Pēdējais orks

Ceturta nodaļa

Erbrova pamodās krietni pirms rīta gaismas. Aiz augsta, šaura loga, kura aiļu divās daļās sadalīja smalka kolonna, uzlēca mēness un izgais­moja vējaino nakti. Erbrova paraudzījās visapkārt, cerēdama saskatīt iemirdzamies sava tēva gaišos matus vai pūķa zaļos spārnus, taču te ne­bija nekā tuva un pazīstama — vien svešo sienu baltais bargums.

Nakts droši vien bijusi briesmīga: gaiss joprojām bija dūmu un bais­mīgu smaku pilns — oda pēc dusmām un sāpēm. Erbrova nekad nezi­nāja, kas īsti notiek.

Viņai vairs nebija tēta, kas visu izskaidrotu.

Viņa bija redzējusi, kā tētis aizlido projām, sēdot starp pūķa spār­niem, un tagad arī viņa zināja, kādas izjūtas pārņem lidojumā. Lidot bija skaisti, taču viņa briesmīgi ilgojās pēc tēta. Erbrova ļoti gribētu no sirds izraudāties, tāču mamma bija teikusi, ka raudāt nedrīkst. Ja viņa drīkstētu raudāt, varbūt tad izkustu tas ledaini aukstais akmens, kas bija parādījies viņas krūtīs. Viņa būtu gribējusi, lai mamma viņu paņem klēpī tā, lai viņa atkal dzirdētu brālīšu sirdis, — tad aukstais akmens varbūt izkustu arī bez raudāšanas vai vismaz sarautos mazāks, taču mamma nekad nevarēja paņemt viņu klēpī: mammai vienmēr bija da­rāms kas cits.

Pamodusies pavisam, Erbrova atklāja, ka mamma guļ viņai blakus. Uz mirkli mammas klātbūtne sniedza mierinājumu, bet tad mēness gaisma piepildīja istabu un Erbrova ieraudzīja asinis. Tās bija nošļākušas mam­mas seju, drēbes un matus vai, pareizāk, to, kas bija atlicis no viņas ma­tiem. Mamma bija ievainota. Meitene uzlika plaukstiņu uz mātes pleca, tur, kur zem saplēstā tērpa vēl suloja neliela, svaiga brūce, un sadziedēja to. Nogurums piepeši bija tik milzīgs, ka izzuda pat vēlēšanās raudāt.

Erbrovai izdevās norit asaras, un viņa atkal no visas sirds ilgojas, kaut līdzās būtu tētis.

Viņai gribējās čurāt. Mājās, tur, kur viņa bija piedzimusi, pietika iziet laukā un doties uz pludmali. Erbrova minēja, kur gan šai jocīgajā vietā, kur viņa nonākusi, varētu būt meklējama pludmale. Mamma to droši vien mācētu pateikt, taču viņa bija aizmigusi. Arī cauri miegam Erbrova juta, cik bezdibenīgs ir mammas nogurums, un neuzdrošinājās viņu modināt.

Viņa izslīdēja no gultas. Istabu bija piepludinājusi gaiša mēnesnīca: uz grīdas turpat līdzās mātei Erbrova ieraudzīja efejzaru zobenu, kura gropītēs mamma vienmēr bija cepusi olas, taču tagad tas bija apķepis sarecējušām asinīm. Erbrova šausmās iepleta acis un metās bēgt — viņa negribēja ilgāk skatīties uz šo baismeklību. Meklējot liedagu, viņa prā­toja, kā gan tagad varēs cept olu kulteņus, ja viņām atkal izdosies atrast kādu kaijas ligzdu.

Erbrova gāja uz labu laimi, taču liedaga nekur nebija. Viņas dzimtās mājas bija pavisam vienkārša vieta, ko no visām četrām pusēm ierobe­žoja sienas: iekšpusē bija mājas, kur varēja gulēt, bet ārpusē bija liedags, kur varēja pačurāt — arī naktīs, jo nemaz nevajadzēja iet pārāk tālu no aizmigušajiem mammas un tēta. Viņas dzimtās mājas bija vieta, kur efeju zobens bija tīrs un uz tā varēja cept olu kulteni, mājās tētis viņai stāstīja stāstus un dziedāja dziesmiņas, lai viņai nevajadzētu baidīties no tumsas.

Šī vieta, kur viņa bija nonākusi tagad, bija gaužām dīvaina un tai ne­bija ne gala, ne malas — aiz katrām durvīm bija atkal nākamās, un tās nekad nebeidzās. Erbrova prātoja, kur gan šejienieši paslēpuši liedagu. Beidzot viņa nonāca dārzā, kur bija zaļa zāle un nakts rasā mirdzoši ziedi, un vismaz pačurāšanas jautājums bija atrisināts.

Meitene apjēdza, ka ir apmaldījusies. Lai arī cik biedējoša būtu doma, ka jāatgriežas pie mammas asiņainā zobena, vēl briesmīgāka bija doma, ka viņa tur nemaz nemāk atgriezties.

Erbrova juta, ka vēlēšanās raudāt aug arvien lielāka, bet mamma taču bija teikusi, ka raudāt nedrīkst. Erbrova apsēdās zālē, apskāva ar rokām ceļgalus un noguldīja uz tiem galvu. Viņa izvilka no kabatas savu lellīti un slidināja pirkstus pa gludo koku, taču arī lellīte nespēja viņu mierināt.

Tētis bija aizlidojis projām uz pūķa, un viņa bija palikusi pavisam viena. Viņa nezināja, kas notiek. Viss viņu biedēja. Viss bija briesmīgs. Olu cepamais zobens bija nosmērēts ar asinīm. Arī mamma bija vienās asi­nīs. Turklāt Erbrova bija apmaldījusies. Viss bija auksts.

Mamma bija teikusi, ka raudāt nedrīkst.

Mamma bija teikusi, ka būšot divu dzīvu bērnu māte.

Brālīši bija divi, un tie dzīvos.

Tātad Erbrova mammai nemaz nebija vajadzīga. Erbrova varēja iet prom.

Tupēdama zemē, Erbrova sapņoja, kaut tētis atlidotu viņai pakaļ un aiznestu projām uz pūķa spārniem. Vēl viņa nodomāja» ka tas notiktu, ja viņa pati apturētu savu sirdi. Galu galā mammai tik un tā bija brālīši uņ atpakaļceļu viņa bija nozaudējusi… Erbrova zināja, kā var apturēt savu sirdi. Tētis to nebija izdarījis, taču, skatīdamies viņai cieši acīs, viņš par to bija domājis, un Erbrova bija visu sapratusi.

Kāds viņai pieskārās. Erbrova pacēla galvu un pustumsā ieraudzīja gara auguma būtni, kuras gaišie mati viegli vizmoja, — īsu brīdi Erbrova no­ticēja, ka pēc viņas jau ieradies tētis, taču pūķa līdzās nebija.

Tomēr tas nebija tētis, tā bija jauna sieviete, ģērbusies kā vīrietis. Pār plecu tai bija loks, bet matus kopā saturēja sarežģīts sudraba pave­dienu un pērļu tīkliņš. Sieviete nolaida vienu celi pie zemes, lai varētu skatīties Erbrovai tieši acīs.

— Vai varu jums kaut kā palīdzēt, mana mazā kundze? — sieviete jautāja.

Erbrova apjuka. Jautājums bija sarežģīts. Kamēr viņa prātoja, kā la­bāk atbildēt, svešiniece atkal ierunājās.

— Mani sauc Austra, — viņa teica un viegli paklanījās.

Meitene palocīja galvu. Viņa norija izmisuma kamolu un atkal centās

izprātot, kā tagad vajadzētu rīkoties. Varbūt arī viņai vajadzētu stādīties priekšā: viņa bija ļoti sakautrējusies, tomēr negribēja būt nepieklājīga. Tētis vienmēr centās būt pieklājīgs. Erbrova pielika pirkstu sev pie krūtīm.

— Ebova, — viņa izdvesa.

— Ļoti skaists vārds, mana mazā kundze. Es jūtos pagodināta, ka varu ar jums iepazīties, — teica Austra.

Erbrova atkal pamāja.

— Pūis, — viņa centās paskaidrot, vēlreiz pielikdama pirkstu sev pie krūtīm.

— Tas ir pūķa vārds. Es sapratu. Jūs esat nosaukta tāpat kā pēdējais pūķis, kuru jaunībā lidojumos pavadīja jūsu tēvs. \

Erbrova palocīja galvu un ilgi pētīja Austru.

— Taga aī, — viņa nočukstēja.

— Tagad arī? Tagad… Jūs gribat teikt, ka tagad jūsu tēvs un pūķis atkal ir satikušies un lido kopā?

Erbrova pamāja. Beidzot viņa bija satikusi kādu, kurš saprata.

— Vai atļausiet jūs apskaut? — negaidīti jautāja Austra. Erbrova pa­māja, un jau nākamajā brīdī viņu ieskāva silts un mīksts augums, bet pie ādas glaudās maigas drānas. Viņa noguldīja galvu Austrai uz pleca — sieviete smaržoja pēc gaisa un vēja, un līdzīgi bija smaržojis tētis. Austra ilgi glaudīja viņai matus. Tas nebija gluži tas pats kā kārtīgi izraudāties, tomēr kāds viņu turēja apskautu, kamēr viņa runāja par tēti. Arī tā bija labi. Aukstuma un tumsas akmens, kas viņā bija iemeties tai brīdī, kad viņa redzēja tēti nomirstam, tagad pakusa mazliet mazāks. Ja viņa drīk­stētu paraudāt kopā ar kādu, kas viņu turētu cieši apskautu un raudātu līdzi, tad varbūt šis akmens izkustu pavisam un atmiņas par pūķa zaļa­jiem spārniem izrādītos spēcīgākas par atmiņām, kurās bija tumši sar­kanas asinis, taču mamma bija teikusi, ka raudāt nedrīkst, un Erbrova neuzdrošinājās.

— Jūsu lelle ir ļoti skaista, — teica Austra. — Droši vien ir jauki, ja ir tāda lelle. Tā, kurai ir tāda lelle, nekad nevar justies pavisam vientuļa.

Erbrova gandrīz pasmaidīja. Viņai patika, ka Austra ar viņu sarunā­jas tā, kā Erbrova bija dzirdējusi runājam tikai ar pieaugušajiem, — bet viņa taču vēl bija maza.

— Ja man kādreiz būs maza meitiņa, — Austra piebilda, — es ceru, ka arī viņai būs tāda lelle, un tad arī viņa nekad nebūs vientuļa.

Šoreiz gan Erbrova apmierināti pasmaidīja un pārslidināja pirkstus pār lellītes koka sāniem.

— Vai jūs esat apmaldījusies? Šī pils ir ļoti liela, te var viegli apmal­dīties. Ja atļausiet, es jūs pavadīšu. Vai drīkstu jūs paņemt rokās? Es zinu, kur guļ jūsu māte.

Erbrova pamāja. Viņa bija piekususi. Bija tik jauki ļaut, lai Austra viņu nes. Erbrova noguldīja galvu Austrai uz pleca un nodomāja: ja viņa šai pašā brīdī apraudātu sava tēva nāvi, tad aukstais akmens pilnīgi noteikti izkustu. Viņa ļoti, ļoti gribēja apraudāties, taču nebija droša, vai tas nesadusmotu mammu, tāpēc arī šoreiz savaldījās. Kad viņas bija nonākušas dīvainā istabā, kur stāvēja milzīgs zelta krēsls, Austra viņu nolaida zemē.

— Ejiet uz to pusi. Tur būs jūsu māte. Palieciet kopā ar viņu, jūs viņai esat ļoti vajadzīga. Atcerieties, ka jūs nedrīkstat apmaldīties un pazust, jums jābūt kopā ar savu māti. Pilsētu ir aplenkuši orki, bet jūsu māte uzvarēja kaujā, un tagad orki vairs nevar sagrābt pilsētu savā varā. Šo­nakt bija daudz ciešanu, taču jūsu māte ar savu drosmi un varonību no­vērsa vēl nesalīdzināmi lielākas sāpes un ciešanas. Pateicoties jūsu mātei un tām asinīm, kas tika izlietas, šīs pilsētas bērni joprojām ir dzīvi. Jūsu māte šobrīd nevar būt kopā ar jums tik daudz, cik vēlētos, jo viņai ir jāsargā no nāves un iznīcības gan jūs, gan šī pilsēta — un viņa vienīgā var mūs visus pasargāt. Nevienam citam nav tik daudz spēka. Nevie­nam citam nav tik daudz drosmes. Jūs, mana mazā kundze, esat vissva­rīgākā persona šajā pilsētā. Bez jums jūsu māte ies bojā, bet bez jūsu mātes bojā iesim mēs visi. Tāpēc, lūdzu, vairs nekad neapmaldieties un nepazūdiet, mana mazā kundze. Man tagad jādodas prom. Vējš ir pierimis, un no upes ceļas migla. Pavisam drīz miglas vāli aprīs mēness gaismu, un viss kļūs neskaidrs un izplūdis kā sapnī. Šai miglainajā pelē­kumā un pustumsā es varēšu izjāt no pilsētas. Mans zirgs ir visātrākais visā grāfistē, bet tā krāsa saplūst ar ēnām un miglu tāpat kā mans tērps. Es zinu visus īsākos ceļus un slepenās takas, ko tumsā protu atrast vie­nīgi es. Man izdosies šķērsot Jaunā Mēness kalnus, kas mūs šķir no Va­rilas. Es došos turp un pasaukšu palīgā ļoti spēcīgu karavīni, tad viņš varēs cīnīties jūsu mātes vietā, un viņa atkal varēs būt kopā ar jums.

Erbrova atvieglota pamāja. Beidzot viņa bija atradusi kādu, kurš sa­prata viņas teikto un arī paskaidroja, kas notiek. Ja kāds viņai paskaid­roja notiekošo, tad pasaule vairs nebija tikai dusmas un niknums, tā iznira no nesaprotamības tumsas: šķita, biezai miglai cauri ir izlauzušies daži saules stari. Erbrova zināja: ja vien viņa kopā ar kādu varētu pā­raudāt par tēti, tad akmens krūtīs vairs nebūtu tik melns un tik ciets.

Austras balss skanēja kā niedru čaboņa jūrmalā tais dienās, kad vējš bija pavisam pierimis. Tā bija balss, kurā varēja saritināties kamoliņā, balss, kurā varēja nolaist galvu un aizvērt acis, balss, kurā varēja sapņot sapni par to, ka tēta nāve vairs nebūs tikai sāpes.

Beidzot Erbrova bija atradusi kādu, kurš runāja un rīkojās jēgpilni.

-— Nē aua! — Erbrova satraukti piekodināja.

— Protams, — viņu mierināja Austra, — es būšu ļoti uzmanīga, un nekas slikts man nenotiks. Bet tagad ejiet. Jūs esat vajadzīga savai mātei. Viņa ļoti raizēsies, ja pamodīsies un neatradīs jūs līdzās, — to teikusi, Austra paklanījās.

Erbrova atkal palocīja galvu — šoreiz atvadu sveicienā — un aiz­skrēja. Viņa būtu gribējusi kārtīgi atvadīties no Austras un izrunāt tās vārdu, taču tajā bija pārāk daudz grūtu skaņu.

— Ausa, — viņa klusi nočukstēja. Bez grūtajām skaņām tas izklau­sījās kā maigs vējš karstā vasaras dienā. Erbrova šķērsoja trīs istabas un beidzot nonāca pie gultas, kurā gulēja mamma.

Viņa apmeta līkumu gar tālāko sienu un tikai tad pagriezās uz gultas pusi — tā, lai nevienu mirkli nevajadzētu redzēt asiņaino zobenu.

Erbrova saritinājās gultā kā kaķēns, cenzdamās nepieskarties mātes drēbēm tais vietās, kur bija uzšļākušies tumši sarkanie traipi.

Viss bija tik silts, un arī brālīšu sirspukstus varēja sajust.

Nakts tumsa pamazām bālēja, gaisā parādījās jaunas smaržas un aro­māti: kāds cepa plāceni, kāds cepināja pankūkas. Smaržoja arī pēc atdzi­mušām cerībām. Iedziedājās gailis.

Erbrova iegrima miegā, un viņas prāts aizslīdēja sapņos, izkusdams gluži kā jūrā iekritusi sniegpārsliņa.