uzticamo galvotāju parakstiem.

Viņš taču neprasa naudu vai diezin kādas vērtīgas mantas,

ir vajadzīgi tikai paraksti, tāpēc pilnīgi dabiski, ka viņš ar šo mazo lūgumu vispirms griežas pie sava tuvākā kaimiņa. Visādi gadās, gan jau nākamajā reizē viņš atkal palīdzēs kaimiņam.

Kaimiņu sētā neredz neviena pieauguša cilvēka, iz­ņemot pusaklo vecenīti, kas pie akas mazgā slaucenes; pārējie saimes ļaudis ir pļavā. Ap vecmāmiņu lēkā un spiedz pulciņš puskailu bērnu, un, kaut gan vecmāmiņa baras, tie mēģina iespļaut akā. Dažs saplīsušā un blusu izraibinātā krekla īpašnieks noliecas pār grodiem, tirina kājas un, kaklu izstiepis, raugās akas dibenā, no ku­rienes viņam pretī smaida otrs tāds pats šķelmis. Cits skriedams iekrīt nātru cerā, apsvilina rokas un kājas un, skaļi brēkdams, jož pie tās pašas vecmāmiņas sūdzēties, ka viņam nodarīts pāri. Trešais, kuru tikko padzina no akas, atkal ielavījies priekšnamā un izrāvis kvasa mucai tapu.

Totss pakrata galvu un iet uz pļavu pie saimes.

Ā, Aizpuru jaunais saimnieks! Ilgi neredzēts viesis. Sveiki, sveiki! Nu, kā ar siena pļauju? Laikam jau viss savākts — tik daudz ļaužu sētā? Nē, tik ātri tā lieta neiet, vēl jau tikai ieved šķūnī. Vai kaimiņam esot maz­liet laika, lai panākot drusku tālāk — vajagot apru­nāties.

Kaimiņš, kam mugurā tikai krekls un apakšbikses, iesprauž grābekli zemē blakus siena vālam, un abi ar Totsu atiet mazliet sāņus.

— Lieta ir tāda, — Totss saka bez ievada, — ka es gribu aizņemties naudu … pilsētā, no bankas… Nu jā, vai jūs, kaimiņ, nenāktu man par galvotāju?

Kaimiņš kā atgaiņādamies paceļ roku un satrūcies paskatās uz sievas pusi, kas ar modru skatienu vēro runātājus.

— Nē, — saka pārvaldnieks, — tā lieta ir vienkār­šāka, nekā jūs domājat. Jums neko nevajadzēs maksāt. Jūs dosiet tikai savu parakstu un apliecināsiet… ka es atdošu bankai naudu noteiktā laikā. Tas ir viss.

— Nu jā, nu, — saimnieks atkal kā lūgdamies pa­skatās uz sievas pusi, — bet es ar tādām lietām nekad neesmu krāmējies — baidos no šiem parakstiem kā no uguns. Uzgaidiet mirklīti, lai atnāk Līze. Līze! Nāc šurpu, Līze!

Līze neliek atkārtot aicinājumu. Pēc dažiem acumir­kļiem saimniece ir klāt un uzlūko Jāzepu ar naidīgu skatienu. Savādā kārtā viņa ir nojautusi, ka svešā nā­ciens nevēstī nekā laba. Ka tas ir saistīts ar kaut kādām nepatikšanām.

— Kas tur ir? Ko viņš grib?

— Ak, es neko negribu, — Totss mierīgi atbild, — vienmēr jau nenāk, lai ko gribētu. Es tikai atnācu pateikt, lai jūs labāk uzraugāt bērnus. Tikko nācu ga­rām — tie visi vāļājas uz akas grodiem, tīri bail uz­lūkot.

— Ē, tā nav liela bēda, — vecāmāte ir mājās. Ja jau nav iekrituši akā agrāk, tad neiekritīs arī tagad. Paldies par nācienu, bet par maniem bērniem nerūpējieties.

— Kā vēlaties. Es gan neuzdrošinātos tā pamest.

— Neko nevar darīt, mīļais jaunskungs. Ja es pa­likšu mājās pie bērniem, kas tad vāks sienu? Tā tas ir. Ne jau vienmēr mana sirds ir mierīga, bet ko tu, cil­vēks, padarīsi.

— Nu jā, — Totss parausta plecus. — Tas tiesa. Bet tagad, labie kaimiņi, ejiet atkal pie siena, nekavējiet dārgo laiku, kas zina, varbūt vēlāk sāks līt.

— Nu, bet paraksts? … — saimnieks brīnās.

— Ak, — pārvaldnieks atmet ar roku, — tas nav galvenais. Par to es ieminējos tikai tāpat garām ejot.

Palieciet veseli! Tomēr labi būtu, ja vecmāmuļai atras­tos kāds palīgs.

Pārvaldnieks paceļ cepuri un ātri soļo uz lielceļa pusi. Pirmais gājiens izputēja. «Izputēja, izputēja, iz­putēja …» viņš klusi atkārto pie sevis.

— Kas izputēja, dārgais skolas biedri? — pēkšņi kāds jautā aiz krūma.

— Hm! — Totss satrūkstas un apstājas. — Kīrs! Kaut tevi nelabais … kā tu še nokļuvi? Kā tu gadījies aiz krūma? Tu vienmēr slēpies aiz krūmiem un baidi mani.

— Hī! — skolas biedrs pietvīkdams smejas. — Tu pats mani iztraucēji. Neļāvi man …

Kīrs apjucis iznāk no krūmiem un sajož siksnu.

— Savādi, — pārvarējis izbailes, Totss ierunājas, — kāpēc tu kārto savas vajadzības tik tālu no mājām?

— Hī, es jau neatnācu šurp vajadzību dēļ, nācu uz­laikot drēbes Lepiku kalpam — redzi, kur tās ir. Bet ko tu dīdies pa svešu pļavu, to gan es nezinu.

— Es … Man bija darīšanas. Visi Lepiku bērni ap­lipuši ap aku — gāju pateikt, lai mazliet pievalda … Iekritīs vēl kāds akā un noslīks.

— Hm … Bet kas tev izputēja?

— Izputēja … izputēja … Vai tad es teicu, ka man kaut kas izputējis?

— Teici. Tu nāci un sacīji: izputēja, izputēja, izpu­tēja. Vai šis «izputēja» gadījumā neattiecas uz Tēli, ja drīkstu jautāt?

— Uz Tēli! Tu gan esi jocīgs puisis, Kīr. Kāda man daļa par Tēli — Tēle taču ir tava līgava. Tēle un Tēle — vai tad pasaulē vairs citu meiteņu nav, ka tikai Tēle? Tur ir vēl, ja vēlies zināt, šī… pag, kā viņu sāuca … arī Ernas jaunkundze.

— Ernas jaunkundze! — rudmatis iesmejas uzvaras priekā. — Hī, Ernas jaunkundze. Lai nu ar Tēli būtu kā būdams, bet uz Ernas jaunkundzi neceri, dārgais skolas biedri.

— Kā tad tā? Tu taču negribēsi precēt divas?

— To gan ne. Varbūt neprecēšu nevienu. Bet, ja tev izputēja ar Tēli, tad Ernu tik un tā tu nedabūsi. Augām dienām rakņājies pa purvu un nezini, kas notiek pa­saulē. Tad klausies: Ernas jaunkundze jau ir brūte.:

— Ko tu runā? Ernas jaunkundze — brūte! Brūte un brūte. Jods parauj, Paunverē katrs otrais vārds ir «brūte». Kā brūte tad viņa ir? Pielūko, nesāc mānīties!-

— Savādnieka brūte. Kas tur ko mānīties?

— Savādnieka brūte! — Totss domīgi atkārto. — Hm, jocīgi!

— Jā, redzi, — Kīrs piešķiebj galvu, — nezinu, vai tas ir jocīgi vai nav. Varbūt dažam labam tas liekas pat bēdīgi. Dažam labam varbūt neatliks nekas cits kā laisties atpakaļ uz Krievzemi un pārvest no turienes kādu Avdotju.

Totss izvalba acis, iepleš nāsis un mirkli nopietni vēro Ķīra seju: Kīram sametas baisi, un tas mazliet atkāpjas. Pārvaldnieka oma negaidot mainās.

— Velna delveri Kīr! — Totss iesaucas. — Hm-hm- hm-hī-hī… Tu reizēm esi liels zobgalis! Avdotja! Vai tu zini, kāda bija šī Avdotja? Varena sieva… pudu divpadsmit smaga — svēris es vinu, protams, netiku, bet…

— Nu labi, labi, — Kīrs iepīkstas, — lai nu šī būtu kāda būdama, bet tev viņa jāved šurp, ja jau ar Tēli viss izputēja. Jā-jā, neko darīt. Citādi tu esi īsts vīrs, tā sakot, mācīts zemkopis, un reizēm tīri brašs puisis, bet, re, neveicas ar meitām. Tas ir pavisam kas cits nekā akmeņu velšana.

— Hm-hm-hm, hī-hī-hī… Ak jā, kādēļ tu vairs nevel akmeņus? Vai es neteicu tūlīt, ka neizturēsi, mm, a? Tas arī ir pavisam kas cits nekā adatas bakstīšana.

— Tiesa kas tiesa, bet vai zini, Tots, ko tev teikšu: ja es būšu kādam vajadzīgs, tad lai mani ņem tādu, kāds esmu; es nesākšu sevi pārtaisīt citu untumu dēļ.

— Tā jau ir īsta vīra valoda. Šodien ko tādu dzirdu jau otro reizi. Protams, man žēl, ka zaudēju tik labu palīgu, bet tur neko nevar darīt. Jods parāvis, ja kāds gribētu mani piespiest atteikties no zemkopības un pa­darīt par skroderi, — es šo mūlāpu sūtītu uz mežu be­kot.

— Vot-vot-vot, — Kīrs sasparojas, — tādēļ es pa­teicu jau tūlīt: «Lieciet mani mierā!» Varbūt pēc gada

viņa liks man mācīties atkal citu amatu, tad jau neat­liks laika nekam citam kā tikai mācīties, mācīties un noņemties ar visādām spēka pārbaudēm. Ak jā, ko tad tev teica tas vīrs?

— Ak, tas nav tik svarīgi, — pārvaldnieks atmet ar roku.

— Nē, nu tomēr pasaki. Mēs jau reizēm gan ķildo­jamies, bet tāpēc neteikšu citiem.

— Arī tas nav svarīgi. Bet, ja nu tu tik ļoti gribi zināt, tad… nu, tēvs man apsolīja atdot saimniecību. Rīt vai parīt brauksim pie notāra uzrakstīt kontraktu.

— Oho, vai tad tie nav jaunumi? Bet tu tikai atmet ar roku. Nesaprotu . . .

— Ko tu nesaproti?

— Nu jā, kā tev ar Tēli varēja izputēt, ja tu esi mā­cīts zemkopis un piedevām vēl lauku māju īpašnieks?

— Bet savukārt nesaprotu, kā tu nāci uz tādām do­mām, ka man vispār ir kas izputējis. Es nekad neesmu lencis Tēli; Tēle ir tava brūte, ne manējā.

— Tu taču teici: izputēja. Trīs reizes pēc kārtas.

— Trīs reizes mēdz sacīt tiesā. Bet kur tu ņēmi, ka vārds «izputēja» attiecas uz Tēli? Varbūt es to mērķēju uz kādu no Krievijas.

— Nē, Tots, — Kīrs atsaka, paņemdams aizsaini un pagriezdamies uz iešanu, — nemelo, tas bija vienīgi par Tēli. Tu esi viltīgs un nekad nerunā taisnību.

— Lai notiek! — Totss atmet ar roku. — Jāatzīstas, tev taisnība. Tev ir velnišķīgi vērīga acs un laba oža — no tevis nav iespējams neko noslēpt.

— Hī! — Kīrs aiziedams ņirgājas. — Es jau teicu tūlīt. Tūlīt teicu.

Nu šis tītars ar vasaras raibumiem ir viņam atkal uz skausta; būtu labi, ja Lepiku saimnieks nevienam neko neteiktu par šo parakstu, citādi viss ciems skan­dinās, ka Aizpuru ļaudis grib «atkal» aizņemties.

Otrs tuvākais kaimiņš ir mājās, bet tādā stāvoklī, ka Totss viņu neuzdrošinās traucēt. Loigu saimnieks guļ augšpēdus gultā un skatās griestos. Viņam čūska iedzē­lusi kājā, un nu tā ir zila un pietūkuši. Blakus gultai stāv saimniece un apziež koduma vietu ar eļļu. Dēlēns aizsūtīts uz aptieku pēc «īstām» zālēm, taču vēl nav atgriezies.

— Šņabi! Šņabi! — iesaucas pārvaldnieks, aplūkojis uztūkušo kāju. — Vislabākās zāles ir šņabis. Vai jums ir mājās sīvais — tūlīt iedodiet saimniekam pamatīgu kampienu, jo vairāk, jo labāk.

Par laimi pudeles dibenā atrodas lāsīte degvīna, ko tūlīt iedod slimniekam. Totss apsēžas uz gultas, mie­rina kaimiņu, kā nu prot, un mēģina viņu izklaidēt. Slimnieks ir ar nepacietīgu raksturu un nekādi negrib pakļauties apstākļiem, ko tas nespēj grozīt. Tieši tagad, viskarstākajā siena laikā, jāvārtās pa gultu — vai tad dievs nevarēja izdomāt neko labāku kā radīt visādas čūskas un indīgus rāpuļus? Nu viņa kāja ir kā bluķis, lai dievs nu sūta eņģeļus pļaut sienu viņa vietā.

— Pacietību, pacietību! — pārvaldnieks mierina. — Nelaime nesēž kokā, tā allaž meklē cilvēku, kam uzklupt. — Lai Loigu saimnieks nesūdzoties, lai maz­liet paciešoties, — arī šī liksta drīz pāriešot, tāpat kā visas pārējās.

Kambarī ieskrien dēlēns ar zāļu pudeli rokā un sauc jau no sliekšņa:

— Sacīja, lai tūlīt dzerot iekšā. Vispirms pusi un pēc divām stundām vēlreiz. Otrajā pudelē ir tik melnas zāles kā darva, tā esot ziede.

— Nu, redziet, — Totss aplūko pudeli. — Pagaidiet mazliet, es nogaršošu. Hm, tās ir zāles, ar kurām viņš man ārstēja kāju. Ļoti labas zāles — tās ātri izdziedi­nās jūsu kāju. Nudien, šis aptiekārs ir gudrs vīrs, nav vārdam vietas. Nu, iedzeriet labi aši! Otrās zāles ir jods — ar to apziedīsim kāju. Iekšķīgās zāles stums, ārējās — vilks; pēc pāris dienām kāja būs vesela, ja pastarpēm nepiemetīsies kāda cita kaite. Tā.

Totss dziedina kaimiņu tāpat, kā aptiekārs kādreiz dziedināja viņu pašu, un izsaka pat pamācības, ko no­klausījies no aptiekāra. Nepacietīgā cilvēka garastāvok­lis manāmi uzlabojas, aprimst arī sāpes. Liels paldies Aizpuru jaunkungam par padomu un palīdzību — kad šis atkal tikšot uz kājām, tad izmaksāšot pamatīgas magaričas.

— Ko niekus, — pārvaldnieks pasmaida un jau gra­sās izvilkt no kabatas parāda zīmi, taču pēdējā brīdī apdomājas — nav vērts traucēt slimu cilvēku. Jāiet uz Paunveri, varbūt palaimēsies sastapt kādu piemērotāku kandidātu. Pagalmā jauns pārsteigums. Pie vārtiem stāv Kīrs ar drēbju saini padusē un platmali uz pa­kauša un noslēpumaini māj ar galvu. Tfū, draņķis! Sis skolas biedrs sāk viņam krist uz nerviem.

— Nu, Jāzep, vai dabūji parakstu?

— Ko tu teici?

— Es jautāju, vai dabūji parakstu?

— Kādu parakstu? Es tevi nesaprotu. Tu runā tik dīvaini.

— Nē, nu, parakstu, parakstu aizņēmumam, — rud­matis lēkā uz tievajām kājām. — Parakstu, dārgais skolas biedri! Lepikos izputēja, interesanti, vai šeit dabūji?

— Nesaprotu, ko tu murkšķi. Esi tik laipns, ieej iekšā un pajautā, vai es vispār kādam lūdzu parakstu vai ne.

— Kā tad nelūdzi?

— Nu ieej iekšā, pajautā!

—- Labi, es iešu un jautāšu, bet vispirms saderēsim. Gribu, lai lu atzīsties pats.

— Man nav ko atzīties. Ja vēlies, saderēsim.

— Labi. Dod roku — uz pieciem rubļiem.

— Darīts! Kaut vai uz desmit.

— Iegaumē, Tots, ja tu būsi runājis par parakstu vai aizņēmumu, — tu man uz vietas samaksāsi piecus rubļus. Pielūko, nemēģini izlocīties!

— Nē. Arī tu iegaumē, tu man iedosi uz vietas piecus rubļus, ja es nebūšu runājis par parakstu vai aizņē­mumu.

— Nebaidies! Visā savā mūžā vēl nevienu neesmu piekrāpis, — atbild Kīrs uz Loigu mājas sliekšņa.

Totss paliek pagalmā, aizsmēķē papirosu un klusi pie sevis pasmaida. Pēc brītiņa rudmatis sapīcis iznāk no istabas, sakārto nastiņu un, ne vārda nebildis, gra­sās paiet garām skolas biedram.

— Nu, — Totss izstiepj plaukstu, — a karbl, a karbl!

— Velns tevi saprot! — rudmatis atņirdzas. — Tu pats laikam īsti nezini, kāpēc dauzies apkārt. Te tev vajadzīgs paraksts, te tu ārstē cilvēkus… kā tāds feldšeris.

— Nē, nu, tas neattiecas uz lietu, mīļais skolas biedri. A karbl, a karbl! Tu savā mūžā vēl neesot nevienu pie­krāpis, ceru, ka nepieļausi, lai es būtu pirmais.

— Liecies mierā, man pašlaik nav naudas.

— Tas nekas. Man ir parāda zīme, paraksties.

— To es nedarīšu — nemūžam!

— Nu jā, bet kā tad mēs norēķināsimies? Vai tad tu jau aizmirsi, ko apsolīji?

— Daudz ko var apsolīt! Tas bija joks.

— Ak joks? Nudien, tu reizēm patiešām esi īsts jok­daris! Ar citiem tu tomēr tādus jokus nedzen: var ga­dīties pēkšņi sastapt kādu neiecietīgāku par mani, kas tādus jokus neatzīs un pieprasīs, lai tu turētu vārdu. Nu, ej vien uz mājām un šuj Lepiku kalpam ancuku! Pacenties! Kalps ir drukns puisis, pielūko, lai svārki nespiež padusēs.

— Un kur tu iesi?

— Iešu nopirkšu par tavu piecnieku alu un šņabi un sākšu žūpot.