Vasara

17.Draugi mazliet iestiprinās res­torānā

Draugi mazliet iestiprinās res­torānā un turpina gājienu pa pilsētu, laiku pa laikam ap­stādamies pie viena otra skat­loga. Starp citu, viņi iegriežas lauksaimniecības piederumu veikalā, kur pārvaldnieks ar lielu interesi aplūko sēj­mašīnu, izmēģina tās mehānismu. Ja palaimēsies dabūt aizdevumu, viņš katrā ziņā «noandelēs».

Beidzot Vanemuines teātra dārzā sāk skanēt mūzika, un skolas biedri dodas uz Igaunijas slaveno mākslas svētnīcu. Krievijas viesis ir visai pārsteigts par šo impozanto celtni šai samērā mazajā pilsētā, galve­nais — tas ir pašu igauņu teātris, viņa dzimtenes un tautas kultūras lepnums.

Lēsta, acīm spoži mirdzot, stāsta par šās savdabīgās ēkas celtniecību. Viņš iepazīstina skolas biedru ar Va­nemuines biedrības vēsturi un piemin ievērojamākos igauņu kultūras darbiniekus, kuri tajā laikā pulcējās biedrībā. Tas notika tad, kad igauņu gars sāka atraisī­ties no verdzības važām vai vismaz tauta ticēja, ka kļūs reiz brīva. Tagad šo laika posmu dēvē par «atmo­das laikmetu». Protams, «modinātāju» skaits nebija sevišķi liels — tikai saujiņa igauņu, kas ticēja igauņu nākotnei, kamēr lielākā daļa inteliģences mierīgi sēdēja varenās Krievijas un Baltijas vāciešu siltajā klēpī; lai skolas biedrs neiedomājoties, ka tauta tūlīt atsaucās modinātāju aicinājumam. Nē, vēl šodien daudzi izber­žot miegu no acīm un prātojot — celties vai ari snaust tālāk, kā būs, būs. Bet lai skolas biedrs neņemot ļaunā, ka viņš, Lēsta, runājot par lietām, kas visiem jau zinā­mas. Viņš to darot tikai tāpēc, lai sniegtu savam skolas biedram īsu pārskatu par savas tautas attīstību, — viņš

taču tik agri esot šķīries no dzimtenes, un droši vien viņam neesot bijis ne laika, ne iespējas iepazīties ar tautas tālāko un tuvāko pagātni.

— Nekas, nekas, — pārvaldnieks aši atsaucas. — Tas, ko tu stāsti, ir ļoti interesanti. Pie šā jautājuma man tiešām jāķeras no saknes. Kad biju Pēcis, es nemācī­jos, tagad, kad esmu Pēteris, es neko nezinu. Bet par savu dzimteni man ir jāzina viss. Vai es aizbraukšu at­pakaļ uz Krieviju vai palikšu šeit — es visur un vien­mēr gribu palikt igaunis.

— Nu, tagad, — Lēsta turpina, — tagad, kad tu zini, ka Tartu ir Igaunijas «garīgās dzīves centrs», tev arī jāzina, ka šī «centra centrs» vakaros klausās mū­ziku «Vanemuinē». Labi, ka šodien jauks laiks, tādēļ tu sastapsi šeit vienu otru ievērojamu cilvēku, par kuru, dzīvodams tālumā, tu būsi tikai dzirdējis. Daudzi no viņiem, protams, ir aizbraukuši uz laukiem atpūsties, citi uzturas Somijā un dievs vien zina kur, tomēr viena daļa palikusi šeit.

-— Ļoti interesanti.

— Esmu sīks cilvēciņš, personīgu paziņu man šo ievērojamo ļaužu vidū maz, tomēr pēc izskata es vienu otru pazīstu.

— Labi, parādi man kādu kaut vai no tālienes.

— Pacieties, — Lēsta mierina. — Pastaigāsimies vēl mazliet un aplūkosim mūsu skaisto teātri arī no viņas puses. No šejienes tas man šķiet mazliet padrūms un smags, it kā bruņās ietērpts, toties jo priecīgāks tas izskatās no dārza. Vīnāji, kas stiepjas uz augšu gar sienām, šo skaistumu vēl pavairo. Eka ir celta pēc somu arhitekta Lindgrēna projekta. Stāsta, ka meistars ne­esot sevišķi steidzies ar projekta zīmēšanu; ilgu laiku viņam neesot bijis uzzīmēts uz papīra nekas cits kā viena vienīga svītra. So svītru viņš vairākas reizes pēc kārtas esot rādījis igauņu pārstāvjiem, kas ieradušies pēc projekta, un sacījis:

— Drīz dabūsiet. Vai redzat — sākums jau ir.

Tad meistars pēkšņi saņēmies un ātri ar lielu iedvesmu radījis projektu.

— Iespējams, — Totss prāto, — ka meistars gaidīja, kamēr uznāks iedvesma.

— Nu jā. Bet tagad, Tots, es tev parādīšu vienu no tiem. Redzi, tur augšā, pie galda … Jauneklis salme­nīca … tas ir kāds jauns rakstnieks, vairāk gan kriti­ķis, katrā ziņā plaši pazīstama persona.

— Pagaidi, pagaidi, es labi neredzu. Nogaidīsim, ka­mēr viņš aizver muti, — rakstnieks pašlaik žāvājas. Ahā, tātad tas ir viņš. Jā, pazīstu šo vārdu no avīzēm, bet… Vai viņš ir igaunis?

— Protams. Kādēļ tev liekas, ka nav?

— Nu tā. Viņš vairāk līdzinās Āfrikas morim. Kād­reiz redzēju bildi: nēģeris kaut ko stāsta liela auguma baltajam kungam … abiem blakus stāvēja jauna sie­viete … Sis rakstnieks un kritiķis ir ļoti līdzīgs tam nēģerim. Vai viņš uzrakstījis arī kādu grāmatu kā, pie­mēram, tu?

— Vairākas, vairākas, Tots. Dieva dēļ, nesāc mani salīdzināt ar viņu! Kā jau teicu, esmu sīks, nenozīmīgs gariņš. Iesācējs … pat ne īsts iesācējs. Vārdu sakot: manis vispār nav. Tas turpretim ir uzrakstījis ļoti daudz — avīzēs, žurnālos, viņš sacerējis arī dažas grā­matas. Starp citu, viņš bieži atklāj un izvirza jaunos talantus. Viņš, tā sakot, pārstāv zināmas literatūras vir­zienu. Ak jā, viņš ir arī politiķis. Neatceros, vai es tev esmu par to stāstījis, kādreiz aiznesu viņam savus sa­cerējumus. Nu jā, rakstnieks bija ļoti laipns un priecā­jās, ka esmu atnācis tieši pie viņa. Viņš vienmēr esot turējies jauno pusē un, cik vien iespējams, centies pa­līdzēt. Tālāk sekoja gara lekcija par mākslu un rakst­niecību, kurā tika uzslavēti mani sacerējumi. Nezinu, vai es biju pārāk liels muļķis vai viņš pārāk gudrs, bet es, nudien, nesapratu, kas man īsti būtu jādara. «Jā, dotības jums ir,» viņš sacīja, «tas ir skaidrs, vingrinie­ties tālāk un laiku pa laikam atnāciet pie manis!»

— Nu, vai tu gāji?

— Gāju. Vienmēr ar vienu un to pašu sacerējumu, kuru nekad nepārlaboju un negrozīju.

— Nu un tad?

— Sacīja: «Ahā, vai redzat, tagad jau ir daudz la­bāk. Pārstrādājiet vēlreiz un pienāciet atkal!»

— Un tu gāji?

— Gāju. Gāju, dārgais draugs. Un atkal ar tiem pa­

šiem darbiem. Viņš slavēja manu uzņēmību un čak­lumu. Jo vājāki un grubuļaināki mani dzejoļi esot bi­juši sākumā, jo gludāki un līdzenāki tie esot tagad. Beidzot viņam neesot nekas pretī, ja es tos liekot no­drukāt … Bet…

Lēsta pārtrauc stāstu un godbijīgi sveicina kādu ve­cāku kungu.

— Tas, — Lēsta piebilst, soļodams tālāk, — bija sla­venais grāmatu tirgotājs, kurš man pavēlēja aizvērt sava veikala durvis no ārpuses.

— Un tu viņu tik pieklājīgi sveicināji? — Totss brīnās.

— Tas nekas, — atbild Lēsta. — Viņš tomēr ir krietns cilvēks, un man liekas, ka mēs vēl kļūsim draugi. Ko es tev pašlaik gribēju sacīt? Skaties tur, tieši zem laternas, pie maza galdiņa sēž vecs, slavens rakstnieks. Viņš jau divdesmit gadus valda uz visām igauņu skatuvēm. Ja tu neko neesi dzirdējis par ci­tiem, tad tur nav ko brīnīties, bet viņu tu pazīsti pēc daudzajām lugām.

— Pazīstu, — priecājas pārvaldnieks. — Vienu viņa lugu spēlēja Paunverē jau tad, kad es vēl biju pavi­sam mazs puišelis. Ļoti interesanta izrāde. Nezinu vairs lugas saturu, atceros tikai, ka šo izrādi mēs noskatī­jāmies no augšas, no salmu kaudzes.

— Kā? No salmu kaudzes?

— Nē nu, ķēms, kā gan citādi. Naudu biļetei vecais, protams, nedeva, tad sarāpāmies Kobas rijas zārdos un skatījāmies no augšas, kas lejā notiek.

— Tā gan. Bet, ja rakstnieks tagad uzzinātu, kā jūs skatījāties viņa izrādi, viņš droši vien uzrakstītu vēl otru lugu par jums pašiem. Un dieva dēļ, Tots, par tevi jau šis tas ir uzrakstīts. Es negribēju tev sacīt, varbūt ņemsi ļaunā, bet, ja nu mēs esam sākuši par to runāt, tad …

— Kas rakstīts? Kur rakstīts? — Totss dedzīgi jautā.

— Grāmatā. Par tevi kāds uzrakstījis… stāstu vai ko tamlīdzīgu. Neko sīkāk nezinu, bet pašlaik to iespie­žot.

— Svētā Lestene! Par mani! Kurš raksta par mani? Un ko gan par mani varētu rakstīt? Es aizbraucu uz

Krieviju un biju tur mēms kā zivs ūdenī, par mani šeit, dzimtenē, neviens neko nezina. Nedzen jokus, mīļais draugs!

— Par skolas laikiem, par skolas laikiem, Tots. Nevis par tavu prombūtni. Kā jau teicu, nekā vairāk pašlaik nevaru pateikt, varbūt nejauši pateicu vairāk, nekā va­jadzētu, bet šo manuskriptu es redzēju spiestuvē. Tajā vairākās vietās esi pieminēts tu un daudzi citi bijušie Paunveres skolēni.

— Ko tas nozīmē? Kas tas par jeķimu, kurš raksta par Paunveres zēniem? Vai tad tiešām viņam nav pa­domā nekā cita, labāka?

— To es nezinu. Vai tu atceries zēnu, ko sauca par Lutsu?

— Jods sazin … — Totss parausta plecus. — Ahā, atceros gan!

— Nu jā, tas pats. Viņš mācījās vecākajā klasē un pēkšņi kaut kur nozuda — dievs zina kur. Kopš tā laika netiku par viņu neko dzirdējis … bet tagad …

— Nu, un kas tad notika ar šo Lutsu?

— Viņš ir šīs grāmatas autors.

—Ūja, nelabais! Tas tikai vēl trūka! Skat, ko iz­domājis! Vai tu nezini, ko viņš tur raksta?

— Maz, ļoti maz, mīļais Tots. Kad grāmata būs no­drukāta, tad mēs visi to varēsim izlasīt.

— Velns zina ko viņš tur būs sagudrojis. Bet pasaki man vienu … Nu jā, vai tu viņu pazīsti?

— Vienu reizi redzēju spiestuvē, tas ir viss. Skolā viņš bija lielāko zēnu grupā, bet, kad pārgāju vecākajā klasē, jau bija projām.

Sajā brīdī skolas biedriem paiet garām vīrs melnā platmalē, ar lietussargu rokā, uzsmaida Totsam un sveicinādams paloka galvu. Pārvaldnieks izbrīnījies atskatās.

— Tas bija viņš, — Lēsta klusi atzīstas.

— Kur? Kas? — pārvaldnieks satrūkstas. — Aptu­rēsim.

— Jā, nu … — Lēsta grib kaut ko piebilst, bet pēk­šņi apklust un pievēršas estrādei — sākas koncerts. Grupa novēlojušos apmeklētāju steidzas uz soliem un vienu brīdi izšķir skolas biedrus. Kad tie atkal nostājas viens otram blakus, Totss jau ir aizmirsis savu nodomu apturēt svešo vīru, viņš tikai iejautājas:

— Vai tas tiešām bija viņš?

— Jā, viņš.

Pārvaldnieks vēlreiz atskatās un pašūpo galvu. Sā­kas koncerts. Skolas biedri stāv pie soliem un klusē­dami klausās mūziku; klausās, kā Grīga dziesmās «Sirds rētas» un «Pēdējais pavasaris» vaid čello, kam it kā līdzjūtībā pievienojas citi instrumenti.

Debesis pār pilsētu satumst. Toties jo gaišāk iemir­dzas laternas dārzā, mezdamas krāsainu atblāzmu klau­sītāju sejās. No malas raugoties, publika šķiet kā pasa­kainas būtnes, kas ieradušās uz kaut kādiem noslēpu­mainiem svētkiem un kustas mūzikas ritmā.

— «Vanemuini» ierosināja uzcelt kāds ievērojams igauņu darbinieks, — Lēsta norāda uz balkonu. — Pro­tams, tu par viņu būsi dzirdējis daudz, tagad vari ap­lūkot pats savām acīm, citādi būsi bijis Romā un nebūsi redzējis pāvestu. Ja vēlies, paiesim garām balkonam, tur sēž teātra direktors ar draugiem un ēd vēžus. Es gan īsti neredzu tik tālu, ko viņš pašlaik dara, bet zinu, ka viņš vienmēr ēd vēžus; šis pats vīrs sākumā apgro­zījās igauņu teātra mākslas senatnē, tad mazliet pado­māja un pēkšņi ielēca neizpētītā telpā nepazīstamā laik­metā. Es nezinu, vai viņš sasniedzis vai sasniegs mūsu teātra jauno laikmetu, bet viduslaikos viņš tomēr nav apstājies. Tā nu mūsu teātra mākslā pastāv tikai senais un tā saucamais jaunais laikmets, bet viduslaiku vispār nav. Lēciens bija tik spējš un negaidīts, ka daudziem, kas lēca reizē ar viņu, noreiba galva, un tiem vēl ilgi nācās taustīties, kamēr kaut cik atguva garīgo līdz­svaru. Nu mēs cenšamies iesakņoties svešā zemē, jo savas mājas esam pametuši, — ceļā nedrīkstējām ap­stāties, atskatīšanās bija stingri aizliegta. Mēs vēl ilgi taustīsimies pa šo nepazīstamo telpu, kamēr mūsu acis pieradīs. Ārēji mēs jau esam kaut cik noslīpēti un no­pulēti, bet iekšēji mums nav nekā, ko varētu saukt par savu. Mūsu oriģināldarbus sagrozīja un svītroja tik pamatīgi, jaunos lugu rakstniekus strostēja tik skaļi, ka uz skatuves palika vienīgi kaut kādi švauksti, pastal- janči ar monokli acī. Ai, es runāju pārāk gari, dārgais

Tots, un tev kļūst garlaicīgi. Labāk paskaties uz kai­miņu galdu, tur sēž pulciņš jauno rakstnieku, dzejnieku un gleznotāju — nogrupējums, kas neatzīst sev blakus nevienu citu dievu. Arī viņi noniecināja to, kas pastā­vēja pirms viņiem, bet neradīja neko jaunu un labāku. Viņu vidū droši vien ir daudz spējīgu cilvēku, kas, ra­dīdami paši, iegūtu vairāk uzticības, nekā nonievādami citus.

— Viņu ir diezgan daudz, — Totss secina, raudzīda­mies uz jaunekļu pulciņu.

— Jā, diezgan daudz. Pēc rudens lietiem aug sēnes, pēc pavasara — dzejnieki. Vienotība dara stipru. Tā, savstarpēji cits citu slavēdami un nonievādami visus pārējos, kas nebiedrojas viņu pulkā, viņi sākuši ticēt, ka ir izredzētie. Un, savādi, tas man ienāca prātā tikai tagad; visi, kas sevi uzskata par izredzētiem, ir ļoti ne­iecietīgi pret citiem, bet sevi tie saudzē.

Draugi brīdi pastaigājas pa balkonu, pie kam Totss ar vienu aci vēro «garīgā centra» slavenības. Sarunas un trauku šķindoņa pie viena otra galdiņa kļūst tik dedzīgas un skaļas, ka gandrīz apslāpē mūziku. Laiku pa laikam aiz vēžu grēdas paceļas piesarkusi seja un neapmierināti paraugās uz estrādes pusi, it kā jautā­dama: «Vai tiešām šis troksnis reiz nebeigsies?» Paun- verieši atgriežas uz kājceliņa un piebiedrojas pārējiem gājējiem. Lēsta pēkšņi paskatās lejup uz pretējo mūra sienu, apstājas un pieskaras pie skolas biedra pleca.

— Skaties, — viņš saka, — tur uz ielas stāv vecais rakstnieks un klausās koncertu … tas pats vecītis, kurš saņēma dīvaino honorāru. Pagaidi mazliet, paliec šeit, es tūlīt atgriezīšos.

Lēsta iegādājas kasē biļeti un aiznes savam vecajam draugam. Lai viņš tūlīt ienākot dārzā, tur esot dzir­dams labāk nekā ārā pie mūra. Biļeti sūtot «Vanemui­nes» vadība.

Taču vecītis negrib ticēt šiem steigā pateiktajiem vār­diem, viņš varot dzirdēt gluži labi arī šeit… cik nu tas vajadzīgs. Te, atbalstījies pret mūri, viņš esot klausī­jies mūziku vienmēr arī iepriekšējos gados, lai jau pa­liekot, bez tam viņam neesot tāda apģērba, lai sēdētu dārzā kopā ar «kārtīgiem» cilvēkiem. Taču beidzot sir­mais rakstnieks uzvelk veco platmali uz acīm, lai no­slēptu zilo punu pierē, un bailīgs un šaubu pilns dodas uz «Vanemuines» vārtiem. Tur viņš kā neizpratnē uz­lūko mirdzošās ugunis un raibo pūli un neatrod, ka te būtu labāk nekā vecajā vietā pie mūra. Tiesa, tur nevar tik labi dzirdēt, taču viņš ir vienatnē ar savām domām, neviens viņu neuzlūko, it kā jautādams: «Cilvēk, kā tu nokļuvi šeit?»

— Nu redzi, — Lēsta piebilst, pēc koncerta soļodams uz mājām, — ja tu rīt vēl aiziesi uz Igauņu tautas mu­zeju, tad sākumam pietiks.

— Hm, hm! — skolas biedrs nomurmina.