Vasara

11.Otrā rītā Kīrs pieceļas jau agri

Otrā rītā Kīrs pieceļas jau agri. Viņš ir apģērbis vienkāršas darba drēbes, pat salmenīca at­stāta mājās, un tās vietā stā­jusies maza naģene. Vecāku svētības vārdiem un Benno zobgalībām izvadīts ceļā, viņš beidzot stāv Aizpuru pa­galmā, pilns apņēmības un drosmes ātrāk sasniegt iecerēto mērķi.

— Ahā, — iesaucas Lible, kurš, kūpinādams papi­rosu, patlaban iznāk no istabas pagalmā, — tā tik ir lieta — būs viens palīgs vairāk. Labrīt, skrodermeistar!

— Kas to lai zina, — pasmīn Kīrs, — ja mani pie­ņemsiet, tad būs, ja ne, — tad nebūs.

— Nē, nu, kādēļ tad nepieņemsim? To mēs norunā­jām jau vakar. Bet pasakiet man — kāda velna pēc jūs tik ātri pārbraucāt no Krievijas?

— Ak Lible, — skroderis nopūšas, — labāk liec mani tūlīt pie darba, bet nejautā. Sis brauciens mani izputi­nāja tā, ka to atcerēšos visu mūžu.

— Ak šitā! Lūk, kā — izputināja. Aizbraucāt varen švuncīgi, bet nu… Jā… jā. Nē, nu, es jums nekāda darba nevaru dot, par to lai gādā pārvaldnieks pats. Gan viņš jums ierādīs visu. Tur jau viņš nāk.

— Sveiks, Jāzep! — Kīrs laipni sveicina. Nu viņam jācenšas ar šo mūžīgo zobgali sadzīvot pēc iespējas draudzīgāk un reizēm pat jāpakļaujas viņa untumiem. Varbūt tā lieta nemaz nebūs tik traka, jo labi vārdi uz­veic ļaunumu. Pacietību, pacietību! Ja viņam tagad neizdosies arī šis pēdējais mēģinājums, tad Tēle viņam būs zudusi uz mūžu.

— Sveiks, sveiks, skolas biedri! — atbild pārvald­nieks. — Kā tad klājas? Kā labi veicās Krievijā?

— Krievijā man gāja slikti. Nu esmu nācis pie tevis, dārgais Tots. Saki no tīras sirds — vai pieņemsi mani par mācekli, kā vakar teica Tali? Es neprasu algu, es neprasu pat uzturu — pusdienošu mājās, — tikai iemāci man, kā kopt tīrumus un vairot ganāmpulku.

— Labi, — Totss mierīgi atbild. — Vari nākt, bet vispirms tev jāiztur pārbaude.

— Kāda pārbaude? — Kīrs brīnās.

— Kā gan citādi, mīļais draugs? — savukārt brīnās pārvaldnieks. — Vai tad tu to nezināji: vispirms pār­bauda un tikai pēc tam pieņem par mācekli. Arī es pats tiku pārbaudīts. Kā tad lai uzzin, vai tu esi piemērots savam uzdevumam un vai maz vērts ar tevi noņemties? Nē, tev jānostrādā izmēģinājuma laiks, jo ne jau veltīgi sakāmvārds skan: «Dari ko darīdams, apdomā galu.»

— Nē, — Kīrs piešķiebj galvu, — tādas lietas es vēl neesmu dzirdējis. Kurpnieki un skroderi gan pieņem uz izmēģinājumu, bet…

— Nu, lūk! Skaidrs! Vai tu domā, ka kurpnieka vai skrodera darbs ir vieglāks nekā zemkopja? Ja jau tie pieņem uz izmēģinājumu, tad par opmaņa mācekļiem nemaz nav ko runāt.

— Es atkal domāju tā, — iejaucas Lible, — ka, nu jā, pārbaudīt vajag, tas tiesa, bet vispirms būtu jāno­dzer līkopi. Redziet, kā es domāju. Nē, tas taču viens otru netraucē, pārbaude ir pārbaude, un līkopi ir līkopi.

— Pagaidi, pagaidi, Lible, — skrodermeistars at­stumj Libli sāņus, — parunāsim nopietni. Es gribu jau­tāt, kas tā pārbaude īsti ir un kā tas viss notiek?

— Gan jau redzēsi. Līdz šim no tās nav izbēdzis neviens nākamais pārvaldnieks.

— Nu jā, bet cik ilgi šī pārbaude vilksies?

— Cik ilgi… — Totss pie sevis nomurmina. — Nu tā … nedēļas divas. Tu esi jocīgs puisis, Kīr, bez izmē­ģināšanas es taču nezināšu, vai šis darbs tev ir pa kaulam.

— Es varu visu, — skroderis pašapzinīgi saka.

— To mēs vēl redzēsim.

— Izturēšu. Varu par to galvot. Es nemaz tik vājš neesmu, kā izskatos.

— Iespējams, iespējams. Bet pasaki man — nē,parbaude tev būs jāiztur — nu jā, pasaki man — kādēļ tu vispār gribi kļūt zemkopis? Tu taču, ķēms, nedomā, ka zemkopība ir kaut kāda niekošanās? Sak, ņem tikai un dari.

— Nē, dārgais skolas biedri, tā es nedomāju. Ja es tā domātu, tad nemaz nebūtu nācis mācīties. Redzi, lieta ir tāda, ka … nu jā … es nezinu … Bet, ja jau mēs tā draudzīgi ķersimies pie darba, tad … es tomēr, nu … Negribu, ka ciema sievas sāktu tenkot. Labāk izstāstīšu pats, kādēļ gribu kļūt par zemkopi. Tas nozīmē: man ir vienalga — skroderis vai zemnieks, bet… bet… Tēle vēlas, lai es kļūtu zemnieks.

— Ahā! — Lible svinīgi nostiepj. — Tad jau pavisam cita lieta.

— Hm-hm! — Totss piekrīt. — Tad, protams, cita lieta. Kādēļ neteici tūlīt?

— Nu, — Kīrs parausta plecus, — vai zināt, tas ir tāds kutelīgs jautājums. Un tagad, kad esmu jums iz­kratījis savu sirdi, izturieties pret mani labi un nedariet pāri! Nē, ne jau pāri, bet tā … esiet draudzīgi vai… Dzīvosim draudzīgi un aizmirsīsim visu slikto, kas mūs kādreiz… Nē, līkopi, kur šie dēsies. Tos mēs no­dzersim tik un tā, gan jau vecais pratīsies. Manis dēļ atnāciet kaut vai šovakar.

— Vai zināt, Ķīra kungs, man no jūsu vārdiem tīri vai asaras sariesās acīs, — iesaucas Lible. — Nu pasa­kiet atklāti — vai jums kādreiz kāds ir nodarījis pāri?

— Nē, nē, — Kīrs atgaiņājas, — tā es nedomāju, bet nu … reizēm mēs tomēr strīdamies.

— Galvenais ir tas, vai izturēs kauli, — Totss pa­skaidro. — Vai tev nebūs pārāk grūti.

— Nē, dārgais Jāzep, — rudmatis viltīgi pasmaida, — tas nav galvenais. Ar grūtībām es tikšu galā, lai būtu kā būdams, bet — hī — galvenais, lai tu neturētu uz mani vecu naidu; atceries, kā mēs tur toreiz cīkstē- jāmies, vai saprati?

— Man nav nekāda naida, neķēmojies. Galvenais ir kauli.

— Nu, ja nav naida, tad izturēs arī kauli. Bet tagad dod ātrāk darbu, gan jau redzēsi, kā es raušos. Ja jau pārbaudei jābūt, tad lai ir! No darba es nebaidos.

— Skaidrs, — Totss iesaucas. — Darba Aizpuros netrūkst. Ņem un aizvel šos akmeņus no kūtspriekšas uz gatvi. Tur mēs uzcelsim žogu, lai lopi neskrietu labībā.

— Ahā, — māceklis vērīgi pamāj ar galvu, — nu jā, tad lopi, nākdami no ganībām, netiks labībā.

— Lūk, lūk, — pārvaldnieks uzslavē. — Tas ir labi, ka tu visu tik ātri aptver. Tur jau ir tā māksla, ka jā­strādā ne vien rokām, bet ari galvai. Horošo! Tad tikai ķeries klāt: iesākums ir labs. Pag, ko es tev vēl gribu jautāt, ak jā, bet vai tu ar zini, kādēļ es tev vispār lieku aizvelt šos akmeņus no šejienes?

Kīrs piešķiebj galvu, mazliet padomā un smaidīdams atbild:

— Nē, nezinu. Kadeļ tu vispār tos liec aizvelt no šejienes, — es nezinu.

— Nu redzi. Tur jau ir tas āķis, ka ikvienai rīcībai ir sava jēga. Vispār es šos akmeņus lieku aizvelt no še­jienes vairāku iemeslu dēļ. Varbūt tu domā, ka man steidzami jāuzceļ žogs? Nē, ķēms, akmeņu žogs ir bla­kus lieta. Zogu var taisīt arī no kārtīm, ja ir nepiecie­šams. Bet atceries un iegaumē, ko es tev teikšu. Ak jā, vispirms atbildi man uz jautājumu: vai šie akmeņi vis­pār var palikt šeit, kur tie atrodas?

— Nudien nezinu, — Kīrs sūkstās un, acis mirkšķi­nādams, piebilst: — Var būt, ka var. Kādēļ lai neva­rētu — tie tak nebrēc.

— Nē, dārgais Kīr, — Totss pamāca, — tur jau tā lieta, ka brēc.

— Brēc — akmeņi! Nerunā niekus!

— Jā, jā. Tagad tu vismaz sāc nojaust, ko nozīmē lauku virčapte. Nē, brāl, tas nav joks. Tātad personas, kas vēlas kļūt par zemkopja mācekļiem, vispirms pār­bauda. Klausies uzmanīgi. Akmeņi katrā ziņā ir jāaiz- veļ no šejienes, citādi lopi, skriedami uz kūti, ievainos kājas. Pats redzēsi, ar kādu steigu tie šodien meklēs patvērumu no dunduriem; tā viegli var notikt nelaime. Tas bija pirmkārt. Otrkārt: ko teiks sveši cilvēki, redzē­dami pie Aizpuru kūts šos akmeņus? Tie sacīs — šajās mājās dzīvo nolaidīgi cilvēki, re, nevīžo novākt pat akmeņus. Un vēl sacīs: «Mēs neredzam nekā cita kā

vienīgi vairākus pārus garu stilbu, un arī tie paši kus­tas pārāk gausi.» Nu jā, un, treškārt, arī es pats, kā jau saimnieks, nevaru ko tādu paciest. Redzi, dārgais skolas biedri, šo iemeslu dēļ es lieku tev novākt šos akmeņus. Rodas jautājums: uz kurieni tos velt?

— Tu jau pats teici — uz gatvi.

— Jā, uz gatvi! Uz gatvi gan, bet kāpēc uz gatvi?

— Jāceļ akmens žogs?

— Jā, akmens žogs! Kādēļ akmens žogs? Es teicu, to var uztaisīt arī no kārtīm.

— Tots, — Kīrs iesaucas, — tu man galīgi sajauksi galvu!

— Nu jā, tur jau tā lieta! Kaulus mēs vēl nemaz ne­esam pārbaudījuši, iznāk, ka tava galva ir gaužām stulba. Klausies uzmanīgi. Vispār šie akmeņi no šejienes jāaizveļ, vai ne?

— Jā.

— Nu jā. Bet jājauta: uz kurieni? Atpakaļ uz lauka mēs tos nevaram vest, pirmkārt, tas ir pārāk tālu, un, otrkārt, tīrums atkal būtu pilns ar akmeņiem. Vai ne?

— Jā.

— Vest uz purvu, sasviest lama — arī par tālu. Vai ne?

— Jā. Nē, nu, ko nu par to!

— Bez tam šie akmeņi pēc pāris gadiem būs vaja­dzīgi jaunās kūts celšanai. Vai ne?

— Nu jā.

— Bet kā būtu, ja mēs izraktu lielu bedri tepat un saveltu akmeņus tur iekšā?

— Nē, — Kīrs iesmejas, — tad tos būs grūti izcelt, kad atkal vajadzēs.

— Nu-nu-nu! Uz to pusi jau iet. Pareizi! Tātad iznāk, ka … Nu, nu?

— Ka mums tie jāaizveļ uz gatvi un jāuzceļ žogs.

— Nu — paldies dievam! Labi, ka izgāja vēl tā! Tad tikai ķeries klāt, aizvel akmeņus uz gatvi un uzcel žogu. Tas, ko es tev patlaban stāstīju, — bija teorija; kad sāksi velt, — būs prakse.

— Ahā, — Kīrs samirkšķina acis, — teorija un prakse.

— Tavu traku muldēšanu! — Lible apcērtas uz papēža, ar visu spēku triec pret zemi papirosa galu un smejas kā negudrs. Rudmatis pieiet pie akmeņiem, brī­tiņu padomā, tad nedroši ieminas:

— Bet tie taču ir tik lieli.

— Ak skolas biedri, — atbild pārvaldnieks, — agrāk tie bija vēl lielāki. Kaut tu būtu tos redzējis uz papu­ves. Ķeries vien klāt, neko darīt, tā ir spēka pārbaude. Mēs ar Libli salabosim izkaptis, kalps sāks art pa­puvi — katram būs savs darbs. Ak jā, Lible, tikko Kont- kīlas vīrs būs uzsitis kūtij jumtu, liksim tam salabot arī rijas jumtu un izbalsināt kambari. Un plīti, plīti neaizmirsti, plīti un skursteni! Smilšu un ka|ķa ne­trūkst. Mārtiņš nāks līdzi uz pļavu, un, kad siens purvā būs novākts, liksim viņu turpat pie grāvju rakšanas. Nu jā, un māceklis Kīrs cels akmens žogu. Kā tu domā, Lible, tā, manuprāt, būs vislabāk?

— Jā, sākumā būs labi. Vēlāk padomāsim, ko darīt tālāk.

— Skaidrs! Iesim un sakārtosim izkaptis. Rīt ar rasu būs viegla pļaušana.

Pārvaldnieks un zvaniķis nozūd piedarbā, skroder- meistars paliek pie akmeņiem. Kādu brīdi sarkanmatis kā neziņā mīņājas uz vietas, tad atrota piedurknes un satver lielu akmeni.

Vājais vīrelis izstiepjas gluži kā slieka, pūš un sten, ka baigi klausīties. Saule ceļas arvien augstāk un nežē­līgi svilina mācekļa pakausi. Aizvēlis pirmo akmeni uz gatvi, Kīrs ir slapjš kā no mārka izvilkts un tik pār­guris, ka noliekas turpat pie akmens uz dažām minūtēm atpūsties. Totss un Lible viņu paslepus vēro piedarba nojumē un smejas kā velni.

Ar laiku nedzīvajā vīrelī atkal ieplūst mazliet dzīvī­bas spēka. Vispirms gulētājs pakustina tievās, garās kājas, tad atslejas uz elkoņa un paraugās debesīs, it kā gaidītu no turienes palīdzību savās ciešanās. «Velni» piedarba nojumē paslēpjas.

— Redzēs, — saka Lible, — kas notiks, kad viņš aizvels nākamo akmeni.

— Ej nu sazini, izlaidīs vēl garu. Sāda spēka pār­baude nav nekāds joks.

Abi zobgaļi atkal sāk šķindināt izkaptis un neganti lādēties, it kā pats nelabais traucētu viņus darbā. Mā­ceklim jāredz un jādzird, ka visapkārt kūsā spraigs darbs, ka tikai viņš viens netiek galā ar «lauku vir- čapti».

Ar otro akmeni Kīram darbs veicas vēl daudz grūtāk nekā ar pirmo.

Pusceļā rudmatis pēkšņi pārtrauc velšanu, apsēžas uz akmens un slauka nosvīdušo pieri. Ūh, ūh, ūh — kādi sasodīti smagi akmeņi! Tu, cilvēks, vari pārstiep­ties, bet darbs kā neveicas, tā neveicas. Ej nu sazini, varbūt viņa spēks lauku darbam tomēr par vāju, citādi taču šis nelietis Totss nebūtu tik pamatīgi nobrīdinājis. Ar kādu prieku viņš pamestu visu un ietu atpakaļ uz mājām pie ierastā amata, bet Tēle, Tēle! Sī spītīgā, stūr­galvīgā skuķe! Lai pagaida! Gan viņš to kādreiz dabūs savos nagos, tad uzšķirs pavisam citu lappusi un ne­ļaus vairs sevi komandēt un dancināt kā cirka sunīti. Lai tikai pagaida! Pienāks laiks, kad komandēt sāks viņš pats.

Pēc īsas atpūtas rudmatis atkal ķeras pie darba, bet akmens nemaz nav kļuvis vieglāks,.gluži otrādi •— na­baga Kīram tas liekas vēl smagāks. Nolādētajam akme­nim it kā pieaugušas saknes, un tas nekust.

— Velns! — Kīrs nikni nospļaujas. Bet kaut kas to­mēr jādara, stāvēt uz vietas arī nav nekādas jēgas, it īpaši, ja esi pieņemts uz pārbaudi. Pametis lielo akmeni, Jorhs sāk nest uz gatvi šķembas un oļus. Sis darbs, protams, sokas daudz labāk, bet arī te drīz vien rodas šķēršļi.

— Ē, — iesaucas zvaniķis, iznākdams no piedarba, —'kurš tad tā dara? Vispirms lielos, tad mazākos. Lielie jāliek apakšā, mazie — virsū; mazākos aiznesīsim vē­lāk ar rāmi. Nē, nē, tā nevar, sābri!

— Lielie ir briesmīgi smagi, — rudmatis saviebjas. — Nāc pamēģini pats.

— Nu jā, nu, — spriež Lible, — vai gan neesmu izmēģinājies diezgan? Kurš cits tos atstiepa no papuves, ja ne es? Sie pāris soļi līdz olnīcai — tīrais nieks. Sa­raujiet, saraujiet, Jorha jaunskungs!

— Jā, kā tu sarausi, ja nav spēka, — Jorhs gaužas.

— Stiepies kaut vai pušu, bet… Dodiet man kādu vieglāku darbu, lai akmeņi paliek Mārtiņam.

— Jā, vieglāku darbu! Bet man te nav nekāda noteik­šana. Tā ir pārvaldnieka darīšana. Bet, nu, ja spēki tiešām galā, ieturiet mazu pauzīti, aizjoziet uz Paun- veri un atnesiet mums lāsīti sīvā brokastīm. Pārvald­nieks pašlaik iegāja istabā — nekavējieties.

— To var, — Kīrs priecīgi iesaucas. — Sūtiet mani, kurp vien vēlaties, aiziešu labprāt, tikai tos lielos ak­meņus, tos …

Tikko Jorhs ir aizgājis, Lible, Totss un Mārtiņš aši ķeras pie darba un ātri nogādā akmeņus uz gatvi. Lie­lākos veļ Mārtiņš, mazākos pārvaldnieks un zvaniķis aiznes uz rāmja. Līdz Ķīra atnākšanai tiek uzcelts prāvs valnis.

Totss paliek rosāmies pie žoga, bet viņa palīgs nozūd piedarbā.

— Nesaprotu, — Kīrs satrūkstas, — kā akmeņi no­kļuva šeit?

— Nu, paši jau neatnāca, — pārvaldnieks atbild pār plecu.

— Tu atvēli visus viens pats?

— Nu jā, — noskan vienaldzīga atbilde, — kas tos ko neatvelt?

— Hm … Jāzep, tu esi īsts spēkavīrs.

— Ē, kas nu es par spēkavīru! Tāpat vien panieko­jos. Briesmīgs karstums, citādi padarītu vairāk. Tādā svelmē darbs lāgā neveicas.

Sajā acumirklī pie abiem pienāk Lible un lūdz pār­valdniekam smēķi. Viņa tabakas maciņš esot iekritis vircas bedrē, un nu dari, ko zini. Ja dabūtu uzvilkt kaut vienu dūmu!

—- Jā, — pārvaldnieks gramstās pa kabatām, — to vari dabūt.

— Lai tev veselība, jaunskungs! — zvaniķis patei­cas, bet diemžēl pārāk agri: piedāvātajā kārbiņā nav neviena papirosa.

— Skat, nelabais, — pārvaldnieks saskaišas, — nu esam abi dimbā. Neatliek nekas cits kā iet uz purvu plūkt sūnas. Kaut tevi jupis ar visu tavu tabakas maku! Varēji to iemest citur, nevis vircas bedrē.

— Jā, nu … — zvaniķis noplāta rokas. — Kas pa­galam, tas pagalam!

— Esi tik laipns, Jorh, aiztec uz Paunveri un atnes mums smēķus, — pēc īsām pārdomām pārvaldnieks norīko.

— Uz Paunveri! — nosvīdušais skolas biedrs elš. — Kādēļ neteicāt agrāk — es tikko nāku no Paunveres.

— Tiešām? — Totss brīnās. — Bet kādēļ neteici agrāk, ka iesi uz Paunveri, es būtu licis atnest. Nu, bet tādam brašam puisim viens solis bijis nebijis, ņem tikai kājas pār pleciem un — aidā; es skatīšos pulkstenī, redzēsim, cik drīz tu būsi atpakaļ.

— Dieva sodība! — Kīrs iestenas, pasniegdams Lib- lem degvīna pudeli. — Tādā karstumā cilvēks var garu izlaist.

— Jā, nav viegli kļūt par opmani, — Lible pašūpo galvu.

Nelaimīgajam vīrelim neļauj pat atvilkt elpu. Ap pusdienas laiku Totss sāk sūdzēties par briesmīgām kaulu sāpēm. Lai tikai atkal ņemot «kājas pār pleciem» un jožot uz aptieku pēc zālēm. Bet ar to pārvaldniekam vēl nepietiek: laiku pa laikam viņš izmet Liblem pa dzēlīgai piezīmei, ka kopš šīs dienas barojot savā azotē odzi un tā tālāk. Vakara cēlienā Jorham jāmaisa kaļķi, jāmīca māli un atkal jāveļ briesmīgie akmeņi. Beidzot rudmatis ir tik noguris un apnicis, ka tikko spēj pavilkt kājas. Tomēr viņš nepaliek pa nakti Aizpuros, bet grī­ļojoties velkas uz mājām.

— Nu, vai opmaņa amats jau rokā? — noprasa Benno. Tie abi ar Viktoru met kūleņus pagalmā.

Vecākais brālis tikai nikni pablenž uz jautātāju un šņākdams ieiet istabā. Uz sliekšņa viņš vēl izdzird, kā balamute Benno stāsta Viktoram: Jorhs iejūgšot ratos septiņas cūkas un braukšot uz Paunveri precībās. Mier­mīlīgais puisēns, kad vien iespējams, cenšas iedzelt Jorham; Jorha vainas dēļ viņam jāatsakās no jauna uzvalka un zābakiem; vecākā brāļa brauciens uz Krie­viju sagādāja papum tik lielus zaudējumus, ka par citiem izdevumiem nedrīkst ne iepīkstēties.

Vecākais brālis tāpat nepaēdis iemetas gultā un iegrimst miegā kā dziļā akā.

Otrā rītā nākamais pārvaldnieks sūdzas, ka viņa lo­cekļi degot vienās ugunīs. Pirms brokastlaika viņš ne­spējot piecelties no gultas, lai arī kā gribētu: viņa kā­jas ļogoties kā pātagas kāti. Sī lauku virčapte esot kaut kas briesmīgāks par briesmīgu, un Totss tiešām neesot veltīgi runājis par tā saucamo spēka pārbaudi. Ja viņam visu mūžu būšot jācieš tādas sāpes, tad . .. tad pārvaldnieki esot visnelaimīgākie cilvēki pasaulē un šīs bezgalīgās mokas nespēšot remdināt mīlestība, kaut arī tā kaistu sirdī ar astoņdesmit piecu grādu kar­stumu. Visa miesa esot kā viens vienīgs sāpju kamols, pie kam vislielākās mokas sagādājot vēders. Pēc tādas staipīšanās zarnas noteikti sametīšoties mezglā.

Bet: «Dzīvā mīlestības vara lielus brīnumdarbus dara,» — kāds dzejnieks ar šīm nemākulīgi uzrakstī­tajām vārsmām izteicis diezgan patiesu domu, lielā mīlestības vara piešķir Ķīra nevarīgajam augumam varenus spārnus, jau pēc brokastīm mēs viņu redzam sparīgi soļojam pāri kapukalnam uz Rajām. Viņš stei­dzas paziņot Tēlei, ka tas jau veselu dienu vingrinājies pārvaldnieka amatā un ticis par soli tuvāk savai laimei. Maršējot sastingušie locekļi kļūst aizvien kustīgāki, un Jorhs atrod, ka ir iespējams palikt uzticīgam savam nodomam, un tāpēc viņš tūdaļ dosies atpakaļ uz Aizpu­riem, tikko būs saticis «viņu».

«Viņas» priekšā Kīrs izstiepj savas trīcošās rokas un gari un aizgūtnēm stāsta, cik lielu upuri tas viņas dēļ nesis un ka turpmāk ir gatavs nest vēl lielākus upurus. Meitene ar nepacietību gaida, kamēr jauneklis beidz atzīšanos, tad pikti, it kā ar aizturētām dusmām iesau­cas:

— Ejiet projām, Kīr, un dariet, ko vien vēlaties, bet mani lieciet mierā! Man neinteresē ne jūsu dzīve, ne jūsu mērķi.