Vasara

21.LabrĪt! — Kīrs saka un paceļ platmali ar šauro maliņu.

Labrīt! — Kīrs saka un paceļ platmali ar šauro maliņu.

— Labrīt, labrīt, skodermeistar! — Lible atņem sveicienu. — Nu, ko laba dzird?

— Nekā sevišķa, — rudmatis dzīvoju no dienas dienā. Jāteic, tagad es vairs neesmu skrodermeistars, bet gan Jāzepa amata brālis. Senāk bijām tikai skolas biedri, bet tagad arī amata brāļi. Tātad biedri un arī brāļi.

— Oho, — Lible brīnās, — kāds pārsteigums! Kā tad jus tik pēkšņi nokratījāt skrodera fraku un kļuvāt par muižas pārvaldnieku? Tas, nudien, ir jaunums, kaut ko tādu es šodien dzirdu pirmo reizi. Laikam tāpēc aiz- viņnakt redzēju tādu ērmotu sapni; no rīta sacīju Ma­rijai: «Iegaumē, drīz mēs uzzināsim kaut ko jaunu.» Un, re, te tas ir! Jorhs nav vairs skroderis, bet muižas pārvaldnieks.

— Nu, — Kīrs tīksminās, — vai tad jūs to vēl ne­esat dzirdējuši? Viss ciems runā.

— Nudien, pirmā dzirdēšana, — zvaniķis pagroza galvu. — Varbūt jūs ko zināt, Totsa kungs?

Totss parausta plecus un pakrata galvu. Kīrs atbal­stās pret spieķi un uzmanīgi vēro sēdētājus. Abi šie pērtiķi uz šķūņa sliekšņa tīšām izliekas par muļķiem, kaut gan zina visu. Nav iespējams, ka Lible, šis mūžī­gais okšķeris, neko nezinātu par viņa precībām. Nu, vienalga, lai dara, kā zina, — tas neko negroza; viņš ir gatavs iepriecināt draugus un pastāstīt visu pats ar savu muti.

pasmīn. — Tāpat vien

— Kāds tur brīnums, — viņš iesāk, — drīz aiz­braukšu uz Krieviju un kļūšu par muižas pārvaldnieku. Jā, jā, lai kļūtu par pārvaldnieku, tur nevajag nekādas burvestības. Izglītības man diezgan un pat vairāk nekā vajag. Dažs labs šajā ziņā netiek man ne tuvu, bet, paskat, jau pārvaldnieks; tas nekas, ka viņš tikai vienu gadu apmeklējis draudzes skolu.

— Njā, — nospriež Lible, — ko nu par izglītību, bet tas bija kā zibens no skaidrām debesīm. Pletīzeri kaktā — un pārvaldnieks gatavs!

— Vai nu kā zibens, vai pērkons, — Kīrs ierauj galvu starp pleciem, — bet tā tas ir.

Rudmatis ar patiku noraugās skolas biedra saīgušajā sejā un tad pēkšņi izgrūž:

— Atnāciet svētdien uz Rajām, gan tad uzzināsiet visu. Būtu vēlams tā uz vakara pusi… ap pulksten pieciem. Parunāsimies tur. Pie vīna glāzes un alus pu­deles valodas ritēs gludāk. Jā, jā.

— Uz Rajām? … — Lible iepleš acis. — Pie vīna glāzes un alus pudeles? …

— Jā, jā, — Kīrs ieīdas, — uz Rajām, uz Rajām.

— Nē, nu, — atbild Lible, — pie vīna glāzes un alus pudeles — to es saprotu, bet kāpēc uz Rajām? Jūs tā­pat vien pajokojat un, protams, vēlaties, lai mēs aiz­ejam pie jums uz skrodera māju. Vai nav tiesa?

— Nē, nē — uz Rajām.

— Hm… Nu, vai es neteicu sievai, ka drīz mūs pār­steigs savāda ziņa? Viņa, niekkalbe, negribēja ticēt, sak, ko nu uzplijies, nekā savāda nav un nebūs. Te uz­reiz — nāciet svētdien uz Rajām ietempt vīnu un alu. Nē, sit mani nost, bet es vēl nespēju to aptvert. Uz Ra­jām… Hm… Varbūt Totsa jaunskungs kaut ko no­jauš?

Totss atkal parausta plecus un cītīgi košļā smilgu.

— Vai tikai tur Rajās, — zvaniķis viltīgi piemiedz aci, — nu jā, vai tikai tur Rajās nenotiks derības… vai kas tamlīdzīgs, ko? Ehē, tagad man tā bilde kļūst mazliet skaidrāka.

— Kas zina, — skroderis pietvīcis pasmaida, — var būt, ka uzminējāt.

— Ahā! — zvaniķis skaļi iesaucas. — Tātad no tu­rienes pūš vējš! Nē, nu es zinu, kāpēc uz Rajām. Ko t jūs neteicāt tūlīt? Man no lielas gudrošanas gandrīz pārsprāga galva. Ahā! Tā, tā! Redziet, Totsa kungs, jūsu skolas biedram veicas.

— Redzu jau, redzu, — sadrūmis atbild pārvaldnieks. — Vēlu laimes!

— Jā, daudz laimes! — pievienojas arī zvaniķis.

— Pateicos! — rudmatis pieklājīgi paceļ cepuri.

— Nē, nu tas jau ir kaut kas! — zvaniķis iekaist aiz­vien vairāk. — Vēlu tik daudz laimes, ka ne rokāfn pacelt, ne uz muguras panest, un … veselu lērumu sar­kanmatainu knēveļu. Bet, ej tu sazini, varbūt bērni ne­maz nebūs rudām galvām, jo Tēle tak ir gaišmate. Bet tas nav svarīgi, gan redzēsim, kad šie sāks nākt un kad kāds jau būs klāt.

Kīrs tumši pietvīkst un, novērsies sāņus, vēro veco ozolu.

— Jā, jā, — zvaniķis turpina, — paskat, stārķis jau gaida pavēli. Nu jūs, Ķīra jaunskungs, tā sakot, stāvat ar vienu kāju laulības ostā, tāpēc pacentieties labi aši nodot pasūtījumu — tad būs laikus gatavs, pakamp kā no groza.

— Hm-hm-hm! — Totss smejas un pagriežas ar seju pret šķūni.

— Jūs pārspīlējat, Lible, — Kīrs rūgti pasmīn.

— Dievs pasarg, vai es pateicu ko sliktu? Bērnu ra­dīšana nav netikums vai cilvēku izdomāts niķis; tā ir nolicis pats debesu tēvs un devis zīmi Ādamam. Kas man, vecam bukam, ko pārspīlēt — pašam draiskule mājās, drīz vien tautās vadāma. Pa šo ceļu būs mums jāiet visiem, teica vecmeita, kad kāzinieki pabrauca ga­rām. Tur nav ko kaunēties. Svētdien mēs abi ar Totsa jaunkungu būsim Rajās kā likts un tad aprunāsimies. Šodien man nav citu bēdu kā ātrāk nokļūt mājās un sa­rāt sievu, lai citreiz nemelš niekus, pļāpa tāda. Tur nav nekā savāda un arī nebūs!

— Svētdien noteikti atnāciet, — rudmatis piekodina. —• Ko es vēl gribēju lūgt: jā, vai skolas biedrs nebūtu tik laipns un neuzrakstītu man kādu ieteikuma vēstuli. Ja mans skolas biedrs runā taisnību, tad viņš ir kalpo­jis vairākās Krievijas muižās un viņam ir pazīstami daudzi muižkungi. Ja Totss man iedotu līdzi kādu pa­pīru, viņi uzņemtu mani laipnāk, protams, ja nesagādā skolas biedram liekas pūles …

— To var, — Totss piekrīt, saviebdams seju. — Ja tu vari pagaidīt, tūlīt uzrakstīšu vēstuli Ivanovam.

— Nē, nē, — Kīrs atgaiņājas, — pie Ivanova es ne­gribu, viņam galvā ir išiass, un, ja nu šim pagadās pie rokas kāds sitamais, tad …

— Išhiass, nevis išiass! — muižas pārvaldnieks iz­labo. — Nu jā, goda vārtus jau tur tev neviens necels, tas skaidrs, bet strādāt tomēr var, ja vien grib, tomēr, ja kāds brauc uz Krieviju tikai tādēļ, lai iegūtu pār­valdnieka titulu, tad nav vērts pūlēties.

— Nē, pie Ivanova es negribu.

— Nu, bet citu tik labu paziņu man nav.

— Gan viss nokārtosies, — zvaniķis iesaucas, — vai Ķīra jaunkungam jau nav gatava kāda ieteikuma vēs­tule?

— Ir, ir, — atbild Kīrs, — tomēr, jo vairāk, jo labāk: ja nepalīdzēs viena, palīdzēs otra.

— Nē, nu, ja jau tev ir, — Totss gari novelk, — tad man nav ko pūlēties. Pietiek ar vienu labu ieteikumu.

— Jo vairāk, jo labāk, — smejas Kīrs, ieraudams galvu plecos. — Cilvēkam, kurš nolēmis doties tālā ceļā, jābūt pienācīgi sagatavotam. Kad tu vairs negri­bēji mācīties skolā un aizbrauci uz Krieviju, arī tev taču bija kabatā kāds papīrs, vai ne? Ja nemaldos, tu kād­reiz stāstīji par savu Krievijas tēvoci, krusttēvu vai?…

— Vislabākais ieteikums īstam vīram ir viņš pats, — Totss uzsver. — Ja būsi sliņķis, tev nelīdzēs pat sep­tiņas ieteikuma vēstules. Un, otrkārt, kā lai varu tevi ieteikt? Es tikai zinu, ka tu esi skroderis un proti šūt svārkus un bikses.

— Pareizi pareizi! — Lible piekrīt. — Un vecais vienmēr noņem mēru un piegriež; zeļļiem nekas cits nav jādara — jāsadiedz un jāsalaiž kopā ar mašīnu. Iespējams, ka Jorha jaunskungs pats prot noņemt mēru un arī piegriezt, ja būtu vajadzīgs, bet tomēr tas nav lauku darbs. Nē, es spriežu tā: ja jums viena ieteikuma vēstule jau ir, tad pēc otras vairs nevajadzētu mangot. Jā, kaut tevi nelabais, pag, ko šis Lilles Hindreks man nesen stāstīja? Arī viņš kādu laiku klaiņojis pa Krieviju un tagad atbraucis atpakaļ. Nu jā, Krievijā, tur lejā vairāk uz dienvidiem, esot tik stiprs vējš, ka … Nu jā, jūs, Ķīra kungs, esat tāds paviegls cilvēciņš — kaut tikai vējš jūs … Tomēr neaizmirstiet ielikt kabatā kādu smagāku priekšmetu, kad braucat, būs drošāk, citādi jūs vēl sagrābs viesuļvētra un iemetīs Melnajā jūrā. Kam tāds moris vai nēģeris vēlāk būs vajadzīgs? Tad arī sīkie vairs nebūs ne sarkani, ne balti, bet melni kā velnēni.

— Hm-hm-hm, — Totss smejas. — Jā, vēja Krievijā pietiek. Bet tas gan pūš vairāk uz šo pusi, uz ziemeļiem. Dažu labu vieglāku cilvēciņu drīz vien atpūtīs atpakaļ dzimtenē un uzsēdinās tieši uz tā paša ciņa, uz kura viņš tupēja un kladzināja pirms aizbraukšanas.

— Nu, — Kīrs atīd, — ja jau jūs esat tik lepns un negribat dot ieteikumu, tad arī nevajag. Iztikšu tāpat. Vismaz vēlāk neviens nevarēs dižoties, ka viņš ir bijis tas palīgs un labdaris. No vēja man nav bail. Ja jau no tā neizbijās tie, kam galvā bija tikai vienas ziemas gudrība, tad jau man jābaidās vēl mazāk. Lai vējš pūš, uz kurieni grib, kaut tikai neaizpūstu vienu otru uz Sibīriju vai Sahalīnu.

— Nē, — Lible prāto, — tas ir pats stiprākais vējš, un no tā lai dievs pasargā. Bet arī tas, kas gaudo pie Melnās jūras, arī tas nav nieks. Es gudroju un gudroju un tomēr netieku nekādā skaidrībā.

— Kādā skaidrībā? — Kīrs jautā.

— Nu, kad jūs pārnāksiet no turienes un būsiet melns kā piķis.. . vai tad arī bērni būs melni vai tikai māla krāsā. Tēle, kā jau sacīju, ir balta … Balts un melns, melns un balts… Nē, tad bērniem jābūt pelēkiem kā ežiem vai mālainiem, jo jūsu sarkanie mati…

— Liecieties nu mierā, Lible, ar tiem saviem bēr­niem! — Kīrs uzmet lūpu.

— Dievs pasarg, — Lible nevainīgi iesaucas, — es taču nerunāju par saviem bērniem. Esmu jau pa­metis savu bērnu, pareizāk sakot, bērns pametis mani. Tikko pārkāpju pār slieksni un noņemu cepuri, tā mazā Marija sāk spiegt kā uz iesma un nelaiž vairs ne tu­

vumā. Tātad nedrīkstu viņai tuvoties, kamēr mans ģī­mis un pauris būs atkal apauguši spalvām. Es runāju par jūsu bērniem, Ķīra jaunskungs. Ja es noteikti zinātu, ka jūs no Krievijas pārnāksiet tikpat sarkans, kāds esat pašlaik, tad mana sirds būtu mierīga. Lai skraida mazie rakari kā degoši sērkociņi no Rajām uz Paunveri — tur nevienam nav nekādas daļas, jo tas ir dabiski, bet, ja viņi sāks nākt pāri kalnam melni, mālaini, pelēki vai dievs zina kādi, varbūt zaļi, tad .. . tad zirgi sāks trakot un neviens vairs negribēs braukt cauri Paunverei.

— Paklausieties, Lible, — Kīrs kļūst pavisam no­pietns, — ja jūs gribat zināt, tad mani mati nemaz nav sarkani, bet kastaņbrūni. Ar gadiem tie kļūs vēl tum­šāki, tā ka jūsu zobgalības ir nevietā. Un, ja mani bērni arī būtu sarkani un kaut vai zaļi, tad prātīgs cilvēks par to nekad nesmietos. Ne jau tas ir svarīgi, kas cil­vēkam aug uz galvas, bet gan tas, kas ir galvā. Bet, ja jau runājam par izskatu, tad jāatzīstas, ka pašlaik Paunverē nav otra cilvēka, kas izskatītos tik ērmots un smieklīgs kā jūs.

— Nē, ko nu par to! — Lible piekrīt, tad pēkšņi ap­raujas; kāds vīrs nāk pāri kalnam uz šķūņa pusi: — Pa­skaties, vēl viens ciemiņš, — viņš saka, — drīz šeit salasīsies vesels bars kā pagasta valdē. Tiesa kas tiesa, Ķīra kungs, es nevaru lepoties ar savu ārieni. Un vis­pār — kas man, vecam sakārnim, vairs vajadzīgs. Mana dziesma nodziedāta. Ja dievs dos, padzīvošu vēl gadi­ņus desmit, piecpadsmit un tad — pie veļu mātes. Es tikai vēroju jaunos un priecājos, ka viņiem labi klājas un tie ilgi dzīvo virs zemes. Uzskatiet mani par savu veco tanti, kas laiku pa laikam apciemo savas māsas­dēlus un vēl viņiem vienīgi labu. Un, ja viņa reizēm mazliet rūc un baras, tad neņemiet vērā, piedodiet ve­cam cilvēkam.

Nācējs ir Tenisons.

— Vai tu re, te jau no paša rīta sanācis vesels pulks, it kā kara padome. Tiesa kas tiesa, ja nebūtu pazinis pēc balss, tad nemaz nezinātu, ka uz šķūņa sliekšņa sēž zvaniķis. Nudien, ūsas un bārda piedod vīrietim pavisam citu izskatu! — Nu jā, viņš esot atnācis pēc reņģēm un aizvedis «šās» uz mājām; būs siena laikā ko piesiet dūšu. Nu, bet par ko tad šie tā spriežot, ja drīkst zināt?

Tenisons sasveicinās ar skolas biedriem un zvaniķi un tad apstājas šķūņa priekšā, it kā nogaidīdams, vai viņa varenās kājas nesāks šeit iesakņoties. Liekas, viņa staltais stāvs uzsūc dzīvības spēku tieši no zemes tajā vietā, kur viņš stāv. Skatītāju pārņem bažas, ka apģēr­bam, kas apņem šo drukno stāvu, kuru katru acumirkli pārsprāgs vīles. Šķiet, it kā spēcīgie lieli un biezās vil­nas bikses būtu ar grūtībām iestūķētas šķeltajos puszā­bakos; Tenisona zābaki atgādina ādas uzmavas uz stabiem.

— Labdien, labdien! — Lible atsaucas. — Spriežam par svarīgām būšanām. Vai tad tu vēl neesi dzirdējis, ka skolas biedrs Kīrs ir tikpat kā precējies un būs mui­žas pārvaldnieks?

— Kas tās par valodām? Neko neesmu dzirdējis.

— Te nu bija, pats resns kā vērsis, kaut vai stīpām apjoz, lai nepārplīst, bet nezini tādu svarīgu jaunumu. Labāk ej uz mājām, paņem kalendāru un pievelc ar zīmuli krustu pie nākošās svētdienas — tad saderinā­sies skrodermeistars un Raju Tēle. Tfū! Nevis skroder- meistars, bet muižas pārvaldnieks. Nu jā, tikko būs no­svinēta saderināšanās, Kīrs —- aidā! — projām uz Krie­viju, tieši Melnajā jūrā iekšā vai arī paliks uz jūras krasta, to eg lāgā nezinu … Viņš brauks uz turieni mā­cīties par opmani.

— Kīrs? Krievijā taču bija Totss, nevis Kīrs, — Te­nisons aiz brīnumiem aizmirst pievērt muti.

— Uz Krieviju var braukt katrs, kam tīk, — saka Totss, bakstīdams zobus. — Ceļš atvērts visiem.

Paiet vairākas minūtes, pirms Tenisons to visu ap­tver.

— Nu, bet tagad, — zvaniķis ierosina, — šo noti­kumu vajadzētu pienācīgi atzīmēt. Ko jūs par to sakāt, Ķīra jaunskungs? Kā būtu, ja mēs visi aizdrāztu uz Paunveri un iedzertu pāris glāžu alus uz jaunās kun­dzes veselību?

— Ne! — Kīrs pakrata galvu un pošas uz iešanu. — Atnāciet svētdien, tad iedzersim. Tu arī, Tenison, jo…

Rudmatis paceļ cepuri un, kaut ko murminadams, dodas projām. Bet Lible, vērodams aizejošo skroderi, klusi nodzied:

Stalti jāt grib skroderzellis, Bet — ko darīt — nav tam melnis. Tad viņš āzi seglot steidzas, Sakas mauc, kur aste beidzas.