Pēdējais orks

Divdesmita nodaļa

Kapteinis Rankstrails nolamājas.

Tas bija kluss lāsts, kas pagaisa starp pavasara rīta klusajiem trokšņiem, tiem nekādi nekaitēdams. Tas neiztraucēja ūbeļu dūkošanu urj zvir­buļu čivināšanu; arī liegā brīze turpināja šūpināt zaros tikko izplaukušās tapiņas. Rankstrails tās nevarēja saskatīt, taču to šalkšanu dzirdēja.

Kapteinis nolamājās vēlreiz. Ja dievi dzirdētu kaut trešo daļu no tā, ko Rankstrails tiem novēlēja un ieteica darīt, iespējams, tie viņu nevil­cinoties satriektu savām zibeņu strēlēm — taču dievi jau cilvēku runās nekad neklausās.

Visu nebeidzami garo februāri, kas bija mokoši vilcies uz priekšu soli pa solim, pilienu pa pilienam, kamēr dienu nomainīja nākamā diena, nakti nākamā nakts, smacējošu agoniju nākamā tikpat smacējoša, Rank­strails bija lūdzies un beidzot skaidrāk par skaidru bija sapratis, ka dievi ir akli un kurli vai vismaz gluži vienaldzīgi pret cilvēku gaitām un to skaitītajām lūgsnām. Nu ritēja tikpat nebeidzams marts, un Kapteinis vairs nelūdzās. Viņš lādējās, taču dievi par viņa lāstiem nelikās ne zinis tāpat, kā nebija likušies ne zinis par viņa lūgšanām.

Kapteinis izstaipījās.

Bija tik savādi nīkt pilnīgā bezdarbībā.

Nekas tamlīdzīgs viņam nebija gadījies gadiem ilgi, un arī agrāk retie bezdarbības brīži bija visai īsi. Tagad laiks šķita gurdens un laisks, nekas nespēja sakustināt tā lēno plūdumu. Vienīgā rītausmas atnestā dāvana bija ilgas pēc saulrieta. Līdz ar zvaigžņu parādīšanos varēja sākt gaidīt rītausmu.

Kapteiņa dienas piepildīja vienīgi atmiņas un paša domas, kas ne­mitīgi riņķoja ap šīm atmiņām. Viņš negribēja bez mitas prātā pārmalt pagājušos notikumus, taču atgriezās pie tiem vēl un vēl nešķīstā bezjē­dzībā un mokošā trulumā.

Te bija atmiņas par ievainotajiem, ko viņš nebija varējis paņemt līdzi. Viņš bija pavēlējis, lai pašu biedri tos nogalina, lai tiem dzīviem nevajadzētu nokļūt orku nagos.

Bija atmiņas par bērniem, ko viņam nebija izdevies pasargāt no bul­tām, kas traucās pie zemnieku vezumiem līdzīgi kā lapsenes, kas kārīgi salido pie zemē sašķaidīta vīnogu ķekara.

Bija atmiņas par bendi.

Tagad viņš bendi bija iepazinis.

Nezināmu iemeslu dēļ Kapteinis bija nodots bendes rokās. Viņu bija ieslodzījuši pazemes kambarī, kur viņš nedaudzu, bet bezgalīgi ilgu stundu laikā bija uzzinājis, kas ir absolūtas sāpes, — agrāk viņam šādas piere­dzes nebija, un viņš bez tās labprāt būtu izticis arī turpmāk. Rankstrails bez šaubīšanās atzina, ka šāda pieredze uz visiem laikiem pārveido cil­vēka priekšstatus gan par sevi pašu, gan par apkārtējo pasauli, varētu teikt arī — priekšstatu par sevi šajā pasaulē. Tās nebija pārmaiņas uz labo pusi, taču tās bija neatgriezeniskas.

Savā ziņā tikšanās ar bendi bija laimīga — ne tikai tāpēc, ka tā bija īsa, bet arī tāpēc, ka tās laikā Rankstrailu nesakropļoja un par piemiņu viņam bija palikušas tikai nokaitētu knaibļu atstātas zīmes uz krūtīm, muguras un pleciem.

Tikšanos vadīja pats Valdītājs un Tiesnesis, tērpies karmīnsarkanā brokātā. Tiesnesis bija ilgi skaidrojis, ka nebūt neienīstot Rankstrailu — nē, gluži pretēji, — viņš to vienmēr sirsnīgi mīlējis tēvišķā mīlestībā, tāpat kā mīlot visus savus kareivjus, — nē, pret Rankstrailu viņš jūtot vēl lielāku labvēlību.

Ar vislielākajām ciešanām viņš tam sagādājot ciešanas — lai Rank­strails piedodot šādu vārdu spēli. Tiesnesis dedzīgi apgalvoja, ka nebūt nevēloties Rankstrailu nogalināt, nē, viņš to gribot tikai salauzt, un Rankstrails domās klusi lūdzās, kaut nu Tiesnesis ātrāk pamanītu, ka tas jau ir izdevies, un sameklētu savam bendem kādu citu spēļmantiņu. Tagad Kapteinis saprata Lizentraila greizo, nodurto skatienu un glumos smiekliņus bendes klātbūtnē.

Bet Tiesnesis turpināja: tikai mīlestības dēļ viņš Kapteini nodevis

*

bendes rokās, tikai gribēdams to pasargāt no kārdinājuma pieņemt ne­apdomīgus un pārgalvīgus lēmumus.

Nē, Tiesnesis pat nepieļaujot domu, ka Rankstrails varētu nepaklau­sīt pavēlēm, — lai dievi pasargā! — tas neesot pat iedomājams, bet viņš gribot to atturēt no noziedzīgas vēlēšanās un vēl noziedzīgāka lēmuma neaprobežoties tikai ar pavēļu pildīšanu un pašam tās papildināt vai sa­grozīt pēc sava prāta.

Tikai mīlestības vadīts, Tiesnesis viņu ir nodevis bendes rokās. Viņš tā rīkojies, lai būtu pilnīgi drošs, ka arī Kapteinis viņu mīlēs.

Sākumā Rankstrailam šķita, ka no visām ģeķībām, ko viņš bija pa­guvis saklausīt savas īsās un nemierīgās dzīves laikā^šī bija vismuļķī­gākā, taču tad viņš atcerējās jaunos aristokrātus, kuri viņu uz vienu dienu bija nolīguši par sargu princesei Austrai.

Viņš atcerējās, kā, pat tikai pieminot Tieneša un Valdītāja vārdu, šo jaunekļu skatieni vienlīdz pauda gan absolūtas šausmas, gan absolūtu padevību.

Un viņš atcerējās arī, cik neizmērojamā uzticībā savu saimnieku ne­žēlībai pakļaujas pērti suņi un nesaudzīgi pātagoti ēzeļi.

Rankstrails aptvēra, ka Tiesnesis ir jucis, — Daligaras valdnieka ār­prāts pārspēja visus agrākos pieņēmumus, taču Rankstrails nosolījās nekad neaizmirst arī to, ka Tiesnesis nav muļķis.

Kamēr sāpes uz mūžīgiem laikiem sakusa ar viņa atmiņu, kļūdamas neizdzēšamas un neaizmirstamas, Kapteinis ievēroja, cik liela ir Tiesneša un Austras līdzība. Vienādas bija smalki veidotās rokas, līdzīga bija se­jas formai zods… acis gan ne… un arī smaids ne. Viņš sev jautāja, vai turpmāk Austras seja atgādinās viņas tēvu un bendes knaibles, un pats tūdaļ atbildēja, ka tā nemūžam nenotiks: Austra ir Austra, viņa ir pati par sevi, un tā tas būs vienmēr.

Kapteinis nosprieda, ka ārstēšana ir bijusi pietiekami iedarbīga. Pēc knaibļu pieskārieniem bija palikušas netīras bailes un kauns, kas ne­gribēja atkāpties vēl ilgi pēc tam, kad apdedzinājumu brūces jau bija sadzijušas un tās atkal varēja piesegt ar drānām. Tāpat kā nežēlīgi pērts suns, arī spīdzināts cilvēks vienmēr instinktīvi tieksies paklausīt pavēlēm.

Tiesneša rīcība nebija tīrs ārprāts — Rankstrailam bija jāatzīst, ka tajā saskatāma arī stingra loģika.

Aiz loga restēm dūdoja ūbeles un mākonis peldēja pāri dzidrajām pa­vasara debesīm.

Kapteinis nodomāja, ka būtu interesanti uzzināt, kāpēc viņu jopro­jām tur ieslodzītu cietumā, tomēr nebija īsti pārliecināts, vai šīs ziņas viņu aplaimotu. \

Viņš priecājās, ka var mitināties vienā no virszemes kamerām, jo te, kauiļ arī pavisam tālu un cauri restēm, tomēr varēja saskatīt debesis.

Viņš nebija drošs, vai būtu pareizi teikt, ka šī ir viņa kamera.

Varbūt viņš pats piederēja kamerai.

Bija grūti noteikt, kurš te ir īpašnieks un kurš — īpašums. Šā vai tā, viņa kamera bija laba un debesis no tās varēja saredzēt, kaut arī otrpus restēm. Te mītošo žurku skaits bija pieciešams. Un pavisam netālu no viņa lāviņas aiz mūra sienas lidinājās ūbeles. Varēja taču būt daudz ļaunāk.

Kapteinis prātoja, cik ilgam laikam laikam jāaizrit, lai noslēgtā kam­barī iesprostota cilvēka saprāts sāktu ļodzīties, un viņam uzmācās aizdo­mas, ka šis laiks varētu būt īsāks par to, ko cietumā jau pavadījis viņš pats.

Taču arī šādas domas un minējumi dienu no dienas kļuva arvien vienaldzīgāki.

Kapteinis nolamājās vēlreiz, bet šoreiz gan dievi viņa lāstus varbūt bija saklausījuši, jo apkārtējā īstenība vairs nebija stinga un pamirusi, — tā piepeši pārvērtās. Atskanēja balsis, skalas pavēles, trokšņoja bruņoti ļaudis, dipēja soļi, džinkstēja bruņas, čīkstēja eņģes, klakstēja atrauti aizbīdņi, vaļā un ciet vērās daudzas durvis.

Rankstrails dzirdēja, kā cits pēc cita tiek atbīdīti arī tie četri aizbīdņi, ar kuriem bija aizdarītas viņa kameras durvis. Kamēr viņš, sēdēdams zemē, vēl klusībā gudroja, vai būtu vērts slieties kājās, pār slieksni jau kāpa Arniols, vēl daiļāks un košāks, nekā bija palicis atmiņā no iepriek­šējām reizēm, — tērpies bruņās, kas dzirkstīja zelta un krāsainu emalju rakstos un ko papildināja ķivere ar tik daudzkrāsainu spalvu pušķi, ka bruņinieka līdzība ar klejojošu kumēdiņu rādītāju papagaiļiem bija pār­steidzoši spēcīga.

Rankstrails nobrīnījās, kā gan šis bruņinieks, ieģērbies smagajos un spožajos dzelžos, spētu patriekt kaut vienu orku, notvert kaut vienu lau­pītāju.

Arniols viņu valdonīgi uzlūkoja.

— Celies kājās, nožēlojamais, kad es ar tevi runāju, — tas viņam teica bez ierastā naidīguma. Varētu pat apgalvot, ka salīdzinājumā ar citām reizēm Arniola balss skanēja laipni. — Tu, tāpat kā tavs slaistu un liekēžu bars, esi atpūties jau pārāk ilgi.

Jau atkal pavisam sīkas, smalkas, netveramas un rūpīgi noglabātas Rankstrails samanīja bruņinieka bailes. Viņš joprojām nesaprata, kāpēc visu šo laiku pavadījis ieslodzījumā, taču tagad vismaz bija skaidrs, kāpēc viņu no tā atbrīvo. Atkal bija uzbrukusi kāda nelaime un nebija ne­viena, ko sūtīt cīnīties. Bet vienīgā nelaime, ko viņš spēja iedomāties, vienīgais posts, kas nāca prātā, lika sastingt dusmās un šausmās.

— Orki? — viņš klusi vaicāja. Cita izskaidrojuma nebija: kamēr viņš nīka ieslodzījumā, orkus neviens nebija apturējis, un tagad tie bija pie pilsētas vārtiem.

— Nē, — garlaikoti un nicīgi attrauca Arniols. Un paraustīja plecus.

Rankstrails sekoja Arniolam, un pamazām viņu pulks auga arvien lielāks. Viņi gāja pa cietuma garajiem gaiteņiem, un it visur kameru dur­vis vērās vaļā un no tām pa vienam vai nelielos bariņos tika izstumti viņa armijas kareivji. Kapteinis ievēroja, ka tie tāpat kā viņš pats bija netīri, garām, sapinkātām bārdām un izspūrušiem matiem, taču visi iz­skatījās esam pie labas veselības. Tie, kurus orki bija ievainojuši, bija iz­ārstēti. Neviens nelikās bada izmocīts vai pārcietis kādas citas mocības, izņemot ieslodzījumu. Viņam vienīgajam bija ticis gods baudīt Valdī­tāja un Tiesneša sabiedrību un iepazīt bendi, jo viņš taču bija grāfistes mīlošā un mīļotā Tēva (kā mēdza teikt galminieki un dziesmotāji) izre­dzētais dēls.

Kad aiz muguras bija palikuši daudzi pazemes kambaru stāvi, neskai­tāmas ejas un gaiteņi, vārti un durvis un atkal bija sasniegta virszeme, Rankstrailam līdzās jau bija visa viņa armija, pareizāk, visi, kas bija iz­dzīvojuši pēc baismīgās atkāpšanās un četriem aplenkumiem.

Beigu beigās viņi nonāca Valdītāja un Tiesneša pils iekšpagalmā.

— Kaptein, — kāds ievaicājās, — vai mūs sūtīs pret orkiem? Vai viņi jau ir klāt?

— Kaptein, — jautāja cita balss, — kāpēc mūs turēja cietumā?

Svaigajā gaisā Rankstrails itin kā atmodās. Šķita, viņš tikko atgrie­zies no dīvaina sapņa. Viņam līdzās atkal bija Lizentrails.

Lai gan Lizentrails tāpat kā pārējie bija nīcis, nobēdzināts dziļā pa­zemes kambarī, viņam tik un tā bija izdevies sagramstīt šādas tādas ziņas. Te nebija ko brīnīties: vienkārši nebija iespējams, ka starp daudzajiem cietumsargiem neatrastos neviens, kam Lizentrails nevarētu pavēstīt, ka pazīst kādu tā radinieku, piemēram, svaini vai piektās pakāpes brā­lēnu, vai astotās māsas otrā vīra bijušo mājas kaimiņu, vai vismaz puisi, kurš ir tā vecvectēva no mātes puses onkuļa pēctecis.

Lizentrails paskaidroja, ka ieslodzījums cietumā piespriests kā sods par nodarījumiem atkāpšanās laikā: viņi bija dedzinājuši un iznīcinā­juši grāfistes īpašumus, lai tie nenonāktu orku rokās, viņi bija arī zau­dējuši vīrus un nereti pametuši to ieročus ienaidniekiem, turklāt atkāpšanās bijusi pārāk ilga. Viņiem vajadzējis tikai pildīt pavēles: pa­mest tos novadus, nekavējoties nevienu dienu. Algotņiem neesot jā­lauza galva par to, kas būtu noticis, ja lauku ciemi un to iemītnieki būtu tikuši orku varā. Tā neesot viņu darīšana. Viņi esot tikai algotņi. Labs algotnis domā maz un pēc sava prāta nekad nerīkojas. Lizentrails zināja arī to, kāpēc viņus tagad no cietuma atsvabināja: atkal bija uzra­dies elfs, pēdējais, Nolādētais, tas pats, kurš pirms astoņiem gadiem bija vazājies apkārt kopā ar pūķi. Tagad vajadzēja kādu, kas elfu spētu sagūs­tīt. Arniols to darīt nevarot, jo citādi vēl apskrambās savas spožās bru­ņas, un arī kājsargi viņam ir tik augsti, ka soļi pinas, — tāpēc elfu tvarstīt sūtīšot viņus.

Pēc mirkļa runu teica Arniols un apstiprināja visu, ko jau bija izklās­tījis Lizentrails.

Runas pirmajā daļā tika paskaidrots, ka ieslodzījums ir sods par at­kāpšanos, un šis apgalvojums Rankstrailam šķita neiedomājami muļ­ķīgs — viņš ievēroja, ka pat Arniolam tas nešķiet īpaši gudrs, jo šo sakāmā dalu tas norunāja steidzīgi un nepārliecināti, atturēdamies no komentāriem un apvainojumiem.

Taču, pievērsies elfam, Arniols aizrāvās un ļāva sev vaļu. Viņa daiļrunīgums ieguva liriskas notis, viņa oratora talants ietērpās varenībā. Viņš gari un plaši aprakstīja mātes, kuras auklē bada novārdzinātus un slimību nomocītus bērnus, dedzīgi apgalvodams, ka neraža un sērgas ir elfa izraisītas. Viņš stāstīja arī par orku bandām, kas pie austrumu ro­bežām uzradušās, lai atbalstītu elfu, jo nevienam nav šaubu par to, cik ļauns ir radījums, kurš par līdzgaitnieku sev izraudzījies pūķi.

Beidzot Arniols ieskatījās Kapteinim sejā un izteica apsūdzību. Pār­varēdams neaprakstāmas grūtības un izciezdams neizteicamas briesmas, pilsētā esot ieradies kāds godājams jauneklis, vārdā Morons, lai daligariešus brīdinātu, ka elfs, Nolādētais un Ļaundarīgais, ar saviem nešķīs­tajiem soļiem atkal apgānot grāfistes zemi. Godātais Morons esot arī pastāstījis, ka jūras malā plaukstot un zeļot ciems, kurā mājojot grāfis­tes ienaidnieki, kuri taisnīgam sodam izbēguši pirms Astoņiem gadiem, kad pūķis ieeju Arstridas aizā aizbēris, izraisot nogruvumu.

Arniols ievilka elpu. Nicīgi uzlūkoja Kapteini un turpināja garo runu. Nu viņa vārdošana skanēja drūmāk un smeldzīgāk, un tajā lāgiem ievi­jās ilgas un sāpju pilnas pauzes.

Pirms astoņiem gadiem algotņi noziedzniekiem ļāvuši aizbēgt.

Elfam.

Un visai viņa salašņu bandai.

Elfs esot galvenais ienaidnieks. Orkus par problēmu uzskatot tikai muļķi, tikai tādi barbari kā Rankstrails un viņa vīri, traki, rupji, neprāta, nežēlības un zvēriskuma apsēsti nelgas, kas iedomājušies ar orkiem cīnī­ties, bet patiesībā nopostījuši teju vai pusi grāfistes. Viņš, Arniols, un tāpat viņa biedri esot apveltīti ar runas dāvanām. Viņi protot runāt. To saucot par diplomātiju — par diplomātiju, tāds vārds, protams, ir par grūtu algotņu cietajiem pauriem. Ar orkiem viss tikšot nokārtots dip­lomātiski. Ne jau orki, bet gan elfs esot grāfistes patiesais un vēsturis­kais ienaidnieks. Un, raugi, elfs visus atkal apdraudot.

— Ja jau ar orkiem nevajag cīnīties, bet tikai aprunāties, tad kāpēc pie viņiem sūtīja mūs? — kāds paklusi apjautājās.

Vēl daži apvaicājās, vai Arniols un pārējie runas-mākslas piepratēji kaut reizi ir redzējuši ciemu, kam pāri gājuši orki, vai arī to diplomāti­jas jēdziens ir tikai tēlaini domāts.

Čukstu aizkaitināts, Arniols uzmeta niknu skatienu Kapteinim un vēlreiz atkārtoja, ka tikai muļķi par galveno ienaidnieku uzskatot orkus un laupītājus. Tikai nožēlojami aunapieres nesaprot, ka cīņa ar postu un nelaimēm ir veltīga spēku tērēšana, ja netiek izskausti cēloņi, kas šīs nelaimes izraisa.

Neviens no bēgļiem nav gājis bojā zem nogruvuma. Tie tikuši līdz jūrai, kur visu šo laiku dzīvojuši vienā mierā un pārticībā, ar savām ne­gantajām burvestībām pakļāvuši viļņus un piejaucējuši Erīnijas, jo citādi nav izskaidrojums, kāpēc viņus nav nogalējuši ne pirmie, ne otrās.

Viņi ir izdzīvojuši, izglābušies, aizbēguši. Visi. Dzīvi, sveiki un veseli. Un tieši viņu vainas dēļ Cilvēku zeme nīkst un dilst.

Slava brašajiem algotņiem!

Ar viņu gudrību var mēroties vienīgi viņu drosme, kas nozīmē — Arniols paskaidroja, necerēdams, ka šie trulprātīgie tēviņi sapratīs viņa smalko ironiju, — ka viņi ir vienlīdz dumji un gļēvulīgi.

Kamēr Kapteiņa Rankstraila armija izšķieda laiku dažādiem niekiem un blēņām, piemēram, tērējot spēkus mūžīgajos ķīviņos ar orkiem un pie reizes šajos ķīviņos nopostot pusi grāfistes, tostarp patiesie ienaid­nieki dzīvoja vienos priekos un cepuri kuldami.

Par laimi, ne gluži visi bēgļi bija grāfistes ienaidnieki un nodevēji. Viens no viņiem tomēr izrādījās esam godājams jauneklis, drosmīgs jau­neklis, kurš bēgļiem sekojis, tikai gribēdams tos ienīst un izspiegot un kaitēt tiem, kad vien iespējams, bet tagad krietnais jauneklis ieradies Daligarā, lai brīdinātu par briesmām, lai saceltu trauksmi, lai dotu ziņu.

Viņš, Arniols, labprāt visam algotņu baram piespriestu nāves sodu, jo tie nobendēja pūķi, bet atstāja dzīvu elfu, tie ļāva aizbēgt mazgadī­gajai raganai un viņas sekotājiem, — un vēl noziedzīgāks pārkāpums ir algotņu meli. Taču Valdītājs un Tiesnesis, kurš agrāk bijis arī Inkvizitors, savā žēlsirdībā nopratis, ka algotņi nav izrādījuši ne gļēvulību, ne melīgumu — tie vienkārši bijuši lētticīgi. Elfs tos piekrāpis un apmānījis: viņš radījis maldu ainas, liekot domāt, ka pats ar visiem piekritējiem palicis zem lavīnas akmeņiem, — un algotņi šajos māņu slazdos iekri­tuši, apliecinādami savu naivumu jeb, citiem vārdiem sakot, muļķību, — atkal paskaidroja Arniols, baidīdamies, ka smalkākie vārdi paliks ne­saprasti.

Muļķību sodīt nedrīkst — tā bija nolēmis Valdītājs un Tiesnesis savā diženumā, līdzcietībā un žēlsirdībā. Izpildīt nāvessodu baram muļķu no­zīmētu sarīkot slaktiņu, tāpēc Valdītājs un Tiesnesis nolēmis tiem dāvāt piedošanu ar noteikumu, ka tie beidzot apjēgs savu ģeķību, nespēju do­māt gudras domas un turpmāk tikai precīzi pildīs saņemtās pavēles.

Valdītājs un Tiesnesis viņiem piedodot un tos atkal uzņemot savā klēpī, pavēlēdams tiem notvert Nolādēto. Elfu.

Elfam esot bērs zirgs, un viņš esot redzēts vienā mierā jādelējam pie pašas Daligaras — tikai mazliet tālāk, nekā spēj aizlidot no pilsēta mū­riem raidīta bulta. Tā vien izskatoties, ka Nolādētais viņus tur gaidot.

Valdītājs un Tiesnesis pavēl elfu notvert dzīvu vai mirušu. Gadī­jumā, ja Ļaundarīgais tiks sagūstīts dzīvs, tas jāsavažo tā, lai nespētu ne pakustēties. Ieteicams lietot virves un valgus, nevis ķēdes ar slēdzenēm, jo Nolādētais tās protot atslēgt bez atslēgām, turpretī neesot manīts, kas viņš tikpat veikli tiktu galā ar mezgliem.

Patiesībā, ja elfs uz pilsētu tiks atgādāts jau pilnīgi beigts, visi būšot daudz mierīgāki un apmierinātāki.

Arniols labvēlīgi uzsmaidīja. Sapulce bija cauri. Saule staroja augstu debesīs. Diena bija silta, gandrīz karsta, tā solīja drīzu vasaru un vēstīja, ka ziema ir padzīta.

— Kā tas nākas, ka Erīnijas šo joprojām nav aprijušas dzīvu? Runāja tak, ka viņas neviens nespējot apturēt, — kāds nočukstēja.

Lizentrails noplātīja rokas.

— Vai tad elfi nav nemirstīgi? — jautāja kāds cits.

— Ir jau gan, ja vien viņiem ļauj dzīvot, — atbildēja Lizentrails, kurš kā vienmēr visu par visu zināja. —Ja kāds viņus nogalina, tad viņi iz­laiž garu tāpat kā mēs.

Kapteinis bija pārskaities, savu mūžu viņš nebija izjutis tādas dusmas.

Tas muļķis bija atgriezies.

Tas muļķis bija uzdrošinājies atgriezties.

Tas neiedomājami glupais nelga bija iedomājies atvilkties teju līdz pašiem Daligaras vārtiem.

Rankstrails nolādēja elfu. Viņš lūdzās, lai dievi, ja tie pastāv, ietriec to muļķi pašos pekles dziļumos, — gan jau tur paredzēta īpaša vieta pil­nīgiem idiotiem.

Viņš, Rankstrails, bija riskējis ar savu un savu vīru dzīvību, lai palī­dzētu šim muļķim aizbēgt. Lai izglābtu gan viņu, gan pārējos. Stāstot, ka viss bēgļu bars ir gājis bojā, viņš bija tiem nodrošinājis nākotni. Pūķis, viņus glābdams, bija pacēlies brīnišķīgajā lidojumā, un Lizentrails bija pazudinājis savu dvēseli, panākdams, lai šis lidojums ir pēdējais. Taču nolādētais nelga nevis klusi un rāmi tup savā liedagā, bet gan kāpj zir­gam mugurā un nolemj izmest nelielu līkumu pa plašo'pasauli. Varbūt pasaules izzināšana izkopj viņa garu. Varbūt viņš nodomājis kļūt par ģeo­grāfu vai kartogrāfu. Vai arī uzsākt ķirbju un mandarīnu tirdzniecību.

Tas muļķis bija atgriezies. Un Arniols un Tiesnesis to tagad zināja. Tie bija sapratuši, ka visi bēgļi ir dzīvi. Tagad tie dosies pāri kalniem un visus saņems ciet. Citu pēc cita. Rankstrails domāja par mazo ķēni­ņieni, par meiteni ar mirdzošo kroni, kura viņu bija uzlūkojusi tik nikni un naidīgi. Tagad viņa droši vien jau pieaugusi. Varbūt viņai jau ir bērni. Bet tagad Tiesnesis viņu dabūs rokā.

Rankstrails nebija tik labsirdīgs kā Tiesnesis. Kad muļķība pārsniedz visas pieklājības robežas, tā pārvēršas noziegumā un ir jāsoda.

Varbūt tiem bija taisnība — Arniolam, Tiesnesim, pārējiem.

Ko gan viņš pats zināja?

Kurš var apzvērēt, ka Rankstrails vienmēr ir gudrāks par citiem?

Varbūt kļūdījās Trakais Rakstvedis un Aizdevējs un elfi patiešām ir visu nelaimju cēlonis. Varbūt elfi patiešām ir ataicinājuši orkus, varbūt ir taisnība, ka tieši viņi uzlaiduši pasaulei plūdus un iedzinuši to postā. Muļķis, kurš ir gatavs kāpt zirgā, lai pajādelētu Daligares pievārtē, no­teikti ir spējīgs uz visu…

Tāds, kurš ir tik neaptverami dumjš un ļauns, ka atgriežas, kaut arī vienreiz viņam dzīvība jau izglābta… Rankstrails šim mazprātiņam un viņa biedriem uzdāvināja dzīvību, bet viņš, nolādētais, atkal uzrodas pie Daligaras…

Varbūt tagad kāds šī nelgas dēļ uzbruks mazajai ķēniņienei un to nogalinās…

Varbūt tagad viņus visus izkaus…

Vēsts par nešķīsteņa nāvi bija izmantota, lai pasargātu gan viņu pašu, gan pārējos, bet tagad viņš iedomājies rādīties acīs Arniolam un tā biedriem, — nebija šaubu, ka tā var rīkoties vienīgi ļaunprātis. Elfs bija ļaunprātīgs un ļaundarīgs. Ļauns muļķis. Par draņķi un maitu elfu nemaz nevarēja nosaukt, jo tā būtu labu vārdu apgānīšana. Arniols bija teicis, ka tā vien izskatoties, ka Nolādētais viņus gaidot. Varbūt viņš bija sa­naidojies ar saviem agrākajiem biedriem un, gribēdams tos sodīt, bija ieradies te un atklāti izrādījies saviem ienaidniekiem, lai tie kā iznīci­nošs viesulis trauktos uz jūras malu.

Kapteinis viņu bija izglābis tikai vienreiz. Otrreiz viņš to vairs ne­glābs. Viņš to atdos Arniolam, jo tad visi nomierināsies un neaizskars ne mazo ķēniņieni, kura tagad izaugusi liela, ne pārējos izbēgušos. Kad elfs būs nonācis Tiesneša rokās, viņus liks mierā.

Rankstrails pietiekami labi pazina Tiesnesi un Arniolu: tie nemek­lēs nepatikšanas un sarežģījumus, ja bez tiem varēs iztikt.

Taču, ja elfs viņu nagos nenonāks, tie noteikti dosies meklēt skran­daiņu armiju un tās ķēniņieni.

Elfu vajadzēja notvert.

Un viņš to notvers.

Izgājuši no pagalma, algotņi devās uz zirgu staļļiem. Ceļš uz tiem veda cauri pilsētas ielām, un, iedams gar Tiesneša pili, Rankstrails nodūra skatienu, itin kā būtu iegrimis dziļās domās, — patiesībā nekādu īpašo domu viņa prātā nebija, viņš tikai šai neizturami smagajā brīdī gribēja izvairīties no iespējas sastapt Austras skatienu gadījumā, ja viņa stāvētu pie kāda no nedaudzajiem logiem vai uz viena no retajiem balkoniem.

Viņu zirgi bija laBi baroti un kopti. Sabojātie segli bija salaboti, satrūkušie iemaukti aizstāti ar jauniem. Zirgi jau bija apsegloti.

— Savādi gan, — kāds teica. — Tā vien liekas, ka mūs turējuši aiz restēm tikai tāpēc, lai mēs nemaisītos pa kājām, bet tā, lai mums nekas nenomaitātos un mūs atkal varētu izvilkt virszemē, ja rastos tāda va­jadzība.

— …Taisnība, mūs nemērdēja badā, nemocīja… mūs tikai aizvāca malā…

— …Tas jau bija tikai iegansts, lai nevajadzētu mums maksāt algu…

Piesietu turpat netālu no zirgu staļļiem, Kapteinis atrada savu vilku. Raupjā virve tam bija nograuzusi kaklu. Tas bija izkāmējis un nikns par ilgo ieslodzījumu, tomēr dzīvs un visā visumā pie labas veselības. Rank­strailu pārņēma prieks (un tādas izjūtas viņu nebija pārņēmušas jau ļoti sen), turpat dzīvniekam blakus ieraugot mazo Rasas stāvu. Kundze no rūķu cilts, kā Rankstrails viņu vienmēr dēvēja, tagad gādāja par Dali­garas Vilcenes būri — pilsētā allaž tika turēta viena vilku māte, tā godājot ķēniņu Ardvinu, kuru allaž esot pavadījusi piejaucēta vilcene. Rankstrails jutās laimīgs, redzot draudzīgu seju, turklāt Rasai viņš bija daudz pateicības parādā. Rūķi nekad nebija pakļāvušies, neviena pavē­lēm, taču Rankstraila dēļ tie bija gatavi iet nāvē, un ne jau tikai tāpēc, ka viņus vienoja kopīgs naids pret orkiem, — daudz svarīgāks iemesls bija tas, ka Kapteinis noskrandušos, baismīgiem cirvjiem bruņotos mazā auguma vīrus nekad nebija uzrunājis citādi kā vien par kungiem no rūķu cilts.

Zirgu staļļos Kapteinis atklāja, ka viņa karaspēks papildinājies ar vēl vienu vīru. Pēc astoņu gadu prombūtnes, kura nevienu nebija apbē­dinājusi, Siuīls atkal bija atgriezies viņu pulkā. Siuīls bija ticis pie sava zirga un, ieraudzījis Kapteini, tūdaļ steidzās pavēstīt, ka jājamlopu viņam esot pagādājis pats Arniols personīgi, lai viņš varētu pievienoties vieg­lajiem kavalēristiem.

— Ei, Kaptein, — teica Lizentrails, tikko bija tāda izdevība, — nu mums vairs nekā netrūkst. Zirgus mums atdeva, vilku mēs atradām, elfs, ko vajāt, mums arī ir, un tagad mums piešķirts arī pašiem savs nodevējs. Ko gan vairāk var vēlēties?

Kad visi bija sasēduši seglos, pilsētas vārti atvērās, lai izlaistu viņus ārpus mūriem. Bija agra pēcpusdiena. Visapkārt pilsētas nocietināju­miem bija apmetušies bēgļi no pašām Zināmo zemju robežām. Tie bija sabūvējuši būdeles, starp kurām bija ierīkoti arī niecīgi sakņu dārziņi, kur auga klāposti un baklažāni, tepat vīdēja daži vistu aploki un nesen augļu kociņiem apstādīti laukumiņi, — kopumā viss atgādināja raibu deķi, kādus sievietes mēdz sašūt no dažādu drānu gabaliņiem.

Šī bija nabadzīga pasaule, kas mežonīgā ietiepībā apņēmusies izdzī­vot par spīti visam — izdzīvot starp saviem kāpostiem un vistām. Kap­teinis nodomāja: ja viņam reiz vajadzētu izvēlēties heraldisku zīmi kādai pilsētai vai zemei, viņš labprāt tās ģerbonī liktu vistu — tā simbolizētu drosmi, ar kādu ļaudis, izturēdami karu pēc kara, par spīti visam paliek dzīvi.

Pajājuši garām sakņu dārziņiem un niedrājiem, netālu no upes viņi saskatīja elfu. Tas nepārprotami bija viņš! Elfa tērps bija šūts no raupja audekla, kas atgādināja drānu, no kādas bija darināti vieglo kavalēristu apmetņi, un viņš sēdēja bērā zirgā. Atšķirībā no pirmās tikšanās reizes tagad viņam bija arī apavi. Pār plecu bija pārlikts loks, bet pie sāniem karājās zobens, taču elfs to neizrāva no maksts — viņš to nelietoja un, šķiet, pat nedomāja likt lietā. Izskatījās, ka tas muļķis viņus patiešām gaida. Viņš nejāja prom, iekams nebija pamanījis algotņus, un šķita, viņš pat grib pārliecināties, vai arī algotņi ir viņu pamanījuši. Sākās pa­kaļdzīšanās, ne mirkli neizlaižot vajāto no acīm. Šķita, elfs cenšas neaiz­bēgt pārāk tālu, lai vajātāji viņu nepazaudētu, taču, kad pēcpusdiena bija cauri un rietumu pusē Dogonas ielejā sāka stiepties tumšas ēnas*, viņš piepeši pazuda. Itin kā būtu izkūpējis gaisā.

Kapteinis lādējās, un, viņa lāstus dzirdot, nobālēja pat rūķi, lai gan savās raktuvēs, kad uz galvas gāzās klintsbluķi un nogruvumi aizbēra tuneļus, lau­pot gaisu, tie nebija īpaši saudzīgi, izsakot spriedumus par pasauli un dieviem.

Rankstrails aizsūtīja uz priekšu divus izlūkus, nelielu patruļu nosūtīja pārmeklēt arī grēdu ielejas austrumu pusē, līdz beidzot padevās. Elfu viņi bija pazaudējuši. Kapteinis deva pavēli atpūsties pašiem un atpū­tināt zirgus. Pārguris un mēli izkāris pēc mežonīgā skrējiena, steidzoties pakaļ aulekšus triektajiem zirgiem, beidzot jātniekus panāca arī vilks. Neilgi pirms saulrietā, kad ēnas jau bija piepildījušas visu ieleju un zirgi labi atpūtušies, elfs atkal parādījās.

Vajāšana atsākās, taču nakts sākumā tā atkal aprāvās, jo elfs, vēl pirms mirkļa skaidri saskatāms uz rietumpuses nogāzes, piepeši pazuda. Kapteinis no jauna visiem pavēlēja apstāties, neaizmirsdams debesīm un peklei paskaidot, ko domā par šādu notikumu pavērsienu. Zirgi atkal varēja atpūsties, un arī vilkam, kurš nu bija nokusis un aizelsies vēl vairāk nekā iepriekš, atkal izdevās viņus panākt. Tikai tad, kad zirgi bija atpū­tušies un arī vilks atvilcis elpu, elfs uzradās no jauna un pakaļdzīšanās varēja turpināties.

Jādams Daligaras algotņu pulka priekšgalā un vadīdams Nolādētā elfa vajāšanu, Kapteinis Rankstrails, saukts Lācis, mēģināja atcerēties, cik gadus jau šo elfu vajā.

Pareizāk, viņš pūlējās atcerēties, kad pirmoreiz bija dzirdējis to pie­minam, jo viņa dzīvē taču noteikti bijis arī laiks, kad Ļaundarīgā vārds viņa ausis vēl nebija sasniedzis.

Ar lielām pūlēm viņam izdevās nošķirt šīs atmiņas no pārējām. Tas bija noticis Varilas pilsētas Arējā lokā tolaik, kad viņš vēl bija bērns, tai pašā dienā, kad piedzima viņa māsa Liesma. Tad, pastāstījusi, ka elfi, šī visu pasaules nelaimju sakne, esot astaini, donna Gudzārija runāja arī par šo elfu, par Nolādēto, par cilvēku cilts ienaidnieku un tās vistu slaktētāju.

Otrā reize, kad viņš par to dzirdēja, pienāca dienā, kad viņš sev bija pagatavojis lingu un uzsācis veiksmīgu malumednieka darbību. Toreiz viņš uzdāvināja mazliet medus vienam no daudzajiem skrandaiņiem, kas gulšņāja starp bastioniem, vienam no neskaitāmajiem ubagiem, kas klun­kurēja klibiski kā jau visi, kam bende sakropļojis kājas. Dāvanu dabūjis, klibais bezmaz skriešus metās viņam pakaļ sīkiem, nevienādiem solīšiem, gribēdams pateikties un vēl vairāk gribēdams pastāstīt par to, par vajāto, par varenāko no visiem elfu karotājiem, kurš senā pareģojumā bijis mi­nēts kā vienīgais iespējamais pagātnes atjaunotājs un nākotnes glābējs.

Tagad Kapteinis Rankstrails, saukts Lācis, Daligaras vieglās kavalē­rijas komandieris, zvērēja, ka šoreiz gan to Nolādēto elfu dabūs rokā — sagūstīs un nogādās pie vēl vairāk nolādētā Valdītāja un Tiesneša. Tad vismaz viņu un viņa vīrus liks mierā, atļaus tiem brīvi atgriezties mājās, kur tie varēs censties atgainīt orku karaspēku no lauku saimniecībām, no pakalniem, kur bērni gana lopus un kur sievietes iet uz avotu pēc ūdens, — atgainīt šos briesmoņus no savas izmisušās tautas un zemes, kas mokās sāpēs.

Tieši šai brīdī visi — elfs pa priekšu un viņi tam nopakaļ — izjāja no Dogonas ielejas. Viņu acīm atklājās Varilas pilsēta, tik majestātiska un skaista, tik augstu mūru ieskauta, — līdz ar milzīgu mēnesi tā atspogu­ļojās rīsa lauku ūdeņos.

Ārējais loks bija vienās liesmās. Neskaitāmas orku kaujas vienības bija aplenkušas pilsētu, un bija skaidrs, ka orki kuru katru brīdi pama­nīs Daligaras vieglo kavalēriju, kas aulekšiem tuvojās.

Kapteinis Rankstrails nodomāja, ka vajadzētu apstāties — tā viņš varbūt vēl spētu izglābt savus vīrus. Vēl mazliet, un orku sargkareivji — jo šoreiz tā patiešām nebija parasta laupītāju banda, bet vesels kara­spēks — pamanīs viņus: pulku slikti bruņotu jātnieku.

Kapteinis Rankstrails nodomāja, ka vajadzētu apstāties, jo citādi tūlīt izdzirdēs ieskanamies to ragus, redzēs, kā aizcērtas elfa izliktie slazdi, sapratīs, ka ir tajos iekritis un ka viņa vīri ies bojā tikai viņa vainas dēļ.

Un tad viņš nodomāja, ka apstāties būtu briesmīgi, jo neko citu viņš nevēlējās tik ļoti kā steigties palīgā savai degošajai pilsētai un vismaz mirt kopā ar to.

*

Elfs nedz apstājās, nedz gausināja auļus, viņš izvilka savu zobenu, kas tumsā iemirdzējās kā lāpa, un zem apaļā mēness, kas tik milzīgs atspīdēja rīsa laukos, turpināja aulekšot, un Daligaras vieglā kavalērija aulekšoja viņam pakaļ — pretī degošās pilsētas agonijai, pretī orku karaspēkam, kas to bija lēmis iznīcībai.