Vasara

14.Skaties, viņš jau klāt, — Savād­nieks sniedz Totsam roku

Skaties, viņš jau klāt, — Savād­nieks sniedz Totsam roku.

— Jā, — Totss atsaka, — biju augšā, aprunājos ar Libli. Lible apprecējies, un viņam jau ir meita.

— O, Lible ir caur un cauri krietns vīrs, — Savād­nieks uzslavē un paskatās augšup uz torni.

Totsam jau kopš paša sākuma duras acīs, ka Savād­nieks ģērbies visai gaumīgi. Kaut arī te ir province, viņš rūpīgi aplicis pat krūtežu, kas nekāpj pāri ausīm kā daudziem citiem jaunekļiem, kuri pastaigājas tepat baznīcas priekšā. Tomēr kuplās cirtas pie kakla viņam vajadzētu mazliet apcirpt.

— Stāvēju, kaklu izstiepis, — Savādnieks stāsta, — un skatījos apkārt, sāku jau bažīties, ka neviens ne­atnāks, ka būsiet tajā tveicīgajā dienā izsvīduši savu solījumu. Todien tiešām bija ļoti karsts, — viņš smie­damies piebilst. —- Vai ne?

— Jā, bija gan, — Totss palūkojas apkārt. Viņš ļoti labi noprot, uz ko mērķē skolas biedrs un ko viņš grib pateikt, atgādinot karsto laiku. Taču izliekas, it kā tas neattiektos uz viņu.

— Kur tad ir … — Totss jautā, — tas, kā viņu sauca … Murkšķis vai. . . Kuslaps?.. .

— Murkšķis tūlīt būs klāt. Palika pie zirga. Laika vēl daudz, pie ķestera mēs tik un tā nevaram iet pirms dievkalpojuma beigām. Varbūt tikmēr atnāks arī skro- dermeistars, ja viņš vispār ir nācējs. Baidos, ka mēs būsim toreiz viņu nokaitinājuši tik briesmīgi, ka rud- matis vairs negribēs par mums ne dzirdēt. Kā tu domā?

— Gan jau atnāks, — Totss mierina. — Es viņu sa­tiku pēc tam vēlreiz, tad . . .

Runātājs pēkšņi apklust, un šķiet, ka viņš ir kaut ko atcerējies.

— Piķis zina ko tas ķēms domā, — Totss pēc brītiņa turpina pavisam citādā tonī, — var jau būt, ka tomēr neatnāks, jo… jo… tajā vakarā vai tajā naktī viņš aizskrēja kā …

Totss iespurdzas un aizgūtnēm izstāsta draugam par viņu nakts piedzīvojumu pie kapsētas. Tikko viņš bei­dzis stāstīt, no skolas iznāk pazema auguma drukns kungs, ar brillēm uz deguna un biezu nošu mapi pa­dusē. īsiem, bet noteiktiem solīšiem tas dodas caur baz­nīcēnu bariņu, atņemot sveicienus ar ašu galvas mā­jienu.

— Paskaties, Strupais Juris … ķesteris, — Savād­nieks piebiksta Totsam ar elkoni.

— Jā, ir, — Totss satrūkstas. Viņa apaļās pūces acis pēkšņi ieplešas un sāk dīvaini mirdzēt. Savādnieks at­ceras, ka tā kaut ko viņš bieži novērojis skolas laikā.

Tāpat ašā kustība ar iesirmo galvu atsaucas arī uz abu skolas biedru sveicienu. Pie pašām baznīcas dur­vīm resnais kungs vēlreiz atskatās uz jaunekļiem, uz mirkli apstājas un smaidīdams vēlreiz pamāj ar galvu.

— Pazina! — Savādnieks iesaucas. — Sākumā, iedams garām, viņš mūs laikam nepamanīja. Baidījās nokavēt dievkalpojumu, citādi pienāktu klāt un apjau­tātos, sak, kur un kā … Viņš ir diezgan ziņkārīgs. Kaut tikai večuks aiz izbailēm nesaputrotu dziesmas.

— Kāpēc aiz bailēm? — Totss jautā, ar skatienu cieši urbdamies baznīcas durvīs, it kā bažītos, ka ķes­teris tūdaļ varētu atkal atgriezties.

— Nu, ieraudzīja tevi, — Savādnieks iesmejas, — no­bijās, sak, ieradies atkal Totss, ka neizspēlē kādu nu­muru.

— O, — Totss domīgi nomurmina, — tagad man gar viņu vairs nav nekādas daļas. Bet savādi, — viņš pēk­šņi it kā atdzīvojas un piebilst, — kā tu man piebikstīji un pateici, ka Strupais Juris, tā tūlīt, vai zini…

— Es redzēju, tu nobijies.

— Nē, nudien … Nē, kas nu tur ko nobīties, bet… jods viņu zina, bija tāda sajūta, it kā es ietu atkal skolā. Es to ķēmu Strupo Juri itin bieži redzēju pat sapni tur Krievijā. Bieži vien it kā notika katķisma stunda, un vienmēr es iekūlos sprukās, jo nezināju ne­vienu uzdoto bausli. Gan centos visādi izlocīties, pa­slēpties citiem aiz muguras un sarauties pavisam ma­ziņš, bet vienmēr viņš mani atrada un mina uz papē­žiem kā lietuvēns.

— Ha-ha-ha! — Savādnieks smejas plati un labsir­dīgi.

— Vai tu nekad neredzi tādus sapņus? Cik atceros, tad arī skolā tu nomocījies ar dziesmu pantiņiem un bībelstāstiem.

— Nē, — Savādnieks atsaka, — es parasti nesap­ņoju, bet reizēm, kad sapņoju, tad pamostoties esmu jau gandrīz aizmirsis.

— Jā, — Totss gari novelk. — Kā nu kuram. Man viss rādās skaidri, it kā notiktu īstenībā. Bet vai tu zini arī, — viņš aizgūtnēm piebilst, — ka Kīrs pārcieš briesmīgas mīlestības mokas?

— Ko, kādas mokas? — Savādnieks pieliecas Totsam tuvāk.

— Mīlestības mokas, mīlestības, — Totss atkārto, glāstīdams savas mazās smailās ūsiņas.

— Mīlestības mokas? — Savādnieks iesaucas. — To es dzirdu pirmo reizi.

— Jā, jā, tu to dzirdi pirmo reizi. Ļoti iespējams. Visu laiku dzīvo tepat blakus Paunverei, bet nezini nekā. Es no tūkstošiem verstu liela attāluma atgriezos dzimtenē, paskatījos apkārt un… redzu visu kā uz delnas. Ar Ķīru ir slikti. Ķīru kāda slepena vara velk kā aiz diega augšup pret kapkalnu, turp, kur ir…

— Kas ir?

— Pagaidi, klausies. Tiklīdz laiks ir skaidrs un saule sāk rietēt, savāda vara uzmet Kīram cilpu kaklā un — aiziet! — velk tik uz augšu. Pag, klausies tālāk: pirms slepenā vara sāk viņu vilkt, — cilpa viņam jau ir kaklā, — nu jā, rudmatis uzliek sev galvā salmenīcu, uzģērbj šķeltos svārkus mugurā, apauj zābakus ar po­dziņām, paņem spieķi ar spožo rokturi un nopūšas.

— Nopūšas? Rauj tevi jods! Nekā nesaprotu.

— Klusu! — Totss čukstus apsauc draugu un pamāj ar roku. —- Tur nāk skroderis.

Pēc brītiņa viņiem pievienojas arī Kuslaps. Tas ne­ienes neko jaunu kopējās sarunās, jo visu laiku glūn sāņus un uz Savādnieka jautājumiem atbild tikai ar pāris nenozīmīgiem vārdiem vai pamāj ar galvu. Totsa atgriešanās Paunverē viņu nepārsteidz, un pārvaldnie­kam liekas, it kā šis mazais vīrelis vēl ir uz viņu dus­mīgs kopš skolas laikiem.

Dzīvā saruna, kas risinās starp Totsu un Savādnieku, ierodoties Kīram un Kuslapam, pēkšņi apdziest kā uguns, kad liesmās sakrauj slapju malku.

«Velns zina,» Totss nodomā, «dzīvodams Krievijā, es būtu atdevis vai simt rubļu, lai dažreiz satiktu kādu skolas biedru, bet tagad gandrīz nezinu, ko iesākt ar šo Kuslapu. Ari Kīrs ir tāds salts kā rudens migla un, klausoties Savādnieka stāstā, visu laiku tikai viebjas. Lai nu Kīrs darītu ko darīdams, kaut vai tūlīt norautu spožo rokturi no spieķa, — ar viņu vēl būs runāšana, bet Murkšķis, Murkšķis … vai tiešām viņam nekas nav sakāms?»

Dīvainais vīriņš ir maza auguma, nedaudz uzkum- pušu muguru, un ļenganie vaigi padara viņu vecāku, nekā zēns patiesībā ir. Melnās ūsiņas spraucas tieši mutē, un tāpēc viņš savā ziņā līdzinās vecajam Kus­lapam, kuru Totss labi atceras kopš skolas. Zēna zil­ganpelēko, apdilušo kaklautu Krievijas viesis, šķiet, re­dzējis jau kaut kad agrāk, iespējams, ka šajā lakatiņā viņam nesa uz skolu pavalgu. Kas zina …

Totss aplūko skolas biedra rupjo vadmalas uzvalku un sieviešu gumijas zābakus un jūtas pavisam neap­mierināts. Murkšķa mazajās, plānajās ausīs ir vēl daudz darba dienas putekļu un blusu sadzeltais kakls šķiet tikpat tievs kā skolas laikos.

«Jā, jā,» Totss turpina prātot «jods viņu zina, cits nemaz nepārvēršas. Tāpat Kīrs: pasācis valkāt šņor­zābakus — un valkās līdz nāvei; bija muļķis — un pa­liks muļķis līdz nāvei.» Vienīgais, ar kuru viņam kāda tuvība, ir Savādnieks. Savādnieka pamudināti, visi trīs puiši beidzot ieiet baznīcā.

Kīrs uzrauj bikšu staras, nolaižas uz ceļiem un, ātri čukstot, skaita tēvreizi, pie kam viņš sakļauj lūpas jo­cīgā urskulī, it kā vēlēdamies likt dievam manīt, ka tā lieta ar viņa grēkiem nemaz nav tik ļauna, kā sākumā likās. Ar vienu acs kaktiņu Kīrs novēro Totsu, kurš stāv tam blakus, un secina — sak, ja jau kādam no Paunveres būs jādeg mūžīgās ugunīs, tad nelabajam un viņa zeļļiem šī persona nemaz nebūs jāmeklē pārāk tālu. Šeit viņam blakus stāv rūdīts grēcinieks, un velns, jādomā, jau ir izraudzījis vietu, kur tam kādreiz ietriekt dakšas. Pēc tam Kīrs izņem no kabatas dziesmu grā­matu ar zeltītām malām, sameklē vajadzīgo pantiņu, ieklepojas un sāk skaļā, griezīgā balsī dziedāt. Totsu tik ļoti pārsteidz šī balss, ka viņš pavirzās mazliet tā­lāk un pūlas izrēķināt, cik ilgi viņš spētu izturēt šādu spiegšanu, ja tiešām būtu spiests noklausīties līdz ga­lam. Pēkšņi rudmatis apklust un norij siekalas: baznīcā ienāk Raju Tēle un lēni soļo uz altāra pusi. Vairāki baznīcēni noskatās viņai pakaļ un sabikstās ar elko­ņiem, it kā vēlēdamies pateikt, ka tā, kuru te gaidīja, beidzot ir ieradusies. Totss, izdzirdis drēbju čaukstoņu, uzmet Savādniekam jautājošu skatienu: skolas biedrs atbild ar tikko manāmu galvas mājienu. Kuslaps stāv mazliet tālāk un ir gatavs klausīties tiklab dieva, kā cilvēku vārdus. Viņu nesatrauc pasaulīgās iekāres, viņš domā tikai par rītdienas darbu. Kuslaps neprasa no sava likteņa neko vairāk kā tikai to, lai katra nākamā diena būtu līdzīga iepriekšējai. Un arī liktenis viņam neko nepiedāvā, bet ļauj mierīgi soļot pa šauro taku, kā te dara daudzi. Kāda Murkšķim daļa gar to, ka baz­nīcā ienākusi jaunava čaukstošās zīda drānās un viņa rudmatainais skolas biedrs noraugās uz to ar izstieptu kaklu.

Savādnieks beidzot saprot Totsa noslēpumainos iz­teicienus baznīcas pagalmā. Pār puiša nopietno seju pārlaižas ēna, it kā viņš būtu uzzinājis kādu ļaunu vēsti. Bet tā, kura ienāca čaukstošajās drānās, atsēdu- sies kanceles tuvumā un ir cieši pārliecināta, ka viņa ir viena no visnelaimīgākajām būtnēm šajā ļaunajā pasaulē.