Pēdējais orks

Ceturta nodaļa

Kad viņa iekrita jura, ūdens iekļuva viņai deguna un mute un aizcirta elpu. Viņa redzēja tikai ēnas. Viss bija auksts. Viņa jau gribēja raudāt. Bet tad tētis viņu satvēra un elpa atgriezās, aukstums pazuda, un viņas acis atkal redzēja tā, kā vienmēr: viņa atkal varēja saskatīt ikvienu sava tērpa pavedienu. Ūdenī naida vīra naids bija izšķīdis un aizskalojies prom. Jūra bija tai pašā krāsā kā viņas acis, un jūra vairs nevarēja viņu nogalināt. Kamēr jūra viņu sargāja, naida vīra skatiens nevarēja viņai pieskarties, kaut arī naida vīrs stāvēja tepat netālu. Tētis to nesaprata, jo naids, ko naida vīrs izjuta pret tēti, bija mazs, bet tētis liels; un naids ir kā vējš: tas īsti nespēj sakustināt lielos cilvēkus, bet bērnus gan vajag paņemt rokās, jo stiprā vējā tie nespēj noturēties kājās. Erbrova vairs nebija neapbruņota. Naida vīrs neprata peldēt, un viņa tagad varēja no tā aizbēgt turp, kur viņš nevarēja ne sekot, ne ieskatīties.

Erbrovai izdevās tētim pateikt, ka viņa vēl grib palikt jūrā, un, par laimi, tētis saprata un atļāva. Viņš tai izskaidroja, kā jāelpo, it kā Erbrova to jau nebūtu apjēguši pati. Vēl kādu brīdi tētis kopā ar viņu spēlēja spēlīti ar ieniršanu, izniršanu un elpošanu, līdz beidzot ļāva viņai pel­dēt pēc sirds patikas. Tagad viņa varēja bēgt — ātri, ātri, tālu, tālu, pro­jām no naida vīra un viņa acīm.

Jūra bija milzīga, tikpat skaista kā pasaule ārpus tās, taču pavisam citāda. Turklāt te, jūrā, Erbrova mācēja lidot. Viņa iepleta rokas un lai­dās cauri sāļajam ūdenim, kas viņu gan vieglītēm balstīja, gan vieglī­tēm apskāva.

Viņa sastapa bariņu sīku zivtiņu, kuru sāni laistījās tik koši zili, ka šķita, tās izstaro gaismu.

Viņa atrada klints sienu, kas bija noaugusi savādām puķēm, kuras bija dzeltenas kā rietoša saule. Tās nebija tādas kā zemes puķes, kuras allaž bija nekustīgas: šīs sveicināja garām peldošo Erbrovu svinīgi un pieklājīgi un aizvēra savas ziedlapas, gluži kā sakļaujot pirkstus dūrē.

Viņa atrada pļavu, kur auga tik gara zāle, kādu viņa vēl nemūžam ne­bija redzējusi, bet virs pļavas ganījās pulks zivju ar zaļām un zeltainām, saulē zaigojošām svēdrām pār muguru.

Viņa peldēja zem mēļiem kokiem, kurn zari pletās kā vēdekļi, un pāri baltiem krūmiem, kas arī bija pilni sīkiem ziediņiem, kuri sveicienam sakļāva un atkal atvēra savas ziedlapas.

Visbeidzot viņa nonāca pie zaļas salas, kur bija milzums mazu put­niņu un to ligzdu, taču uz šīs salas viņa atrada arī ļaunu neradījumu, kas aprija tīrās domas.

«. •