Vasara

19.Mājās Totss no mātes uzzina jau­nas baumas

Mājās Totss no mātes uzzina jau­nas baumas, kurām nav nekāda pamata. Viņa esot vakar, tas ir, otrdien, bijusi Paunverē, un tur sievas bodē stāstījušas, ka Raju Tēle precēšot skrodera Ķīra ve-

cāko dēlu. Vispirms Georgam gan esot jāaizbrauc uz Krieviju un jāizmācoties par muižas pārvaldnieku, bet derības notikšot jau svētdien. Viņa, Jāzepa māte, nezi­not, vai tie esot meli vai patiesība, bet sievas esot tā stāstījušas un vēl piebildušas, ka tie nu gan esot brī­numi.

Totss klausās šajā stāstā ar lielām bažām, turklāt viņam ir tāda sajūta, it kā kāds būtu uzmetis cilpu kaklā un žņaugtu nost. Viss varēja notikt, pat zagļi va­rēja viņa prombūtnē ielauzties Aizpuros, bet šīs bau­mas … tās viņu pilnīgi satriec.

— Neko darīt, — viņš beidzot saņemas, — pasaulē būs viena skroderkundze vairāk.

_— Nē, — atbild māte. — Nevis skroderkundze, bet pārvaldnieka kundze, kad Jorhs būs atgriezies no Krie­vijas.

Ak jā, — tas arī vēl! Pirmajā brīdī viņš to neapjēdz, ka Kīrs grib braukt uz Krieviju un mācīties par muižas pārvaldnieku. Kīrs — pārvaldnieks! Kīrs — muižas pārvaldnieks! Kīrs — muižkungs, Kīrs — ministrs, Kīrs — ķēniņš!

Nē, Kīrs — dieva vietnieks; ja jau Kīrs var kļūt par muižas pārvaldnieku, tad tikpat labi viņš var kļūt arī par ķēniņu. Viss var notikt: var izcelties ugunsgrēks un ielauzties zagļi, un galu galā arī tas, ka Raju Tēle kļūs Ķīra sieva, — ej nu sazini, kas sievietēm reizēm

iešaujas galvā, — bet stāsts par muižas pārvaldnieku būs tikai joks; tiesa, rupjš, muļķīgs joks, tomēr joks.

Pirmajā karstumā Totss grasās skriet uz Rajām un apjautāties Tēlei, kur šīs nevalodas cēlušās un vai tā ir taisnība. Bet drīz vien viņš atmet šo nodomu: ej nu sazini, vai viņš, šīs svaigās ziņas satraukts, spēs pie­nācīgi uzvesties, varbūt, runājoties ar Tēli, sāks vaidēt un stenēt, un samuldēs diezin ko. Protams, varētu arī notēlot, ka viņš ir auksts kā varde, un tā … iztaujāt aplinkus, it kā garām ejot, bez tam viņam jānodod svei­cieni no Tali, bet… bet… Bet ja viņš sarunas laikā pēkšņi saviebsies, pavisam netīšām? Nē! Nē, nē! Sis nodoms neder. Viņš nodos sveicienus tad, kad galva kļūs mazliet vēsāka, patlaban tā ir kā pakulu ērkulis un griežas riņķī kā ritenis. Ar tādu pauri neviens prā­tīgs cilvēks nerādīsies pasaulei, tad jau labāk apsēsties uz šķūnīša sliekšņa un pagrauzt skābeni. Nē, ja viņam to būtu stāstījis kāds cits, tad varētu domāt — kāds grib viņu kaitināt, bet viņa paša nelaiķa māte — pti, kaut tevi jods! Nē, ar tādu galvu nav ko iesākt —• nu jā, viņa paša miesīgā māte tikko teica, sak, tā un tā. Māte to uzzinājusi no ciema sievām, jā … bet ciema sievas arī neķer visu no zila gaisa, ko tādu viņas pašas nekad nespētu izdomāt. Kaut kas laikam tomēr būs no­ticis šajās divās dienās, kamēr viņš bija pilsētā. Bet kas — jods zina. Muižas pārvaldnieks košļā uz šķūņa sliekšņa skābenes, gundegas, pelašķus, vēršmēles, asinszāles, kumelītes, vībotnes, ceļmallapas, smilgas un visas pārējās zāles un puķes, ko vien viņš var aizsniegt ar roku.

Košļādams viņš dungo dziesmiņu: «Posies, gars, jau diena galā …» Liekas, it kā galvā grieztos milzīgas ūdens dzirnavas, kas izjauc katru pamodušos domu. Totss nedzird ne cīruļu treļļus, ne bezdelīgu vidžinā- šanu. Viņu neskar sanoņa ziedos, viņš nesajūt smaržas, kas lidinās vasaras vējos. Kā gan lai viņš saskatītu dzīvību un mūžīgo kustību pie savām kājām, starp puķēm un zāles stiebriem? Posies, dvēsele, tā stunda ir klātu . . .

Tālāk, veca simtgadīga ozola galotnē, redzama stārķa ligzda. Stārķiene stāv ligzdā un gaida atgriežamies

dzīves draugu. Cik garlaicīgi: šodien stārķa tēvs, mek­lēdams barību, laikam aizlidojis tālāk nekā parasti. Stārķiene noliek vienu kāju, paceļ otru un gaidīdama sāk kārtot spalvas. Ahā — tur jau viņš laižas. KHp- klip-klip . .. Ozola zaros kāds uznesis bišu stropu. Sis atjautīgais kārumnieks droši vien nolēmis noķert kādu noklīdušu spietu. Netālu no ozola aiz kalna pakājes plešas purvs, tāpēc laikam Totsu mājas sauc par Aiz- puriem. Gatvi nošķir veci, apsūnojuši vītoli. Pavasaros šajos vītolos dzied diplomēta koncertdziedone, augsti godājamā Lakstīgalas jaunkundze, kas suģestē klausī­tājus vairāk ar savu slavu nekā dziesmām. Tagad sla­venā soliste ir jau aizceļojusi vai sasaiņojusi savas notis kāda cita iemesla dēļ. Seit palikusi tikai parastā dziedone, kas dzied jautras, dzīvespriecīgas dziesmas bez reklāmas, bez skaļa patosa.

Pēkšņi Totss pieceļas un izspļauj smilgu — beidzot viņš zina, kur un pie kā jāiet. Viņš iesteidzas istabā, paķer no sienas pātagu un pēc dažām minūtēm jau ir ceļā uz Paunveres pusi. Tuvojoties skrodermeistara mā­jai, pār viņa seju pārslīd ēna. Paslepus paskatījies uz to pusi, viņš noprot, ka Adniēla miteklis šodien ir kaut kā svinīgi uzposts. Ceļagājējs savās domās nosauc šo māju par pretīgu čūsku midzeni un ātri aizdrāžas ga­rām. Sperdams ar savām garajām, tievajām kājām sep­tiņjūdžu soļus, muižas pārvaldnieks drīz vien nonāk pie kādas citas mājiņas, kas viņam šķiet glīta un tīkama. Šodien, kā par brīnumu, Lible ir mājās un saņem reto viesi ar. sevišķu sirsnību. Bet Totss atbild uz šīm laip­nībām diezgan vēsi un tūlīt ķeras pie lietas.

Nē, Lible «ko tādu» nav vēl dzirdējis un cer, ka ne­kad arī nedzirdēs. Bet viņš nelikšoties ātrāk mierā, kamēr nebūšot visu noskaidrojis. Šodien pievakarē, nē — tūlīt pat viņš aizjozīs uz Rajām un pajautās Tēlei pašai, viņa jau zina, ko baumo pagastā. Protams, ka ne, Totsa jaunskungs nekur netiks iejaukts, netikšot pat pieminēts muižas pārvaldnieka vārds. Viņš, Lible, esot aizgājis uz bodi un nejauši dzirdējis to un to. Ko nu, viņš taču neesot nekāds puišelis, kas nezinot, kā jākārto tādas lietas. Lai Totsa kungs esot bez rūpēm, viss tik­šot izdarīts, kā pienākas; ja cienījamais pārvaldnieks negrib viņu gaidīt, kamēr pārnāks, — labi, viņš pats aizskries uz Aizpuriem un pastāstīs. Nē, kur nu — tik lepna meiča lai ietu pie sarkanmataina skrodera! Nav tiesa, ka krustmāte mirusi, — kur āda un nagi? Vai tad citi puiši ir nozuduši no pasaules, ja Raju Tēle nevar atrast sev labāku dzīves biedru par šo teļa pauri. Nu, vot, beidzot muižas pārvaldnieks redzot pats savām acīm, kādi ir tie laulības prieki un laime.

— Nāc tuvāk, mazā Marij, nebaidies. Dod ciemiņam roku un saki «labdien». Tā …

— Dūšīga meitene, — Totss uzslavē. — Kad citreiz atnākšu, atnesīšu konfektes.

— Nu, tādai lielai meitenei konfektes vairs neder, tās bojā zobus. Nekas, paies vēl gadi divi trīs, un Totsa kungam pašam būs šitāda draiskule un sacīs: tēt vai papu, vai ko paši būsiet iemācījuši. Nemaz neskumstiet, pārvaldnieka kungs, viss būs kārtībā. Tās ir tikai ve­ceņu tenkas. Kīrs — Tēles brūtgāns! Tīri jāsmejas. Kaut kas tāds vēl nav dzirdēts! Bet, ja tas ir tiesa, tad … es nezinu, ko lai daru … es sev likšu nogriezt ūsas un nodzīt matus. Vai izdarīšu vēl ko ļaunāku, jo tādas lietas es nevaru paciest. Nu jā, ja jūs negribat gaidīt, tad es no Rajām kā bulta šaušos uz Aizpuriem, pateikšu, kā ir. Nē, es jau tagad zinu, ka Tēle mani izsmies un padzīs ar kaunu, bet tas man nekaitēs — kā zosij ūdens.

Totss iznāk uz ceļa, apstājas un prāto: varētu ari pagaidīt tepat Paunverē un pakavēties pie aptiekāra, kamēr atgriezīsies Lible. Tomēr ne! Šodien viņš vairs negrib nevienu ne dzirdēt, ne redzēt, ķermenis ir kā salauzīts, un dvēseli māc ļauna nojauta. Iedams gar Supsa māju laukiem, Totsa skatiens neviļus apstājas pie necienīgā sāncenša mājiņas. Pēkšņi viņam liekas, it kā mājiņas jumts paceltos uz augšu un spāres ņir­gādamās palūkotos uz lielceļa pusi. Taču māja noslēpu­maini klusē', pat pagalmā neredz nevienas dzīvas dvē­seles. Pag, tur it kā sakustējās loga aizkars un paglū­nēja sarkana galva…

Atgriezies savās mājās, muižas pārvaldnieks kādu laiciņu jūtas pavisam mierīgs, toties pēcpusdienā viņš sāk nepacietīgi gaidīt Libli. Bet Lible nenāk. Ar šo valodīgo vīru šodien kaut kas noticis, citādi viņš jau sen būtu klāt. Totss iziet gatvē un ilgi vēro lielceļu, bet tur neredz neviena, ko varētu noturēt par zvaniķi. Saule jau riet, apzeltīdama ar saviem pēdējiem stariem vecā ozola galotni un stārķu ligzdu, bet Lible nerādās. Pār­nāk ganāmpulks, iestājas krēsla, — Libles nav. Un tajā dienā Lible nemaz neatnāk.

Naktī Totss nemierīgi mētājas pa gultu un nevar īsti aizmigt līdz pat rīta gaismai. Te viņu biedē baismi sapņi, te iekož blusa vai blakts. Muižas pārvaldnieks kā mācēdams cenšas nomierināties, lai atsauktu miegu, skaita līdz simtam, nozvērējās nākamajā dienā pārnest no aptiekas veselu maisu blusu pulvera — nekas nelīdz. Lai šī Tēle iet kaut vai pie aptiekāra, vilka vai lāča, paša velna, lai precas ar vilkati un rada lietuvēnus, bet lai triec pie velna šo vasaras raibumaino adatas bak- stītāju.

Tikai pret rītu iemaldās kāds pārguris un miegains vīrs, lai Aizpuru kambarī atpūtinātu kājas.