Vienpadsmitā nodaļa

Diena bija karsta, tāpēc bija iecerēts, ka Austra no rīta līdz pat vē­lam vakaram uzturēsies sava tēva pils dārzā.

Rankstrails, sastindzis kā stabs, stāvēja vītola ēnā,.un viņa augumu daļēj i aizsedza tā nokarenie zari.

Viņš bija tērpies mirdzošās tērauda bruņās, ko rotāja sarežģīti sud­raba raksti, bet galvā viņam bija ķivere ar vāzekli, kas pilnībā aizsedza seju. Rankstrailam bija piekodināts nespert ne soļa no vietas, nekus­tēties un neizdvest ne skaņas — atļauts bija tikai elpot, bet arī to bija vēlams darīt lēnām un klusi. Bruņas viņam īsti nederēja vai varbūt viņš vienkārši nebija radis pie šāda ietērpa — katrā ziņā neko vairāk par lēnu un seklu elpošanu viņš ar tērauda čaulu mugurā nespētu paveikt.

Visu mūžu Rankstrails bija sapņojis apvilkt īsta tērauda bruņas, taču tagad, kad viņam tādas bija mugurā, viņš nespēja sagaidīt brīdi, kad va­rēs tās novilkt. Beidzot viņš saprata, kāpēc taisni viņus, algotņus, raidīja cīnīties ar orkiem un laupītājiem: tiem, kam miesa ieslēgta šādos dzel­žos, būtu visai pārdroši stāties pretī jebkuram radījumam, kas būtu kaut nedaudz kareivīgāks par dievgosniņu. Arī ķivere bija neizturama: tā, protams, atvairītu ikvienu bultu, taču ar šādu podu galvā varēja vienīgi tēlot akmens statuju.

Dārzs bija skaists, vēlīno vasaras puķu pilns, taču glicīniju ziedi bija neredzēti lieli, pat pārmērīgi trekni, un to smarža šķita apdullinoša. Ties­neša pils bija liela, dīvaina, asimetriska ēka, kurai nebija ne kolonnu, ne arku, ne arī kādu rotājumu, bet logu bija gaužām maz.

Tiesneša un Valdītāja meita droši vien bija nedaudz jaunāka par viņa māsu Liesmu — tā varēja būt aptuveni desmit gadu veca.

Meitene bija tērpusies balta un sudrabota brokāta kleitā, kam pāri bija pārvilkta karmīnsarkana samta tunika, — tās bija Daligaras krāsas, un tais pašos toņos bija ari viņas zīda kurpes, aizdarītas sudraba auklām. Viņai mugurā nebija nekā tāda, ko varētu notraipīt, sasmērēt vai sa­ņurcīt: varbūt tāpēc viņa stāvēja taisna un stinga kā akmens tēls. Viņa bija ļoti skaista — gaišie mati sapīti smalkās bizītēs, kas savijās sarež­ģītā rakstā un ko uz galvas kopā saturēja sudraba un pērļu tīkliņš. Ideāli veidoto seju izgaismoja lielas acis, zaļas kā dziļi ūdeņi, tumšas kā jūra ziemā.

Rankstrails domāja par Liesmas bizēm — pēc mātes nāves, kad māsa vēl bija pārāk maza, lai tiktu galā pati, viņš tās bija pinis katru rītu. Māsai vajadzēja sapīt tikai divas pīnes — katrā pusē pa vienai, un tās pēc tam varēja apvīt ap galvu un sasaistīt kopā ar kokvilnas lentīti. Bet pat šo divu bižu sapīšanai vajadzēja milzumu laika, un Liesma nepacie­tīgi dīžājās, gribēdama drīzāk tik prom. Rankstrails prātoja, cik gan daudz laika paiet, kamēr sapin visas šīs gaišās pīnītes, kamēr tās iesaiņo pērļu un sudraba tīkliņā, cik liela pacietība vajadzīga, lai to izturētu, un cik gar­laicīgi tas droši vien ir, — un smalkā frizūra viņam šķita bezjēdzīga.

Ap meiteni bija sapulcējušies galminieki, kurus Rankstrailam neiz­devās precīzi izskaitīt, taču dāmu, bruņinieku, sulaiņu, kompanjoņu un pāžu noteikti nebija mazāk par piecdesmit. Visi uzskatīja par savu pie­nākumu sveicināt meiteni un ilgi cildināt viņas skaistumu, graciozumu, ādas perlamutra caurspīdīgumu, acu mirdzumu un matu cirtu vijīgumu, un kāds pat apjūsmoja to, cik rotaļīgi un burvīgi esot izšuvumi uz viņas kurpītēm. Meitene klausījās stinga un stīva, ikvienam pateikdamās ar vieglu galvas mājienu.

Rankstrails prātoja, ka arī komplimenti, ja tos atkārto bezgalīgi dau­dzas reizes, pārvēršas mocībās, un varbūt tāpēc meitenes skatiens reizu­mis pameta kārtējā runātāja seju un aizklīda tukšumā.

Beidzot pienāca laiks doties uz svinīgo ceremoniju, un visi steidzās prom. Atvērās milzonīgi, smagi, masīva sudraba kniedēm apdarināti koka vārti, un galminieku spiets izspindza ārpus dārza mūriem — spo­žas saules pārplūdinātajās ielās. Turpat netālu bariņš bērnu aizrautīgi spēlēja kādu spēli ar lupatu bumbu. Vārtiem atveroties, zeņķu klaigas pie­ņēmās skaļumā, tām pievienojās arī neiedomājami daiļrunīgi lūgumi pēc žēlastības un dāvanām, bet nepiepildītajām lūgsnām tūdaļ sekoja tik­pat daiļrunīgas vaimanas, lamas un lāsti, un visbeidzot troksni vairoja tie, kuri pēc lamāšanās un lādēšanās bija spiesti bēgt, lai izvairītos no kāju spērieniem vai smagāka soda.

Pa vārtu spraugu Austra raudzījās uz ielas bērniem. Viņas skatiens atdzīvojās, un tikai šai mirklī Rankstrails apjēdza, cik tukšs un drūms tas bijis visu pārējo laiku, cik skumjš un neesamībā nozaudēts, kā dziļš dīķis bez dzīvības. Kad vārti aizvērās, Austra labu brīdi skatījās uz tiem, ap­stulbusi kā dienas gaismas apžilbināts apodziņš, — viņas acis ilgi neno­vērsās no vietas, pa kuru uz mirkli dārzā bija ieplūdušas klaigas un saule. Tad meitene nodūra skatienu, ļāva tam atkal aizklīst nekurienē un gluži kā aizmirsta statuja palika stāvam, ieslodzīta savās greznajās samta un brokāta drānās.

Rankstrailam tas šķita neizturami.

Viņam apkārt vienmēr bija ņudzējuši bērni: viņš bija gādājis par Liesmu, rūpējies arī par citiem Arējā loka bērniem, kuriem tēvi bija nez kur tā­lumā, bet mātes, pat ja bija dzīvas un tuvumā, — tikpat nesasniedzamas, un visi šie knēveļi, kuriem nebija neviena, kam pieķerties, bija pieķē­rušies viņam.

Rankstrailam bija piekodināts būt klusam un nekustīgam kā granīta bluķim, taču palikt nekustīgam un mēmam līdzās bērnam, kam acīs ir tāds tukšums, viņam šķita tikpat noziedzīgi, kā rāmi noraudzīties uz slīk­stošu cilvēku.

Viņš nodomāja, ka jau ir iepazinis pātagas cirtienus un zina, ka no tiem nemirst, un galu galā arī Kapteiņa pakāpi viņam neviens nevar atņemt, jo neviens to viņam nekad nav piešķīris.

Viņš iznāca no sava vītola pavēņa, noņēma no galvas ķiveri un uz­drīkstējās meiteni uzrunāt.

— Ei, jūsu gaišība, — viņš nedroši iesāka. Varbūt, ņemot vērā mei­tenes vecumu, būtu pieticis ar uzrunu kundze, taču viņš nebija par to pārliecināts. — Piedodiet, jūsu gaišība, atvainojiet, es nemaz negribētu jūs traucēt, bet es te tā domāju… redzat… varbūt jums patiktu loks? Saujamloks. Vai gribat loku? Nu, zināt, tas ir tāds šaujamais, ar kuru var raidīt bultas… Es kādreiz tādu uztaisīju savai māsai, viņa ir mazliet vecāka par jums. Bet tad, kad es viņai to loku uztaisīju, viņa bija aptu­veni jūsu vecumā, un viņai ļoti patika raidīt bultas. Tad jums te vairs nebūtu tikai šūpoles, bet divas rotaļlietas — un divas lietas taču ir labāk nekā viena vienīga. Ja gribat, es ari jums uztaisīšu loku un iemā­cīšu šaut.

Austra pievērsa viņam savu kluso skatienu. Viņa lūkojās ilgi, pama­zām viņas zaļo acu dziļais dīķis atdzīvojās, un beidzot viņa palocīja galvu.

Loka un bultu izgatavošana aizņēma lielāko daļu rīta cēliena. Lo­kam Rankstrails izvēlējās oša zaru. Viņš to apgraizīja, notēsa vienmērīgi resnu, izveidodams vajadzīgo formu, un nogludināja — šim darbam labi noderēja duncis, ko viņš allaž nēsāja pie jostas un ko bija saņēmis dāvanā no Žaļasoža ciema vecākā, kad veiksmīgi bija beigusies kaulē­šanās par pirmajām govīm. Par stiegru Rankstrails izmantoja pīto ādas siksniņu, kas viņa flautu bija padarījusi par lingu. Šī ādas saite viņam allaž atgādināja ģimeni un tās vēsturi, tā bija dārga piemiņa, taču citas auklas nebija, un viņš nolēma to ziedot, jo meitenes dienas pildīja tikai neizmērojams tukšums, — gan jau lingai atradīsies cita saite. Kad ādas pīne bija pārvērtusies par maza, apaļīgi izliekta oškoka loka stiegru, Rank­strails ņēmās drāzt divas bultas no riekstkoka zariem. Lai bultu smailes padarītu smagākas, viņš tām aplocīja apkārt divas vara monētiņas, tā upurējot divas trešdaļas no savām bagātībām, — vara ripiņas bija plā­nas, un tās nebija grūti salocīt konusā. Pirms tam gan viņš tās parādīja ziņkārības pārņemtajai meitenei, kura ieinteresēti uzklausīja arī visus viņa paskaidrojumus par naudu, par lietu vērtību, par to, kā jārēķina un viss prātīgi jāapdomā ikreiz, kad gribi kaut ko pirkt, jo nekad nau­das nav pietiekami daudz un nemaz nevar nopirkt, piemēram, zirgu vai aptieķnieka gatavotās zāles, kas vajadzīgas, ja kāds, kuru mīli, saslimst.

Bultu otrā galā Rankstrails līdzsvaram piestiprināja ūbeles spalvas, ko atrada kādā ligzdā.

Lai tiktu līdz ligzdai, vajadzēja rāpties tai pašā riekstokā, kurš savus apakšējos zarus bija atvēlējis bultām. Nu jaunais Kapteinis, kurš savās ierastajās ādas un kniežu bruņās spētu veikli uzrāpties arī pa visglumāko umurkumura stabu, beidzot novilka neciešamās un mirdzošās smagā kavalērista bruņas, klusībā cerēdams, ka arī šī pārkāpuma dēļ sods nebūs briesmīgāks par pātagas cirtieniem.

Meistarodams loku un bultas, Rankstrails ne mirkli nepārstāja runāt. Viņš Austrai aprakstīja Varilu, gārņus, dīķus un rīsa laukus, un plašās mandeļkoku audzes, kas ieskāva pilsētu, un arī olīvu un apelsīnu dārzus, kas pletās tās pakalna nogāzēs. Rankstrails vienmēr bija bijis nerunīgs. Viņš nemūžam nebūtu varējis iedomāties, ka reiz pavadīs visu rītu, meitenei, kuras samta un brokāta tērps izšūts ar tīra sudraba diegiem, stāstīdams par to, kā pats ar māsu iemācījies izzagt no ligzdām spalvas un ar tām aizdarināt caurumus drānās, kad auduma ielāpiem nebija.

Izskaidrojums bija vienkāršs: pat viņš, kas bija redzējis, kā bērni vār­tās dubļu pančkās, ar žurkām cīnīdamies par tiesībām sagrauzt kāpostu kacenus, viņš, kas bija redzējis bērnus ar karu acīs un bija palīdzējis ap­glabāt tos, kuri nevienu karu vairs nepieredzēs, viņš,Jcas bija redzējis, kā paša māte nomirst no nedziedināma klepus, un vēl agrāk nekā runāt bija iemācījies sakaltušu maizes garozu krimst tik lēni, lai ar to pietiktu visai dienai, — pat viņš bija apstulbis, ieraugot tādas skumjas, tukšumu un nekā neesamību šajās zaļajās acīs.

Viņš meitenei stāstīja par Ārējo loku un tā iemītniekiem, par Mel­najiem laupītājiem, par govīm, par Aizdevēju, par Zaļasodi, Augstklinti un Kastaņaras plakankalni, kas bija tik augsta un varena un kuras vir­sotnēs zāle bija zaļāka nekā jebkur citur, bet ūdens strautos tecēja tik dzidrs kā dievu dārzā. Viņš stāstīja par ūdeņiem bagātajām zālainēm, kur dīķos peldēja melnas zivteles, par zemi, kas bija skarba un vien­laikus tik maiga, kāda var būt vienīgi zeme, kur netrūkst ne piena, ne medus, — brīnišķīga vieta, kur būtu skaisti nomirt. Austra klausījās, bijīgi klusēdama, nelaizdama garām ne vārda, cieši pievērsusi acis Rankstrai­lam. Viņa balss skanēja un skanēja, un, tai skanot, šīs acis atdzīvojās un dzirkstīja gudras un možas, un, juzdams to skatienu, Rankstrails runāja par visu ko, lai tikai nevajadzētu apklust.

Viņš tai izstāstīja pat to, kā bērnībā pats tumsā, dīķos bija iemācījies šaut ar loku un kā kopš tās dienas balto gārņu un pelēko dzēšu cepeši lieliski papildināja agrākos gaļas ēdienus, ko viņa mājās nereti cēla galdā, proti, gliemežus un varžu virumu. Viņš skaidroja, ka uz dīķiem un staignājiem bija jādodas naktīs, jo Ārējā loka iemītniekiem bija aiz­liegts nodarboties ar medībām un medījumus drīkstēja baudīt vienīgi Vecās pilsētas pilsoņi; un viņš stāstīja, kā bija iemācījies pēc gārņu li­dojuma noteikt, kur atrodas mežsargi.

—… Ziniet, kundze, nakts tumsā gārņu pārvietošanos var uzminēt pēc trokšņa, ko saceļ vardes, jo, nokļuvušas gārņa knābī, tās izmisīgi iekvākšķas. Starp citu, vasaras naktīs vardes taisa tādu troksni, ka ausis plīst pušu, tās spētu uzcelt mirušo, kundze, piedodiet šo izteicienu. Un, kad neko nevar nomedīt, atliek vismaz vardes. Varžu zupa ir brīnum garda, patiešām, kundze, tikpat laba kā vistas virums — tā nu gan mirušo no nāves uzceltu, par to nav šaubu. Viena mūsu kaimiņiene, donna Sabī­rija mēdza stāstīt, ka reiz, kad viņai šķitis, ka tēvs tūlīt izlaidīs garu, viņa tam esot uzvārījusi varžu zupiņu ar asajiem sarkanajiem pipariem, kas bijusi tik spēcinoša, ka tēvs tūdaļ atlabis, piecēlies no gultas, diedams un palēkdamies izgājis uz ielas un vairs nav miris nost veselus desmit gadus. Tāpēc vasarās Varila ir jauka vieta. Pietiek, ja ir mazliet sarkano pipam, bet vardes ir pieejamas visiem. Posts pienāk reizē ar ziemu, ziniet. Ziemā vairs nav varžu, ko ēst, bet, medījot gārņus rīsa laukos, ilgas naktis pil­nīgā klusumā nekustīgi jāstāv ūdenī, līdz kāds ūpis parāda ceļu uz gārņa ligzdu, — bet ne jau vienmēr tā notiek, biežākas ir naktis, kad neviens izbadis ūpis garām nelido. Bet tik un tā arī ziemā gadās naktis, kas ir ļoti skaistas. Un, kad es ar medījumu atgriezos mājās, svētki bija ne tikai ma­nās mājās, priecājās teju vai visa iela… Nostājieties un parādiet, cik jūs esat gara. Varbūt vajadzētu mazliet saīsināt, bet tikai pavisam mazliet, lai loks jums der arī tad, kad paaugsieties. Nu, kā jūs domājat: tādu vai īsāku?

Meitene domāja ilgi, tad neizprotami papurināja galvu. Rankstrails klusībā sev jautāja, vai tikai viņa nav mēma.

Pabeidzis loku, Rankstrails, kurš joprojām nebija uzvilcis atpakaļ ne­ciešamās bruņas, noplēsa piedurkni savai neskaidri brūnganajai tunikai, lai meitene varētu aptīt kreiso apakšdelmu un pasargāt to no stiegras atsitiena, kas pēc šāviena var būt ass kā pātagas cirtiens. Nu beidzot viņš Austrai parādīja, kā loks turams, un, nostājies viņai aiz muguras, iegrozīja to viņai rokās.

Viņš nevarēja izvairīties no pieskāriena un juta, ka meitene vieglī­tēm nodreb, līdzīgi kā notrīs plaukstā saņemta zvirbuļa spārni. Rankstrai­lam, kurš bija aizvadījis bērnību, mācīdams māsai kauties, un vakaros nekad nebija licies gulēt bez tēva un mātes apskāviena, radās aizdomas, ka šī meitene, kura ieslodzīta savās dārgajās un neaizskaramajās drānās, nekad nav saņēmusi nevienu glāstu.

Rankstrails pakāpās sāņus, nevēlēdamies viņu biedēt, darot ko tādu, pie kā viņa nebūtu radusi. Ierādījis, kā turēt loku, viņš izteica visas pa­mācības, kādas parasti dod iesācējiem šajā mākslā.

— Redziet, kundze, lai noteiktu, ar kuru aci jātēmē, ir jādara tā: pa­skatieties uz kaut ko, kaut vai uz to magoni, skatieties cieši un pati ne­kustieties. Tagad ar plaukstu aizsedziet vispirms vienu aci, bet tad otru. Kad plauksta būs priekšā tai acij, kura tēmēšanai nav vajadzīga, jūsu re­dzes attēls paliks nemainīgs, bet, ja attēls mainās, tad jātēmē ar otru aci… Lieliski. Tātad pareizā acs ir kreisā? Labi, tagad skatieties un klausieties vēl uzmanīgāk: jums skatiens un bulta ir jāpavērš pret mērķi.

Pirmie Austras šāvieni bija pagalam neveiksmīgi. Acīmredzot Austra atšķirībā no Liesmas ne tikai nekad nebija turējusi rokās pat lingu^ bet vispār nekad un nekādi nebija rotaļājusies. Viņa nespēja noturēt loku pie­tiekami stingri. Un stiegru nenospriegoja pietiekami stipri, lai bulta iegūtu noteiktu virzienu. Viņai pat nebija priekšstata, ko nozīmē notēmēšana.

Rankstrails vēlreiz izskaidroja, ka skatienam un bultai jāveido viena kopīga līnija, parādīja, kā to darīt, un ieteica nospriegot loku stiprāk. Beigu beigās pēc vēl daudziem un vienlīdz neveikliem šāvieniem un ne­gribēta uzbrukuma vecam runcim, kurš aizbēga, sašutumā ņaudēdams, jaunais kareivis, gan uzjautrināts, gan cerības zaudējis, noteica:

— Elfi it kā sakot, ka ir jāšauj ar gara acīm un šāvējam pašam jāiztē­lojas, ka viņš ir bulta, taču patiesībā es nekad neesmu sapratis, ko šie vārdi nozīmē.

Meitene pagriezās un kādu brīdi cieši vēroja Rankstrailu savām bezdibenīgi dziļajām zaļajām acīm.

— Elfi saka, ka jāšauj ar gara acīm un jāiztēlojas sevi par bultu, — viņa gandrīz čukstus atkārtoja.

Šī bija pirmā reize, kad Rankstrails dzirdēja viņas balsi.

Austras nākamais šāviens, tāpat kā visi pārējie, kas tam sekoja, bija izcili precīzi. Meitene spēja trāpīt atsevišķam zāles stiebram no trīsdes­mit pēdu, bet magones ziedkausam — no sešdesmit pēdu attāluma. Absolūti nekļūdīgi viņa aprēķināja bultas virzienu un tās lidojumam nepieciešamo spēku. Viņa bija dzimusi strēlniece. Laime iedzirkstljās viņas acu zaļumā gluži kā mēness stars rīta debesīs. Rankstrails nodo­māja, ka sajūsma būs vēl lielāka, kad viņa iemācīsies medīt.

Ar acs kaktiņu viņš samanīja vieglu kustību papardēs, deva zīmi mei­tenei, un viņa izšāva. Papardes nodrebēja un piepeši sastinga: viņa bija trāpījusi nelielam trusim! Rankstrails jūsmīgi izsaucās un sāka smieties. Bet Austra nobālēja. Viņa metās pie bultas ķertā truša un izmisušām, asaru pilnām acīm skatījās, kā tas nomirst. Rankstrails no visas sirds vēlējās, kaut Pekle pastāvētu un šai pašā mirklī atvērtos un viņu aprītu. Viņš taču jau iepriekš bija dzirdējis baumas par Tiesneša meitu: viņa esot dumja, viņa esot slima, viņa vienmēr esot noskumusi, viņa esot ju­kusi tāpat kā viņas māte, viņa atsakoties ēst to, kas iepriekš bijis dzīvs, — un kādai no baumām noteikti vajadzēja būt patiesai.

Austra lūdza, lai Rankstrails viņas vietā paceļ nogalēto dzīvnieciņu: viņa pati nevarēja nedz pieliekties, dubļos nesasmērējot brokāta svārku malu, nedz paņemt trusi rokās, nenotraipot ar asinīm samta tuniku. Rankstrails viņas lūgumu izpildīja un turēja nošauto radību savās milzī­gajās plaukstās, bet Austra lēnītēm glāstīja tās kažoku — un, redzē­dams, kā asaras piepilda meitenes acis, Kapteinis, kurš pats vēl bija gandrīz puika, nodomāja, ka pat šīs sāpes ir labākas par tukšumu, pat šīs ciešanas ir labākas par neko. Un tad viņš Austrai stāstīja par izsal­kumu, par badu. Par to, kā bads iznīcina cilvēku ķermeņus, kā tie bada dēļ saslimst ar nedziedināmu klepu un kā bads ievaino garu, kas sarau­jas arvien sīkāks. Viņš stāstīja par to, kā bada dēļ bērni izaug kropli, bet reizēm dumji, un par to, kā bada dēļ dvēsele kļūst neauglīga, niecīga, nicināma un zemiska.

Bads nogalina dāsnumu, bads padara drosmi klibu.

— Mana kundze, uzklausiet mani. Nāve nav dzīves noliegums, tā ir tikai tās pašas medaļas otra puse. Skatieties, — viņš piebilda, izvilk­dams no kabatas savu trešo un pēdējo monētiņu, lai labāk izskaidrotu šo domu, — visi mirst, lai atstātu vietu saviem bērniem, arī mēs abi no­mirsim, lai dotu vietu saviem bērniem, un mēs to darīsim ar prieku, jo lepnums būt bērna tēvam vai mātei ir spēcīgāks par bailēm no nāves. Bez nāves dzīve būtu vien gluži veltīga bezjēdzīgu dienu virkne. Vienu nāve nozīmē citu dzīvību. Ūpis apēd peli, un gārnis ēd vardes, un, ja viņi tā nedarītu, peļu un varžu būtu pārāk daudz, tām vairs nebūtu ko ēst, un tās nosprāgtu badā, saindējot pasauli ar saviem tārpu pilnajiem līķiem. Re, ņemiet, — viņš teica, atdodams viņai vara grasi, savu pēdējo bagātību, — tā jums būs vieglāk atcerēties manus vārdus, un varbūt jūs spēsiet man piedot, ka manas vainas dēj nogalinājāt trusīti.

Meitene ilgi raudzījās uz viņu un tad pamāja.

— Es jūs lūdzu, kungs, paturiet šo dzīvnieciņu un atdodiet no manis kādam, kurš ir izsalcis, bet nevar savu izsalkumu remdēt. Kādam bēr­nam, ja tas ir iespējams. Es jums būtu ļoti pateicīga par šādu laipnību un jau iepriekš atvainojos par apgrūtinājumu, ko mans lūgums jums sa­gādās. Un, kungs, piedodiet manu bezkaunību. Vai jūs kādreiz esat no­galinājis?

Rankstrails saprata, ka viņi vairs nerunā par trušiem un gārņiem. Un godīgi atbildēja, ka savā mūžā ir nogalinājis cilvēkus: Melnos lau­pītājus no bandas, kas bija uzbrukusi ciemam maza ezeriņa krastos un to nopostījusi, vēl tos laupītājus, kas Sāļakmenē bija gribējuši sadedzi­nāt dzīvus viņa ieroču biedrus, vēl divus, kas Dzeļakmenē bija uzbru­kuši Lizentrailam, un tad vēl visus tos, kuriem bija stājies pretī cīņās par Kluiņakmeni.

— Jūs taču nekad nenogalinātu, ja nevajadzētu glābt dzīvību — jūsu vai kāda cita? Un nogalinātos jūs taču nekad neaizmirsīsiet? — pārlie­cinājās Austra.

Rankstrails nesaprata, vai šie vārdi ir secinājums, lūgums vai arī pra­sība pēc šāda solījuma. Viņš nekad agrāk nebija domājis par paša noga­linātajiem cilvēkiem.' Viņš atcerējās, kā Trakrails bija ierosinājis ņemt gūstekņus, un arī tagad šis priekšlikums viņam šķita bezjēdzīgs. Uzmā­cās neskaidra, nepatīkama sajūta — līdzīgi viņš bija juties tais reizēs, kad māte viņu pieķēra dubļos kaujamies ar citiem puikām, lai gan daudz­kārt bija lūgusi to nedarīt.

Viņš pamāja.

Apsolīja.

Viņš nekad nenogalinās, ja nevajadzēs glābt savu vai kāda cita dzī­vību, un nogalinātos nekad neaizmirsīs.

— Es jums to apsolu, kundze. Es jums to zvēru. Un zināt, es sapratu, ka šī ir pirmā reize manā mūžā, kad es kādam kaut ko apzvēru, — teica Rankstrails, ielikdams trusi savā tarbā. — Taču jūs apsoliet man, ka cīnīsieties, ja jums vajadzēs aizstāvēt savu dzīvību vai to cilvēku dzī­vību, kurus jūs mīlat, — un apsoliet, ka cīnīsieties, lai uzvarētu. Tagad, ja jums, kundze, nav iebildumu, es jums, tāpat kā savai māsai Liesmai, iemācīšu cīnīties ar zobenu, lai jūs to prastu, ja kādreiz vajadzētu cīnī­ties par savu vai citu dzīvību.

Austra pamāja.

Sagādāt divus garus un izturīgus niedres posmus bija vieglāk nekā pagatavot loku, kuru Austra jau bija rūpīgi paslēpusi zem malkas šķū­nīša dakstiņiem, kur tas bija droši pasargāts no lietus, nesasniedzams nevēlamiem skatieniem un rokām. Turpat zem dakstiņiem uzmanīgi pa­glabāta gulēja arī neliela lupatu bumbiņa.

— Arī šis ir noteikumu pārkāpums. Vai redzat tās? — viņa, klie­dējot Rankstraila neizpratni, paskaidroja un īgni norādīja uz greznām, ar sudrabu un kristālu rotātām šūpolēm, kuras pašā dārza vidū bija iekār­tas zirgkastaņas zaros. — Mans pienākums ir augām dienām tur šūpo­ties, lai es pēc iespējas vairāk līdzinātos senlaiku princešu attēliem mana tēva grāmatās, un netiek uzskatīts par vēlamu, lai man būtu kādas citas izpriecas.

Rankstrails viņai ierādīja galvenās pozas, izskaidroja, kā atvairīt cir­tienus, un aprakstīja izplatītākos zobenu veidus: simetriskos, asimetris­kos, taisnos, līkos, ar vienu un ar abām rokām turamos. Pirms viņi ķērās pie vingrināšanās, Austra jautāja, vai elfi kaut ko nav teikuši arī par zobeniem, un Rankstrailam vajadzēja brīdi apdomāties.

— Pēc viņu vārdiem, lai veiksmīgi atvairītu cirtienus, ir jāseko līdzi pretinieka acīm, jo ikviens instinktīvi raugās tieši uz to vietu, kur gata­vojas trāpīt, un tas ir loģiski, bet, runājot par uzbrukumu, viņi ir teikuši, ka pašam sevi jāiztēlojas par zobenu, un šos vārdus gan es nesaprotu, — viņš atbildēja.

Viņi izmēģināja pirmās kustības, un Rankstrails pateicās visiem pekles iemītniekiem, ka zobenu vietā šoreiz ir stingri niedru posmi, jo citādi viņš būtu guvis vismaz duci ievainojumu, bet pašam viņam neiz­devās trāpīt nevienu reizi. Par spīti smagajam brokāta un sudraba tērpam, kas savažoja kustības, meitene bija neiedomājami veikla un apdāvināta, un galvenais — viņa, acīm mirdzot kā vasaras gaismai starp kastaņu la­potnēm Kastaņaras mežos, smējās tā, ka Rankstrails piedeva viņas izvei­cību. Jaunais kareivis bija pārspēts loka šaušanā un sakauts zobenu cīņā, un viņa pašapziņa bija nedaudz ieskrambāta, taču tukšuma bezdibenis

Austras acis bija tik biedējošs, ka viņš, lai tikai varētu redzēt viņu sme­jamies atkal un atkal, bija ar mieru zaudēt ikvienas sacīkstēs, arī kokos kāpšanas mākslā un plakanu akmentiņu lecināšanā pa dīķa virsmu.

— Kundze, — viņš smejot teica, — ceni, ka jūs nekad nebūsiet mana pretiniece.

Meitene nesmējās. Viņa to gari uzlūkoja savām zaļajām acīm, kurās tagad kūsāja dzīvība.

— Es nedomāju, kungs, — viņa nopietni atbildēja, — ka mēs jelkad varētu būt pretinieki.

Rankstrails atbildēja, klusi paklanoties.

Загрузка...