Vasara

7.Nakti Totss pamostas, taustās apkārt

Nakti Totss pamostas, taustās apkārt un pūlas noskaidrot, kur viņš īsti atrodas. Visapkārt ir akla tumsa un baigs klusums. Pirmajā mirklī Totsam liekas, it kā viņš atrastos Krievijā, tikai brīnās, kā nokļuvis tik savādās cisās. Viņš guļ uz kādas irdenas kaudzes, kurā daudz mazu durstīgu priekšmetu un kas smaržo pēc siena un sveķiem. Pa­mazām domu pavediens atved gulētāju atpakaļ dzim­tenē, Aizpuru pagalmā, ieved dzimtajā kambarī, liek vēlreiz izstaigāt Paunveri un tad no jauna atved atpa­kaļ Aizpuru pagalmā.

Bet tālāk? Kas notika tālāk?

Totss patausta naudas maku un gredzenu pirkstā un pārliecinās, ka tie ir savā vietā; jāatzīst, ka līdz šim viņam bijusi darīšana tikai ar godīgiem cilvēkiem. Tad viņš sameklē kabatā kārbiņu un uzrauj sērkociņu. Kas tā par dīvainu telpu, kurā viņš atradis naktsmājas? Ne loga, ne durvju, ne galda, ne krēsla, tikai aizdomīgi irdena kaudze kaktā, kurā viņš iegulējis dziļu dobumu. Bet, pag, durvīm tomēr jābūt, tikai pirmajā brīdī viņš tās nebija pamanījis sērkociņa vārgajā atblāzmā. Dur­vīm noteikti jābūt, citādi viņš te nebūtu iekļuvis.

Totss ar kāju samin izdegušo sērkociņu, brīdi stāv tumsā, tad atkal iededzina jaunu sērkociņu, uzmanīgi atver durvis un pār slieksni palūkojas ārā. Ahā, nu viņam ir skaidrs! Šaubu nav — patlaban viņš atrodas Aizpuru klētī un gulējis uz savas zāļu kaudzes; kā viņš tur nokļuva — tā pavisam cita lieta. Pareizi pareizi… tagad visos sīkumos ataust atmiņā iepriekšējā diena. Tas bija viens velna stiķis, ja tā padomā. Viņš atbal­stās pret stenderi, pakasa galvu un nospļaujas. Tfū, kāda nelaba garša mutē! Tas viss nāk no… «Bals. Vulnerar. Kunz.». Lai viņš nolādēts ar visām nelabuma drapēm! Žēl, ka vēl stiprāk nepagriezu viņa sarkano degunu!

Olnīcas galā, rudzu laukā, grieze dzied savu vien­muļo dziesmu. Aplokā šķind zvārgulis, smagi nopūšas samiegojies dzīvnieks. Uz klēts jumta dzird klusu ča­boņu, tur kāds staigā nedzirdamiem soļiem. Tad gailis sasit spēcīgos spārnus un skaļā, griezīgā balsī paslu­dina rītausmu. Gatves vītolu galotnes peld sudrabainā miglā. No debess velves mierīgi smaidīdams noraugās mēness, it kā priecātos par savu dežūru šai skaistajā pavasara naktī.

Tikai Totsā šis skaistums neizraisa nekādu sevišķu sajūsmu. Totss paskatās augšup uz mēnesi, bet tā klu­sais mirdzums nespēj viņu ietekmēt. Nē, tas viss jau ir kaut kas redzēts un viņam sen apnicis, tagad viņš gri­bētu ieraudzīt mēness otro pusi. Bet tas ķēms tur augšā bīdās uz priekšu tikai ar vienu pusi, tāpat kā Kīrs, iedams uz mājām, un pat nedomā parādīt mugurpusi. Totss labprāt pakamptu garu kārti un nodibinātu tur augšā kārtību, bet… jods zina… Un vispār, ja tā labi padomā, tad latīņu valoda un visa tā aptiekas bū­šana nemaz nav tik sarežģīta, kā sākumā likās. «Bals. Vulnerar. Kunz…» Bez šaubām, šie vārdi ir saīsi­nāti … Bet jādomā, ka, uzrakstīti līdz galam, tie no­zīmētu to pašu. Ir tāda galotne «um», ar ko latīņu va­lodā var darīt brīnumus. Ak vai, ar kādu baudu viņš tagad iedzertu ko skābu, ko ļoti skābu … kvasu vai ko citu. Totss vēl nav ievērojis, vai viņu akas vinda čīkst vai ne, kad izvelk pilnu spaini. Vajadzētu pamē­ģināt.

Totss pieiet pie akas, izvelk spaini ūdens, dzer lieliem malkiem pār spaiņa malu un klausās, kā ūdens guldzē­dams noplūst pa rīkli uz leju. Pēkšņi Totsam uznāk vēlēšanās izdzert spaini tukšu, uz to viņu pamudina iedoma — «kāpēc zirgi var». Pēc tam viņš ieklausās, ka griež grieze, un domās sev saka: «Veltīga klaigāšana! Guli, kad jāguļ, un neķērc! Tīrais brīnums, kā tai ne­aizsmok rīkle?» So griezi būtu viegli noķert, vajag tikai mācēt pielavīties. Par kādu velna naudu Kīrs vakar runāja dzirnavās? Viņš taču neiedeva ne sarkana graša alus pirkšanai, bet pats apgalvoja, ka šim neesot nau­das žēl. Bet cik man pašam vēl ir čemodāna dibenā? Ahā … nu jā … labi. Tas tā, katram gadījumam … Arī gredzens un pulkstenis kaut ko maksā. Sīko naudu nav vērts pieskaitīt, tīrie nieki. Vispār labāk būtu iedo­māties, ka naudas mazāk, nekā patiesībā ir, tad it kā drošāk, un vēlāk nebūs jāpiedzīvo vilšanās. Totsa doma laiku pa laikam pārtrūkst, daži pavedienu gali ir tik īsi, ka nav iespējams sasiet kopā: ja tos kaut kādā veidā būtu iespējams padarīt redzamus, tad no rīta ap aku rēgotos vesela kaudze saplūkātu diegu.

Pienāk Krancis, pieklājīgi paluncina asti, tad notup­stas un sāk sparīgi kasīties, it kā viņš gribētu atkasī- ties uzvijām visai naktij un šo svarīgo darbu iespē­jams veikt vienīgi kāda cita klātbūtnē.

Viņš par to prātojis pēc savas suņa saprašanas un nācis pie atzinuma, ka jaunais kungs, kurš kādu dienu ienāca pagalmā un vicināja pātagu, nav parastais sve­šinieks, bet tāds, kurš turpmāk varētu iejaukties viņa liktenī.

— Nu, — Totss pievēršas Krancim.

Suns pārtrauc kasīšanos un jautājoši uzlūko runā­tāju, it kā vēlētos tam atbildēt:

«Kas par «nu»? Runā tālāk, uz šo vienu vārdu es neprotu neko atbildēt.»

— Ko vazājies apkārt pa naktīm, — Totss tiešām ari turpina. — Vecais foksters nekad nedauzījās pa naktīm apkārt, bet gulēja.

Sājos vārdos, kā arī tonī, kādā tie pateikti, suns sa­klausa nosodījumu un vainīgi nodur galvu. Patiesībā viņš ļoti labi zina, ka patlaban nav vainīgs, taču uz­skata, ka prātīgāk izlikties, it kā viņš kaunētos par savu nedarbu un nožēlotu grēkus. Viņš jau tik daudz uzkrājis dzīves gudrības, ka būtu liela vieglprātība acu­mirklī izgudrot veco, pārbaudīto ieradumu vietā kaut ko jaunu.

Neveiklais klusums velkas vairākas sekundes, tad suns caur pieri paraugās uz jaunekli un sāk atkal ka­sīties. Tas ir paviršs darbs, kas, acīm redzot, tiek darīts

tikai tādēļ, lai pārvarētu neērto situāciju. Gan jau puisis pateiks vēl kaut ko, kas palīdzēs noskaidrot viņu attie­cības. Bet Totss vairs nesaka nekā, klusums ieilgst. Jauneklis apsēžas pie akas uz soliņa, kur žūst piena trauks, aizsmēķē un domīgi raugās uz gatves pusi. Krancis pieceļas, pastaigājas dažas reizes uz priekšu un atpakaļ un atkal jautājoši uzlūko sēdētāju. Ir daži diezgan droši paņēmieni, kā uzvedināt cilvēkus uz sa­runām, — izmēģināt vai ne? Protams, varētu, tagad ir laba izdevība iepazīt tuvāk svešo jaunekli, jo dienā viņi sastopas visai reti. Krancis noskurinājās, tad pēkšņi kļūst uzmanīgs un lūkojas uz gatves pusi, ar vienu acs kaktiņu viņš tomēr vēro saimnieka kustības un, ja iespē­jams, arī sejas izteiksmi. Suns domā, ka šis žests ir pietiekams, lai pamodinātu sēdētāja ziņkāri. Kādēļ at­klāt visas viltības uzreiz: jācenšas mazāk dot, bet vai­rāk iegūt. Un lūk, šis lētticīgais tur uz sola jau ir samulsināts.

— Kas ir, Kranci? — Totss jautā. — Ko tu tā klau­sies?

Tikai mirkli suns izjūt prieku par savu uzvaru, tad viņš pēkšņi aizmirst, ka tēlo lomu, un pats sāk ticēt, ka izdzirdis ko šaubīgu.

Spalvainais ķermenis saspringst, lielās, noļukušās ausis sāk cilāties ar tādu sparu, it kā suns gatavotos pacelties gaisā, un tad, pirms Totss paguvis iebilst, kluso pagalmu piepilda skaļa riešana.

— Diezin kas tur ir, — Totss klusu pie sevis nosaka, pieceļas no sola un seko sunim uz gatvi. — Kaut tikai nebūtu zagļi. Laime, ka pamodos īstā laikā.

Bet kā olnīcā, tā arī visā apkārtnē, cik tālu vien gai­šajā mēnesnīcā acis var saredzēt, nav nevienas dzīvas dvēseles. To pašu konstatē arī suns. Protams, viņam vēl jāierejas dažas reizes, lai pierādītu, ka trokšņošanai tomēr bijis kāds iemesls.

«Kaut kas bija,» šiem rējieniem jāapliecina. «Bet tas «kaut kas» jods zina kur pazuda, un tagad ej un sa­meklē. Tad, kad mēs bijām pagalmā, «tas» bija noteikti šeit, gatvē, bet, tiklīdz ierunājāmies, «tas» pēkšņi pa­zuda.»

Suns, asti luncinādams, staigā ap Totsa kājām, gai­dīdams uzslavu par savu varoņdarbu.

«Redzi,» viņš vēlētos sacīt, «cik mēs esam modri. Pat visklusākā skaņa nepaiet secen mūsu ausīm. Vai ne, mm? Nu saki man kaut ko!»

Totss brīdi vēro suņa lunkanās kustības un tad izsaka kādu piezīmi, kas nepavisam neatgādina uzslavu.

— Tu esi stulbs suns, Kranci, — viņš saka. — Fok- sters bija daudz gudrāks. Foksters gulēja mierīgi un sacēla troksni tikai tad, kad tiešām pamanīja ko aiz­domīgu. Reiz foksters palīdzēja pat noķert zagļus. Bet tu, ķēms, redzi un dzirdi to, kā nemaz nav.

Šķiet, Krancis saprot šos vārdus un vainīgi nodur acis. Pie tam viņš atceras ieganstu, kādēļ bija tā rīko­jies. Ar šo triku viņš iekrita, tas tiesa, tāpēc par katru cenu jāmēģina glābt, kas1 glābjams.

«To, kā nav,» viņš atkārto mazliet aizskarts. «To, kā nav . . . Bet vai jūs esat par to pārliecināts, jaunskungs, ka te nekā nav? Kā jūs, svešinieks, varat zināt, ka šeit nekā nav? Pagaidiet mazliet,» viņš atskatīdamies pie­bilst, «es jums acumirklī pierādīšu, ka te kaut kas tomēr ir.»

Krancis lietišķi tekalē šurpu turpu, ieklausās, paslie- nas stāvus, nošķaudās, aizskrien līdz rudzu laukam un beidzot atrod kādu kaķi, ko tas sāk vajāt, skaļi rie­dams. Abi ar lielu sparu aizdrāžas garām Totsam, no- zuzdami krēslainajā pagalmā.

Pēc brīža Krancis pārguris atgriežas, apsēžas iepretī Totsam, izkar siekalaino mēli un elsodams saka:

«Redziet, jaunskungs, ko es teicu: tur bija gan «kaut kas». Nesakiet, ka esmu stulbs suns un trokšņoju vel­tīgi.»

Mēness lēnītiņām virzās uz priekšu. Viņa apaļā lab­sirdīgā seja, tāpat kā pirmīt, mierīgi smaida. Kūts jumta ēna uz rudzulauka izskatās kā zārks. Gaiss smaržo pēc svaiga siena un nātrēm.

Lejā no purva paceļas miglai līdzīgi garaiņi — purvs elpo. No lielceļa puses atskan ratu rīboņa, kaut kur tālumā rej suns, un spārnotie stundinieki sūta viens otram savus nakts sveicienus.

Totss nomurmina Krancim dažus nesaprotamus vār­dus, pakasa pakausi un pavērš skatienu augšup uz zvaigžņotajām debesīm. Gar mēnesi klīst reti, balti mākoņi.

— Nē, — viņš beidzot izteic tikai vienu vārdu un lēni dodas uz klēti.