Pēdējais orks

Sestā nodaļa

Kopš Austra bija atnesusi briesmīgos jaunumus, Rankstrailu sma­cēja bailes. Pēdējais elfs jau bija zaudēts, un tagad pastāvēja risks, ka viņš nepagūs izglābt tā sievu un bērnus.

Rankstrails pat aptuveni nebija apjautis, cik lielas briesmas bija draudē­jušas Joršam. Viņš pārsteidzīgi bija nospriedis, ka elfs ir neuzvarams, un nebija raizējies par tā drošību. Varbūt, pat dzīvojot līdz pašam laika galam, Rankstrails sev tā arī nespēs piedot to, ka nebija pratis novērst elfa nāvi.

Tagad cilvēku pasaule bija zaudējusi vienīgo karavadoni, kas būtu spējis to glābt un vadīt pretuzbrukumā. Cilvēki kā kraupainu suni bija nošāvuši to, kurš būtu varējis aizvadīt viņus līdz uzvarai.

Līdzās elfam Rankstrails bija pavadījis pavisam īsu laiku, taču ar to bija pieticis, lai viņš nolemtu tam zvērēt absolūtu uzticību. Kad Austra atnesa elfa nāves ziņu, Rankstrails zvērēja, ka par katru cenu sargās tā sievu un bērnus.

Viņš ne mirkli nešaubījās: cīnītāja, kura bezbailīgi metās pretī orku okeānam, lai glābtu nāvei nolemtos bērnus, pati būdama uz grūtām kā­jām un viegli ievainojama, nevarēja būt neviena cita — tā noteikti bija pēdējā elfa dzīvesbiedre un pēdējā diženā Daligaras ķēniņa mantiniece.

Zobenu un kroni viņš pirmajā brīdī nesaskatīja, toties saskatīja drosmi.

Dedzīgi steidzoties viņai palīgā, Rankstraila prātā nebija citu domu.

Tikai tad, kad ķēniņiene Ragana viņam pie rīkles pielika tā paša zo­bena smailgalu, kas bija zibsnījis, atbrīvojot Varilu, Rankstrails apjē­dza, ka ir pieļāvis kārtējo kļūdu: viņš nebija iedomājies, ka ķēniņienes acīs ir tikai pūķa slepkava un — kas vēl ļaunāk — Tiesneša kalps.

Brīdī, kad zobena smaile viegli iedūrās pakaklē, Rankstrailu pārņēma bailes. Uz Daligaru atvestie vīri viņam bija sekojuši, jo to uzticība bija absolūta un nesatricināma. Viņa karaspēka uzvedīgākā un piedienī­gākā puse, Varilā dzimušie vīri, kam pilsētā bija kāds radinieks vai pat īsta ģimene, bija palikuši cīnīties prinča Ērika pakļautībā. Savukārt tiem, kuri bija devušies Rankstrailam līdzi uz Daligaru, dzimtenes nebija nemaz vai arī to nebija vēlams saukt vārdā. Tie bija vīri bez dzīvesstāsta un vīri, kuru dzīvesstāstu nedrīkstēja atklāt nevienam. Viņi bija pabi­ras, nolādētie, atstumtie, izraidītie. Starp vīriem, ko Kapteinis bija at­vedis uz Daligaru, nebija neviena, kas nebūtu paguvis iepazīt bendi vai cietumu, — vienīgais izņēmums bija cirvjiem bruņoto rūķu pulks, kurus iestāšanās algotņos bija paglābusi no spaidu darbiem raktuvēs. Un tos jau nevienā cietumā pat neņemtu pretī, lai neapgānītu kameras.

Šo smalko un galanto kungu bandu kopā saturēja vienīgi naids pret orkiem un uzticība viņam, Kapteinim.

Ja ķēniņiene Ragana viņu nogalinās, Rankstraila vīri to sakapās sīkos gabaliņos. Joršs jau bija pagalam, nemaz nerunājot par pūķi, un nu pār Rankstrailu gulsies arī vaina par elfa sievas nāvi. Bet tad, kad gabaliņos būs sakapāta ķēniņiene, viņi tikpat sīkos gabalos sakapās arī Austru, kura galu galā ir nīstamā Tiesneša meita, kuru nu turēs aizdomās, ka viņas lūgums pēc palīdzības bijis tikai viltīgs paņēmiens, kā algotņus iemānīt nāvējošās lamatās.

Rankstrailam izdevās ar rokas mājienu apstādināt visus, kas metās viņam palīgā. Par laimi, arī Lizentrails bija spējis laikus apvaldīt vilku, un tas nebija pieklupis ķēniņienei pie rīkles. Austra bija nokāpusi no zirga un steidzās šurp.

— Kundze, — viņš ierunājās mierīgā balsī, — mani sauc Rankstrails, un es esmu Daligaras algotņu Kapteinis. Es zinu, kas esat jūs. Jūsu vīram es zvērēju, ka mans zobens turpmāk kalpos tikai viņam, un tagad es savu zobenu esmu atgādājis pie jums, lai visiem spēkiem sargātu jūs un jūsu bērnus. Ja uzskatāt, ka par pēdējā pūķa nogalināšanu mani jā­soda, laupot man dzīvību, es zvēru, ka ļaušu jums to paņemt, taču tikai ne tagad: dariet to, kad aplenkums būs beidzies.

Lizentrails bija nobālējis. Viņš krampjaini norija siekalas un, jopro­jām turēdams vilku aiz skausta, panācās dažus soļus tuvāk.

— To pūķi patiesībā… — viņš nedroši ierunājās.

— Klusu! — viņu skarbi apsauca Rankstrails.

— Jūs pazināt Joršu? Jūs pazināt manu vīru? — jautāja ķēniņiene Ra­gana. Zobena spiediens pret Rankstraila kaklu mazliet atslāba.

— Mēs kopā jājām. Mēs kopā atbrīvojām Varilas pilsētu, ko bija ap­lenkuši orki… Viņš… Es… Mums bija dota pavēle viņu sagūstīt, — turpi­nāja Kapteinis. Zobens atkal piespiedās ciešāk. Rankstraila karaspēka rindās spēkā pieņēmās nikna purpināšana, kas kuru katru brīdi varēja pārvērsties rēcienā. — Mums bija pavēlēts viņu sagūstīt un nogādāt pie Tiesneša. Mēs nezinājām, ka Varila ir aplenkta, Tiesnesis to no mums slēpa, taču jūsu vīram bija zināms, kādas mokas cieš Varilas pilsēta, un viņš mūs vadīja to atbrīvot. Viņš no vajātā kļuva par mūsu vadoni… mēs… kopā…

— Kopā ar jums? Ar Erbrova slepkavu? — sarkastiski jautāja ķēni­ņiene. Spiediens pret kaklu bija kļuvis tikko jūtams.

— Toreiz, kad pūķis nomira, mēs izglābām jūs… — bikli izstostīja Lizentrails, vēlreiz mēģinādams iesaistīties sarunā.

Ķēniņiene Ragana ar lēnprātību neizcēlās. Viņa strauji atrāva zo­benu no Rankstraila pakakles, taču tikai tāpēc, lai piegrūstu to pie rīk­les kaprālim. Rankstrails beidzot uzelpoja, pagriezās pret savu armiju un ar asu rokas mājienu paskaidroja, ka viņam palīdzība nav vajadzīga: lai neviens neuzdrošinās izkustēties no vietas vai izdvest kaut skaņu.

— Kad pūķis nomira! — atkārtoja ķēniņiene. — Kāds jauks iztei­kums. Klausoties jūsu Vārdos, varētu domāt, ka pūķim piemetās iesnas vai kāda vēdera kaite.

— Es vienīgais esmu atbildīgs par savas armijas rīcību un vienīgais varu tikt par to sodīts, — ierunājās Kapteinis. —Ja gribēsiet manu dzī­vību, es jums to atdošu, taču vēlāk, kad Daligaras pievārtē vairs nebūs orku. Lai arī kā būtu, kundze, — viņš piebilda pēc neilgas pauzes, — mēs jums tikko izglābām dzīvību.

— Kā gan es varētu to noliegt? — atbildēja valdniece, kuru šis atgā­dinājums nebija aizkustinājis. —Jūs mani izglābāt np orkiem, taču ne­viens nevar man galvot, ka jūs to nedarījāt tikai tāpēc, lai jau pēc dažām dienām nodotu manu dzīvību Tiesnesim, kuram — ja atļausiet runāt skaidru valodu — jūs kalpojat kā padevīgs vergs. Turklāt šurp jūs ataicināja sieviete, kuras tēvs lika pakārt manus vecākus un nošaut manu vīru. Piebildīšu, ka šī jaunā dāma brīnumainā kārtā spēja aizauļot līdz jums cauri orku apsēstai zemei, taču no viņas galvas nav nokritis pat neviens gaišais un mirdzošais matiņš. Kāda apbrīnojama veiksme! Un tikpat apbrīnojama ir kāda sakritība: šie paši orki tikko ir saņēmuši sīkus un smalkus pilsētas plānus, un šodien viņiem izdevās nodedzināt trīs pārtikas noliktavas. Sagādājiet man iemeslu jums uzticēties, Kap­tein. Un dariet to labi ātri.

Ķēniņiene Ragana stāvēja un gaidīja. Vilks, ko Lizentrails turēja pie skausta, draudīgi rūca. Beidzot Rankstrails izgudroja sakāmo.

— Kundze; jums ir aptuveni simt vīru, bet man ir ap piecdesmit, taču manējie ir daudz labāk bruņoti un zirgos. Es pret jums necīnīšos, taču mani kareivji nesamierināsies ar manu nāvi. Ja mēs tagad cits citu apkausim, neviens neapturēs orkus.

— Man tomēr labāk gribētos droši zināt, kā pusē jūs esat, jo sevišķi tā­pēc, ka man ir simt vīru, jums piecdesmit, bet aiz vārtiem iekārtojušies orki.

— Jūsu vīrs man uzticējās. Mēs kopīgiem spēkiem atbrīvojām Varilu.

Valdniece domāja ilgi, un klusumu tricināja vienīgi vilka rūcieni.

Tad viņa lēnām nolaida zobenu.

— Jums taisnība, — viņa teica. — Atzīstu, ka jums ir taisnība. Viņš jūs pieminēja, kad centās pārliecināt Tiesnesi cīnīties pret orkiem vai vismaz netraucēt to darīt… "Es un jūsu briesmīgais Kapteinis ar savu baismo armiju." Tā viņš teica neilgi pirms nāves. Taisnība. Viņš jums uzticējās. Viņš bija gatavs pieņemt jūs par sabiedroto… Jūs iesakāt sa­gaidīt dienu, kad aplenkums būs pārrauts, un tikai tad spriest, cik kuram taisnības un cik vainas… Tas man šķiet saprātīgs priekšlikums. Katrā ziņā man nav lielas izvēles. Tomēr piekodiniet saviem kareivjiem, lai negadās man ceļā un manā klātbūtnē tur muti ciet. Man piemīt daudz tikumu, taču pacietības starp tiem nav.

Ķēniņiene pagriezās un lieliem soļiem devās prom. Ejot garām kal­snam puikam, vienam no atbrīvotajiem orku ķīlniekiem, viņa pieliecās un pārliecinājās, vai tam nekas nekait.

— Viņi tev nodarīja pāri, Jastrin?

— Viņi man neko nenodarīja, Rite, tas ir, mana kundze, — atbil­dēja puika. — Tu paspēji laikus. Tu kā vienmēr biji satriecoša.

— Paldies, — atbildēja valdniece. Pat tagad viņa nepasmaidīja.

— Ei, Ri… Mana kundze, vai tu maz zini, kāpēc orki no jums bēga? — puika visgudrā tonī noprasīja.

— Nē, bet esmu pārliecināta, ka tu gan zini.

Zēns apmierināts pasmaidīja.

— Tas izskaidrojams ar etiķeti, un orku uzvedības kodekss ir ļoti stingrs. Viņu uztverē sievietes ir tik nicināmi un par viņiem pašiem zemāki radījumi, ka sabiedrības hierarhijā ieņem pēdējo vietu kopā ar suņiem. Ar klaidoņu suņiem. Tu nesaproti? Jūs viņiem riebjaties, un tas nāca jums par labu. Ja kāds orku kareivis būtu uzsācis ar tevi cīņu un tu viņu būtu pieveikusi, negods kristu ne tikai pār viņu pašu, bet arī pār viņa klanu un viņa dzimtu gadsimtiem ilgi. Taču arī tad, ja viņam izdotos tevi uzveikt, nebūtu diezin ko labāk: orks, kurš ir nolaidies tik zemu, ka cīnās ar sievieti, arī zaudē godu uz visiem laikiem, bet goda zaudēšana orku sa­biedrībā ir visai sāpīga un nepatīkama, reizēm pat nāvējoša padarīšana.

— Tad kāpēc naktī viņi ar mani cīnījās?

— Tāpēc, ka nepazina. Viņi nesaprata, ka tu esi sieviete. Patiešām ir grūti iedomāties, ka nakts vidū pret viņiem cīnīties iet grūta sieviete, un viņi domāja, ka tu esi vīrietis. Bija tumšs, tev mugurā bija apmetnis, un mati tev ir noskūti. Bet, ja arī kāds saprata, ka tu esi sieviete, turklāt grūta — kas viņuprāt ir vēl ļaunāk un nicināmāk —, tumsa viņu sar­gāja no pārējo orku skatieniem. Tagad viņi tevi skaidri redzēja.

— Interesanti, — noteica valdniece. — Patiešām interesanti. Žēl vienīgi, ka viņu stingrais uzvedības kodekss, kas liedz sievieti nokaut ar zobenu, par apkaunojumu neatzīst sievietes nošaušanu ar loku.

— Nu, tu jau zini, es gribēju teikt, jūs taču zināt, mana kundze, ka visu šai pasaulē nevar vēlēties, — nopietni un domīgi atteica puika. — Un vai zināt, kas orkam šķiet vēl ļaunāk un briesmīgāk nekā cīnīties ar sievieti? Vēl šausmīgāk nekā tik uzvarētam? Briesmīgāk ir, ja viņam nocērt galvu! Kaut vai pēc nāves. Karavīrs, kuram nocirsta galva, vairs nevar cienījamā izskatā klejot pa Mirušo valstību. Tieši tāpēc viņiem tik ļoti patīk spraust uz pīķiem nokauto cilvēku galvas — tā viņi tos ir ne tikai nogalinājuši, bet arī sapostījuši tiem mūžīgo pēcnāves dzīvošanu.

— Paga, paskaidro man kārtīgi, — teica Rite. — Orki uzskata, ka tas, kurš visu mūžu ir slepkavojis, kropļojis un cirtis galvas, tomēr laimīgi no­nāk Mirušo valstībā, ja vien viņam pašam galva joprojām ir uz pleciem?

— Tieši tā.

— Un kā viņi iztēlojas savu Mirušo valstību?

Jastrins nenoteikti pamāja.

— Nu, tur atliku likām ir pieejams viss, ka viņiem paticis šajā dzīvē. Ja vien orks vienmēr ir cīnījies drosmīgi kopā ar citiem orkiem un ja vien viņam arī pēc nāves galva nav noripojusi no pleciem. Orkam labāk patiktu sadegt dzīvam vai izlaist gam no spīdzināšanas nekā mierīgi no­mirt savā gultā, zinot, ka pēc nāves viņa līķim nocirtīs galvu. Patiesi!

Ķēniņiene palocīja galvu un devās uz laukuma pretējo pusi, kur līdzās akai bija noguldīti abi ievainotie kareivji. Nospriedis, ka valdniece jau ir pietiekami tālu un viņu vairs nedzird, Lizentrails atkal ierunājās.

— Viņa bija elfa sieva? — viņš jautāja. — Tad jau viņa ir ragana.

Vairāki vīri bija pienākuši tuvāk, gribēdami saprast, kas īsti notiek.

Rankstrails piekrītoši pamāja un, raudzīdamies uz Riti, vēlreiz nodo­māja: ja šai pasaulē kādu var nosaukt par dzimušu karavadoni, tad tā ir viņa.

— Ja ir tāda sieva, tad laikam ne no kā nevajag baidīties. Kaptein, pastāsti, kā to elfu nobendēja? Tas droši vien nemaz nebija viegli. Viņa sieva viena pati var stāties pretī veselam karaspēkam.

— Viņi sagūstīja elfa meitu, pavisam mazu meitenīti. Viņam vaja­dzēja ļaut sevi nogalināt, jo citādi viņi būtu nogalinājuši meiteni, — paskaidroja Kapteinis.

— Tas nu gan ir cūcīgi. Patiešām cūcīgi. Un kā tu, Kaptein, to uzzi­nāji? Tev pastāstīja Tiesneša meita? Bet, kad es tev saku, tas elfs nemaz nav beigts, viņš droši vien tikai izlikās.

— Nē, viņš patiešām ir miris, — atbildēja Kapteinis. — Viņa ķer­meni sadedzināja. Un tad, kad viņš nomira, tais vietās, kur notecēja viņa asinis, uzplauka margrietiņas. Ar pūķi bija tāpat. Viņš tiešām ir paga­lam. Bet Tiesneša meitai to visu izstāstīja viņas tēvs.

— Vai tāpēc elfa sieva ir tik dusmīga? Un kāpēc viņa dusmojas arī uz mums? Mēs taču viņas vīru nenogalējām. Pūķi, jā, to gan, bet viņas vīra nāvē mēs neesam vainīgi.

— Mēs esam dienējuši noziedzīga trakā pakļautībā, — atbildēja Rank­strails, — un šis apkaunojošais dienests vienmēr metīs ēnu gan uz mums, gan uz mūsu bērniem. Negods ir ciešs gredzens, kuru, kad tas reiz no­kalts, vairs nevar tik viegli pārlauzt.

— Negvelz muļķības, Kaptein. Mēs esam algotņi. Mēs nemaz nedzī­vosim tik ilgi, lai pagūtu saradīt bērnus, — pat ja izdotos atrast kādu sievišķi, kas gribētu ar mums ielaisties. Ei, Kaptein, — turpināja Lizentrails, — varbūt tev ir kāda nojausma, kur mēs te varēsim gulēt un ko ēdīsim. Galu galā tad, kad kājas atstiepsim mēs, margrietiņas neziedēs un neviens īpaši nesēros. Tāpēc vajadzētu vismaz pie laika kārtīgi paēst. Visu dienu jājām kā sadeguši, lai beigās nonāktu orku aplenktā pilsētā, kur par mūsu klātbūtni neviens nepriecājas, un, ja mums rīkli nepār­griezis orki, mūs pakārt pavēlēs ragana… Manas māsīcas vīramāsa vien­mēr teica, ka vajagot visu uzlūkot no gaišākās puses…

Rankstrails joprojām raudzījās uz valdnieci. Viņai .piemita gudrība un drosme, un viņa prata ātri pieņemt lēmumus. Diemžēl viņa prata iz­darīt arī loģiskus secinājumus, un šobrīd tie nebūt neliecināja par labu Rankstrailam.

Ja viņa spēs izvairīties no netaisnībām, uz kurām mudina sāpes un dusmas, viņa kļūs par diženu ķēniņieni.

Austra abu sadursmi bija vērojusi kā pārakmeņojusies. Piepeši lau­kumā izskrēja maza meitenīte melni sprogotiem matiem, basām kājām un zilu uzsvārci mugurā — tā metās pie Austras un apskāva viņu. Jaunā sieviete paņēma viņu rokās, laimīga uzsmaidīja, un meitenīte iesmējās.

Ķēniņiene tai pašā mirklī pagriezās un abas uzlūkoja.

— Neuzdrošinieties pieskarties manai meitai, — viņa nošņāca.

Smaids sabirza lauskās gan Austras, gan mazās meitenes sejā. Gan

meitenes gaišzilās, gan Austras zaļās acis blāvi satumsa un piepeši izska­tījās pelēkas. Austra nolaida meiteni zemē un uzrunāja valdnieci.

— Mana kundze, — viņa rāmi teica, — piedodiet man, taču es jums neļaušu domāt, ka es meitenei varētu nodarīt ko ļaunu.

— Neuzdrošinieties pieskarties manai meitai, nekad, — atkārtoja ķē­niņiene, paņēmusi meiteni rokās.

Visi klātesošie — kareivji, daligarieši, mātes ar atbrīvotajiem bērniem — klusēja kā sastinguši, un stingo klusumu drupināja tikai nedaudzo pil­sētas vistu kladzināšana.

— Es jums izglābu dzīvību, mana kundze.

— No orkiem, — atzina Rite. — Arī tāpēc, ka bez manis šo pilsētu glābt nav iespējams, tāpat kā nav iespējams noliegt, ka jums un jūsu tēvam būtu grūti no šīs pilsētas atteikties. Domāju, ka jums vajadzētu paskaid­rot, kā jums izdevās šķērsot orku apsēstu zemi un kā orkiem izdevās uzzi­nāt, kur tieši glabājas pilsētas pārtikas krājumi. Paskaidrojiet man to lēni un mierīgi, jo reizēm es kļūstu visai neattapīga.

Austra nenodūra skatienu, bet ar savām zaļajām acīm cieši raudzījās valdnieces melnajās.

— Mans tērps un mans zirgs ir tādā krāsā, ka tie saplūst ar tumsu un nakti un ir gandrīz neredzami, turklāt es zinu taisnāko taku pāri Do­gonas mestajai cilpai. Tā vijas cauri kazenājiem, un to var atrast tikai zinātājs. Pa šo ceļu es aizsteidzos uz Varilu, un pa to mēs visi kopā atgrie­zāmies. Orkiem šis ceļš nav zināms, un ceļā mēs viņus nesastapām. Sa­vukārt pilsētas karti orki noteikti ir saņēmuši no mana tēva. Droši vien viņš ar tiem ir noslēdzis vienošanos. Viņš jau iepriekš nodeva Varilu, atdodams orkiem aizsprostu kartes un pretī saņemdams Daligaras neaiz­skaramību, bet tagad droši vien mēģina iztirgot Daligaru. Es esmu sava tēva meita, kundze. Kā gan es varētu to noliegt? Taču tas nav pietie­kams iemesls, lai jūs man neticētu. Es esmu es pati, nevis mans tēvs.

— Jūsu tēva asinis plūst jūsu dzīslās, jūs esat viņa meita. Jūsu roku un pirkstu forma ir tāda pati kā cilvēkam, kurš, saņēmis par ķīlnieci manu meitu, pavēlēja nogalināt manu vīru. Jums ir tieši tāda pati piere, tāds pats smaids. Kā gan es varētu nebaidīties, redzot savu meitu jūsu rokās? Kā gan es varētu nebīties, ka, saņēmusi viņu par ķīlnieci, jūs nenogalināsiet mani un manu nedzimušo bērnu? Manā dzimtajā ciemā mēdza teikt, ka āboli parasti nekrītot tālu no ābeles. Kā jau jūsu draugs Kapteinis aizrādīja, kamēr pie pilsētas vārtiem stāv orki, man nav ne­cik liela izvēle, taču neuzdrošinieties tuvoties manai meitai, neuzdroši­nieties pat skatīties uz viņas pusi, vai arī es jūs likšu nogalināt.

Austras seja bija kļuvusi pelnu pelēka. Viņas acis raudzījās tukšumā.

— Kundze! — iejaucās Kapteinis, kuram nupat bija aptrūcies pacie­tības. — Dižkundze Austra jāja visu nakti, lai sagādātu jums palīdzību. Viņa pārdroši pārbaudīja savu veiksmi. Viņa izaicināja likteni, ierazdamās Varilā, kur viņu sākumā noturēja par kārtējo emisāru, ko atsūtījis Tiesnesis, par kura nodevību nevienam vairs nebija īpašu šaubu. Viņa izaicināja likteni arī tad, kad mēs steidzāmies paglābt no drausmīgas nāves gan sārtam piesaistītos bērnus, gan vīriešus un sievietes, kas centās tos atbrīvot, gan arī jūs, kundze. Taču vispārdrošāk viņa savu likteni iz­aicināja šai naktī, kad viena pati — vientuļa sieviete, kurai ir tikai zirgs un drosme, — devās cauri orku apsēstai zemei. Viņa riskēja ne tikai ar savu dzīvību. Savukārt, ja runājam par mani, es savu vainu atzīstu un esmu gatavs par to atbildēt tā, kā jūs vēlēsieties, kad Daligara vairs ne­būs aplenkta. Taču es pieprasu, lai jūs izturētos taisnīgi pret maniem vīriem, kuri pameta pilsētu, kur viņus uzlūkoja kā draugus un atbrīvo­tājus, lai steigtos šurp cīnīties un varbūt pat mirt, aizstāvot jūs. Kā gan jūs spējat būt tik nežēlīga?

— Nedz jums, nedz arī kādam citam ir tiesības no manis ko lūgt vai pieprasīt. Protams, jūs mani izglābāt, taču es atkārtošu vēlreiz: bez manis šī pilsēta kritīs, un tas, ka mani izglābāt, nozīmē vienīgi to, ka nevēla­ties Daligaru atdot orkiem. Es redzēju, kā bultas caururbj manu vīru. Mana meita bija spiesta noraudzīties sava tēva nāvē. Jūs apgalvojat, ka esat Jorša sekotājs! Ja sekotāji ir tādi kā jūs, ienaidnieki nemaz nav vaja­dzīgi. Ja jūs nebūtu nogalinājis pūķi, kas manu vīru it visur pavadīja, viņš joprojām būtu neuzvarams. Ja jau jūs kļuvāt par viņa ieroču biedru, tad kāpēc nepavadījāt viņu un ļāvāt viņam vienam doties nāvē? Jūs pra­sāt, kā varu būt tik nežēlīga? Es nežēlībā vingrinos katru dienu, — vald­niece skarbi noteica. — Mani kungi, pēdējais karotājs, kurš bija apveltīts gan ar izmeklētu pieklājību, gan bezgalīgu varonību, tika noslaktēts kā kraupains suns. Tagad vienīgi mana nežēlība manus bērnus šķir no nā­ves, un es jums galvoju, ka tā netaupīs nevienu.

Austra bija nobālējusi, bet, atskanot Kapteiņa balsij, vismaz viņas pelēki satumsušās acis atguva dzīvību. Ar maigu rokas kustību viņa ap­turēja Kapteini, nojauzdama, ka tas atkal vēlas atbildēt. Ne mirkli ne­novēršot skatienu no ķēniņienes sejas, viņa viegli palocīja galvu.

— Jums ir taisnība. Mana tēva zvēriskums ir bijis tik neizmērojams, ka ikviena laipnības un iecietības izpausme šķiet nesaprātīga. Es izvai­rīšos no katra soļa, kas varētu jūs lieki satraukt. Es arī netuvošos jūsu meitai, saprotot jūsu bažas un apzinoties, ka ar manu nevainību nepie­tiek, lai tās remdētu.

Gaisā parādījās ērglis ar zili baltiem spārniem, — Kapteinis nekad agrāk nebija redzējis ērgli ar šādu krāsu spalvām. Izbrīna pilni sačukstējās arī viņa karavīri. Ērglis apmeta dažus lēnus lokus un nosēdās uz pleca ķēniņienei Raganai. Mazā meitene no visa spēka apskāva putnu un pa­slēpa seju starp tā spalvām.

Uz mūriem atskanēja kliedzieni. Vairākas balsis atkārtoja vīriešu vār­dus: Favols, Karols, Airols… Tā vārdus mēdz izrunāt, nevis kādu aici­not tuvāk, bet pārsteigumā atpazīstot pēc ilgākas šķiršanās. Viens no sargkareivjiem pavērsās pret ķēniņieni.

— Mana kundze! — viņš tai uzsauca. — Nāciet un paskatieties! Viņi…

— Viņi ir-nocirtuši galvu bruņiniekam, kurš krita pirmajā kaujā. Un arī visiem kareivjiem, kas stāvēja sardzē pie signālugunskuriem. Kun­dze! Nācies, paskatieties, ko orki izdarījuši ar viņu galvām!

Lizentrails kopā ar Trakrailu atkal stāvēja līdzās Kapteinim.

— Ei, Kaptein, — viņš jautāja, — vai tad agrāk viņi neko tādu nav redzējuši, ja jau tik briesmīgi šausminās?

Laukumā atskanēja vaidi un raudas, neskaitāmas reizes atkārtoti, iz­misīgi nē un atkal vārdi: Favols, Karols, Airols…

— Tās droši vien ir nogalināto tuvinieces. Mātes un sievas, — no­teica Trakrails un iesaucās: — Neļaujiet viņām kāpt augšā! Nelaidiet viņas to skatīties!

Ķēniņiene pavērsās pret Trakrailu un mirkli viņu uzlūkoja, tad pa­griezās pret sievietēm, gribēdama tās aizkavēt vai mierināt, taču jau bija par vēlu: tās steidzās augšā pa stāvajiem akmens pakāpieniem. Ķēni­ņiene viņām sekoja, taču bija pārāk lēna. Viņai rokās bija meita un uz pleca ērglis, un to abu svars papildināja grūtniecības smagumu. Ķēni­ņienei nopakaļ steidzās arī kāds vecs augstmanis.

Nu sievietes raudāja klusi un izmisīgi, kliedzieni bija noklusuši. Ķēni­ņiene aizelsusies sasniedza stāvo kāpņu augšējo pakāpienu, un viņai vajadzēja atbalstīties pret sienu, lai atgūtu elpu. Tīd viņa piegāja pie dzeguļu robotās malas, un viņai atkal aizrāvās elpa: viņa nobālēja, var­būt viņai uzmācās nelabums, bet no apakšas, no orku nometnes atskanēja rupji izsaucieni un draudi, kas, lai būtu saprotamāki, tika izrunāti cil­vēku valodā.

Ķēniņienes meita ieraudājās. Ķēniņiene atdeva meitu augstmanim, kurš to tūdaļ aiznesa projām, bet pati piesteidzās sievietēm, mierināja tās un mudināja kāpt lejā no nocietinājumiem.

— Prom, prom no šejienes! Apraudiet viņus kādā citā vietā! Aprau­diet viņus, atceroties kā spēcīgus un dzīvus vīriešus! Kundze, jūs taču atceraties, kāds jūsu vīrs bija tai dienā, kad jūs apprecēja? Tad neskatie­ties vairs uz viņa līķi, ko apgānījuši orki, un šim apgānījumam vairs nebūs nozīmes. Kundze, vai atceraties pēdējo reizi, kad dēls jums uz­smaidīja? Atcerieties to un neskatieties tur lejā! Orki grib piesiet jūsu skatienu, bet jūs liedziet viņiem to prieku! Novērsieties, neskatieties!

Sievietes cita pēc citas kāpa lejā. Raudāšana pieklusa.

Taču orki bija paguvuši ieraudzīt meiteni. Tagad viņi zināja, ka Daligaras ķēniņienes visvājākā vieta ir maza meitene ar zilu uzsvārci un melnām matu sprogām.

Kapteinis klusi cerēja, ka ķēniņienei nekad nenāksies nožēlot šo uz mūriem pavadīto brīdi.

Ķēniņiene bija bāla, viņa pagriezās pret Kapteini un pilsētas sardzes priekšnieku.

— Visiem orkiem, kas nonāk jūsu rokās, lieciet nocirst galvu, — viņa pavēlēja. — Sāciet ar tiem, kas šodien tika nonāvēti te, laukumā. Vie­nam galva no rumpja jau ir atdalīta, un jums tikai jātiek galā ar pārē­jiem līķiem. Rīkojieties ar viņu galvām tāpat, kā viņi izrīkojas ar mūsu nogalināto vīru galvām. Nekavējoties!

Mazā meitene atkal gauži ieraudājās, un šķita, šīs raudas nekad vairs nenorims.

— Nocērtiet galvu visiem līķiem, — pavēlēja Kapteinis, — un uzsprau­diet galvas pīķos tāpat, kā dara viņi, un pīķus nostipriniet labi redzamā vietā.

— Kaptein, viņi galvas mēdz apkabināt ar ēdamlietām, bet mums to nav.

— Izrotājiet tās, kā gribat. Galvenais, lai izskatītos iespaidīgi.

Daudzi no Rankstraila vīriem uzņēma šo pavēli ar mežonīgiem piekri­šanas saucieniem, un sevišķi skaļu atbalstu pauda rūķi.

Lizentrails klusēja, un Trakrails mēģināja pretoties.

— Kaptein! — viņš čukstēja. — Mēs tā nekad agrāk neesam darījuši.

— Bet tagad darīsim, — atcirta Kapteinis. —Ja tie nezvēri baidās vie­nīgi izskatīties smieklīgi, pastaigājoties pa Mirušo valstību, tad mēs vi­ņiem šīs bailes iedzīsim.