Vasara

13.Pienāk svētdiena, kad draugiem jāsatiekas pie baznīcas

Pienāk svētdiena, kad draugiem jāsatiekas pie baznīcas. Par godu šim svinīgajam gadīju­mam Totss uzcērtas, kā pienā­kas. Viņš dodas uz satikšanās vietu, ģērbies garajos svārkos, ar «katliņu» galvā. Rokā viņam grezns, ar monogram- mām rotāts spieķis, kas liekas tik vērtīgs, ka varētu at­ļauties paraudzīties uz Ķīra spieķi no augšas.

Baznīcas priekšā Totss apstājas un palūkojas apkārt. Ir agrs, vēl neredz neviena skolas biedra. Cilvēki pie baznīcas klusi sarunājas, gaidīdami dievkalpojuma sā­kumu. Stāvētāji lielākoties ir jaunieši, kas uz baznīcu nesteidzas un nebažījas vietu dēļ. Pārvaldnieks ierauga pūlī vienu otru pazīstamu seju; ar dažu labu jaunekli viņš savā laikā ir saticies, bet tagad viņam nav tiem īsti ko teikt. Protams, Totsam nebūtu nekādu iebildumu, ja viņu kāds pazītu un uzsāktu sarunu, tad arī Totss bilstu kādu vārdu par savu dzīvi un pastāstītu par Krie­viju, bet pieiet pašam pie kāda ļaužu bariņa — tas vi­ņam šķiet lieki un nevajadzīgi. Viņš labāk nostājas mazliet nomaļus un pēc ilgiem laikiem atkal vēro savus novadniekus, un ļauj tiem aplūkot arī sevi, jo ir skaidrs, ka daža laba ziņkārīga acs kavējas pie viņa ārienes un pūlas uzminēt, kāpēc šeit uzturas neparas­tais svešinieks.

Pēkšņi augšā virs galvas Totss izdzird kādu ieklepo­jamies. Viņš paskatās uz torņa lūkas pusi un tikko spēj atturēt prieka un izbrīnās saucienu: no lūkas lejā uz baznīcēniem raugās zvaniķis Lible. Pāris soļu — un Totss jau ir baznīcā un ātri traucas pa torņa kāpnēm uz augšu. Agrāk tornī kāpšanu skolnieki uzskatīja par lielu varonību, tagad Totss būtu gatavs uzrāpties vai pašās debesīs, turklāt viņam nemaz neienāktu prātā lepoties ar savu drosmi. Patlaban pārvaldnieka vienīgā vēlēšanās ir ātrāk nokļūt augšā, lai aprunātos ar Libli. Zem nācēja kājām iečīkstas dēlis, un Lible lēni pagrie­žas atpakaļ. Dažus mirkļus viņš pētoši lūkojas pārvald­niekā, tad sasit rokas un iesaucas:

— Totss!

— Sveiki, Lible!

Sākumā vecie paziņas ir tik samulsuši, ka nespēj viens otram pateikt ne vārda, tad abi attopas, pasmaida un vienā mutē iesaucas:

— Nu?

— Vai tu re, vai tu re, — Lible saka, — ko pēc ilgiem laikiem dabū redzēt. Un par kādu lepnu kungu iz­audzis! Nē, ja jau šitādi augstmaņi vecā plukatas Libles dēļ rāpjas tornī, tad šis Lible nav nemaz pēdējais vīrs Paunverē. Oho, tagad man būs veselu gadu ko runāt un lepoties, sak, redz, kādi vīri kāpj tornī: pat augst­maņi šķeltos svārkos un muižas pārvaldnieki tiek augšā, iesit saujā un saka: «Sveiks, Lible!» Nē nu, ko nu par to! Tagad no lepnuma vairs nezinu, kur dē­ties! Uzzināju jau no rentnieka, ka atbraukuši lieli kungi no Krievijas, bet vai es varēju iedomāties, ka šie nāks mani apraudzīt. Tikai to gan nodomāju: «Ak, ja mana acs viņu vēl reizi dabūtu redzēt, tad es varētu mierīgu sirdi doties uz viņpasauli un nodot zvana auklu kāda cita vīra rokās.»

Lible bez mitēšanās krata Totsa roku un ar kreiso plaukstu sit viņam pa plecu. No zvaniķa vienīgās acs norit asara, kas nozūd sirmajās ūsās. Var redzēt, ka vecā paziņas ierašanās kādam tiešām sagādā patiesu prieku.

— Nu, kā klājas? — Totss jautā.

— Sā un tā, — Lible atteic. — Kā nu kuro reizi. Velc tikai zvana auklu un strīdies ar prāvestu un ķesteri.

— Vai vēl vienmēr strīdaties?

— Kā vienmēr! Kur t šis paliks? Tas mums ir tik­pat kā kontraktā ierakstīts, ka vismaz reizi nedēļā kār­tīgi jāizstrīdas. Citi kristīgie sešas dienas strādā un septītajā atpūšas, bet mēs sešas dienas trinām zobus viens uz otra un septītajā izmetam vilnu. Nekādu jau­numu tikpat kā nav, tikai skaiti dienas un rēķini, cik ilgi vēl atlicis dzīvot. Ak jā, vienīgais, ko varētu pa­teikt, — bet ari tas nav nekas jauns, — ka es tagad esmu precējies un …

— Oho! — Totss iesaucas. — Precējies?

— Jā, lai tas būtu, cik jocīgi būdams, bet es esmu apsievojies, un tagad tur neko vairs nevar līdzēt. Nu, ja jau citi dabū gatavu tādu stiķi, tad es šiem pakal kā mērkaķis: viens joks vairāk šajā Jaunajā pasaulē.

— Ko tu apprecēji?

— Ko es apprecēju, ko es apprecēju … It kā man būtu bijusi kāda izvēle. Lai Totsa lielskungs vispirms labi apskata šo vīru, kas stāv viņa priekšā, un izrēķina, kam tāda piepe kā es ir vajadzīga. Princeses un liel­maņu meitas, tā sakot, negribēja mani lāgā ņemt, lai­kam nosmādēja tās vienas acs dēļ … Un tad man ne­atlika nekas cits — ietinu savu sirdi avīzē, paņēmu padusē un noliku pie Sāres Mares kājām.

— Nu, — Totss secina, — tā jau bija tīri glīta meiča.

— Jā, nevar sūdzēties.

— Droši vien abi esat laimīgi?

— Ek, Totsa jaunskungs, nemaz nezinu, kas tā ir — laime. Daži runā un stāsta, ka tāda gan esot, bet es par to neko nezinu. Laime, manuprāt, ir tur, kur ir ko katlā likt un vārīt. Ko šitāds vecs prauls kā es zina no laimes, bet reizēm tomēr paliek tā priecīgi ap sirdi, kad, no darba pārnākot, tev pretī skrien mazs meitēns un apķeras ap ceļiem.

— Paskat, tev ir arī meita!

— Kā tad! Es jau teicu, ko tie citi, to es ar — kā pērtiķis. Man šajā pasaulē nav ne ko zaudēt, ne iegūt — labāk izmēģināt visu, kamēr vēl dzīvo, citādi, gulēdams uz nāves cisām, sāksi vēl gausties un žēloties, sak, būtu es tā darījis un šitā darījis, tad būtu bijis daudz labāk. Tagad man tomēr būs kāds, kas pasniegs glāzi šņabja, kad palikšu vecs un nespēcīgs un kauli sāks čīkstēt. Vai nav tiesa, Totsa jaunskungs?

— Tiesa gan, — pārvaldnieks piekrīt, pamādams ar galvu.

— Nu, bet Totsa kungam pašam, kā viņam labi gāja tajā tālajā zemē?

Totss stāsta par Krieviju.

— Varens puika! Varens puika! — Lible slavē. — Nudien, prieks dzirdēt. Bet kā tad sastāv ar to… ar to, par ko mēs tikko runājām … Otro pusi, vai? …

— A, — Totss smaidīdams gari novelk, — neesmu vēl tik tālu ticis. Bet, — viņš pēc brīža piebilst, — var­būt drīz tikšu.

— Kā tad! Kā tad! — Lible priecīgi piekrīt. — Šitāds kungs — ak tu pasaulīt! — tādam ir ko izvēlēties. Tāds, manis dēļ, var bildināt kaut vai…

Zvaniķis piemiedz savu vienīgo aci un zīmīgi parau­gās uz Totsu. — Un nemaz nav tālu jāmeklē, — viņš saka, — lai tikai Totsa jaunskungs kādu dienu sataisās un soļo pa kapu ceļu uz augšu, tur uz tā lepnā ērberģa pusi, un …

Lible saņem Totsu aiz rokas, pieved viņu pie vaļējās torņa lūkas un rāda uz Raju dzīvojamo māju, kas lepni paceļas starp kokiem un saimniecības ēkām.

— Redziet, Totsa kungs, tur ir tā saucamā laime vai prieks, vai… vai abi kopā… Gan jau redzēsiet, kad aiziesiet. Es par to būšanu nedrīkstu neko daudz muti virināt, jo, kā jau teicu, mana saprašana par tādām padarīšanām ir gaužām niecīga.

— Hm … — Totss pasmīn. — Bet tā taču ir cita vīra līgava.

— Bija, bija līgava, — Lible ātri, it kā nožēlodams atsaka, — bet tagad vairs nav. Nav. Laiki mainās. Cil­vēka sirds nav akmens, kurā var iekalt datumus un gada skaitļus un paļauties, ka tie tur paliks. Cilvēka sirds, kā rādās, ir no daudz mīkstāka materiāla, no tās raksti izdziest daudz ātrāk nekā akmenī, it sevišķi tad, kad blakus vecajiem uzrakstiem rodas jauni.

— Vai tiešām? — Totss brīnās, it kā viņš šo bēdu stāstu dzirdētu pirmo reizi.

— Tā ja, tā ja, dārgais Totsa kungs. Cik daudz es par to netiku runājis ar savu draugu Arni. Vēl pagā­jušajā vasarā… un Ziemas svētkos… O, tas ir zelta cilvēks, bet ko viņš var darīt… Jā, senāk es domāju, ka arī viņš ir mazliet vainīgs, vai kā… Bet, kad Arnis

atvēra muti un izskaidroja, kāpēc tas ir tā un ne citādi, tad arī man atvērās acis. Tad es saņēmu sevi aiz ap­kakles, krietni sapurināju un sacīju: «Turi muti, Krist- jān Lible! Tu no tādām lietām neko nesajēdz, vecais āpsi! Labāk skaties, ka tiec galā ar savu Mariju, un nebāz degunu citu darīšanās; ja cilvēka griba ir viņa debesu valstība, kā saka paruna, tad visvairāk tas attie­cas uz mīlestību.» Jā, tā es sev ieskaidroju un vairs neteicu ne vārda, un arī tagad nesaku ne vārda. Un, ja man vēl kādu reizi gadītfis sastapt Arni un man sāktu niezēt mēle, tad es labāk aiziešu uz muižu un likšu sev uzskaitīt divdesmit piecus šņāpienus nekā pa­vēršu muti, lai kaut ko pārmestu citiem. Arī tas nav sevišķi piedienīgi, ka es šeit tagad uzmācos Totsa kun­gam ar dažādiem padomiem, vai kā … Bet tie ir vairāk joki nekā patiesība, un to es pateicu tāpat… runāšanas pēc…

— Nē nu, pats par sevi saprotams, — Totss nomur­mina un atbalstās krūteniski uz lūkas Paunveres pusē. Baznīcas priekšā lielceļš sazarojas. Ceļi un taciņas kā baltas lentas aizvijas uz visām debess pusēm un nozūd tālē. Dzirnezers, šķiet, laistās pie pašām baznīcas dur­vīm. Upe kā zila josta vijas starp kokiem un krūmiem pļavā, kamēr nozūd mežā. Zāle un kalmes šķiet it kā zaļgana apmale zilajai jostai. Lejā dūc baznīcēni, tie izskatās mazi un nevarīgi. Raugoties no augšas uz leju, ejošs cilvēks tikko atgādina cilvēku: ķermeni neredz — tikai kājas, kas, sperdamas milzīgus soļus, dīvaini kustas.

Pār Totsa seju pārslīd smaids — gandrīz blakus baz­nīcai paceļas viņa vecā skola ar apsūnojušu jumtu. Šī daudz pieredzējusī celtne, šķiet, atrodas skatītājam tik tuvu, ka no torņa varētu uzlēkt uz tās nedrošā jumta.

Pēkšņi Totss izstiepj kaklu un sāk vērīgi skatīties.

— Ai, nu ir jāiet, — viņš saka Liblem. — Tur lejā mani gaida Savādnieks.

Kad zvaniķis uzzina par skolas biedra nodomiem ap­ciemot ķesteri, viņš sāk gardi smieties, tomēr uzslavē puišus par uzņēmību.

— Ejiet, ejiet, apciemojiet arī Strupo Juri, — viņš saka. — Tā ir laba doma. Nu jūs esat pieauguši un viens otrs no jums ir vēl lielāks kungs nekā viņš. Dzir­dēsiet, ko šis teiks. Nu, vecais būs priecīgs, ja viņu kāds apciemos. Spriežu pēc sevis: es nekad neaizmir­sīšu, ka Totsa kungs bija uzkāpis te augšā tornī. Un, ja jums kādreiz iegadās tā, — zvaniķis ardievodamies piebilst, — ka nav kur laiku likt, tad apciemojiet arī mani. Tad es jums parādīšu savu mazo nerātneli, tā saukto ģimenes laimi, un . .. un varbūt iemetīsim kādu glāzīti sīvā vecās draudzības stiprināšanai. Bet tas lai paliek atkal tā… sarunas turpināšanai, jo tik lielu goda parādīšanu es laikam nespētu izturēt; aiz lepnī­bas pārplīstu kā pūslis …

— Nesakiet neko, Lible, — Totss atsaucas uz kāp­nēm, — varbūt aiziešu itin drīz.

Tad caur gaiteni izskrien it kā trīsas. No augšas atskan dzidras zvanu skaņas, kas liek nodrebēt visam tornim.