Vasara

11.Totss sēž uz šķūņa sliekšņa arī nākamajā dienā

Totss sēž uz šķūņa sliekšņa arī nākamajā dienā. Pēc gājiena uz Rajām viņš satiekas ar tēvu pie pusdienu galda un it kā nejauši ieminas, ka varbūt palikšot dzimtenē, ja dažas lietas iekār­tošoties tā, kā viņš esot tās ieplānojis. Kas tās ir par lietām un kā tām jānokārtojas, par to viņš tuvāk neko nepaskaidro. Par savu apciemojumu viņš ierunājas tikai maltītes beigās, it kā tas būtu saldais ēdiens, ko pasniedz pēc mielasta.

Saimnieks, Totsa tēvs, no šī saraustītā un neskaidrā stāstījuma nekā sakarīga nespēj izlobīt. Viņš vienīgi nojauš, uz ko dēls mērķē, bet vecu ļaužu paradums nav izpaust savas nojautas. Šķiet, tēvs nevēlas arī dēlu tincināt un iztaujāt; tēva un dēla attiecības jau kopš seniem laikiem izveidojušās tādas, ka tēvs uz Jāzepa iecerēm un nodomiem raugās diezgan skeptiski. Tēvs savā garajā mūžā ir daudz ko pieredzējis un domā, ka mazliet pazīst arī savu dēlu. Jāzeps ir krietns zēns, viņš secina, tikai varētu būt mazliet vīrišķīgāks. Nā­kamā Aizpuru mantinieka galvenā vaina, pēc viņa ieska­tiem, ir tā, ka pēdējais caur un cauri ir karstas putras strēbējs. Nemaz nevajag vētras, pat vismazākais vē­jiņš viņu nereti mēdz novirzīt no īstā ceļa. Tāpēc Aiz­puru saimnieks vēlas turēt grožus savās rokās tik ilgi, kamēr vien spēs.

Dēls to visu neskaidri nojauš. Un tomēr viņam ne­maz nenāktos tik grūti kļūt par Aizpuru saimnieku. Dīvainā kārtā arī Totss mazliet pazīst dzīvi šajā pa­saulē un savas sirds dziļumos slēpj dažu labu veikal­nieka viltību. Nē, tēva šķietamā pretošanās viņam nesa­gādās lielas rūpes; tās sagādā pavisam kas cits. Sēžot

uz šķūņa sliekšņa, viņš iztēlē redz lielo, muižai līdzīgo Raju saimniecību ar lepno ērberģi, kuram blakus Aiz­puri šķiet tik niecīgi un nožēlojami, ka Totsam neviļus jānopūšas. Reizēm, kaļot nākotnes plānus, pārvaldnieka domas samudžinājas tik ļoti, ka viņam liekas, it kā uz pleciem nebūtu galva, bet liels savēlies dzijas kamols. Nolādētā nabadzība! Par spīti spožajai ārienei, čemo­dāniem un garajiem svārkiem, viņam vēl joprojām ir diezgan viegls naudas maks. Vai nebūtu prātīgāk lais­ties atpakaļ uz Krieviju un vēl gadus piecus sešus pakrāt naudu? Protams, to visu varētu izdarīt, tam nav nekādu šķēršļu, vilcieni kursē starp viņa dzimteni un Tambovu tāpat kā senāk, bet atļaujiet jautāt, — jā, at­ļaujiet tā pavisam draudzīgi pajautāt, vai tā tur… tā baltmatainā gaidīs viņu tik ilgi, kamēr Totss kādā Krievijas nostūrī iekrās naudu? Tā būtu muļķīga iedoma, un šādu plānu varētu ieteikt savam ienaidnie­kam, piemēram, Kīram. Iedomājoties Ķīru, pārvaldnie­kam negribot jāpasmaida. «Par šo vīru,» viņš prāto tālāk, «man nav ne silts, ne auksts. Protams, ja šajā būšanā iejaucas Tali, tad stāvoklis ir vairāk nekā šau­bīgs, bet Kīrs, Kīrs… Tavu brīnumu! Pirms pāris die­nām man bija gandrīz vienalga, cik desetiņu zemes ir Aizpuros un cik daudz man čemodāna dibenā «ska­nošā»? Bet tagad? …» Domātājs iztēlē redz «baltma- taino» un nopūšas. Laiku pa laikam viņam visos sīku­mos ataust atmiņā Rajās pavadītais vakars. Tali lai­kam bijis ļoti tuvredzīgs, ka tik lielisku meiteni pametis vienu. Bet lai, lai viņš ir tuvredzīgs, toties jo labāk redz kāds cits un ievēro to, ko vajag ievērot. Hm, jā … Ko teica Tēle, kad viņi satikās kapos? Dzimtenei vaja­dzīgi izglītoti cilvēki un mācīti zemkopji? Nu jā, labi, kas tur ko gausties un lauzīt galvu, ka Aizpuri mazāki nekā Rajas, ka dzīvojamā māja draud uzgāzties uz galvas un ka stāvoklis ar čemodāna saturu nepavisam nav tik spožs. Toties te ir viņš pats, viņš pats — gudra galva, kas vajadzīga dzimtenei. Tā tovakar sacīja Tēle. Un Raju saimnieks… Neviens sirmgalvis, lai tas būtu Aizpuros vai Rajās, nedzīvo mūžīgi. Ja Raju saimnieks noliktu karoti, tad būtu pavisam vienkārši pārcelties no

Aizpuriem uz Rajām. Tiesa, Tēlei vēl ir māsa, bet… .bet tai jau varētu norakstīt Aizpurus.

Nē, ar gaušanos viņš Aizpuru laukus nepastieps ne garākus, ne izpletīs platākus; vajadzīga drosme un uz­ņēmība.

Sī «uzņēmība» izpaužas tādējādi, ka nākamajā vakarā Totss it kā nejauši atkal nokļūst Rajās un pa­stāsta Tēlei daudzus jocīgus notikumus. Laiku pa lai­kam viņa stāstā ieskanas arī kāda nopietnāka nots, kas liecina par to, ka pārvaldnieks nav vērojis dzīvi tikai no komiskās puses, bet prot skatīt notikumus arī citādā gaismā.

Vakarā, kad viņš ar Tēli pastaigājas pa lielceļu, mei­tenei šķiet mazliet dīvaini, ka viņi viens otru uzrunā ar «jūs». Par atbildi Totss nosarkst līdz ausīm un nodur savas apaļās pūces acis.

— Vai esat ar mieru, ka es jūs uzrunāšu ar «tu»? — Tēle jautā.

— Katrā ziņā … pats par sevi saprotams … —Totss pasmaida.

— No šā brīža arī jums jāsaka man «tu».

— Protams …

Ap Totsa muti trīc neveikls smaids, lūpas savilktas «kruzulī». Bet ar tubrālībām tovakar nekas prātīgs ne­sanāk. Nu viņi uzrunā viens otru trešajā personā, kā rezultātā rodas īsi, samocīti teikumi, kas pirms izrunā­šanas it kā jāizspiež caur sietu.