Vasara

5.Pēc azaida skolas biedri iziet pa­staigāties.

Pēc azaida skolas biedri iziet pa­staigāties. Heinrihs Georgs Ad­niēls uzģērbj savu svētdienas kārtu un uzņemas ceļveža pie­nākumus, jo Paunverē pēdējā laikā daudz kas mainījies. Uz­celtas daudzas mājas, vecās nomainītas ar jaunām, vārdu sakot, Paunveri vairs nevar ne pazīt, un Totsam ceļvedis tikpat nepieciešams kā punkts uz «i».

Pusdienas saule karsē jaunekļu vaigus. Totss ar mut­autiņu slauka nosvīdušo pieri un paraugās uz putekļiem klātajām biksēm un zābakiem. Viņš jūt, ka garie svārki kļuvuši par šauriem, padusēs velk. Totss sāk aplūkot savu skolas biedru. Adniēls joprojām palicis uzticīgs šņorzābakiem: tos viņš valkāja skolā, valkā tagad arī dzīvē un droši vien ar tiem pašiem iesoļos viņpasaulē; pavisam kas gluži jauns ir garie šķeltie svārki un gaišā salmu platmale, kas liecina, ka rudmatim radusies kāda jēga par labu gaumi. Skolas biedrs vicina rokā spieķi ar spožu rokturi.

Abi svētdienīgi uzcirtušies jaunekļi soļo uz Paunveres pusi.

Totss noper ar pātagu apputējušos bikšu galus un žigli ielūkojas mazā spogulītī, ko paslepus izņem no azotes. Pēc tam viņš ar kabatas drāniņu vēlreiz no­slauka pieri un acis, nosusina acu kaktiņus.

Uz Kiusnas tilta gājēji apstājas, atbalstās pret mar­gām un raugās lejup strautā.

— Te toreiz tu ieniri ūdenī un izglābi Libli, — saka Kīrs, greizi glūnēdams uz Totsu.

— Kā — ūdenī? — Totss aši paceļ galvu.

— Nu, skolā visi runāja. Tu pats esot teicis.

— Neko neesmu teicis.

— Nu, toreiz, kad tu biji pie mums kristībās.

— Ahā! — Totss atceras. — Jā, jā, pareizi. Mājās ejot, izvilku Libli no ūdens. Bet tad strauts bija daudz dziļāks. Ziema beidzās, tuvojās pavasaris.

Totsu kaitina skolas biedra tincinošais tonis un aiz­domu pilnais skatiens, kas viņu neatlaidīgi vajā. Šķiet, it kā Kīrs gribētu no viņa izvilināt kādu senu noslē­pumu. Viņam ir tāda sajūta, it kā kaut kas māktos virsū — ne pārāk smags, ne ari pārāk viegls, bet pūš pakausi karstu elpu. Ir viens apstāklis, kas šo notikumu par Libles izglābšanu tiešām padara gandrīz neticamu: strauts pat pie tilta, kur tam bija jābūt sevišķi bīsta­mam, ir smieklīgi sekls.

Skolas biedri vēl dažas minūtes vēro strautu, tad atliec muguras un soļo tālāk. Totss ir priecīgs, ka mo­košā saruna tik drīz beigusies. Bet sarkanmatainais sā­tans vēlreiz atskatās uz tiltu un savā nodabā viltīgi pasmīn. Krievijas viesis, kurš ļoti labi redz šo smīnu un izprot arī tā apslēpto nozīmi, klusē. Bet savā nere­dzamajā piezīmju grāmatā viņš ieraksta arī šo noti­kumu, un, ja Totss kādreiz palika parādā pērienu tam pašam Georgam Adniēlam, kurš pašlaik soļo viņam te blakus, tad … tad tas vēl nav nokavēts. Bez tam būs jāpieskaita klāt procenti par vairākiem gadiem. Totsam netīk arī skolas biedra tiešā un atklātā pāreja uz «tu». Līdz šim viņš vairījās tiklab no «tu», kā arī no «jūs», meklēja kaut kādu neitrālu vārdiņu vai lietoja abus reizē. Bet kā bija tagad, uz-tilta? Ko viņš īsti domāja? Kīrs laikam nolēma, ka viņam ir darīšanas ar agrāko Jāzepu Totsu, kam var sacīt visu, kas vien ienāk prātā? «Nekas, arī tas netiks aizmirsts!»

Pēkšņi sarkanmatis pāriet uz citu tematu.

— Išiass, — viņš saka klusi pie sevis. — Nesen tu teici, ka tev kājā ir išiass. Vai tu man nepateiktu, kas ir išiass?

— Išhiass! — Totss skarbi izlabo un sāk jocīgi pie­vilkt labo kāju. —> Išhiass, nevis išiass!

—Nu labi: išhiass. Kas ir išhiass?

— Išhiass. Vai tiešām tu nezini, kas ir išhiass?

— Neesmu par tādu kaiti neko dzirdējis.

— Išhiass ir tāda slimība, — saka Totss, — ar ko slimo tikai gudri un bagāti cilvēki. Jūs te, uz laukiem, varat būt mierīgi, jums išhiass nepiemetīsies.

— Nu jā, bet ko šis išiass dara?

— Išhiass, nevis išiass! — Totss aizrāda. — Tu jau­tāji, ko tas dara? Laikam domā, ka šis tev galvu glau­dīs? Nekā nebūs, brālīt. Išhiass vispirms iemetas kājā. Ko tas dara? Redzi, kā es staigāju?

Viņš pavirzās dažus soļus Kīram garām un iedams izdara ar labo kāju dīvainas kustības, saceldams veselu putekļu mākoni.

— Ai, ai! — Kīrs izbailēs iesaucas. — Tas iš. išhiass tiešām ir briesmīga sērga. Tikai tu, — viņš brī­dina, — nestaigā tā pa ciemu.

— Kāpēc? — Totss iesaucas un apstājas. — Kā tad lai es staigāju pa ciemu?

— Tāpat kā līdz šim.

— Bet ja nu es nevaru?

— Kā tad tu visu laiku varēji?

— Visu laiku!? Agrāk man nebija išhiass kājā, bet tagad iemetās. Iegaumē, — turpina slimais draugs,

— išhiass ir tāda slimība, kas ceļo.

— Ceļo?

— Jā, ceļo, —: Totss uzsver un turpina, — ceļo pa cilvēka ķermeni jeb tā saucamo organismu. Vispirms tas iemetas kājās, pasirgst tur kādu laiciņu un tad sāk ceļot. Šodien man visu laiku bija gurnā, bet tagad ieslī­dēja atpakaļ kājā. Visļaunāk ir, ja uzkāpj galvā.

Te Totss apstājas un atlaiž drauga svārku pogu, kuru viņš turēja, kamēr tie sarunājās.

— Arī-galvā! — iesaucas Kīrs. — Kas tad notiek?

— Tad, —- Totss zīmīgi piemiedz acis un turpina,

— tad reizēm notiek pavisam dīvainas lietas. Ivanova kungam, muižturim, pie kura es kalpoju, išhiass bieži iemetās galvā. Un, kad Ivanova kungam išhiass galvā, tad viņš satver savu resno bozi un izkuļ kā linu sauju pirmo, kas tikai pagadās ceļā. Un visdīvainākais: vēlāk viņam nav ne jausmas, ko izdarījis. Vai tagad tu zini, ko nozīmē išhiass? Tu gribēji zināt, ko tas dara?

— Hm … — Kīrs samulst. — Nē, šis išhiass ir viena bīstama kaite, ja tiešām notiek tā, kā tu stāstīji. Vai arī tev kādreiz tas ir iesities galvā?

— Līdz šim vēl nav, — atbild Totss, — bet kuru katru acumirkli tas var notikt.

— Hm, hm… Nē, tādā gadījumā lai paliek kājā. Tad jau labāk klibo un staigā, kā pašam patīk.

— Nu man vairs nav jāklibo: tas ieskrēja atpakaļ gurnā.

Dažas minūtes draugi vēl pamīņājas uz vietas, tad soļo tālāk. Drīz tie sasniedz Paunveres pirmās mājas. Ciems ir pilnīgi pārvērties. Totss to pamana tūlīt.

Tā, piemēram, šīs divas jaunās mājas blakus krust­celēm netālu no ceļa, kas ved uz kapsētas pusi, vispār nebija, kad viņš vēl mita dzimtenē.

— Šeit dzīvo desinieks, — Kīrs paskaidro, tuvoda­mies pirmajai mājai.

— Desinieks… — Totss atkārto šo vārdu un aplūko sarkani krāsoto māju, kas viņam atgādina paša kādreiz pagatavoto zemeslodi.

Mājiņas loga iekšpusē karājas liels appelējis desas līkums kā mūžīgās rotācijas simbols. Uz sliekšņa tup labi barots runcis un ar slinku skatienu vēro garām­gājējus.

Nakamaja maja ir atvērta maiznīca. Virs durvīm vējā čīkst un grozās apzeltīts kliņģeris, tas it kā lepo­jas ar savu vieglumu un tukšo vidu. Pa atvērto logu raugās ārā drukna sieviete ar baltu seju, it kā vēlē­damās sacīt, ka te, viņu mājā, viss ir balts — tiklab milti, kā maize un cilvēki.

Tālāk redzams veikals, bet to jau Totss pazīst labi sen, un neviens no abiem jaunekļiem tur neatrod nekā sevišķa. Tikai izkārtnes abpus durvīm ar gadiem kļu­vušas tumšākas: no uzzīmētā vīra ar pīpi zobos lietus un skarbie vēji nav atstājuši nekā cita kā pīpi, vienu roku un garstulmu zābaku pāri.

Un tomēr senas atmiņas liek Totsam iegriezties vei­kalā. Nupat viņš sūdzējās par sāpēm, tā ka gribot negribot jāiet veikalā.

Draugi nostājas pie letes un pieprasa kvasu. Tā kā veikalā nav glāzes, tad viņi pieliek pudeles pie mutes un «tempj», kā mēdz sacīt Kīrs, tieši no pudeles. Dzerot Totsa skatiens klejo apkārt pa veikalu, un tad viņš līdzinās kapteinim, kurš ar tālskati vēro jūru.

— Jā, jā, — viņš saka, atņemdams pudeli no mutes un pamādams Kīram. — Sajā veikalā mēs bieži iegrie­zāmies.

Iedams ārā no veikala, Totss tik skaļi atraugājas, ka pats satrūkstas un atskatās uz veikala īpašnieku. Laime, ka bodnieks ir jauns un par viņu neko nezina; vecajam tagad būtu laba izdevība pazoboties. Pie sliekšņa Totss apstājas, nospļaujas, nožāvājas un izdara kustības, ku­ras pat Kīram šķiet liekas un nevajadzīgas: viņš brauka vēderu. Lai trīsreiz nolādēta petroleja, ko viņš iegāza savās iekšās līdz ar kafiju! Tagad putojošais dzēriens atkal uzvandīja suslu uz augšu, un nu tu, grēcīgā dvē­sele, liec to, kur gribi. Sī draņķīgā petroleja laikam ilgi klejos augšup un lejup gluži kā išhiass un nemaz nesagremosies.

Kīrs uzlūko drauga izmisušo seju, un viņa dvēselē pamostas tumšas nojautas. Vai tikai Totsam pēkšņi nav iemeties galvā išhiass? Viņš paiet dažus soļus tālāk un, dungodams kādu dziesmiņu, raugās zemē, it kā būtu kaut ko pazaudējis uz lielceļa. Bet otra acs tomēr paliek nomodā un šķielē uz draugu, kurš visu laiku spļaudās un žāvājas.

Taču Totss drīz vien atžirgst, vēlreiz slaidi nospļau­jas, ieklepojas, kaut ko nomurmina pie sevis, un ceļo­jums var turpināties. Kīrs atviegloti uzelpo, taču baidās apjautāties, kas Totsam vainas: dievs vien zina kādas kaites un untumi snauž viņa izglītotā un bagātā drauga ķermenī, un kas gan atbildēs, ja tās pamodinās neap­domīgi izteikts vārds.

Tālāk redzama vēl kāda jauna māja bez izkārtnes. Kīrs zina pastāstīt, ka šajā namā paredzēts ierīkot ambulanci un patlaban tā vēl pustukša.

Tad draugi nogriežas pa kreisi un lēni soļo uz mācī­tājmuižas pusi. Pie Dzirnezera viņi atkal uz brīdi ap­stājas, un Totss atrod, ka ezers viņa prombūtnē ir ļoti aizaudzis. Dzirnavas strādā «uz diviem gaņģiem», ap­galvo Kīrs, ieklausījies rūkoņā: tuvās vasaras karstās dienas nav vēl paspējušas uzsūkt pavasara plūdu lielos ūdeņus, un dzirnavas var malt ar pilnu jaudu.

No šejienes, ejot tieši pa taciņu, draugi drīz vien nokļūtu mācītājmuižā, bet Totss ierauga viņpus ezera atkal ko jaunu.

Nelielā mājiņa ezera krastā ir viņa prombūtnē pār­būvēta un tagad izskatās liela un stalta. Tuvāk apska­tot, liekas, it kā mazākajai mājai būtu izbūvēta šķērsām cauri otra, lielāka; vidū būve tagad sasniedz divus stā­vus, un grūti pateikt, kurā virzienā tā ir garāka, kurā platāka. Mājiņas priekšā ezera krastā toreiz auga vītols, tas atrodas turpat arī vēl tagad, taču blakus lepnajai celtnei izskatās sīks un sarucis. Pie mājiņas loga vēl kuploja vīksna, bet tās tur vairs nav; domājams, ka šis jaunais, skaistais koks aizgājis bojā, mājiņu pār­būvējot.

— Tagad tur ir aptieka, — Kīrs pamāj uz pārbūvētās ēkas pusi.

— Jā, es redzu, — Totss atbild, — virs durvīm karā­jas ērglis.

Saule tveicē aizvien stiprāk; Totss jau sadrūmis no­žēlo, ka no rīta uzvilcis garos svārkus. Cik viegli un ērti viņš tagad justos plānajā medibu žaketē! Šogad ir neparasti karsts pavasaris: ja vēl uzlītu remdens lie­tutiņš, tad labība augtu griezdamās.

Aiz dambja gar ūdens augiem šaudās mazas zivtiņas un meklē sev barību starp zaļām gļotām klātajiem ak­meņiem; laiku pa laikam sīko zivteļu barā pavīd arī kādas lielākas zivs mugura, it kā muguras īpašniece vēlētos pārbaudīt, vai mazākās māsiņas ir rātnas un pienācīgi ievēro kārtību. Totss domīgi raugās ezerā un jūt kaut ko līdzīgu greizsirdībai: cik labi zivīm peldēt vēsajā ūden? — bez apkakles, zābakiem un melnajiem svārkiem. Viņš labprāt tagad sēdētu mājās, kaut kur ēnā smēķētu papirosus un prātotu par pasaules būša­nām.

Uz dzirnavu sliekšņa parādās divi malēji, smēķē, atbalstās pret durvju stenderi un runā par laiku. Lielā trokšņa dēļ abiem gandrīz jākliedz, lai viens otru sa­dzirdētu, bet dīvainā kārtā to balsis uz tilta atskan daudz skaidrāk, nekā viņi spēj iedomāties.

Kad viss, kas runājams par laiku, jau izrunāts, otrs malējs paskatās uz tilta pusi un saka:

— Diezin kas tie par švītiem tur uz tilta?

— Nezinu, — atbild uzrunātais. — To vienu, rādās, esmu kaut kur redzējis, bet tas ar platmali un garajiem svārkiem ir pilnīgi svešs.

Totss un Kīrs greizi saskatās, tad ātri novēršas un izliekas, it kā sarunu nebūtu dzirdējuši.

— Re, tam vienam pat spalva pie cepures kā grā­fam, —- turpina jaunākais, kurš, domājams, negrib ātrāk beigt šo sarunu, iekams viss saturs nebūs izsmelts līdz galam.

Draugus abu vīru saruna neinteresē; Totss kļūst ne­pacietīgs un dod Kīram zīmi, ka laiks atstāt tiltu.

Brīdī, kad draugi grasās nogriezties uz mācītājmui­žas pusi, atveras aptiekas durvis un pa tām iznāk salī­cis plikgalvis un, sakrustojis rokas uz muguras, sāk soļot pa lielceļu uz priekšu un atpakaļ.

— Tas ir aptiekāra palīgs, — Kīrs saka, norādīdams uz vīreli.

— Lai! — Totss atbild pār plecu. — Tomēr pagaidi,— viņš apstājas, — vajadzētu ieiet un kaut ko nopirkt, kas …

— Ko tad tu gribi pirkt? — Kīrs jautā.

— Kaut ko pret nelabu dūšu. Tā mani moka kā lie­tuvēns jau kopš paša rīta, visu laiku jāžagojas. Derētu kaut ko iedzert, kas atšķaidītu petroleju, citādi tā peld pa virsu un kāpj rīklē uz augšu.

— Kādu petroleju? — Kīrs brīnās.

— Kādu petroleju! — Totss atteic. — Vai pasaulē trūkst petrolejas?

Viņš aši apcērtas apkārt un soļo uz aptieku. Kīrs viņam seko un mēģina uzminēt, ko nozīmē Totsa ne­skaidrie vārdi. Malēji izbrīnījušies tos pavada ar ska­tieniem, pie kam vecākais tik sparīgi sūc tukšo pīpi, ka sprakšķēšana dzirdama pat uz lielceļa.

— Diez uz kurieni šie tā aizvelkas? — Kīrs izdzird vēl jautājumu.

Totss pieiet pie aptiekāra, paceļ cepuri sveicienam, kaut ko klusu saka un norāda uz aptiekas durvīm. Plikgalvis, kurš, izrādās, ir vēl arī liela sarkana de­guna īpašnieks, atņemot sveicienu, paklana galvu un arī kaut ko nomurmina; pēc tam visi trīs ieiet aptiekā. Kīrs iet pēdējais un prāto, ko viņam vajadzētu nopirkt,

jo šī svarīgā iestāde nepastāv tikai tādēļ, lai tajā ieietu, sasveicinātos un atkal iznāktu ārā.

— Nu, kas tad jums īsti kait? — jautā aptiekārs, aiziedams aiz letes.

Kīrs ir gandrīz pārliecināts, ka Totss sāks stāstīt par išhiasu, bet viņš pārsteigts konstatē, ka Totss sūdzas par nelabu dūšu.

Aptiekārs, atbalstījies pret leti, saņem lielo, pliko pauri starp rokām, ielūkojas slimniekam cieši acīs, it kā pasmaida un tad saka:

— Pret nelabu dūšu mums ir tikai viens līdzeklis, citām zālēm nav vērts izšķiest naudu.

To sacīdams, viņš atkal izslienas, paņem no letes bur­ciņu un pieiet ar to pie plaukta. Totss apskata svarus, spožās misiņa svara bumbas, arī skrošu kārbiņu tiem blakus un gaida noslēpumaino svēršanas procesu, kas saistījis viņa uzmanību jau kopš bērnības un saista arī vēl tagad. Taču pašlaik nekas tamlīdzīgs nenotiek. Ap­tiekārs noņem no plaukta pudeli ar stikla aizbāzni, pielej burciņu līdz pusei ar dzeltenbrūnu šķidrumu, pie­iet pie Totsa un saka:

— Iedzeriet šo, gan tad redzēsim, vai nelabums pāries vai ne.

— Visu? — Totss mazliet iztrūcies iesaucas un lūko­jas uz plaukta pusi, kur omulīgā pudele ar stikla aiz­bāzni šķiet pati slien uz letes pusi resno, apdrukāto vēderu. «Bals. Vulnerar. Kunz.» Slimnieks izlasa uz­rakstu, tad satver burku un lēni izdzer tukšu. Aptie­kārs nenovērsdamies raugās klientā, it kā vēlēdamies sagaidīt zāļu iedarbību, kurai tūdaļ jāparādās. Viņa sarkanais deguns, kas sākumā likās tikai sarkans, pēk­šņi sāk laistīties visās varavīksnes krāsās. Kīrs ievēro, ka sīkās sviedru lāsītes uz neparastā deguna saules gaismā, kas ieplūst pa logu, iezaigojas kā pērles. Totss saviebj seju, noslauka ar mutautiņu lūpas un izbrīnī­jies, smaidīdams uzlūko aptiekāru.

— Nu? — jautā aptiekārs. — Vai ir labāk?

— Jā, — noteic slimnieks. — Daudz labāk. Bet at­ļaujiet jautāt, aptiekāra kungs, vai šīs zāles nesauc par līkonu?

— Līkonu, — aptieķnieks atkārto, — tā nav jūsu darīšana. Galvenais, ka palīdz. Ja mums būtu jāpa­skaidro visiem, kādas zāles dodam, tad mēs paši sa­slimtu un, kas pats trakākais, zāles nelīdzētu, tādēļ iegaumējiet, jaunekli, un atcerieties: visstiprākās zāles nes sev līdzi paši slimnieki; šīs zāles jūs veltīgi mek­lēsiet mūsu plauktos, tās saucas — ticība zāļu iedar­bībai. Jā, tādas tās lietas. Dzeriet, ko jums dod, un nejautājiet, netinciniet. Ticiet, ceriet un mīliet, tad pār­spēsiet visus un visu. Jūs esat jauns, jūsu labākās mūža dienas vēl priekšā, jums pieder visa pasaule, ja tikai pareizi iesāksiet dzīvot. Vai nav tiesa? Mm? A? Bet tagad, — aptiekārs piebilst, — arī mana sirds runājot kļuvusi slābana, un nebūtu nekāds grēks, ja arī es maz­liet nostiprinātu savu ticību, jo iegaumējiet, jaunekli, un atcerieties — jau svētajos rakstos teikts: katram ārstam vispirms jāārstē pašam sevi.

Pateicis šos vārdus, runātājs pieiet pie plaukta, pie­pilda burciņu ar dzeltenbrūno šķidrumu, brīdi lūkojas griestos, ar īkšķi un rādītājpirkstu uzsit virs galvas stipru knipi un iztukšo glāzi vienā elpas vilcienā. Pēc tam viņš atver kādu baltu burciņu, izņem no turienes dažas mandeles, veikli vienu pēc otras iemet sev mutē un pienāk atkal pie letes. Tur viņš no jauna atbalstās uz elkoņiem, lūkojas atkal Totsam cieši acīs un, čāpsti­nādams bezzobaino muti, saka:

— Bet ar ko jāsāla sāls, kad tas novadējas? Mm? A? Atbildiet man uz šo jautājumu, jaunekli!

Kīrs samulsis raugās apkārt; tiklab šīs, kā arī agrāk izteiktās domas ir tik dīvainas un neizdibināmas, ka viņš neprot neko atbildēt. Bet Totss, kura acis ieguvu­šas taukainu spīdumu, aizdedzina papirosu un, šķiet, zina, ko atbildēt.

— Es biju ilgi projām, — viņš saka. — Vairākus gadus vandījos apkārt pa Krievzemi, tagad atbraucu uz dzimteni uzlabot veselību, un nu mani te neviens velns vairs nepazīst. Pēc ilgās prombūtnes es pirmo reizi iegriezos Paunverē, satiku savu veco skolas biedru, un nu esmu šeit. Atvainojiet… —viņš ieklepodamies piebilst, — vai drīkstu iepazīties, mans vārds ir Totss.

— Ļoti priecājos! — murmina aptiekārs un nosauc savu vārdu.

Pēc tam jaunie paziņas spiež viens otram roku, Totss piedāvā plikgalvim papirosu un turpina:

— Starp citu, — viņš saka, — man jāatzīstas, ka Paunvere ir ļoti mainījusies. Ja man nebūtu līdzi mans vecais skolas biedrs, — vai drīkstu iepazīstināt: Hein- rihs Georgs Adniēls Ķīra kungs, — ja man nebūtu līdzi vecais skolas biedrs, tad es te justos kā mežā. Bet tagad, kad man ir tik manīgs ceļvedis… jā, ta­gad .. . Vispār esmu ļoti priecīgs, ka iepazinos ar jums, — labi draugi kokos neaug, it sevišķi tādā gar­laicīgā nostūrī.

— Tas tiesa, — atbild aptiekārs, — bet sakiet man, jaunekli, no tīras sirds — vai jums manas zāles tiešām līdzēja, vai varbūt man būs jāielej vēl otra porcija, a?

— Nē, — Totss vēlīgi atbild, it kā viņš būtu ar ap­tiekāru pazīstams jau tūkstoš gadu, — nē, man tagad ir daudz labāk nekā bija. Bet, ja jūs domājat, ka derētu, tad jau varētu … varētu izdzert arī otru porciju, tā sakot, rezervei.

Aptiekārs atkal pieiet pie plaukta, piepilda burciņu, un Totss izdzer vēl vienu devu. Nu plikgalvis noliek uz letes arī balto burciņu un piedāvā uzkodām man­deles.

— Jā, — tie abi reizē iesāk, un katrs paliek gaidot, ko otrs teiks tālāk, bet, tā kā ne vienam, ne otram nekā svarīga nav ko teikt, tad aptiekārs pievēršas Kīram un jautā:

— Bet jūs, draugs Rafael? Vai jūs arī nevēlētos maz­liet iestiprinātie^? Jo ievērojiet — arī dziesmā teikts, ka skaista ir jaunība, tā nenāks vairs. Vai nav tiesa, mm, a? Ieliesim?

«Draugs Rafaels» krata galvu un, pieklājīgi smaidot, zvēr, ka esot pilnīgi vesels.

— Dzer, dzer, — mudina Totss, — tas tīra asinis un dod spēku.

— Nē, nē, — sarkanmatis atgaiņājas.

—Ja ne, tad ne, — nomurmina aptiekārs un turpina jau skaļāk: — Mūsu laikos neviens neko neuzspiež. Bet viens man jāteic — mana veselība laikam nav īsti kār­tībā. Domāju, ka būs jāielej vēl viens šņabovics, jo šeit, žem sirds, ir kaut kas, ko… Ir tāda sajūta, it kā mari kāds pavēlētu ieliet no tās pudeles vēl pāris pilienu, iedzert ar cukurūdeni un uzkost vienu mandeli. Ko jūs par to sakāt, mm, a?

Plikgalvis viltīgi pamirkšķina Totsam, sakustina sir­mās ūsas un pieiet pie plaukta, kur viņš no jauna pie­pilda burciņu ar zināmajām zālēm. Kīrs izbrīnījies seko viņa izdarībām un secina, ka pilieni mēdz būt ļoti da­žādi; vīrs solījās ieliet tikai divus pilienus, bet burciņa pietecēja pilna līdz malai. Viņš vēlreiz nopētī aptiekāra lielo, kailo galvu un atrod, ka šī parādība ir pilnīgi da­biska: tik bezgala daudz zāļu nosaukumu ietilpst šajā galvā, tādēļ nav brīnums, ka lielais leģions latīņu vārdu izstūmuši matus no galvas. Pie tam viņš ievelk pilnu krūti ar aptiekas gaisu, domādams, ka tas ļoti veselīgi. Aptiekārs atkal uzsit skaļu knipi virs galvas un izdzer savas drapes bez cukurūdens. Totsa lūpas savelkas lab­sirdīgā un atzinīgā smaidā. Viņš uzguļas krūteniski uz letes, bārsta pelnus virsū svara bumbām un spļauj zemē. Kīrs to ievēro un ar bailēm pamana, ka skolas biedra kājas pēkšņi kļuvušas slābanas. Kad aptiekārs atkal pienāk pie letes, slābano kāju īpašnieks tomēr turpina iesākto sarunu.

— Jā, — viņš saka, — Paunvere ir pārvērtusies. Kur agrāk bija akmens, tur tagad ir celms, un, kur bija celms, tur tagad akmens vai jauna māja, vai sazini, kas. Tagad uz katra stūra ir desinieks, bodnieks, kurpnieks, maiznieks vai ulmāķeris… Pag, ko es vēl gribēju sa­cīt, jā, aptiekāra kungs, tās jūsu zāles, tās tiešām ir labas zāles; ja man kādreiz atliks laiks, es atkal pie­nākšu un parādīšu savu išhiasu. Jā, noteikti, un — hikl Jā… Un vispā.r Paunvere ir pārvērtusies, jā… Starp citu, man jāatzīstas, ka te saradies vesels leģions plikpauru. Katrā mājā un katrā sētā — hik! — spīd viņu galvas kā lielas apaļas bumbas.

Izdzirdis pēdējos vārdus, Kīrs satrūkstas. Nu gan skolas biedrs pāršāva pār strīpu, un vispār būtu laiks aptieku atstāt, jo dievs zina ko viņš vēl te nesarunās, balstīdamies uz letes un līgodamies uz nedrošajām kājām.

Bet pagaidām viss iet gludi.

— Paskat, kur velns! — saka aptiekārs un pamaj Kiram ar galvu. — Man jau piecdesmit uz pleciem, bet šis zobosies par manu kailo galvu. Gribu redzēt, kāds viņš pats izskatīsies manos gados.

Aptiekārs to saka ar humoru.

Abi paziņas smejas un sit viens otram uz pleca. Tad Totss atkal atsāk stāstu par Krieviju, tās muižām un par savu lielisko amatu; te Kīrs ierauga kaut ko tādu, kas viņam uzdzen zosādu. Aptiekārs jauc Totsa matus un dēvē viņu par «velna puiku», bet Totss rausta ap­tiekāru aiz deguna, it kā vēlēdamies savādo «lietas koku» paņemt sev līdzi piemiņai. Laiku pa laikam ap­tiekārs paņem burciņu un aizstaigā līdz plauktam; vēderainās pudeles saturs manāmi plok. Par laimi, tajā brīdī, kad abi paziņas jau nonākuši tik tālu, ka sāk cīkstēties, aptiekā ienāk kāda veca sieviņa un prasa septiņvelnu spēku; Kīrs ir priecīgs, ka cīkstēšanās iz­paliek un tuvojas šķiršanās.

Pēkšņi Totsam rodas vēlēšanās kaut ko nopirkt, starp citu, arī jūras sāli, sūkli un zobu suku, bet Kīrs ieteic iepirkšanos atlikt uz rītdienu. Beidzot skolas biedri atvadās no aptiekāra un apsolās visdrīzākā laikā to atkal apciemot.