Pēdējais orks

Deviņpadsmitā nodaļa

Austra izskatījās arvien nedrošāka un arvien vairāk samulsusi, tomēr nepiekāpās un mēģināja turpināt savu stāstāmo.

— Labāk ļaujiet, lai izstāstu jums Ardvina dzīvi no paša sākuma līdz beigām. Domāju, ka esmu vienīgā, kam tā zināma. Māte man iemācīja elfu valodu, bet ar pils namziņa palīdzību iemācījos arī dažas senās valo­das. Ardvins neilgi pirms nāves bija licis iecirst savu pareģojumu akmens sienā virs portika. Mūža beigās viņš arī pats sarakstīja savu dzīvesstāstu. Viņš rakstīja tikai elfu valodā. Un šis manuskripts tika ieslēpts starp daudziem citiem, vietumis tajos ierakstot pa atsevišķai rindai, kas jāsa­meklē un jāatšifrē kā mīkla. Es nezinu, vai svešos tekstos savu stāstu ieslēpa Ardvins pats vai to paveica viņa pēcteči, kuri tādējādi, iespējams, bija raduši kompromisu starp vēlmi slēpt ķēniņa piederību orku ciltij un vēlēšanos tomēr godīgi saglabāt dižā valdnieka piemiņu.

Jau pieminēto princesi sauca Nefrīte, un viņa bija pēdējā no ķēniņa bērniem, visjaunākā divdesmit deviņu brāļu un māsu pulkā, —jo tieši tik daudz bērnu ķēniņam bija dzemdējušas četras oficiālās sievas, kuras viņu cita pēc citas bija atstājušas atraitņos, un sešas konkubīnes, kuras ķēniņas skumjas bija kliedējušas starplaikos starp laulībām. Nefrītes tēva vārds bija Dardrails Ceturtais, bet viņa pievārds bija Nežēlīgais, jo skarbi viņš pārvaldīja savas zemes, bargi izrīkoja savu ģimeni un nesaudzīgi un pat mežonīgi apkaroja orkus.

Taču, lai cik nežēlīgi viņš orkus slepkavoja, tie arvien uzradās no jauna. Lai arī cik rūpīgi viņš sargāja savu zemi, lika būvēt sargtorņus, rakt aizsarggrāvjus un visas robežas garumā ik pēc piecdesmit soļiem nostādīt kādu sargkareivi, agrāk vai vēlāk kāds atkal zaudēja modrību vai aizsnau­dās, un zemnieku sētas atkal dega košās ugunīs.

Tad Dardrails Nežēlīgais deva pavēli iebrukt Orku zemē un iznīci­nāt visus tās iemītniekus, arī bērnus. Taču iejaucās princese, un šī pavēle netika izpildīta. Stāsta, ka viņa zirga mugurā esot atbrāzusies kā zibens, izrāvusi no maksts zobenu un nostājusies starp kādu uguns jau sakrop­ļotu orku mazuli un sava tēva sūtītajiem kareivjiem. Viņa esot iekliegu­šies, ka bērnus nogalināt nedrīkst, tad jau labāk mirt pašiem, labāk iznīkt. Tas, kurš dara pāri bērnam, pats ir orks. Ja vienīgais paņēmiens, kā cīnī­ties pret orkiem, nozīmē, ka pašiem par tādiem jāpārvēršas, tad labāk ļaut sevi sakaut, labāk pieņemt nāvi. Laikam nekāda dižā cīnītāja viņa nebija, tomēr viņa bija ķēniņa meita, un neviens no kareivjiem neuzdrošinā­jās cīnīties un izliet karaliskas asinis. Nefrīte orku bērnu atbrīvoja un aizveda prom no kareivjiem. Viņa tam atdāvināja savu zirgu, lai puika varētu doties pie savas cilts, bet kaklā tam pakāra savu ķēnišķīgo zīmogu — nefrīta lodīti, kurā bija iegravēta austoša saule. Redzot nefrīta lodi, ne­viens no kareivjiem neuzdrošinātos puiku aizskart. Šis izglābtais bērns bija Ardvins. Savā ziņā toreiz princese izglāba visus orku bērnus.

Tas ir dīvaini: pietiek, ja kaut viens cilvēks iestājas pret kādu nežē­līgu pavēli, lai arī citi — pat tie, kas jau sākuši pavēli pildīt, un tie, kas to devuši, — saprastu, cik tā patiesībā ir nežēlīga. Nefrīte bija ķēniņa vismīļākā meita. Viņa nesaņēma sodu par nepaklausību, un sekas bija necerētas: ķēniņš atcēla savu rīkojumu nogalināt orku bērnus. Un tas bija labi, jo daudzi kareivji jau bija dezertējuši no armijas, lai nebūtu jāveic šādi briesmu darbi. Kad Dardrails Nežēlīgais nomira, tronī kāpa viņa dēls Balruīns, saukts Jaunais. Tas ar īpašiem tikumiem vai spējām neizcēlās, taču citu troņa pretendentu vai tīkotāju nebija. Balruīns val­dīja bez īpaša negoda un bez īpašiem varoņdarbiem, kamēr pasaule un apvārsnis bija mierīgi. Taču, tiklīdz apvārsnis satumsa gluži melns, jo to aptumšoja tūkstošu tūkstoši orku, kas nākuši no austrumu stepēm, ķēniņš nespēja izdomāt neko labāku kā pavēlēt uzraut augšā paceļamos tiltus, lai Daligara vismaz dažas stundas spētu pretoties aplenkumam, bet pats aizbēga, vēl pirms aplenkums bija sācies. Jāatzīst gan, ka atšķirībā no mana tēva viņš vismaz atstāja Daligarā karaspēku. Kamēr viņa kareiv­jus apkāva citu pēc cita, bet viņa ģenerāļu galvas tika savērtas virtenēs un līdz ar to zarnām kļuva par rotājumiem orku katapultām, Balruīns slēpās Aljilā, nepieejamajā cietoksnī Ziemeļu kalnos, kur tagad patvēries mans tēvs līdz ar galma atliekām un gandrīz visu grāfistes karaspēku. Tikai nonācis Ziemeļu kalnos, ķēniņš pamanīja, ka pazudusi Nefrīte, viņa jaunākā māsa, vienīgā, kura vēl nebija izgājusi pie vīra. Princese bija palikusi pie Daligaras, lai izglābtu Bāreņu namu bērnus, jā, arī tolaik jau bija Bāreņu nami, taču domāju, ka tie bija… pieklājīgāki nekā mana tēva valdīšanas laikā. Orkiem jau nevajadzēja saņemt īpašu pavēli nogali­nāt bērnus, un arī dezertēt neviens no viņiem pirms šādiem slaktiņiem nemēdza. Lauki jau dega ugunīs. Princese sapulcināja visus bāreņus un mēģināja tos nogādāt drošībā Ziemeļu kalnos, kad viņus aplenca orku banda. Nefrīte izrāva zobenu, kuru nemaz neprata lietot, bet piepeši viens no uzbrucējiem nostājās starp viņu un saviem biedriem. Šim orkam kaklā karājās nefrīta lodīte. Viņš uzlūkoja princesi un teica: bērnus no­galināt nedrīkst, nekad. Cilvēku valodā viņš runāja slikti, tomēr viņa teikto saprast varēja. Tad viņš pagrieza princesei muguru, norāva no sejas atbaidošo kara masku un stājās pretī citiem orkiem, nogalinādams tos visu kā vienu. Nākamajās dienās viņš uzņēmās vadību, sapulcēja kopā ienaidnieku izkliedētos kareivjus, iemācīja cīnīties civilistiem, zem­niekus apbruņoja ar kapļiem un izkaptīm, vadīja visus uzbrukumā un atbrīvoja Daligaru. Kad pilsēta bija atkarota, viņš lika aizsargmūriem piestiprināt slīpus pīķus, un uz mūriem dienu un nakti dega ugunis, lai virs tām varētu karsēt piķi, ko liet uz galvas aplencējiem. Nu pilsēta iz­skatījās pēc dzeloņcūkas, taču tā kļuva neieņemama. Ugunis tumsā bija tālu redzamas, un tās atdeva drosmi tiem, kas to bija zaudējuši. Viena cilvēku cilts pilsēta bija atbrīvota un turpināja cīnīties. Tā itin kā vēs­tīja, ka agrāk vai vēlāk to spēs arī pārējās…

— Vai tāpēc viņu iedēvēja par Gaismas Kungu? — jautāja Kap­teinis.

— Jā, protams. Taču es domāju, ka bija vēl cits iemesls — nema­nāmāks, apslēptāks, taču ne mazāk svarīgs. Tas, ka orks cīnās, lai glābtu bērnus, bija kā gaismas stars tumsā. Tas nozīmēja, ka allaž ir iespējams izvēlēties. Ka liktenis ne vienmēr ir izlemts jau iepriekš. Ka cerības ne­kad nedrīkst zaudēt. Tas nozīmēja, ka būt orkam ir apzināta izvēle, nevis iepriekšnolemtība. Mans tēvs ir orks, jā, savā ziņā viņš ir orks, kaut arī viņa rokas ir smalkas un gleznas, bet bārda gluda kā zīds. Ardvins no­lēma nebūt orks, un viņš tāds vairs nebija.

— Bet kāpēc viņš bija neuzvarams? Tikai tāpēc, ka orks? Bet arī pā­rējie taču bija tādi paši orki…

— Orki ir nemīlētie, ienīstie bērni, viņus pasaulē laiž tikai tāpēc, lai viņi kļūtu par karavīriem. Lai varētu viņus gluži kā akmeņus triekt pret nīstamo pasauli. Orku sabiedrībā sieviete ir tikai instruments, ko orks izmanto jauna karavīra radīšanai, un nekas vairāk. Maiguma nav. Žēl­sirdības nav. Vislielāko prieku ikviens orks gūst, ja var pārvietoties kopā ar citiem. Viņi kopā cīnās, kopā ēd un visi kopā piedzeras. Vai esat re­dzējuši orku parādes? Tās ir iespaidīgas. Nav neviena, kas izlektu no ko­pīgā ritma. Viņi ir ikviena dumja komandiera ideālie kareivji. Domāt viņi neprot, jo domas rodas tikai tajos prātos, kur mājo arī ticība dzī­vei, bet tie, kuri nekad nav mīlēti, dzīvei nevar ticēt. Nomaldījušies no pārējiem, orki iet bojā. Bez skaidrām pavēlēm viņi apstājas. Karā var uz­varēt tikai ar žēlsirdību un spēcīgu prātu: tie, kuriem nepiemīt ne viens, ne otrs, ir lemti sakāvei, lai arī bieži uzvar pirmajās kaujās. Taču, ja orks jau bērnībā saskaras ar žēlsirdību, viņš pārstāj būt tikai karaspēka drum­stala un kļūst par neuzveicamu karotāju. Viņš joprojām nepazīst baiļu, bet gaišredzības spējas pat saasinās un dažos gadījumos pat spēj caur­urbt nākamos gadsimtus. Tāds orks nemūžam nejūt žēlumu pret paša nokautajiem ienaidniekiem, taču viņš vienmēr cīnās par taisnīgumu un neapstājas līdz pat uzvarai. Orki tika radīti reizē ar cilvēkiem un elfiem. Tas pats Visuma gars, kurš tos radīja, katrai ciltij pasniedza arī dāvanas. Elfiem tika milzu vara gan pār matēriju, gan pār garu, bet ne mazākas bija veltes, ko saņēma orku cilts: viņiem dāvāja brīvību no bailēm, spēku, spēju paciest sāpes un dažiem arī spēju reizumis saskatīt to, kas pastāv vēl tikai nākotnē. Taču tad iejaucās Ļaunais, un orkus savu māņu tīklos savaņģoja nežēlīgi un aplamīgi dievi. Ciešanas viņus sakropļoja, dusmas par pieredzēto postu padarīja ļaunus un atriebīgus. Viņi kļuva par zemis­kām, asinskārām un nožēlojamām būtnēm, kas apgāna pasauli ar savu nežēlību. Vaibstus viņi slēpj zem maskām, ko pielīmē sejas ādai. Tāpēc sejas izteiksmes viņi nemaz nevar mainīt, un arī tas vēl vairāk samazina viņu prāta spējas. Taču pašā laiku sākumā orki bija tikpat diženi kā elfi. Senākajos senlaikos orku un elfu valoda skanēja atšķirīgi, taču rakstība tām abām bija kopīga.

— Un cilvēkiem arī tika kāda dāvana, izņemot utis? — noprasīja Rite.

— Savā ziņa ari ta bija dāvana, — atbildēja Austra, uzdrošinādamās vieglītēm pasmaidīt.

— Utis?

— Redziet, mana kundze, — Austra turpināja, — tie, kuri ir sa­rakstījuši Pasaules pirmsākumu vēsturi, apgalvo, ka vienīgā dāvana, ko saņēmuši cilvēki, esot bijusi tā, ka nekādas dāvanas viņi nav saņēmuši. Cilvēkiem nav varas pār matēriju, un niecīga ir viņu vara pār garīgo sfēru, viņi nemūžam nespētu jāt uz pūķa, sāpes viņi sajūt daudz asāk nekā orki, bet aukstumā salst vairāk nekā elfi. Cilvēki pierada pie sava niecīguma, apkārtējā īstenība, tik neizprotama un nevadāma, viņus bieži nospieda uz ceļiem, un tieši tāpēc viņi bija spiesti iemantot drosmi: ne jau paš­nāvniecisko un asinskāro orku pārdrošību, nē, īsto, patieso drosmi, to, kura mudina atkal celties kājās. Lai arī kas notiktu, lai arī kas būtu no­ticis, tas, kuram piemīt šāda drosme, atkal ceļas kājās un mēģina vēlreiz. Cilvēku ciltij ir tikai viens ceļš: matēriju tā varēs pakļaut, to izprotot. Gan kādreiz arī cilvēki spēs iedegt uguni ar vienu vienīgu rokas kustību, tie spēs novērst sāpes un pagatavos spārnus, kas viņus nesīs pa gaisiem kā putnus vai pūķus. Cilvēku saņemtā dāvana ir drosme nekad nepado­ties, vēl un vēlreiz sākt visu no sākuma. Ir kāda leģenda, kas vēsta, ka pašos pasaules pirmsākumos bijis kāds apburts dārzs, kurā audzis koks, kura augļus bijis aizliegts ēst. Lielā elfu pirmmāte uz šiem augļiem neesot pat paskatījusies, orku pirmmāte tos esot ilgi glāstījusi ar skatienu un visbeidzot pārslidinājusi tiem pirkstu un pat izdibinājusi, kā tie smaržo. Taču cilvēku pirmmāte norāva augli no zara, iekodās un uzzināja, kā tas garšo: tieši tāpēc viņas pēcnācējus nolādēja un tiem netika nekādas dāvanas, kas palīdzētu cīnīties ar nāvi un sāpēm.

— Aizraujoši, — ledainā balsī noteica Rite.

— Ziniet, — Austra turpināja, — šim mītam ir vēl kāds ļoti intere­sants skaidrojums. Elfi, kuri bija akli paklausīgi, balvā saņēma nemir­stību, un beigu beigās tieši nemirstība viņus pazudināja. Orki aizliegumu ievēroja tikai daļēji, tāpēc saņēma nejūtību pret sāpēm, taču tieši šī dā­vana viņu varonību pārvērta nežēlībā. Pareizā izvēle bija cilvēku pirmmātes ziņkārība, izaicinošā drosme: nepakļauties nekādiem aizliegumiem un izdibināt. Tieši to Visuma gars esot vēlējies. Vai jums tas nešķiet brī­nišķīgi ?

— Man no sajūsmas vai trūkst elpas, — drūmi atcirta Rite. — Varbūt mēs varētu atgriezties pie stāsta par Ardvinu?

Rite klusībā cerēja, ka Visuma gars ir apveltīts ar humora izjūtu. Katrā ziņā, ja viņai reiz gadīsies to nešķīsteni satikt, viņa gribēs tam šo to pa­jautāt.

— Princese Nefrīte bija aptuveni pusduci gadu vecāka par Ardvinu, bet viņa piekrita kļūt par tā sievu, — Austra stāstīja tālāk.

— Viņa izgāja pie tā par sievu no brīva prāta vai laulības bija kā samaksa par to, ka Ardvins cīnījās viņas labā? — jautāja Kapteinis.

— Es… es nezinu… Par to nekur nebija rakstīts. Varbūt, ja jau pretē­jais nekur nav minēts… vismaz es domāju, ka viņa pati to gribēja… — nedroši atbildēja Austra.

., — Varbūt, ja tas jūs pārlieku neapgrūtina, jūs varētu turpināt stāstu? — noprasīja Rite, kam bija uzmākušās nepatīkamas aizdomas, ka viņa šai sabiedrībā ir vienīgā, kam vēl saglabājies veselais saprāts.

Austra steidzās drīzāk pabeigt stāstāmo. Cilvēku cilts Ardvinu esot ļoti mīlējusi, taču tikpat ļoti esot par viņu kaunējusies. Tieši šīs apkaunojo­šās kaunēšanās dēļ pasaule atkal ieslīdējusi gļēvulībā un barbariskumā.

No elfu cilts nāca diženi ķēniņi, taču cilvēki elfus ienīda un vajāja, nespēdami viņiem piedot to, ka tie nav pratuši pieveikt orkus; un vēl postošāks bija negods^ ko līdzi nesa kaunēšanās par Ardvinu un viņa izcelsmi.

— Kāpēc elfu karalistes pieredzēja sabrukumu? — jautāja Kaptei­nis. — Kā gan tas bija iespējams? Elfiem taču piemita pārsteidzoši spēki.

— Viņu spējas sajust citu būtņu sāpes bija kļuvušas tik spēcīgas, ka pazudināja viņus, — šoreiz atbildēja Rite. — Mans vīrs man to izskaid­roja. Miera laikos elfi bija labi ķēniņi, kaut arī nereti bija pārāk attāli­nājušies no ļaudīm, pārlieku aizrāvušies ar zvaigžņu kustības pētījumiem vai lautas spēles pilnveidošanu. Kad uzradās orki, elfi nespēja ar tiem cīnīties. Manam vīram reiz vajadzēja nogalināt kādu cilvēku, zināt, toreiz, kad viņš ieradās Daligarā, lai izglābtu mani no Valdītāja un Tiesneša nagiem. Visu viņa atlikušo mūžu nebija nevienas dienas, kad viņš šo nogalēto neatcerētos. Tā nu ieradās orki, bet elfu ķēniņi nespēja cīnīties, jo ikviens zobena cirtiens itin kā ievainoja viņus pašus. Bet cilvēki elfu izvairīšanos no vardarbības iztulkoja kā izdabāšanu orkiem. Cilvēkiem bija pierasts ievainotos ienaidniekus nogalināt, bet tie, kam bija sakrā­jies kas atriebjams, atriebās uz šo ievainoto ādas. Domāju, ka ļaudīm arī tolaik netrūka, ko atriebt. Bet elfu ķēniņi pieprasīja, lai ievainotos patur gūstā un nenogalina. Ļaudis, kuriem orki bija nokāvuši sievu un bērnus, nu bija spiesti slepkavniekus barot un dzirdīt ar tini ūdeni, un arī šādi lēmumi tika izskaidroti kā elfu vēlēšanās izdabāt orkiem.

Ķēniņiene brīdi klusēja, tad atkal pievērsās Austrai:

— Lūdzu, turpiniet savu stāstu.

Un Austra turpināja:

— Ardvina dēlu ievēlēja par ķēniņu, taču sievu atrast viņam neiz­devās. Viņš nomira bez pēcnācējiem. Viņš taču bija orka dēls, un ne­viena ģimene negribēja sajaukties ar orkiem. Vecais ķēniņš Ardvins savām meitām bija pavēlējis slepus iedzīvoties vienkāršajā tautā un slēpt savu izcelsmi, jo tikai tā viņas varēja paglābties no vientulības. Prin­cese Nefrīte mira neilgi pēc savas pēdējās meitas piedzimšanas — viņu nogalēja pēdējā bēgošā orku pulka pēdējā strēlnieka pēdējā izšautā bulta. Ardvina dusmas bija briesmīgas. Ķēniņš pazina taisnīgumu, taču žēl­sirdība viņam bija sveša. Viņš attīrīja visu Cilvēku zemi un padarīja tās robežas nepārvaramas. Viņš bija nolēmis būt vienīgais un pēdējais orks, kam atļauts mīdīt zemes, kur mājo cilvēki. Tomēr pēc pēdējās uzvaras un Nefrītes nāves Ardvins dzīvoja skumjās un vientulībā; viņš atteicās no troņa un savas dienas vadīja bibliotēkās. Kāds viņam bija iemācījis rakstīt un lasīt: gan elfu valodā, gan senajās mēlēs. Ardvina dēlu par ķē­niņu ievēlēja vienbalsīgi, un arī pievārds tam tika skaists — Viedais, taču drīz Ardvinam bija jauns iemesls skumjām un izmisumam, jo pēc ne­ilga laika jauno ķēniņu nogalēja dīvains drudzis, kam neviens neprata rast izskaidrojumu un kas varbūt bija indes izraisīts…

— Tātad es varētu būt pēctece kādai no Ardvina meitām? — viņu pārtrauca Rite. — Es uzvarēju tāpēc, ka manās dzīslās plūst orku asinis, nemaz nerunājot par tām, kas man tikušas no ķēniņa Kāviņtursauca Nežēlīgā?

Iestājās klusums. Likās, Austra meklē īstos vārdus, sakopo domas.

— Mana kundze, — viņa beidzot teica, — nav nekādu šaubu, ka jūs esat mantojusi Ardvina Taisnīgā un Nefrītes asinis, tomēr jūs uzvarējāt tāpēc, ka jūs esat jūs. Jūsu dzīslās plūst Ardvina asinis, protams, bet jūs jau tāda neesat vienīgā. Ne jūsu vecāki, ne vecvecāki, nedz arī viņu senči savās ģimenēs nebija vienīgie bērni, un jums noteikti ir neskaitāmi visdažādāko pakāpju brālēni un māsīcas, kuri tieši tāpat ir Ardvina pēc­teči. Neviens no viņiem mūs neveda pretī uzvarai, to darījāt jūs. Jūs iemācījāties izplānot kaujas, kad kopā ar savu tēvu devāties medībās, jūsu mātes mīlestība jums dāvāja ticību, jūsu vīrs jūs apveltīja ar spēju iedegt ļaužu sirdis, bet jūsu bērni un nepieciešamība viņus glābt piešķīra jums drosmi un nežēlību, kas bija vajadzīgas, lai jūs neapstātos nekādu briesmu priekšā.

Austras zaļās acis pameta Rites tumšās un kādu brīdi klejoja pa Kap­teiņa Rankstraila bezkaislīgo seju. Tad viņa novērsās, un viņas skatiens aizklīda līdz pat Tumšo kalnu virsotnēm pie vistālākā apvāršņa.

— Mēs neesam asinis, kas plūst mūsu dzīslās, — Austra turpināja. — Tā bija agrāk. Svēto bērni visi kā viens bija svētie, bet noziedznieku atvases kļuva par noziedzniekiem. Gan ķēniņi, gan nodevēji, gan va­roņi, gan dēmoni — gluži visi piedzimstot jau atrada skaidru ceļu, kas iezīmēts zeltā vai dubļos, un tiem atlika vienīgi visu mūžu nenovirzoties iet ierādītajā virzienā. Ja kāds zaudēja godu, tas bija zaudēts uz mūžīgiem laikiem un apkaunojums nezuda līdz ar nāvi — tas krita pār visu dzimtu. Ikviens negods bija tērauda un uguns loks, no kura izkļūt bija neiespējami. Labo no Ļaunā nošķīra kvēlojošas robežas. Gods bija cīnīties ar pekles izvemtajiem orkiem un dēmoniem, kuru ļaunums tika uztverts kā paš­saprotams un neapstrīdams. Taču šādai pasaulei ir pienācis gals, tāpat kā gals pienācis elfiem, pūķiem un erīnijām. Mēs esam mēs. Mēs esam pašu izdarītā izvēle, nevis asinis, ko esam mantojuši. Ikvienam no mums pa­šam vajadzēs izraudzīties savu ceļu cauri ērkšķainiem krūmiem, nekad nešaubīgi nezinot, kas ir Labais, un meklējot to vēl un vēlreiz, lāgiem kļūdoties un sākot visu atkal no sākuma. Ikvienam no mums vajadzēs laipot starp godu un negodu, jo ceļi, kas ved uz gaismu, būs iejukuši putekļos un dubļos, un savu reizi vajadzēs līst rāpus, lai nozaudēto taku atkal atrastu. Mums visiem vajadzēs iemācīties pēc kritieniem atkal celties kājās, jo tie varoņi, kas nekad neklupa, jau sen ir nozuduši Nāves valstībā, bet te esam palikuši tikai mēs. Katru vakaru pēc saulrieta mēs sarēķināsim, cik drosmes un cik gļēvuma bijis šai dienā, un, ja gods būs ņēmis virsroku pār negodu, mēs teiksim, ka šī bijusi laba diena. Jūs, kundze, nezināt, cik briesmīgi ir kaunēties par asinīm, kas plūst paša dzīslās. Jūsu vecā­kus pakāra, un netaisnība ir pārāk vājš vārds, lai aprakstītu viņu pa­kāršanu, taču viņi abi mira mīlēdami un turēdami viens otra roku. Jūs ar viņiem lepojaties tieši tāpat, kā ar saviem vecākiem lepojās jūsu vīrs, — es nezinu, vai viņš maz paguva iepazīt tos, kas viņam bija dāvājuši dzī­vību, taču esmu pārliecināta, ka nevienu brīdi viņš nepārstāja ar tiem lepoties. Kad nāve paņem godājamus vecākus, sāpes ir tīras, tās neap­gāna kauns. Man nav tikusi tāda laime. Visu mūžu esmu jutusies kā uz pusēm pāršķelta. Savā ziņā es esmu orka meita. Mans tēvs bez sirdsap­ziņas pārmetumiem bija gatavs nogalināt gan jūs, kad bijāt maza mei­tene, gan jūsu divgadīgo meitu, un, kā teica Nefrīte, tas, kurš apzināti nogalina bērnu, ir pelnījis orka vārdu. Kad būsim no savas zemes patriekuši visus orkus, mums vajadzēs atcerēties, ka vēl viens — pēdējais — ir patvēries Aljilā. Es zinu visus sava tēva noziegumus, tomēr kādā dziļā manas atmiņas nostūrī ir saglabājies arī mīļais smaids, ko viņš man veltīja, kad biju maza. Ļoti ilgi es biju pārliecināta, ka man vienīgais iespējamais liktenis ir vientulība, lai maniem bērniem nevajadzētu man­tot briesmoņa asinis. Bet tagad vairs neesmu droša, vai šāds lēmums būtu pareizs. Viena kopā ar jūsu meitu pavadīta pievakare man par manu dvēseli atklāja nesalīdzināmi vairāk, nekā zināju iepriekš. Domāju, ka par ikvienu no mums ir jāspriež pēc viņa darbiem, nevis pēc asinīm, kas rit dzīslās. Tas sakāms par Ardvinu. Un tas sakāms arī… par mani. Par ikvienu. Varbūt cilvēka dvēselē ir kāda sīka daļiņa, kas vienmēr sagla­bājas nemainīga, lai arī ko šis cilvēks darītu, un varbūt tieši šī nesamai­tātā daļiņa ir tā, kuru nodod tālāk bērniem un bērnu bērniem. Kaut arī kauns par vecāku darbiem ir briesmīgs, tomēr mums, kas esam bries­moņu bērni, ir tiesības nekaunēties par sevi.

Austra aprāvās. Viņas skatiens neklejoja pie tālā apvāršņa, tas slī­dēja tepat pār nocietinājumiem, pār orku galvām, kas bija saspraustas pīķu galos. Raugoties uz apgānītajām galvām, viņas acis zaudēja mirdzumu, tās kļuva pelēkas gluži kā jūra, kad sauli un debesmalu aizsedz smagi zie­mas lietavu mākoņi.

— Mums priekšā ir divkārša cīņa: mums vajadzēs stāties pretī ne­skaitāmām orku ordām, zinot, ka tās uz mūsu zemi nāks atkal un atkal, taču mēs nedrīkstam pazudināt savu dvēseli, aizmirstot žēlsirdību un kļūstot līdzīgi viņiem…

— Ikvienu, kurš gribēs nogalināt manus bērnus, es nogalināšu, — mie­rīgi atteica Rite, — un viņa galva būs apskatāma uzdurta uz pīķa kāda notekgrāvja vai staignāja malā.

— Nē, nevienu galvu nedrīkst spraust uz pīķiem. Tā nedrīkst apgā­nīt pat tos, kuri grib nogalināt mūsu bērnus. Jūs nezināt, kundze. Piedo­diet, mana kundze, bet jūs nesaprotat. Nocērtot dzīvai būtnei galvu, itin kā tiek noliegts pats cilvēcības jēdziens. Tiek noliegta pati dzīve…

— Tieši tāpēc mēs tās galvas cērtam, — viņu pārtrauca Rite. — Orki nebaidās no nāves. Bailes viņiem iedveš tikai izredzas līdz laiku galam klejot pa pekli bez galvas uz pleciem, kamēr citi karotāji smejas par vi­ņiem, vai pie zemes krizdami.

— Orkiem nāve iedveš šausmas tāpat kā visiem citiem, kas skaļi apgalvo, ka to mīlot, un ir gatavi ar prieku ziedot savu dzīvību, lai tikai varētu iznīcināt kādu citu. Dāvājot nāvi un paši pēc tās tiecoties, viņiem itin kā izdodas to pakļaut. Visneizturamākais orkiem šķiet gaidīt nāvi — vienkārši gaidīt, nezinot, kad tā atnāks, gaidīt tāpat, kā to gaida visi, kas nav ne slepkavas, ne pašnāvnieki. Kad orks mirst un arī tad, kad tā līķim nocērt galvu, visas pasaules sāpes uzmutuļo un sagriežas baismīgā virpulī. Kā jūs varat to nejust! Kā gan iespējams, ka jūs neesat pamanījusi, ka jūsu meita staigā nodurtu skatienu, lai neredzētu… to.

Austra pamāja uz tumsā samanāmajām nocirstajām galvām.

— Erbrova neskatās uz orkiem, jo viņai no tiem ir bail. Orki viņu sabiedēja…

— Jūsu meita neskatās uz to pusi, jo jūt orku nāves šausmas, visas sāpes, kas joprojām virmo ap nocirstajām galvām. Nepieļaujiet, ka jūsu un citu daligariešu bērni uzaug vietā, kur uz medusmaizes, ko tie ēd lau­nagā, var nolaisties mušas, kas tikko mielojušās miroņgalvu acu dobuļos. Mana kundze, piedodiet, — Austra drebēdama turpināja, — bet jūsu vīrs to nemūžam nebūtu pieļāvis. Viņam sagādātu sāpes tik nežē­līga atkāpšanās no līdzcietības, viņu šādas izdarības ievainotu. Mums jāpalīdz ievainotajiem — arī ievainotajiem orkiem. Un gūstekņiem jā­paliek dzīviem.

— Kur? — jautāja Rite.

— Pazemes kambaros!

— Kā? Un ar ko lai viņus baro? Jūs gribat, lai aplenktas pilsētas iemītniekiem atņem ūdeni un pārtiku, lai uzturētu pie dzīvības orkus? Mūsu karaspēks tāpat ir niecīgs, bet jūs gribat, lai daļa kareivju sargā gūstekņus?

Austra bija nobālējusi bālāka par bālu. Visu viņas augumu kratīja sīki drebuļi. Pār Riti pamazām nāca apjausma, taču Rankstrails viņu ap­steidza.

— Jūs esat… — ierunājās Rankstrails. — Es gribu teikt…

— Protams, mans kungs, esmu no tiem, ko mēdz saukt par puselfiem. Mana māte bija no elfu cilts.

— Vai tad jūsu tēvs neienīda elfus? Vai tad viņš neveltīja daudz spēku to iznīcināšanai?

Rite bija satriekta. Un izmisusi. Jau atkal šī saruna bija kļuvusi nesa­protama, bezjēdzīga un muļķīga. Viņa negribēja, nē, viņa nevarēja pie­ļaut, nevarēja atzīt un pieņemt, ka Austrai un Joršam ir kas kopējs. Tas bija muļķīgi un absurdi. Tas bija… vienkārši nepiedienīgi… viņai pašai, redz, esot orka asinis, bet Austra iedomājas uzdoties par nez kādu Jorša līdzinieci…

Var jau būt, ka šī saruna bija uzsākta kādu citu apsvērumu dēļ un tās galvenais mērķis nebija pataisīt Riti par muļķi, taču Rite citus nolūkus vairs nespēja saskatīt.

— Tātad, — viņa drūmi noteica, — varu piedāvāt mūsu sarunas kopsavilkumu: man ir mazliet orka asiņu, bet jūs esat puselfs. Mūsu kom­pānijā trūkst tikai kāda, kas būtu rados ar vistām.

Austra ilgi apdomāja, ko sacīt tālāk.

— Domāju, ka mana tēva prāts nav vesels, — viņa klusi teica, apsē­dusies uz kādas statujas pamatnes. Iespējams, tas bija Ēriks Plikpauris.

— Viņš ienīst elfus, — Austra turpināja, — bet vienlaikus elfi viņu vienmēr ir valdzinājuši. Domāju, ka viņš tos ienīst, jo pats nekādi ne­spēj būt tāds kā viņi. Manu māti viņš piespieda apprecēties, dodams solījumu, ka izglābs elfu cilti… solījumu viņš neturēja… bet vēlāk… kad viņa mēģināja aizbēgt… —Šoreiz Austra nespēja teikumu pabeigt. — Ne jau visi elfi ir iznīcināti, mana kundze. Mans tēvs diemžēl atklāja, ka ciešanas iznīcina elfu spējas. "Pietiek nobendēt vienu, lai visi viņa kai­miņi pārvērstos par rāmām aitiņām, kam viegli var pārgriezt rīkli," tēvs smejoties mēdza teikt. Ja elfi kādu nogalina, viņi sajūt nogalinātā sāpes, un tas padara viņus nespējīgus cīnīties. Turklāt viņu spējas iznīka — tās noslīka nicinājuma radītās ciešanās un naidā, ko pret tiem izjuta vajātāji. Elfi gāja bojā cits pēc cita, tomēr ne jau visi. Daudzi rada patvē­rumu pie cilvēkiem, viņiem deva pajumti, viņus glāba no slaktiņiem, slēpa virtuvēs un labības laukos. Jūsu vecāki nebija vienīgie cilvēki, kas pieņēmuši savā paspārnē elfu, tāpat jūs neesat vienīgā, kura sajaukusi savas asinis ar elfu cilts asinīm. Pasaulē ir daudz puselfu. To, kura dzīs­lās rit kaut viena vissīkākā elfu asiņu lāse, var pazīt pec matiem: lai arī kādā krāsā tie būtu, tie savādi mirguļo slīpos saules staros agri no rīta vai pievakarē. Elfu spējas biežāk pārmanto meitenes, un, ja kāds to atklāj, viņas tiek sauktas par raganām. Bieži elfu pēcteces ir apbrīnojami labas dziednieces. Vīrieši spējas manto retāk un tās izpaužas neuzkrītošāk: viņi ir labāki strēlnieki, labāk saprot visu dzirdēto un vairāk mīl rakstītu vārdu. Kādu svarīgu patiesību mans tēvs tomēr neizdibināja: puselfi ne­kad nezaudē savas spējas — pat pieredzot visbezdibenīgākās sāpes, ne. Ne jau tikai mana tēva nežēlības dēļ jūsu meitai lika noraudzīties, kā mirst viņas tēvs, bet man… — Teikums atkal palika nepabeigts. — Viņš tā rīkojās, lai mūs atbruņotu, taču puselfi ir apveltīti ar cilvēku drosmi. Mums ir drosme, un mēs nekad neesam neapbruņoti. Tāpat kā cilvēki mēs nepadodamies līdz pašām beigām.

— Jūs esat ragana? — jautāja Kapteinis.

— Tā mani sauktu, ja patiesība par manu izcelsmi nāktu gaismā.

— Un kā var pazīt orku bērnus? — jautāja Kapteinis.

Austra, jau pavērusi lūpas, aprāvās. Viņa brīdi klusēja, tad neizpro­tami pamāja ar roku, strauji apsviedās un pameta ložu.

Mēness norietēja.

Tumsa kļuva blīvāka, tagad to kliedēja vienīgi pēdējā vēl neizdegusī lāpa.

Tālumā atskanēja ūpja sauciens, un drīz žēli iepīkstējās kāds mazāks radījums, ko bija satvēruši asie nagi.

Rite sēdēja klusa un apstulbusi.

Viss Austras teiktais mutuļoja prātā.

Viņa bija pārlieku piekususi, lai saprastu. Gan viņa visu apdomās rit. Un parit. Un visās nākamajās dienās.

Šobrīd pārgurums bija neizmērojams. Vienīgās jūtas, ko Rite vēl spēja izjust, bija žēlums pret Austru. Droši vien bija šausmīgi kaunēties par savu tēvu.

— Nekas no tā visa nav taisnība, — viņa ietiepīgi noteica. — Tas ir absurds. Ardvins nebija orks. Ne man, ne maniem bērniem nav orku asiņu. Tās droši vien ir tikai muļķīgas baumas, un Austra tām noticē­jusi, jo… savā ziņā… viņai vajag kaut kam tādam ticēt. Droši vien ap­ziņa, ka pašas tēvs ir nešķīsts briesmonis, sagādā briesmīgas ciešanas. Droši vien ir drausmīgi apzināties, ka tādas asinis mantos arī bērni. Un kaunēties no savām rokām, jo tās izskatās tieši tādas pašas kā tās, kuras pastrādājušas atbaidošus noziegumus, — viņa klusi teica.

Tad uzlūkoja Rankstrailu un spēji aprāvās.

Varilas Kapteinis stāvēja gluži kā viens no akmens tēliem garajās rindās viņam aiz muguras — tikpat nekustīgs, tikpat neizprotamu izteik­smi sejā. Ķēniņiene viņu vēroja vēl ilgi, it kā tikai tagad būtu ieraudzī­jusi pirmoreiz, un visbeidzot, palocījusi sveicienā galvu, atvadījās.

Viņa atgriezās savās istabās. Erbrova un tās brālīši gulēja eņģeliski rāmā miegā. Rite atvadījās arī no Parcijas un brīdi stāvēja pie loga, raudzīdamās, kā sieviete tiek līdz savu namdurvju drošībai. Tad Rite aiz­bultēja un aizkrāva durvis ar visu, kas gadījās pa rokai, beidzot apgūlās, palikusi zem spilvena gan Jorša, gan Ardvina zobenu, un, apskāvusi bēr­nus, iegrima nemierīgā, saraustītā miegā.