Pēdējais orks

Septītā nodaļa

Melnās, mietu galos uzspraustās ķiveres vēstīja par uzvaru, un ganiņi, kas klejoja pa apkārtējiem plašumiem, vadīdami savu kārno aitu ganām­pulkus, šo ziņu izplatīja arvien tālāk.

Dažu dienu laikā jaunumus bija uzzinājis viss novads, un uz oiema atliekām pie dīķa no visām pusēm sāka plūst nelaimju piemeklēto strau­mes, kas te cerēja atrast drošāku patvērumu.

Ļaudis nāca, nesdami rokās bērnus, pūlēdamies ne mirkli neizlaist no acīm savas vistas un aitas. Visiem sirdī bija naids un šausmas, ko bija iedvesuši nelieši, kuri bija izpostījuši un padarījuši vēl trūcīgāku viņu trūcīgo dzīvi; bet sejā visiem bija redzamas bailes no karavīriem, kuri bija ieradušies, lai ar neliešiem cīnītos. Ģimenes tēvi noraizējušies skatījās, kā viņu vistas kašņājas pie kājām bruņotiem un izbadušiem kareivjiem. Mātes bērniem neļāva atkāpties ne soli.

Rankstrails pieprasīja, lai jaunatnācēji izraugās kādu vecāko un atsūta pie viņa uz pārrunām.

Pēc ilgas spriešanas un lemšanas pie Rankstraila devās veca sieva, kuras deguns bija līks kā vanaga knābis, bet seja šķita pārvilkta ar dzel­tenu, miecētu ādu. Rankstrails ar veču vienojās, ka viņu nodaļa kopīgi un regulāri iepirks no atnācējiem vistas un miltus putrai, kas algotņus pasargās gan no bada, gan no bīstamiem kārdinājumiem. Pretī Rankstrails sniedza nelielu daudzumu vietējās naudas, kas bija iegūta, pārmeklējot nokauto laupītāju drānas, — tās bija bronzas monētas, uz kurām bija attē­lots savāds divsejains briesmonis. Taču vēl vērtīgāks par samaksu naudā bija solījums sargāt viņus visus: vīriešus, sievietes, bērnus, aitas un vistas.

Vecā sieva devās prom visnotaļ apmierināta, bet algotņi pirmo reizi visa sava drūmā dienesta laikā juta, ka viņiem tiek pievērsti labvēlīgi vai vismaz ne pārlieku naidīgi skatieni.

Lizentrails šai sarunā bija klausījies šaubu pilns. Algotņu karaspēkā viss, kas nebija obligāts vai vismaz skaidri un nepārprotami atļauts, tika uzskatīts par aizliegtu. Un iespējams, augstākstāvošie virsnieki nebūs noskaņoti labvēlīgi, uzzinot par nedzirdēto lēmumu pārtiku visai noda­ļai iepirkt kopīgi.

— Kā tad! — rāmi norūca Lācis. —Ja viņiem kas nepatīk, lai nāk un man to pasaka.

Agrāk nevienam komandierim prātā nebija ienākusi doma, ka pār­tikas sagādāšanas jautājumu var atrisināt, noslēdzot kopīgu līgumu. Agrāk neviens nebija sapratis vienkāršu patiesību: ja ikviens algotnis ēdamo pūlas sagādāt pats, visi kļūst par konkurentiem, pārtikas cenas kāpj, nauda izsīkst, un nākas ķerties pie zādzībām. Bet reizē ar zādzībām pieaug vietējo iedzīvotāju naids, taču naidam drīz seko arī bendes iera­šanās. Lai nenonāktu bendes nagos, daudzi dezertē un kļūst par laupītā­jiem. Aug laupītāju skaits, un cīņai ar tiem jāvervē aizvien jauni algotņi, un tā šis loks sākas no jauna.

Pēc nelaimīgo procesijas ieradās arī ieroču biedri. Tie bija izdzīvojušie no trim citām algotņu nodaļām, kas jau iepriekš bija atsūtītas uz šo novadu cīņai ar laupītājiem. To bija ap četrdesmit, un tie ieradās pa vie­nam vai mazos pulciņos, bez komandieriem, no kuriem divi bija miruši no ievainojumiem, bet trešo vēl pirms cīņu sākuma bija nokāvis purva drudzis.

Jau nākamajās dienās Rankstrails sāka pārmeklēt līdzenumu līdz pat pakalniem un ar saviem vīriem vairākkārt veiksmīgi uzbruka no slēpņa, iekams ienaidnieki bija paspējuši atkal saliedēt spēkus. Lai saprastu, kura ir vienīgā vieta, kur Melnie laupītāji varētu slēpties, Rankstrailam bija pieticis aplūkot dubļus, ar kuriem tie mēdza ieziesties: tumšās dūņas noteikti bija ņemtas no upju atliekām, no dubļainajām tērcēm, kuru krastos niedrāji un oleandri bija kļuvuši gaužām pelēcīgi un vārgi, taču vēl spēja apslēpt cilvēkus. Vajadzēja vien upju tecējumu sadalīt pa daļām un tad katru no šīm vietām pa vienai vien attīrīt, uzbrūkot ar visiem saviem vīriem, labi sakopojot katram uzbrukumam spēkus, un tā viss līdzenums drīz bija atbrīvots no laupītājiem, neciešot nekādus zaudējumus.

Jaunpienācēji sākumā smējās par puiku, kurš iedomājies dot pavēles pieaugušiem vīriem un grib komandēt arī viņus, taču ātri vien viņi smie­ties beidza un pievienojās pārējiem. Jauniņais komandieris spēja sa­skatīt pēdas tur, kur citi redzēja pliku neko, viņš prata uzminēt ļaužu pārvietošanos, vērojot putnu lidojumu, bija kluss kā čūska, nekļūdījās nevienā uzbrukumā un, šķita, jau iepriekš zināja, kur uzradīsies ienaid­nieki. Rankstraila rīcībā bija vēl kāds ierocis, kura nebija citiem: asa oža. Viņš vienmēr spēja pateikt, vai ienaidnieki kādā vietā pabijuši un cik ilgs laiks kopš tā brīža aizritējis.

Pakalnos gan bija citādi. To kraujās nogāzes un takas viņš nepazina, bet laupītāji tur jutās kā mājās. Rankstrails visus savējos sadalīja desmit vīru vienībās, kam sazināties palīdzēja īpaši izraudzīti ziņneši, un devās pārķemmēt augstienes. Viņš iesaistīja savā pasākumā arī ganiņus, apso­lot, ka to aitas vienmēr būs pasargātas gan no laupītājiem, gan no algot­ņiem, un ganu puikas viņam izskaidroja taku zīmējumu un izstāstīja visu par kalnienes mežiem. Ar ganiem viņš izveidoja arī kopīgu sazināšanās sistēmu: tiem vajadzēja vien salikt īpašās, bet neuzmanīga vērotāja ska­tienu nepiesaistošās kaudzītēs akmeņus, lai, pašu Rankstrailu nesastopot, pavēstītu viņam par redzētajiem ienaidniekiem. Kad laupītāju noga­lināto bērnu tēvi lūdza atļauju pievienoties un piedalīties šai karā, Rankstrails bija ar mieru. Velti Lizentrails viņu mocīja, par varēm no­pūlēdamies ieskaidrot, ka šāda patvaļība ir stingri aizliegta, — Rankstrails jaunpienācējus pieņēma par izlūkiem un ar viņu palīdzību arī pakalnos iemācījās pārvietoties tikpat brīvi kā agrāk rīsa laukos.

Kalnienes vidusdaļa, Augstklinte, bija noaugusi ozolu un kastaņu me­žiem, bet vairāk sāņus stiepās akmeņainu pakalnu virknes — Dzeļakmene, Sāļakmene un Kluiņakmene, kur milzīgi granīta bluķi mijās ar zemiem brikšņiem, un tajos auga mirtes, zemeņkoki, irbulenes un kupli tamariska krūmi, kas iztālēm atgādināja paspūrušus, sīkiem sārtiem zie­diņiem ziedošus mākoņus. Takas reizēm vijās augšup lapkoku noēno­tas, nolaidenas un viegli pieveicamas, bet reizēm grūti pievārējamas kārpījās stāvus cauri neauglīgām un saules izdedzinātām akmeņainēm. Galvenā stratēģija joprojām bija drosmes un ģeometrijas summa, vie­nīgi kalnos ģeometrija vairs nebija plakana kā rīsa laukos. Tur, kur pasaule sastāvēja no augstākām un zemākām vietām, vienmēr vajadzēja censties uzbrukt no augšas un neaizmirst rēķināties ar aizām un krau­jām, kas varēja aizšķērsot bēgšanas ceļus vai slēpt lamatas. Vispārdro­šākais no uzbrukumiem bija pirmais. Apliecinādams savu bezdibenīgo tukšprātību, Siuīls, viens no dižkareivjiem, kuru Rankstrails nevarēja ciest, reiz neslēpdamies tuvojās krūmiem, kur ar duci vīru slēpni bija iekārtojies Rankstrails, būdams pārliecināts, ka ienaidnieki ir zemāk — kādā no meža klajumiem. Taču laupītāji bija augstāk — kastaņu mežā tieši viņiem aiz muguras, un šai gadījumā neko nevarēja līdzēt pat vis­asākā oža, jo ziemeļu vējš pūta uz nepareizo pusi. Siuīlam uzbruka, viņu atbruņoja un nospieda ceļos, un bija skaidrs, ka kuru katru brīdi viņam nocirtīs galvu. Laupītāju bija īpaši daudz — tik lielā skaitā tos nebija gadījies sastapt kopš pirmās kaujas. Par laimi, Rankstrailu un viņējos tie vēl nebija pamanījuši. Lācis, piesardzīgi slapstīdamies cauri krūmājam, pielavījās tuvāk, iecerējis skriešus mesties pie Siuīla un to atbrīvot. Tas nebūtu nemaz tik riskanti — laupītāji tiktu pārsteigti, bet viņa vīri no slēpņa tos apšaudītu ar bultām. Rankstrails brīdināja Siuīlu ar noru­nāto zīmi — diviem svilpieniem, ko svešas ausis neatšķirtu no ūbeles sauciena. Siuīls pacēla galvu un ar acīm meklēja komandieri, taču šis ska­tiens viņu diemžēl nodeva laupītājiem, kuri steigšus apsviedās riņķī un Rankstrailu ieraudzīja. Ūbeles saucienu bija saklausījis arī Lizentrails, kurš komandēja arjergardu, kas atradās krietni zemāk, turklāt pa vējam, — tā nu Lizentrails ar papildspēkiem atsteidzās palīgā un visus izglāba.

— Ei, Lāci, skaties un mācies, — viņš līksmi komentēja notikušo. — Te redzama atšķirība starp ļauno un dumjo. Ļaunais tev kaitē tikai tad, ja pats no tā gūst kādu labumu. Bet muļķis nozīmē nemitīgas briesmas.

Kāds ierosināja Siuīlam atmaksāt ar trāpīgu zobena cirtienu, bet Rank­strails viņu neļāva sodīt, zinādams, ka nāves baiļu pārņemts cilvēks var pastrādāt vislielākās muļķības.

Katrā ziņā dižkareivis Siuīls bija īsta problēma. Rankstrails klusībā viņu sauca tikai un vienīgi par aitasgalvu, bet Lizentrails bija smalkjūtīgāks un dēvēja viņu par cietēju. Siuīlam bija paradums nemitīgi žēloties: viņš allaž visiem pārmeta, ka tie — atšķirībā no viņa un abiem pārējiem dižkareivjiem — dzīvē nav pieredzējuši pietiekami daudz ciešanu. Sevi viņš ciešanu jomā uzskatīja par īstenu veterānu. Viņam pat pietika nekaunības šādi izrunāties arī Trakraila priekšā, kurš bija redzējis, kā viņa māte, apsūdzēta raganošanā, sadeg uz sārta, un kuram pašam vaigā bija iededzināta zīme, ar kādu bija pieņemts apzīmogot visus raganu bērnus un kas laupīja iespēju nodarboties ar jebkādu citu amatu, izņe­mot dienestu algotņu rindās. Siuīlaprāt, nojēgas par ciešanām nebija arī Lizentrailam, kurš bija varējis vērot, kā samazinās paša pirkstu un zobu skaits, bet par Rankstrailu vispār nebija ko runāt: tas no jaunkareivja uzreiz bija kļuvis par vadoni, izlaidis šai ceļā ne tikai mācību posmu, bet arī ilgo un mokošo virzīšanos augšup pa dienesta pakāpēm no vien­kārša kareivja par izlases kareivi, par izcilu kareivi un tālāk par dižkareivi, bet ģeķīgais Siuīls bija svēti pārliecināts, ka tikai šai virzībā iespējams pieredzēt patiesas sāpes un mokas. k

Veiksmīgākās un izšķirošās kaujas notika Dzeļakmenes dienvidu no­gāzēs. Plaša kastaņu meža malā bija izvietojušās vairākas zemnieku saimniecības, un tur Rankstrails nepārprotami samanīja ienaidnieku bezjēdzīgo ķiveru ādas un sodrēju smaku.

Laupītāji uzbruka naktī. Algotņi viņus jau gaidīja. Cīņa nebija ilga. Bēgot laupītāji par ķīlnieku saņēma kādu vecu zemnieku, kurš līdz vēlai nakts stundai bija aizkavējies ceļā no Kluiņakmenes. Lizentrails, kā vien­mēr vadīdams arjergardu, bēgļus panāca, veco vīru atbrīvoja un pat mierināja, pacienādams ar dažām no savām nedaudzajām kaltētajām vīģēm un malku tīra ūdens no savas blašķes. Vecis runāja nesaprotamā izloksnē, tomēr visiem bija skaidrs, ka viņa vārdi pauž pateicību un svē­tības vēlējumus.

Līdz ar šo kauju visā novadā bija ieviests miers un kārtība. Kad va­jadzēja piebeigt ievainotos ienaidniekus, Trakrails ierosināja paturēt tos gūstā un izārstēt: ja izplatītos ziņa, ka pastāv iespēja palikt dzīviem, atlikušie laupītāji noteikti padotos paši. Taču Trakraila plānam bija kāds trūkums: viņš nezināja, kur gūstekņus nomitināt un ar ko tos barot. Rankstrails, šo priekšlikumu izdzirdis, sāka smieties. Siuīls ņirgājās ilgāk nekā mēnesi. Trakrailam mirušie nepatika, pareizāk, viņam nepatika nogalināt un viņš nebija īsti piemērots algotņa arodam. Viņš algotņu rindās bija nonācis spiestā kārtā: ar sejā iededzināto raganas bērna zīmi viņš citu darbu darīt nedrīkstēja. Taču viņš lieliski prata ārstēt ievaino­jumus un pazina visas derīgās un dziedējošās zālītes, tāpēc visi viņu mīlēja.

Pienāca ziema, tā bija īsa, dzidra un sausa.

Plāna sniega kārtiņa uz vienu dienu nobalsināja Augstklintes stru­pās virsotnes un tūlīt nokusa. Pavasarī no Daligaras ieradās oficiāls ziņ­nesis, kurš atgādāja pareizi un precīzi aprēķinātu algu un — tas bija kas neredzēts un nepiedzīvots, jo it visi algotņi bija lasīt un rakstīt nepra­tēji, — vēstuli Rankstrailam. To bija sūtījis viņa tēvs, un tā bija rakstīta labi pazīstamajā Trakā Rakstveža slīpajā rokrakstā. Vēstule sākās ar vārdiem: "Mīļotais dēls, katru brīdi es sapņoju par tavu atgriešanos un katru brīdi lūdzos, lai tā pienāktu drīzāk…" Tālāk sekoja pateicība par veiksmīgi saņemto naudu, apgalvojumi, ka viss sokoties arvien labāk un par klepu esot palikušas tikai atmiņas; tad nāca ziņas par jaunāko brāli, kurš augot par brašu puiku, un par mīļo māsu, kura esot uzsākusi veļas­mazgātājas darbu un par kuru Arējā loka saprecinātāja esot teikusi, ka tad, kad pienākšot īstais laiks, viņai par vīru varbūt derēšot maiznieka dēls; un visbeidzot bija izteikti piekodinājumi sargāties no aukstuma, no karstuma un — lai dievi pasargā! — no ienaidnieku bultām un zobeniem.

Aizklīdis mežā, nolīdis starp kazenājiem, cīnīdamies ar mežacūkām par ozolzīlēm, bet par paša asinīm ar utīm, kas lielā skaitā mājoja viņa bruņās, jaunais kareivis vēl un vēlreiz pārlasīja šo vēstuli, kas bija taus­tāms pierādījums tam, ka pastāv arī citāda dzīve, kas atšķiras no viņu esamības, kura aizrit, ložņājot pa dubļiem un ik mirkli apzinoties, ka ikkatrs elpas vilciens var izrādīties pēdējais. Tumsā, kad vēstuli pārlasīt nevarēja, Rankstrails vienkārši slidināja pirkstus pār lapu, uz kuras bija rakstīts: "Mīļotais dēls, katru brīdi es sapņoju par tavu atgriešanos un katru brīdi lūdzos, lai tā pienāktu drīzāk…"

Pienāca pavasaris un pagāja, atkal tika atvesta alga. Augstklinte bija attīrīta no laupītājiem, un algotņi ķērās pie pārējo pakalnu atbrīvo­šanas. Vasara no jauna izkaltēja un izdedzināja zāli. Pa visu novadu un vēl tālu aiz tā robežām izplatījās ziņa, ka uzradies neuzveicams karotājs, spēcīgs kā lācis un drūms kā vilks, un tas vedot algotņus no vienas uz­varas uz nākamo. Viņš bija stingrs vadonis, ar mīkstsirdību neizcēlās, un neviens no ienaidniekiem pēc sadursmes ar viņu dzīvs nepalika, taču viņš žēloja nevainīgos un it visur atjaunoja zudušo taisnīgumu.

Atkal pienāca alga, un Rankstrails izmantoja ziņnesi, lai pusi no tās nosūtītu tēvam.

Rudenī arī visi pakalni bija tīri, un notika tas, kas allaž mēdza no­tikt, kad visos karos bija uzvarēts.

Algu neviens vairs šurpu neveda. Pārtikas piegādes pārvērtās neskaid­rās atminās, j

Zemnieki atgriezās savās saimniecības, kuras nu bija drošībā, un ar pieaugošām dusmām un aizdomām vēroja, kā neizskaidrojami izretinās kāposti dobēs, bet vistas dēj arvien retāk vai — tavu nelaimi — pazūd pavisam, gluži kā rēgi izgaisdamas rudens pirmajās miglās. Visā novadā valdīja miers. Algotņi nevienam nebija vajadzīgi.

Rudenī garnizonu no laukiem, kur tomēr allaž varēja kaut ko nome­dīt, bet kādas aitas pazušanu izskaidrot ar dabiskiem iemesliem, pārcēla uz miestiņu, kas bija šī apgabala centrs un kur nepieskatīti klejoja vie­nīgi klaidoņi kaķi (kuri patiešām drīz pazuda).

Pilsētiņa, lepni saukta par Augstpili, pletās uz vienas no Dzeļakmenes nogāzēm un patiesībā bija vien liels ciems ar putekļainām ielām un augstiem akmenskrāvuma žogiem, pār kuriem savus derīgos zarus kāra vīģukoki un savus izspūrušos un nederīgos snaikstīja palmas. Dārzu pavēnī slēpās mazas mājeles nobalsinātām sienām, tumša koka durvīm, pavisam šauriem lodziņiem un konusveidīgiem, smailiem jumtiem, kas palīdzēja mazināt karstumu vasaras dienās un ātrāk aizplūdināt ūdeņus spēcīgo rudens lietavu laikā. Vienība iesoļoja pilsētā, bet neviens to ne­sagaidīja, tikai kāds drūms kareivis ierādīja viņiem vecu aitu kūti, kas turpmāk būšot viņu kazarmas.

— Paklau, Lāci, — teica Lizentrails, — es negribu tēlot smalku mamzeli, bet te patiešām smird ļaunāk nekā mēslu bedrē, un tas vēl nebūtu nekas, jo pie mēslu smakas mēs esam pieraduši, taču te vispār nav ko elpot. Nav gaisa. Un pieaudzis vīrs te taisni nemaz nevar nostāties. Mums būs jārāpo četreniski kā suņiem.

— Tad apsēdies, — samierinoši atteica Siuīls, — tā tu mazāk piekusīsi.

Lai nebūtu jākvern piesmirdušajā stallī, viņi, satupuši dubļos, atspie­duši muguru pret akmens sienām, augas dienas sēdēja miestiņa galvenajā laukumā, kur bija veca aka. Tieši iepretī atradās Varas pils — apgabala vislielākā ēka. Tai bija divi stāvi un kolonāde, kas balstīja nevienādas arkas. Augšstāvā dzīvoja gubernators, kāds daligarietis, kurš bija ļoti gara auguma un neiedomājami kalsns, pareizāk, izģindis, — un tas nu tiešām bija grūti saprotami, jo šim vīram vistu netrūka.

— Viņam žults maitā asinis, — pieņēmumu izteica Trakrails, kuram bija pamatīga pieredze medicīnas mākslā. — Droši vien viņam bijuši tārpi, bet neviens nav viņu kārtīgi izārstējis.

— Drīzāk tā žults viņam maitā dvēseli, — secināja Lizentrails, ku­ram bija pamatīga pieredze dzīvošanas mākslā. — Viņš droši vien jau piedzimis kā pilnīgs muļķis, un māte pie laika nav viņu kārtīgi iepļaukājusi atšķirībā no manējās, kura gan zināja, kā tā lieta darāma.

Gubernators patiešām bija gaužām savāds: viņa sejā allaž bija redzams nīgrs nelaimīgums, tas lika uzkumpt viņa mugurai, bet muti zem plānā, līkā deguna savilka šķībā vīpsnā.

Apakšstāvā uzturējās neliels garnizons — trīs kavalēristi un četri kājnieki, tepat bija arī zirgu stallis, kā arī tiesas zāle ar palīgtelpām un palīgierīcēm, proti, bendes darba vieta, soda sieksta, galvu cērtamais bluķis, dažāda lieluma un formas knaibles un ogļu trauki, daļa no ku­riem bija piemēroti arī līdzņemšanai izbraukumos uz lauku apvidiem. Visapkārt Varas pilij bija dārzs, kur smaragdzaļā mauriņā ziedēja milzums rožu, — šis košais zaļums izcēlās uz apkārtējā putekļainā pelēcīguma, kas valdīja visā apvidū. Mauriņu ik dienas laistīja, ūdeni spaiņiem sme­ļot no akas augu gadu, arī no jūnija līdz septembrim, kad saules stari krita stāvus un ūdens bija tik maz, ka sievietes, kas bija atnākušas to pa­smelt, nevarēja piepildīt savas krūkas.

Rudenī lietavas beidzot piepildīja aku, un ūdeņi atgriezās arī upītēs starp niedrājiem un oleandriem. Tuvākas un tālākas apkaimes zaļums atkal īpaši neatšķīrās no gubernatora dārza košajiem smaragda toņiem, un varbūt tāpēc kalsnā amatvīra seja ar plāno knābjdegunu sadrūma vēl vairāk un pastiepās garāka.

Rudens bija ilgs un dubļains. Algotņi kvernēja bez darba, ar ilgoša­nos atcerējās laikus, kad bija varējuši cīnīties ar Melnajiem laupītājiem, un sapņoja par to, kā viņus beidzot nosūtīs cīnīties pret orkiem, — jo pašlaik jebkas šķita labāks par šo bezjēdzīgo, apnicīgo un nepiedienīgo bezdarbību, par dienām, kas tukši ritēja prom, kamēr viņi tupēja putek­ļos, kas nu bija lietavu pārvērsti dubļos.

Reiz kādā dienā, kad no pienaini blāvajām debesīm plūda nespodra gaisma, viņiem lēnā, taču itin kā lēkājošā gaitā tuvojās vecs gara auguma vīrs, ietīstījies tumšā apmetnī.

— Ei, Lāci, paskat, kur vēl viens, kurš pabijis bendes rokās, — nopur­pināja Lizentrails, un viņa balss pārvērtās neskanīgos čukstos, kā notika ikreiz, kad iznāca pieminēt bendes vārdu.

—Ja viņš tur pabijis, tad šai vizītei noteikti bijis kāds iemesls, — augst­prātīgi pavēstīja Siuīls. — Bez iemesla bendes rokās neviens nenonāk.

Vecais tuvojās, turēdamies gar pašiem mūriem un palikdams ēnā. Izaicinoša saules gaisma izlauzās cauri mākoņu blīvai, un vecis zaudēja ēnas patvērumu. Viņam uzbruka bariņš puiku. To kliedzieni un mesto akmeņu būkšķi pret sienām sadrupināja šīs miegainās pēcpusdienas klusumu.

— Paskaties, cik šiem jautri, — Lizentrails noņurdēja tik klusu, ka to varēja saklausīt vienīgi Rankstrails. — Priecīgi un dumji: suņu varza, kas uzklupusi ievainotai aitai.

Puiku klaigas pieņēmās skaļumā. Siuīls iesmējās.

— Ļaunākais ir tas, ka bendes pieskārieni tevi iezīmē uz visiem lai­kiem, — turpināja Lizentrails. — Un visi var tevi izņirgt… Katrā ciemā, katrā pilsētā, it visur ir kāds, kam ņirgāšanās par citiem šķiet saldāka par medu uz maizes…

Rankstrails atcerējās Trako Rakstvedi un palocīja galvu. Pietika ar vienu viņa rokas mājienu, lai zeņķi paspruktu kur kurais gluži kā suņu bars, kas ieraudzījis vilku. Rankstrails un vecais vīrs uz īsu mirkli saska­tījās, bet tad gājējs atkal nozuda ēnā.

Pēc dažām dienām, kad sīks, nebeidzams lietutiņš bija attīrījis ielas no visiem puikām, vecais atgriezās. Šoreiz viņš uzdrošinājās runāt — piegāja pie Rankstraila un stādījās priekšā, teikdams, ka esot Naiklis, Aizdevējs.

— Aizdevējs? Jūs esat augļotājs? Asinssūcējs? Tad redz, kāpēc jūs te ienīst! Man žēl, ka todien apturēju puikas. Man patiešām ļoti žēl. Gan jau citreiz neviens viņus neapstādinās, un viņi savu darbu pabeigs.

Vecais norija kamolu, apjukumā novārstīja muti, bet ātri atguvās un lūdza atļauju piedāvāt Rankstrailam un viņa vīriem godīgu darbu, par kuru tie saņemšot samaksu. Rankstrails, pat nepacēlis galvu, atbildēja, ka ar asinssūcējiem nerunāšot, kamēr vien tā nebūšot spiesta lieta. Un vecajam esot jāpaspēj pazust no viņa acīm, iekams viņš būs aizskaitījis līdz deviņi.

— Tas būtu godīgs un godājams darbs, — uzstāja vecais.

Rankstrails neatbildēja. Viņš pacēla galvu un raidīja nicīgu ska­tienu. Vecis pagriezās, lai dotos prom, taču vēl uz brītiņu aizkavējās kā šaubīdamies.

— Ja pārdomāsiet, ziniet, ka mana māja ir tā tur, — viņš beidzot pie­bilda, cauri lietus šaltīm rādot uz kādu māju zemāk nogāzē. Tā aizres­totiem logiem slējās atstatu no pārējām, un to ieskāva dārzs, kur bija redzami vienīgi plakanie un gaļīgie opunciju stumbri.

Rankstrails uz mājas pusi nepalūkojās. Vecais devās prom.

Reizē ar ziemas atnākšanu debesis sadrūma, saldie kastaņi izbeidzās. Kaķi bija izbeigušies jau sen, un beidzot sāka zust arī vistas.

Kādā gaišā, saules piestarotā rītā, kad vējš slaucīja pakalnus, liekot to aprisēm stingrām un skaidrām iezīmēties pret zilgo apvārsni, lau­kumā parādījās vietējā garnizona kareivji — trīs kavalēristi un četri kājnieki, kurus pavadīja kāds zemnieks un bende, kam seju aizsedza ka­puce, bet pie kniedēm rotātās ādas siksnas karājās reglamentā paredzē­tais četru dažādu knaibļu komplekts.

Rankstrails saklausīja apslāpētu kunkstu, un viņam pat nevajadzēja atskatīties, lai saprastu, ka to izdvesis Lizentrails.

Badā viņi vēl nebija nosprāguši tikai tāpēc, ka Lizentrails klejoja pa pakalniem, vākdams it visu, ko varēja atzīt par ēdamu, un biežākais viņa medījums bija dzeloņcūkas. Kastaņu raža jau bija apēsta. Peles un žurkas vēl šur tur bija atrodamas, taču tās bija pārāk grūti notvert. Krū­mājos un akmeņainēs droši vien bija ieklīdusi arī kāda vista. Rank­strails zināja, ka tā tiešām noticis: viņš pats bija iztālēm manījis spalvas un ceptus spārniņus. Tāpat viņš zināja, ka vistas cepeti bija nobau­dījuši daudzi, lai neteiktu visi, tomēr sods pienācās tikai tam, kurš bija zadzis. Viens no pazudušo vistu saimniekiem bija nolēmis sūdzēties — tas bija zemnieks, kurš tagad pavadīja kareivjus.

— Labi, — teica šī pulka vadonis, bruņinieks spožās tērauda bruņās, uz kurām tādas kā zelta mežģīnes veidoja grifa zīmējumu. Bruņas dzirkstīja saulē, un Rankstrails raudzījās uz tām savaldzināts, apbrīnas un bijības pilns. — Es esmu Arniols no grāfistes kavalērijas. Ierados, lai atjaunotu taisnīgumu. Šim nabaga vīram ir nolaupīta vista. Taču viņš, par laimi, ir redzējis vainīgo.

Zemnieks panācās uz priekšu. Nospļāvās zemē un ar pirkstu pabak­stīja uz Lizentraila pusi.

Arniols pamāja ar galvu, un jau nākamajā mirklī Lizentrailu bija apstājuši četri kājnieki, tērpušies tērauda bruņās bez rakstiem un gravē­jumiem.

— Ei, lauķi, saki, cik vērta bija tava vista? — jautāja Arniols.

— Gleita beja muna visteņa, dyžan gleita. Bolta kaj saule, opola kai mienesteņs. Vīna maņ taida. Jauna beja, i krepka beja. I ūlys dieja, kotm dīnu pa vīnai, a cytu i div, — žēlabaini blēja zemnieks, savilcis tik sērīgu vaigu, it kā tikko būtu apbedījis savu pirmdzimto dēlu. — Nu kod sešus grašus, lobīs, dorgīs, viņ sešUs grašus.

— Tā bija apbrīnojami laba vista, — tulkoja bende. — Jauna un labi barota. Dēja pa olai dienā. Reizēm arī pa divām. Bija vismaz sešus grašus vērta.

Rankstrails atpazina zemnieku, un viņu pārņēma naids. Tas bija tas pats, kuru Lizentrails un pārējie bija izpestījuši ceļā starp Dzeļakmeni un Kluiņakmeni. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka šis vīrs ar reto bārdeli un piemiegtajām acīm ir tas pats, kuram Lizentrails vispirms bija izglābis dzīvību, bet pēc tam atvēlējis pusi savas ūdens blašķes satura un vēl pacienājis ar kādu no nedaudzajām un neizsakāmi vērtīgajām vīģēm.

Arniols labvēlīgi iesmējās.

— Lai būtu seši, — viņš laipni atvēlēja. — Seši zobi. Nāc nu šurp un nespirinies pretī. Labāk atver muti pats no laba prāta, jo tad mēs knaib­les virs oglēm nenokaitēsim un tu aiztaupīsi sev krietnu daļu nepatik­šanu. Bet tu jau to zini, vai ne?

— Tā nav taisnība, — teica Lizentrails, pelēks no vaiga, taču mie­rīgs. — Tie ir meli. Es neko neesmu zadzis. Viņš saka, ka es esot zadzis, bet es saku, ka neesmu.

— Ei, — ierunājās dižkareivis Siuīls, — tā vista tak nebija sešus gra­šus vērta. Veca un sīksta kā koks.

Nākamajā mirklī viņš aprāvās un aizšāva mutei priekšā rokas. Lizen­trails klusi ievaidējās.

Rankstrails nodomāja, ka apzīmējums aitasgalva attiecībā uz Siuīlu uzskatāms par komplimentu.

— Lai būtu, rausim tikai piecus zobus, — labsirdīgi piekrita Arniols.

Rankstrails uzlūkoja Lizentrailu: pirmo reizi viņš tā acīs ieraudzīja bailes. Tās bija nicināmas bailes, ko pauda greizs, kauna pilns skatiens, — tās bija suniskas, nevis cilvēka cienīgas bailes, un Lizentraila lūpas pavērās sīkam, glumam smiekliņam veltīgā cerībā iežēlināt soģus. Tas vairs nebija karavīrs Lizentrails, tas, kurš vienmēr drosmīgi vadīja arjergardu, piesegdams uzbrukumus, tas, kurš zaga, lai glābtu citus no bada, tas, kurš nekad nebija baidījies riskēt, — tagad viņi šo drosmīgo vīru bija pārvērtuši par suni.

Rankstrails nodomāja, ka sakropļojums, ko tev nodara ienaidnieka cirvis kaujas laukā, kamēr tavs vadonis izbrīvē ceļu, bet biedri piesedz no sāniem, ir pavisam citāds nekā tie, ko rada bendes rīki, lupinot miesu pa gabaliņam vien, kamēr apkārt stāv ļaudis un smejas.

Daudz svarīgāka par pašiem notikumiem ir to nozīme. Daudz svarī­gāks par pašām sāpēm un ciešanām ir tas, vai šīm sāpēm kāds jūt līdzi vai tās izsmej. Ir briesmīgi tikt nogalinātam vai sakropļotam, taču vēl briesmīgāk ir tad, ja par nāvi vai sakropļojumiem kāds priecājas un līksmo.

Dižkareivis Siuīls iesmējās. Rankstrails ienīda pat šī cilvēka vārdu, kura skanējums atgādināja ko vidēju starp čūskas šņācienu un peles pīkstienu.

Lizentrails bija nometies ceļos vai varbūt viņš bija pakritis, un divi no kājniekiem vilka viņu, saņēmuši aiz elkoņiem.

Arī Arniols sāka smieties, taču viņa smējiens spēji aprāvās, jo Rank­strails bija nostājies priekšā abiem kājniekiem un aizšķērsojis tiem ceļu. Noklusa arī Siuīla smiekli. Lai redzētu, kas īsti notiek, vai varbūt lai instinktīvi sekotu tam, kurš bija kļuvis par viņu vadoni, vīri, kas līdz šim bija sēdējuši zemē, cits pēc cita cēlās kājās.

Viņu bija vairāk par piecdesmit.

Arniols un viņa karavīri, pat pieskaitot tiem bendi, bija tikai astoņi.

— Kas tu tāds būtu, plukata? Un par ko tu sevi uzskati? — draudīgi un ledaini noprasīja Arniols.

Nicinājumā, ledainajā saltumā vieglas, tālas, apslēptas, taču ne ar ko nesajaucamas Rankstrails samanīja bruņinieka bailes.

— Rankstrails, jūsu ekselence, — viņš smaidot mierīgi atbildēja. — Šīs algotņu rotas un šī karavīra kapteinis. Gatavs jums pakalpot, ekselence.

Kaut arī šajos vārdos nebija saklausāmas ironiskas notis, bija skaid­rāks par skaidru, ka šis puisis, kurš pats sevi iecēlis kapteiņa godā, nekad nav domājis un arī turpmāk negrasās Arniolam pakalpot. Tāpat bija skaidrs, ka kopš šī brīža viņš bija Kapteinis, — iepriekš Rankstrailu par kapteini neviens nebija saucis. Līdz šim visi gluži vieņkārši bija pieņē­muši faktu, ka tad, kad jācīnās, pavēles dod tieši viņš. Varētu pat teikt, ka līdz šim brīdim bija pastāvējis arī vārdos neizteikts pieņēmums, ka Rankstrails dod padomus, bet citi tiem paklausa, jo atzīst tos par saprā­tīgiem.

Tagad šim pieņēmumam pienāca gals.

Rankstrails bija algotņu pulka vieglo kājnieku rotas kapteinis, Kap­teinis.

— Kopš kura laika algotņus komandē tādi pienapuikas? — jautāja Arniols.

— Redziet, ekselence, — atbildēja Rankstrails, — mēs, algotņi, esam vienkārši ļaudis. Mēš ļaujam komandēt katram, kurš prot uzvarēt un nezaudēt cilvēkus, mums ar to pietiek. Un redziet, ekselence, — Rank­strails turpināja, atbrīvodams savu biedru no smagās infantērijas kara­vīru rokām (tie neuzdrošinājās neko iebilst un atlaida tvērienu) un tad palīdzēdams viņam pieslieties kājās, — šis ir viens no maniem vīriem, bet man mani vīri ir vajadzīgi pēc iespējas veselākā veidā. Ar nocir­stiem pirkstiem viņi nevar nospriegot loka stiegru, bet, ja viņiem izrauj zobus, viņi runājot spļaudās un vienu sakaltušu kastani zelē trīs dienas. Kas gan tas par karavīru, kurš ikreiz, kad jāpasaka, kur redzēts ienaid­nieks, šķiež siekalas kā strūklaka un svepst velns zina ko!

Vīru pulkā bija manāmas pārdrošas, kaut arī vēl slāpētas jautrības zīmes. Arniols nobālēja.

— Man gan nešķiet, ka tiem, kuri bezdarbīgi tup žogmalē gluži kā mu­šas uz mēslu kaudzes, būtu vajadzīgi pirksti vai zobi, — viņš naidīgi atcirta.

Rankstrails atlaida Lizentraila augšdelmu, jo nu jau viņš spēja pats noturēties stāvus. Tad pilnībā pagriezās pret Arniolu.

— Jā, ekselence, mēs mēdzam tupēt žogmalēs, bet pa starpām darām arī šo to citu. Rīt tās varbūt būs orku medības, bet pavisam nesen mēs izkāvām Melnos laupītājus. Vai tad jūs Melnos laupītājus neatceraties? — viņš jautāja zemniekam, kurš raudzījās uz viņu, nobālējis kā līķis un cenz­damies paslēpties aiz bruņinieka. — Šie tak gribēja jūs sakapāt gabalos, kas būtu mazāki par vistas olu! — Tad Rankstrails atkal pievērsās Arniolam: — $ie vīri ir manējie, un tikai es vienīgais esmu par viņiem atbildīgs. Ar vistu, manuprāt, noticis kāds pārpratums, taču mēs tik un tā atlīdzināsim tās zudumu. Cik tā maksāja? Sešus grašus? Mēs tos sa­maksāsim jau šajā pēcpusdienā. Seši graši taču ir daudz labāki par tukšu naudas zutni un apziņu, ka citam nu ir par pieciem zobiem mazāk, vai ne? Un vai zināt ko? Mēs jums atdosim septiņus grašus. Tas viens grasis būs kā atlīdzība par mokām, kas jums bija jāizcieš, savā māgā nesot to ūdeni un vīģes, ar kurām jūs pacienāja kaprālis Lizentrails, kad bija iz­glābis jūsu dzīvību, vai atceraties?

— Kaprālis? — nobālējis pelnu pelēkumā, izdvesa Siuīls.

— Kaprālis?— izdvesa Arniols. — Šis zaglis bez zobiem un bez pirk­stiem?

— Ko gan jūs gribat, ekselence! — nesatricināmi atbildēja Rank­strails. — Mēs jau esam tikai vieglie kājnieki. Algotņi. Mēs esam vien­kārši un viegli apmierināmi ļaudis. Ja kāds mums vairākkārt izglābj dzīvību, mums ar to pietiek un mēs šo cilvēku uzreiz izvirzām augstākā pakāpē. Ko gan no mums var gribēt!

— Labi, — steigšus noteica Arniols, un bija skaidrāk par skaidru re­dzams, ka viņš ar saviem nedaudzajiem tīrajiem un spoži mirdzošajiem kareivjiem drīzāk grib pamest šos piecus desmitus tēvaiņu, kuri ir ap­bruņojušies līdz zobiem, kuru rētainajām sejām priekšā krīt netīru matu šķipsnas un kurus vada kāds pavisam jauns ārprātīgais, kas izskatās lī­dzīgs lācim un, lai arī turpinādams laipni smaidīt, nāk arvien tuvāk Arniolam un viņa zirgam. — Labi, — atkārtoja bruņinieks, — tie ir tavi vīri. Kopš šī brīža kārtību šai salašņu varzā uzturi tu. Man ir prieks novēlēt tev veiksmi. Bet, zini, Kaptein, — viņš piebilda, pavisam lē­nām grūzdams caur zobiem katru vārdu, — tikko mani sasniegs pirmās sūdzības, tikko būs pazudusi kaut viena vista, par notikušo ar savu galvu atbildēsi tu.

Rankstrails viņam bija pienācis pavisam tuvu. Un nolaida roku uz zobena roktura. Patiesībā nekas daudz vairāk par rokturi no šī zobena nebija atlicis — tikai tāds strupulis, ar kuru varēja cirst zarus un plēst skalus iekuram, taču no malas tas nebija redzams. Rankstrails stāvēja uz zemes, turpretī Arniols sēdēja zirgā. Abi saskatījās, tad Rankstrails noliecās, paklanoties vēl godbijīgāk un zemāk nekā iepriekšējo reizi, un atliecās taisni, smaidot vēl laipnāk.

— Nu, protams, ekselence. īsts komandieris uzņemas atbildību par savu vīru dzīvību un nāvi, kad sūta viņus kaujā, tāpēcjr tikai godīgi, ja tam jāatbild par visiem viņu darbiem. Par pirmo pazudušo vistu es at­bildēšu ar savu galvu.

— Agrāk vai vēlāk mēs abi vēl satiksimies, — klusi piedraudēja Arniols.

— Protams, ekselence, — apstiprināja Kapteinis. — Tāda jau ir dzīve. Ja ne es, ne jūs nedabūsim galu, mēs noteikti satiksimies.

Bruņinieku grupa lēni un cienīgi devās prom. Zemnieks spruka pro­jām krietni straujākiem sojiem un notupās drošībā pie tiesas zāles sie­nas, netālu no bendes ierastās darbavietas. Kad Arniola vadītais pulks bija nozudis savā rožu pilnajā dārzā un vairs nevarēja saklausīt algotņu runas, Rankstrails nogrozīja galvu.

— Varen skaistas bruņas, — viņš nopūzdamies klusi noteica, vēro­dams tālumā vēl samanāmo Arniola muguru.

— Ei, Kaptein, — klusītēm atteica Lizentrails un bija pirmais, kas viņu šādi uzrunājis. — Kaptein, ko mēs tagad darīsim? Kur tu ņemsi naudu? Un tas smalkais kundziņš tevi tagad ienīdīs. Varbūt tev neva­jadzēja iejaukties. Zini, pēc zobu raušanas sāpes ātri pāriet.

— Manus vīrus neviens neaiztiks, — atcirta Rankstrails. — Nekad.

Tai pašā brīdī, kad viņš šos vārdus izrunāja, tie no tukšas brama-

nības pārtapa patiesībā. Tie bija viņa vīri, un viņš bija to Kapteinis. Viņš bija uzņēmies atbildību par to dzīvību un nāvi. Un bija gatavs par tiem atbildēt ar savu galvu.

— Kaptein, tā ir nepaklausība augstākstāvošajiem. Tevi sakapās ga­balos, un tos gabalus izbaros suņiem.

—Nē, viņš kritīs par apsmieklu, ja ies un kādam žēlosies, ka ir nobijies no algotņa. Viņš klusēs kā mironis kapā. Jau pēc pāris dienām viņš būs pārliecināts, ka pats no brīva prāta sagribējis tevi apžēlot, jo, vesels bū­dams, tu brašāk cīnīsies grāfistes labā.

Kādu brīdi valdīja klusums, kurā jaucās vien vēja šalkoņa. Milzīgi, smagi mākoņi skrēja pāri pakalniem. Tumši zilās debesis ar visiem mā­koņu blāķiem atspīdēja laukuma peļķēs, un tās šķērsoja bars kraukļu.

— Jūs tikai pildiet manas pavēles, un nekādu nepatikšanu nebūs, — atkal ierunājās Kapteinis. — Es vēl nezinu, kas tās būs par pavēlēm, taču zinu, ka mums nebūs jāmirst badā. Neviens nekādas muļķības nedarīs, un mana galva neaizripos starp gubernatora rožu krūmiem.

— Kaptein, tu esi traks, tu mūsu dēļ nedrīksti riskēt ar savu galvu.

— Vīri, — atbildēja Lācis, — es protu visu apdomāt un arī šoreiz ne­kļūdos. Mana galva paliks uz pleciem. Lai tikai prātīgākie no jums pie­skata muļķus, — viņš piebilda, uzlūkodams Siuīlu, — un viss būs labi. Kaprāli Lizentrail, gaidi mani šeit. Un lai neviens nekur neiet, kamēr atgriezīšos.

Kapteinis Rankstrails devās prom, — viņš zināja, ka augļotāja nams ir pēdējais ciema malā un slejas tieši pie pašas kraujas. Viņš sev jautāja, vai ir noslēdzis labu darījumu, un nonāca pie visai nepārliecinošas at­bildes: ar septiņiem grašiem būtu par maz, taču pieci cilvēka zobi no­teikti ir pietiekama cena, lai pārdotu savu dvēseli. Neveiksmes gadījumā viņš taču vienmēr varēs samaksāt ar savu galvu un šo darījumu izbeigt uz visiem laikiem. Rankstrails vēl nebija diezcik tālu, kad viņu panāca Lizentraila balss.

— Zini, Kaptein, — Lizentrails teica, — tikai tiem, kuri galīgi nekā nedara, nekad nekas nonotiek un nenomaitājas. Arī Tas, kurš radīja Visumu, to darbiņu darot, vismaz kādu pirkstu un kādu zobu noteikti zaudēja.

Kapteinis nesaprata, vai šis apgalvojums uzskatāms par novēlotu at­vainošanos vai piepešu lepnuma izpausmi.

Kaut arī viņš neatskatījās un neko neatbildēja, viņš klusībā noprie­cājās, ka šie vārdi izskanējuši.