Vasara

22.Arņa vēstule

Arņa vēstule

Beidzot, Virva, saņēmu Tavu vēstulīti un katru dienu vēl un vēl­reiz pārlasu īsās rindiņas. Man šķiet, it kā es katru dienu būtu saņēmis no Tevis vēstuli un jaunus sveicienus. Vairākas dienas pēc kārtas ar nepacietību gaidīju no Tevis jaunu sūtījumu, un man sāpēja sirds, redzot, ka no Tevis nav pienākusi neviena rindiņa. Nu es vairs negaidu — zinu, ka tās nebūs. Sajā vēstulē es negribu pieļaut nekādus melus, nekādu izlikšanos, citādi Tu agri vai vēlu ierau­dzītu, kā no manis nokrīt kāda raiba spalva, ar kuru savā vieglprātībā biju izgreznojies. Beidzot es redzu visu skaidrāk nekā jebkad: mans mūžs būs veltīts cie­šanām. Tiesa, dažkārt liekas, ka pasaulē ir vēl viena otra mīļa sirds, kuras dēļ būtu vērts dzīvot, kuras tuvumā varētu izjust prieku, piemēram, es mīlu savus vecākus, vēl vairāk vecmāmiņu, kas man stāsta brīniš­ķīgas pasakas. Bet kaut kas manī negrib ar to samie­rināties un tiecas pēc lielas laimes, kas paceltu dvēseli līdz saulei. Sīs veltīgās gaidas un meklēšana ir manas dzīves traģēdija, ko nojauš arī daudzi citi. Es nelepojos un saku: varbūt tas beigsies bēdīgi. Es ar to negribu neko apgalvot, negribu nevienu apvainot: ne cilvēkus, ne apstākļus, — lai šo soli (ja tas tiešām notiks) uz­skata par manu personīgo vēlēšanos, jo tā domāju arī es pats. Bieži vēroju rietošo sauli, kas zeltī bērzus pļavā, — tā ir mana mīļākā glezna, ko apbrīnoju jau bērnībā. Tagad es lūkojos šai bērnības atmiņu ainā un jūtu, ka līdz ar rietošo sauli zūd arī cerības, tāpat kā gadu gaitā apdzisa mans dzīvot prieks. Reizēm saku

pats sev, it kā sevi mierinādams: «Varbūt saule aiz­gāja tikai tādēļ, lai tev atnestu lielu, negaidītu laimi, kad tā atgriezīsies.» Dažreiz domāju, ka pat niecīgs maigums, ko Tu veltītu man, aizbiedētu no manis visas skumjas, bet tūlīt nojaušu: šis pilieniņš atveldzētu iz­slāpušo dvēseli tikai uz mirkli, un galu galā būtu jā­piedzīvo vilšanās un sāpes.

Tā es dzīvoju — par krustu sev un varbūt ari citiem.

Reizēm atceros tos laikus, kad mēs sapņojām par mūsu nākotni, tas ir, es runāju, un Tu klausījies, rei­zēm klusu smaidot, reizēm zobgalīgi smīnot. Atceries, mēs nolēmām doties garā ceļojumā, lai redzētu svešas zemes un tautas, gribējām apmesties Vidusjūras krastā un dzīvot 2ana Žaka dzimtenē, pie kam mūsu vienīgais pavēlnieks būtu mūsu pašu griba. Mūsu bagāžai vaja­dzēja būt tikpat vieglai kā mūsu sirdīm, lai mēs desmit minūtēs varētu šķirties no vietas, kur bijām nolēmuši palikt desmit gadus. So pēdējo domu izteici Tu un to bieži atkārtoji. Tad, atceries, mēs iztēlojāmies Tevi par slavenu dziedātāju, ko es pavadītu uzvaras gājienā pa visu pasauli. Kopš tā laika esmu zaudējis dažu labu greznu spalvu no sava košā tērpa. Un varbūt zaudēšu vēl. Es vairs nesapņoju par tāliem ceļojumiem kopā ar Tevi, taču bieži domāju par vēl tālāku ceļojumu… Manā galvā pēdējā laikā ir pavīdējušas dažādas domas, bet kādēļ gan tās visas izklāstīt? Labāk pateikšu vienu, pašu skaidrāko, turklāt negribu Tev neko pārmest.

Iedomāsimies, kā būtu, kad pienāktu laiks un mēs uzsāktu kopīgu ceļojumu caur dzīvi… Vai es Tev ne- soļotu blakus ar to pašu krustu, ko nesu līdz šim? Tu zini, es nicinu sīkos priekus, kurus Tu tik kāri tver, Tu tos kāroji jau agrāk, taču nespēji no tiem atteikties manā labā. Mūsu ceļi šķirās. Atkārtoju: es nepārmetu Tev; varbūt šeit pirmajā vietā ir mans paša egoisms.

Virva, es nespēju dzīvot ne ar Tevi, ne bez Tevis. Zinu, ko nozīmē mana atteikšanās no Tevis, bet no­jaušu: vēl briesmīgākas būtu lēnās mokas, soļojot Tev blakus kā ēna.

Ko lai Tev vēl saku, Virva? Varbūt pietiek šo rin­diņu, lai izteiktu manu pašreizējo noskaņu? Negribēju ar šo vēstuli stāties pie pēdējās bikts vai arī izklāstīt savus dzīves sīkumus; mūsu attiecību noskaidrošanai pietiek ar to, ko pateicu. Manu dzīvi Tu pazīsti pēc maniem nostāstiem. Kā redzi, mans raksturs nespēj pēk­šņi un negaidot mainīties, allaž atkārtojas tās pašas dziesmas refrēns, ko atceros jau kopš skolas laikiem.

Un tomēr … man šo vēstuli grūtāk iesākt nekā no­beigt. Man šķiet, ka ar šīm rindām es atvados no Tevis. Atkal redzu zeltītos bērzus rieta saulē un jūtu, ka tu­vojas smaga melanholija, gluži kā asinskārs zirneklis. Jau sacīju: es vairs negaidīšu . . . Nē! Tomēr gaidīšu. Ja ne vairāk, tad Tavu pēdējo sveicienu. Tikko nočīk­stēja durvis, kāds ienāca istabā, šķiet, ka dzirdu pazīs­tamus sojus. Manas neprātīgās domas man iečukstēja ausī: «Tā ir viņa! Tieši tāpēc viņa tev nerakstīja, jo gribēja ierasties pati un ar saviem gaišajiem, nerātna­jiem smiekliem aizbaidīt tavas smagās domas.» Pro­tams, Tu nenāci un nekad nenāksi. Es nezinu, kam pie­der šie soļi; istabā, izņemot mani pašu, nav neviena, arī durvis ir aizvērtas. Tikai pēdējie saules stari rota­ļājas uz grīdas kā nerātns bērns, kas nepazīst ne bēdu, ne rūpju. Drīz pienāks nakts.

Vasaras dienas kļūst aizvien īsākas, soļošu pa taciņu gar rudzu druvu un raudzīšos mirdzošajās zvaigznēs. Reizēm es jautāju, vai tās no augšas neredz, kur at­rodas mana Virva; reizēm es tās mānu, aicinu tuvāk un saku: «Nule saņēmu vēstuli no Virvas, varbūt parādiet man gaismu, kamēr es to izlasīšu; es neaizkavēšu jūs ilgi, te ir tikai dažas rindiņas.» Tad izņemu no kabatas Tavu vēstuli,' Tavu sveicienu un meloju zvaigznēm, me­loju pats sev: «Sī vēstule tiešām tikko pienāca, ļoti in­teresanti, ko Virva tagad raksta.» Reiz paņēmu līdzi uz druvu vijoli, ilgi spēlēju Tavu mīļāko melodiju. Ma­nas vienīgās klausītājas bija zvaigznes, rudzu lauks un grieze. Iespējams, ka klausītāju bija vairāk, bet es tos neredzēju, jo naktis kļūst arvien tumšākas. Atkal un atkal atkārtoju šo melodiju, kuru Tu tik labprāt klau­sījies, un mana vienīgā vēlēšanās bija — kaut Tu pati to dzirdētu. Varbūt arī dzirdēji, Virva? Es vairs neat- griezīšos pilsētā kā katru rudeni. Gribu aizbraukt tālu no dzimtenes; varbūt jaunie iespaidi mazinās sāpes, ko šeit nespēju pārvarēt. Varbūt kādreiz vēl atgriezīšos.

Tad mana dzīve saplūdīs ar ikdienas vienmuļību, bez traģiskām beigām. Viss ir iespējams, jo arī ceļojot pa­zaudēšu daudz greznu spalvu. Bet viss, kas ar mani notiks, lai paliek vienīgi manā ziņā, tāda ir mana pār­liecība. Nedomā, ka ar šo vēstuli gribu pamodināt līdz­jūtību pret sevi. Nē, šī vēstule nemeklē līdzcietību, tāpat kā tā neizteic pārmetumus Tev; tās uzdevums ir at­klāti pastāstīt, kas pašlaik notiek ar mani, — tas ir viss. Sadedzini šo vēstuli, Virva, vienalga, vai to izlasi līdz galam vai ne. Tā domāta vienīgi Tev.

Paliec sveika!

A. T.