Pēdējais orks

Septiņpadsmitā nodaļa

Dienas, kamēr Fenikss perēja, bija savādas, — priecīgas gaidas tajās jaucās ar skumjām. Vienlaikus notika divi ceļojumi: viens pretī piedzim­šanai, bet otrs pretī nāvei. Šie ceļi krustojās. Un viegla melanholija sa­plūda ar tikpat vieglu priecīgumu.

Joršs bieži domāja par Erbrova Vecākā pēdējo lidojumu.

Dienu pēc dienas Fēniksa atmiņa pamazām iznira no plūstošajām smiltīm, kur bija grimusi arvien dziļāk līdz ar katru jaunu iemiesojumu, līdz ar katru nākamo sārtu. Fēnikss atcerējās vēsturi, notikumus tais laikos, kad pats bija piedzimis, atcerējās sira Ardvina nāvi. Tas atcerē­jās visu Cilvēku pasaules vēsturi, kurai līdztekus bija ritējusi viņa dzīve. Putns atcerējās piekrastes sāls ieguves baseinus, kas visu zemi bija ap­gādājuši ar sāli un dzirkstījuši saulē kā sniegs kalnu virsotnēs. Atcerējās ostu, kuģus, pirātus, kas līci atkal bija iedzinuši trūkumā, iekams te uzra­dās Erīnijas un visu iznīcināja savās nežēlīgajās dusmās.

Beidzot Fēnikss atcerējās alas. Vāceles salā to bija daudzi duči — dziļas un skaistas alas, ko rotāja ūdens un iežu darinātas kolonnas un smailes. Putns atcerējās, ka ļaudis, kas saimniekoja senajā ostā, tās stāv­grūdām piepildījuši ar visdažādākajām precēm un bagātībām, ko tie gribējuši nogādāt uz jūras pretējo pusi, tikko kaut uz neilgu laiku pierims pirātu sirojumi.

— Tur ir dažādas preces? — pārjautāja Joršs.

— Visdažādākās, — apstiprināja Fēnikss.

Viss, kas varētu noderēt, dibinot jaunu ciemu jūras pretējā pusē. Audumi tērpiem un burām, tīkli, makšķerauklas, āķi, lāpstas, kapļi, arkli, dakšas, cirvji, adatas, naži, mazi asmenīši, ieroči, rotaslietas, pergaments, tītavas, vasks svecēm, bļodas, krūkas, veseri, laktas, mucas, āda apaviem, iemaukti, segli, loki, zobeni, bultas, ķiveres, bruņas…

Viss, kas varētu noderēt ciemam. It viss, kas vajadzīgs dzīvošanai, bet ko nevar izaudzēt no zemes vai nozvejot jūrā…

Joršs, Kerens Askiols, Solārs un citi vīri, kas labāk prata peldēt, uz­būvēja vairākus plostus un devās uz salu — peldēt, stumjot smagi ap­krautos plostus, bija grūti, braucieni bija cits par citu nogurdinošāki, bet arī cits par citu veiksmīgāki — brīnišķīgas dāvanas ieradās no cita laika, varētu pat teikt, no debesīm un no dieviem.

Ne jau viss bija labā stāvoklī. Toties viss bija noderīgs. Viss bija iz­mantojams.

Dažu dienu laikā visi tika pie apģērba, tad cieminiekiem citam pēc cita parādījās arī apavi, kas pēc tik ilgas staigāšanas basām kājām sākumā gan šķita neciešami. Jastrins saņēma neskaitāmus pergamenta rituļus, un pasaules atmiņa pamazām ieguva rakstisku izteiksmi. Rite tika pie sudraba matu sprādzes, taču to viņa uzdāvināja Rimarai, tikko Joršs viņai atzi­nās, ka daudz labāk viņam patīkot agrākie gliemežvāku un ziedu rotājumi.

Pēc trim mēnešiem olas čaula pārsprāga — tā bija viena no pirma­jām pavasara dienām. Bija dienvidus, un saule bija uzkāpusi visaugstā­kajā debesu punktā. Fēnikss gulēja jūras malā, ielicis galvu Erbrovai klēpī. Meitene no putna negribēja atkāpties ne soļa, un arī Joršs sēdēja turpat blakus, lai varētu viņu mierināt, kad Fēnikss nomirs.

Putnēns, kas pāršķēla čaumalu, bija sīciņš, slapjš, retu, izspūrušu spalvu aizmetnīšu klāts kā visparastākais cālis, taču, to uzlūkojot, bija nepārprotami skaidrs, ka vēlāk tas izaugs par ērgli. Mazulis un vecais putns cieši ieskatījās viens otram acīs, tad vecākais, kurš vienlaikus bija tēvs un māte, šķīrās no dzīves. Lielie jūras ērgļi, lēni vēzēdami spārnus, nolaidās un satupa puslokā, atstādami vaļēju to pusi, kas vērsta uz jūru, — lai mirējs varētu raudzīties uz tālo apvārsni. Erbrova nesāka raudāt, viņa mierīga un klusa palika sēžam ar cālēnu rokās lielo ērgļu loka vidū. Rite ne mirkli nenolaida bažīgu skatienu no meitas, Jcuru no visām pu­sēm ieskāva asi knābji un nagi, — un, lai arī ar lielām pūlēm, viņa to­mēr savaldījās un putniem netuvojās.

Ciema iemītnieki, kas notiekošo bija vērojuši iztālēm, tagad pienāca tuvāk. Daudzi bija aizkustināti. Daži raudāja.

Tika nolemts Fēniksu sadedzināt, un ļaudis sāka vākt malku bēni sārtam.

Šai brīdī uzradās Morons, lai ierosinātu putna bērēm piešķirt kulināru ievirzi.

Viņš vēl nebija paguvis atvērt muti un apvaicāties, kāpēc pārējie šo vistu grib sadedzināt, nevis apēst, kad Erbrova jau bija aizsegusi seju ar plaukstām, bet cālītis, ko viņa turēja klēpī, pavērsa knābi pret atnācēju, un viss viņa pussprīdi lielais ķermenītis pauda nevaldāmu niknumu.

īsu mirkli Morons uzlūkoja meiteni, un Joršs ieraudzīja naidu. Bei­dzot viņš pamanīja, cik ļoti meita baidās no šī cilvēka skatiena. Neskai­tāmas reizes bija gadījies, ka Erbrova pēkšņi piesteidzas un lūdzas, lai viņu paņem rokās, un katru reizi Joršs bija sajutis meitas bailes. Taču viņš bija domājis, ka bailes izraisījuši slikti sapņi, iedomas, ēnu rotaļas, pasaku briesmoņi un dīvaini skaitāmpanti.

Tikai tagad viņš apjēdza, ka meitas baiļu uzplūdi vienmēr sakrituši ar Morona parādīšanos.

Viņš saprata arī to, ka Fēniksa cālītis spēj lasīt cilvēku prātus: atšķi­rībā no Jorša, kurš nebija pratis pasargāt savu meitu, ērglēns tūdaļ bija saskatījis tā cilvēka naidu, — tikko izšķīlies no olas, slapjš un neapspalvots, tas jau bija pratis izlasīt Erbrovas bailes un Morona naidu. Bet Joršs visu šo laiku neko nebija sapratis.

Joršs piecēlās un nostājās pretī Moronam.

— Turies pa gabalu no manas meitas, vai arī es tevi iznīcināšu, — viņš tam teica. Viņš nepacēla balsi. Viņa izteiksme palika tikpat mie­rīga. Neviens cits šos vārdus nedzirdēja.

Morons greizi pasmīnēja.

— Es neko neesmu izdarījis, — viņš drūmi noņurdēja. — Tu man neko nevari padarīt, ja es neko neesmu izdarījis. Nevar tak kādu sodīt tikai par to, ko viņš domājis. Vispirms tu te saraksti visādus likumus, bet pēc tam krīti virsū cilvēkam, kurš neko nevienam nav nodarījis. Ko tu no manis gribi? Vai tavai princesītei gabals nokritīs, ja kāds uz viņu ne tā paskatīsies?

— Turies pa gabalu no manas meitas un manas sievas, vai arī es tevi iznīcināšu. Šī ir jau otrā reize, kad es tevi brīdinu, un nākamās reizes vairs nebūs.

Morons pagriezās un gāja prom.

Fēnikss lēni dega.

Nebija nekādu daudzkrāsainu, fantasmagorisku liesmu, nebija ari dūmu un degošas miesas smakas.

Erbrova un cālēns rāmi nolūkojās. Viņi abi bija skumji un nopietni, taču ne viens, ne otrs neraudāja. Beigās no vecā Fēniksa atlika vien vieglu pelnu saujiņa, ko vējš izkaisīja pār jūru, kur tie sajaucās ar viļņiem. Jū­ras ērgļi atkal pacēlās spārnos un meta ilgus lokus saulrieta gaismā.

Cālēnu nosauca par Angkēlu. Pienākumu to kopt un barot uzņēmās Erbrova un Jastrins. Mazulim ļoti garšoja garneles, tas neatteicās arī no mīdijām un jūras šķīvīšiem, bet par aizvainojumu uzskatīja ikvienu zivi, molusku vai vēžveidīgo, kas nebija ideāli svaigs vai — pasargiet, dievi, — drīzāk līdzinājās ēdiena pārpalikumiem.

Pret Erbrovu ērglēns juta neizmērojamu mīlestību, bet Jastrinam tika izrādītas neuzbāzīgas simpātijas. Riti un Joršu putns piecieta.

Neviena cita ciema iedzīvotāja tuvošanos Angkēls nepieļāva. Viņš bija apveltīts ar slepkavīgu knābi, bet viņa nagi bija asi kā bārdasnaži. Raksturs putnam bija vienkārši briesmīgs, un viņš ēda kā vilks.

Kad Angkēls neēda, netrenkāja vistas, nekaitināja zirgus, nevajāja gār­ņus, neplosīja nedaudzos un neizsakāmi dārgos zvejas tīklus, nebiedēja zivis, tupēdams uz klintīm un ķērkdams, tas sēdēja klēpī Erbrovai, kura nekad agrāk nebija bijusi tik priecīga.

Kad bija aizritējušitrīs mēneši un līdz vasarai vairs nebija tālu, visiem kļuva skaidrs, ka ērglēns ir izaudzis pietiekami liels, lai mācītos lidot. Nu bija jāizdomā, kā nogādāt viņu līdz augstākajām klintsradzēm.

Rite no meldriem nopina lielu, ērtu grozu, kur Angkēlu ietupināt, lai Joršs varētu to uznest augšā klintīs.

Ērglēna un Erbrovas atvadas bija ilgas un aizkustinošas.

Augšupceļš bija stāvs un grūts, klintis jūras krastā bija kraujas, vie­tām bija grūti atrast kaut niecīgāko atbalstu rokām un kājām, un nebija neviena laukumiņa, kur piestāt un kaut uz brīdi atvilkt elpu.

Jau pavisam drīz Jorša augums no piepūles sāpīgi smeldza. Visu ceļu viņu pavadīja lielie jūras ērgļi, kas līksmi un svinīgi meta lokus, palai­kam trāpīdami Joršam ar spārniem, apdullinādami ar kliedzieniem, un ne reizi vien Joršs gandrīz zaudēja līdzsvaru.

Beidzot sasniedzis augstāko klintsraga virsotni, Joršs bija pārguris līdz nāvei. Viņa lūpas bija izkaltušas un sasprēgājušas. Lielie putni sajūsmi­nāti uzņēma un pabaroja ērglēnu. Svaigi nomedīta truša galva, no kuras vēl lāsoja asinis, un mazliet apknābāta puse no kaijas tika dāsni piedā­vāta arī Joršam, un, par laimi, draudzība ar ērgļiem necieta no viņa pie­klājīgā, tomēr stingrā atteikuma cienastu pieņemt.

Jūra bija tik skaista, ka, lūkojoties tās plašumos, aizrāvās elpa. Erbrova līcis dzirkstīja saulē. Kopš agras jaunības, kopš tiem laikiem, kad viņš divus mēnešus bija varējis lidināties, sēdot mugurā pūķim, Joršs nebija redzējis jūru no šādiem augstumiem. Austrumu pusē Tumšie kalni slē­jās saules apspīdēti, košāk zaļi par visbrīnišķīgāko smaragdu.

Joršs raudzījās tālumos un pazina ielejas, kam bija lidojis pāri, sēdē­dams starp sava brāļa pūķa spārniem, pazina Dogonas līkumus, pa kuriem reiz bija braucis laivā kopā Sajru un Monseru, bet pēcāk mērojis garo ceļu pa upes krastu kopā ar tiem, kuri tagad bija Erbrovas ciema ļaudis.

Un vēl viņš saskatīja divus cilvēku stāvus, — tie bija labi saredzami, jo attālums nevarēja pārsniegt dažas jūdzes, un kūņojās upes krastā ne­tālu no vietas, kur Dogona brāzās lejup pa krauju straujā kritumā. Tie bija divi vīri. Varēja noprast, ka viens no tiem agrāk bijis visai tukls, bet otrs, arī pirmāk visai kalsns, tagad bija izdēdējis pavisam plāns, — lai arī bija aizritējuši astoņi gadi, Joršs šos divus pazina: Melilots un Pallādijs, kareivji, kas bija sargājuši Riti Daligaras pazemes cietumā. Kaut arī ne viens, ne otrs nebija godīguma vai drosmes iemiesojums, abi tomēr bija krietni cilvēki un ģimenes tēvi. Pret ieslodzīto meiteni viņi nebija izturējušies rupji, bet vēlāk bija aizbēguši no cietuma kopā ar Riti un Joršu.

Izskatījās, ka abi vīri ir ievainoti, izmisuši un zaudējuši spēkus, pūlo­ties atrast kādu paņēmienu, kas ļautu dzīviem tikt lejā pa stāvo ūdens­krituma klints sienu līdz pašam liedagam.

Dziļi un godbijīgi klanoties atvadījies no ērgļiem un paņēmis līdzi uzspiesto dāvanu — truša galvu un pusi kaijas, Joršs devās pie Melilota un Pallādija.

Viņš gāja caur ozolu mežu un paparžu audzēm, kas atgādināja gadiem ilgi neredzētas ainavas. Pat mokošās slāpes un apziņa, ka abiem vīriem nepieciešama palīdzība, nevarēja piespiest Joršu iet ātrāk vai laisties skriešiem. Ne jau tikai nogurums darīja viņa soļus lēnus un smagus. Pie vainas bija ledaina saltuma sajūta, kas bija iemetusies pakrūtē, — Joršs neko tādu nebija izjutis jau sen. Tas nebija izsalkums.

Tās bija bailes.

Cauri ir.

Viņi ir atrasti.

Viņš ir atrasts.

Tie bija klāt.

Melilots un Pallādijs, protams, nebija vīri, kas būtu spējīgi dzīt pē­das elfam. Tāpat viņi nebija no tiem, kas būtu gatavi likt uz spēles savu rāmo ģimenes dzīvi, lai ierastos te un brīdinātu, ka viņam kāds dzen pēdas.

Varbūt viņu parādīšanās nemaz nebija saistīta ar Joršu. Varbūt viņi vienkārši bija devušies pa pēdām bēgļiem… Kāds sapratis, ka viņi abi ir dezertieri, un viņi bijuši spiesti bēgt. Un, nezinādami, kur patverties, viņi beigu beigās nonākuši pie ūdenskrituma, bet tālāk gan nav mācē­juši tikt.

Uzmācās vēl cits pieņēmums: cilvēku pasaulei ir uzbrukusi kāda bries­mīga nelaime, un šie divi no tās bēg.

Joršs atcerējās, ka Melilotam un Pallādijam ir sieva un bērni, daudz bērnu, bet sievu un bērnus neviens nepamet, ja vien nav atgadījies kaut kas šausmīgs, kaut kas šaušalīgs.

Ja vien… nav jādodas pēc palīdzības.

Tātad varēja pieņemt, ka šie divi ir ieradušies, lai atrastu Joršu. Viņu sievas un bērnus ir piemeklējis tik smags posts, tik smacējošs izmisums, ka palīgā jāsauc jebkurš spēks, kaut vai elfs.

Briesmas, kas apdraudēja pasauli, acīmredzot bija tik lielas, ka atra­dās cilvēki, kas spēja pārvarēt naidu pret viņa cilti, — tik neizmēroja­mas briesmas, ka naids pret elfiem vienkārši aizmirsās.

Joršs attapās, ka ir sācis iet vēl lēnākiem soļiem.

Viņš negribēja dzirdēt, kas noticis viņpus kalniem.

Viņš negribēja to zināt.

Viņš gribēja, lai dzīve turpinās tāda pati kā agrāk. Viņš. Rite. Erbrova. Pārējie. Zivju zveja. Viņu mājas. Liedags. Šo dzīvi viņš sev bija radījis pats, atplēsdams no akmeņiem jūras šķīvīšus, triekdams bultas merlangu sānos, gādājot savai meitai ēdamo, likdams akmeni uz akmeņa, lai ļau­dīm būtu patvērums vētru un lietavu laikā.

Jaunais bērniņš, kas auga Rites klēpja siltajā tumsā, piedzims tāpat kā Erbrova, viņu aijās viļņu šalkoņa un pasaulē sagaidīs tēva rokas.

Joršs gribēja, lai tā viss turpinās mūžīgi.

Viņš negribēja zināt, kas notiek viņpus kalniem.

Viņš nevienam neko nebija parādā.

Un arī citi erbrovieši nevienam neko nebija parādā. Viņi bija aizbē­guši, visu vajāti, — neviens viņiem nebija palīdzējis. Vienīgo palīdzību viņi bija saņēmuši no pēdējā pūķa, kuru nogalināja tā pati cilvēku pa­saule, kuras pārstāvji tagad uzdrošinājušies te ierasties pēc atbalsta. Viņi te, līča krastā, paši bija radījuši savu dzīvi, te viņi smiltīs lasīja glieme­nītes, te drebēja ziemas aukstumā, un te viņus cepināja vasaras saule.

Joršs apstājās.

Kārdinājums bija pārāk spēcīgs. Viņš gribēja apgriezties un iet prom.

Tie divi viņu vēl nebija pamanījuši.

Viņi nekad neuzzinās, ka Joršs bijis turpat pusjūdzes attālumā.

Neviens nekad neko neuzzinās.

Tie divi noteikti nedabūs galu, mēģinādami laisties lejā pa ūdenskri­tumu, un arī bada nāve viņiem nedraud. Tie ir divi pieauguši vīri. Ūdens viņiem ir atliku likām, un gan jau arī kādu foreli viņi spēs nozvejot. Gan viņi apkops viens otra brūces, gan viņi viens otram pateiks dažus mieri­nājuma vārdus un tad giezīsies atpakaļ, no kurienes nākuši.

Tā nebija Jorša problēma: viņš šos divus te nebija saucis, viņš tiem nebija piedāvājies par tēvu vai brāli.

Pamežu izraibināja zaļa gaisma, tikpat zaļa kā papardes, kuru audzei lēnām gāja cauri Joršs. Šis zaļums atsauca atmiņā pēdējā pūķa zaļos spār­nus, tas atgādināja pūķi, viņa brāli pūķi.

Pirmoreiz Joršs sev jautāja, vai arī Erbrovam Jaunākajam brīdī, pirms viņš lēma sevi nāvei, lai izglābtu dzīvību bēgļu pulkam, nav uzmācies kārdinājums laisties prom un glābties pašam.

Un arī Rites tēvs un māte Joršu nekad nebija ne saukuši, ne piedā­vājušies viņam par vecākiem: tie vienkārši bija viņu sastapuši un iz­glābuši viņam dzīvību.

Elfu cilts nekad nebija vajājusi nevienu dzīvu būtni — neko tam­līdzīgu elfi nespēja pat iedomāties —, bet tie nekad nebija arī centušies kādu izglābt, vienīgie izņēmumi bija knišļi, truši… vista. Elfi, sastapdami kādu vajāto, apspiesto vai nomocīto, drīzāk būtu gatavi apraudāt tā nāvi, sacerot visizsmalcinātākās dzejas vārsmas. Tie gari un plaši iz­klāstītu nelaimīgā dzīves gājumu uz pergamenta loksnēm, kas izrotātas zelta rakstiem. Tie visu nelaimīgā upura piedzīvoto iegleznotu freskās, kas pārvērstu mūra sienas par neizdzēšamu piemiņu. Taču elfi nekad nesteigtos vajāto glābt. Ne jau tikai tāpēc, ka nemirstība ir visai divda­bīga dāvana un lāgiem saņēmēju padara par gļēvuli, laupot tam spēju uzņemties risku, bet arī tāpēc, ka vajāto glābšana reizēm prasa vēl lielākus upurus. Reizēm uz spēles ir jāliek ne tikai sava dzīvība, bet arī dvēsele.

Lai kādu glābtu, reizēm ir jācīnās.

Un cīnīšanās nozīmē iespēju tikt nogalinātam. Cīnīšanās var nozī­mēt arī zobena cirtienus, kas pāršķeļ un sadragā, nocērt un sakropļo. Tā var nozīmēt, ka vairs nav divu kāju un vairs nevar skriet pretī saviem bērniem, tā var nozīmēt, ka vairs nav divu roku un savus bērnus vairs nevar satvert un pacelt augstu gaisā. Tā var nozīmēt, ka paša asinis sa­jaucas ar putekļiem, pārvēršoties sarkanos dubļos. Tā var nozīmēt, ka paša acis kļūst par barību kraukļiem vai tārpiem, vai arī gan vieniem, gan otriem, jo dabas iespējas ir tik dažādas un neierobežotas.

Cīnīšanās var nozīmēt to, ka vajadzēs nogalināt un sajust mirstošo sāpes.

Cīnīšanās var nozīmēt to, ka vajadzēs nogalināt tik daudz un tik dau­dzus, ka mirstošo sāpes vairs nebūs sajūtamas, un tas nozīmēs, ka paša dvēsele ir pazudināta.

Cilvēki mēdza vajāt, nogalināt un glābt.

Reizēm viņi bija daudz nežēlīgāki par orkiem, taču arī žēlsirdības ziņā viņi reizēm pārspēja dievus.

Joršu pārņēma kauns. Starp klintsbluķiem pie ūdenskrituma viņš bija saskatījis divus ievainotus cilvēkus. Lai arī kāds iemesls tos atvedis šurp, būtu vienkārši necienīgi tiem nesniegt palīdzību.

Joršs viņiem palīdzēs, pabaros viņus, apkops brūces un dos naktsmājas.

Viņš vēlreiz atkārtoja sev, ka pietiks, ja viņš šiem diviem piedāvās ēdienu un pajumti, — tas neuzliks viņam pienākumu doties tiem līdzi uz cilvēku pasauli. Viņš to atkārtoja vēl un vēlreiz visu ceļu līdz ūdens­kritumam, jo nekādi nespēja sevi piespiest tam noticēt. Lai arī kādas briesmas būtu piemeklējušas cilvēku pasauli, uzklausījis abus atnācējus, viņš vairs nevarēs izlikties, ka tās viņu nekādi neskar.

Beidzot viņš sasniedza meža malu. Pēkšņi kļuva sadzirdams ūdenskri­tuma troksnis, kas šķita apdullinošs, tāpat kā žilbinoša šķita koku lapotņu nesadrumstalotā gaisma.

Melilots un Pallādijs viņu ieraudzīja un pazina. Pat aizmirsuši ap­sveicināties, abi steidzās stāstīt, ka orki esot atgriezušies tāpat kā sira Ardvina laikos, tikai Ardvina sen vairs nav. Viņi stāstīja, ka Varila, pil­sēta, kas bija sniegusi patvērumu viņu sievām un bērniem, tagad esot aplenkta un tā kritīšot, ja neviens nesteigšoties to glābt. Un vēl viņi teica, ka vairs neesot, uz ko cerēt. Varilas karaspēks esot sakauts. Bet Val­dītājs un Tiesnesis viņiem palīgā no Daligaras nesūtīšot nevienu pašu karavīru, tas esot skaidrs pat bērniem.

Esot atlicis tikai viņš. Viņš taču ir princis, vai ne ? Kā — nē ? Nu, kaut kas tamlīdzīgs? Karotājs? īpašs viņš esot šā vai tā, pierādījumus viņi re­dzējuši paši savām acīm. Viņš taču izvilka zobenu no klints. Tā tomēr nav nieka lieta! Tie, kuri prot izraut zobenus no klints, vienmēr uzvar. Tas rakstīts arī grāmatās — jā, tieši tā ir rakstīts: tos, kuri māk izraut zobenus no akmeņiem, neviens nevar uzvarēt. Viņi paši gan grāmatas neesot lasījuši, tiesa kas tiesa, viņi tak nemaz nemāk lasīt, bet tik vienkāršas lietas esot skaidras pat bērniem. Viņi te nevienu negribot traucēt, viņi tikai atnākuši paprasīt, vai viņš, Joršs, nevarētu būt tik laipns un doties uzvarēt šai karā viņu vietā, — pēc tam viņi mierīgi atgriezīšoties mājās, jo tagad jau viņi mājās nemaz netiek, jo mājas atrodas aplenktajā pil­sētā, un tur, mājās, ir arī visi viņu bērni, — bet mājas ir pilsētā, kam vis­apkārt čum un mudž orki.

Pēc tam viņi Joršu likšot mierā. Viņi nemaz negribot traucēt, vien­kārši viņš esot pēdējais no elfu karotājiem un arī vienīgais, kas viņiem nācis prātā. Ja ne viņš, kurš tad? Kaut ko taču viņš prot darīt. Nu, prot taču, vai ne? Viņi zinot, ka Joršam agrāk bijis pūķis. Viņi zinot arī to, ka Jorša pūķis esot nobendēts, — tā ļaudis runā. Tā nu ir: ļaudis runā, jaunumi izplatās, visi visu par visiem zina, tiesa kas tiesa. Viņiem esot ļoti žēl, ka viņa pūķis nokauts. Vai viņam gadījumā neesot vēl kāds? Nē? Žēl gan! Ar pūķi pret orkiem — tas varētu būt visai iespaidīgi. Bet arī bez pūķa viņš taču ir princis? Nē? Tiešām? Karavadonis? Arī ne? Bet kaut kas īpašs viņš tomēr noteikti esot. Un kaut ko noteikti mācēs iz­darīt. Viņš taču ir tas, kurš paņēma mirušā ķēniņa zobenu, un tā nav ne­kāda joka lieta!

Joršs sajuta izmisuma smagumu.

Viņš negribēja pamest savu dzīvi, negribēja izkāpt no tās svešo dēļ. Pat ne uz vienu dienu, pat uz stundu ne.

Viņš negribēja pamest Riti, kas gaidīja bērnu. Viņš negribēja pamest savu meitiņu, kurai piemita raganas dotības un kuru tikai viņš vienī­gais varēja saprast un aizstāvēt.

Viņš negribēja doties projām no liedaga un līča, kas nosaukts viņa brāļa pūķa vārdā un kur viņa dienas ritēja, starodamas gaismā.

Viņš Varilas labā gribēja vienīgi sacerēt kādu dzejoli, nē, labāk poēmu. Skaistu poēmu. Nenoliedzami episku. Heksametrā. Un vēl ar krustenis­kajām atskaņām. Episkajā dzejojumā varētu ievīt arī kādu melodra­matisku līniju. Galvenais varonis būtu kareivīgs ķēniņš — nē, pārāk banāli. Kareivīga ķēniņiene. Ķēniņš, kurš, protams, arī ir dižs karotājs, mirst, lai glābtu savu laulāto draudzeni, un viņa no neizmērojamās mīlestības un mīļotā vīra nāves iemanto tik daudz spēka, ka spēj uzva­rēt karā, lai gan uzvara šķitusi neiespējama.

Vēl brīdi Joršs apcerēja citādus vārsmojuma veidus, īpatnējākus met­rus un atskaņas, bet tad meta šīs muļķīgās domas pie malas un nopietni uzlūkoja vīrus, kuru bērni bija palikuši pilsētā, kurai visapkār čum un mudž orki.

Viņš tiem abiem piekrītoši pamāja. Ne jau tikai tāpēc, ka agrāk vai vēlāk orki varētu uzrasties arī šeit, — ja tos tagad neviens nesakaus, tie pēc kāda laiciņa, varbūt pēc desmit gadiem, varbūt pēc pusgadsimta, no­teikti būs klāt. Kādu rītu liedaga iemītnieki pamodīsies, un no orkiem tos šķirs vienīgi stāvās, tomēr pārvaramās klinšu sienas.

Taču tas nebija vienīgais iemels.

Bija vēl kas cits.

Viņš negribēja, lai Rite un Erbrova ir sieva un meita tādam vīrietim, kurš varējis cīnīties, lai glābtu aplenktu pilsētu, un tomēr nav to darījis.

Bez šaubām, ja viņš tagad padzītu Melilotu un Pallādiju, ja pagriez­tos un ietu prom, Rite un Erbrova to nemūžam neuzzinātu: taču to zinātu viņš pats, un kopš šī brīža viņš vairs nespētu skatīties sievai un meitai acīs.

Viņš bija pēdējais un visvarenākais no elfiem.

Gan jau viņš kaut ko izgudros. Kaut ko izdarīs.

Ja ne viņš, kurš tad?