Pēdējais orks

Devītā nodaļa

Vēl nebija aizritējusi ceturtā ziema, ko algotņi vadīja Augstpilī, kad Rankstrailu izsauca pie izģindušā gubernatora.

Uzaicinājums nākamajā dienā ierasties Varas pilī pienāca rakst­veidā, un šo nelielo pergamenta rituli piegādāja kāds pils kalpotājs, kurš teju vai pieklājīgi pieklauvēja pie pamatīgajām ozolkoka durvīm, kas nepiederošajiem noslēdza ieeju algotņu mītnē. Vecā aitu kūts bija nojaukta, un tās vietā slējās kārtīgs, silts un sauss akmens un koka nams, kura pašā vidū bija ierīkots milzīgs pavards, bet katrs kareivis baudīja agrāk nepieredzētu greznību — atsevišķu guļvietu, kuras salmi reizi ne­dēļā tika nomainīti.

Kapteinis Rankstrails raudzījās uz pergamenta gabalu jūsmīgs un aizkustināts — pacilātībai par iemeslu bija gan šī paziņojuma oficiālais izskats, gan neizteiktais solījums par nopietnu atlīdzību. Izsaukumam pie gubernatora varēja būt tikai viens izskaidrojums: beidzot likumīgi tiks apstiprināta viņa kapteiņa pakāpe un visiem tiks izmaksāta trīs gadus aiz­kavētā alga, kura, pēc Rankstraila aprēķiniem, viņam beidzot ļaus no­pirkt zobenu, kas būtu šī vārda cienīgs, un zirgu.

Arī turpmāk viņš būtu un paliktu algotnis, taču dienests kavalērijā bija krietni cienījamāks. Kavalēristiem neviens nerāva ārā zobus un necirta nost pirkstus, tikko tuvākajā apkaimē bija pazudusi kāda vista. Kavalērijā dienošos algotņus bija pieņemts uzrunāt ar jūs, un atšķirīgs bija arī to liktenis un dienesta vietas. Kavalēristus mēdza sūtīt uz pašu Zināmo zemju malu, kur tie ar orkiem varēja pastrīdēties, kur īsti vel­kamas robežas, — turp labprāt būtu gribējis doties arī Rankstrails, jo tieši tā bija vieta, kur viņš bija piedzimis, un ar orkiem viņam bija kār­tojami šādi tādi rēķini.

Atlikušo dienas daļu visi pavadīja minējumos un prātojumos, ne­kautrēdamies izpaust arī visneticamākās un pārspīlētākās ieceres, starp kurām izskanēja arī pārdroši un lielīgi plāni nopirkt kādu zemes gabaliņu vai vīna dārzu.

Rankstrails ļāva, lai Aizdevējs apcērp viņa krēpes; un bija arī ar mieru uzklausīt padomus, kā tīrāmi nagi un kā nomazgājams kakls un rokas. Pusi dienas viņš mērcējās tuvākajā dīķī, gribēdams nolobīt dubļu kārtu, kas bija uzkrājusies četros gados, kuri aizvadīti cīnoties, veicot tālus pār­gājienus un nakšņojot zem klajas debess (jāpiebilst, ka pēdējie trīs gadi bija pavadīti ciešā liellopu tuvumā). Ūdens bija ledains, taču Rankstrai­lam tas nekaitēja, toties nobendēja vismaz pusi viņa sīko apakšīrnieku.

Viņš bija gandrīz neatpazīstams, kad nākamajā rītā piesardzīgi šķēr­soja tirgu, kas tagad bija izveidojies laukumā iepretī gubernatora pilij un kur tirgošanās notika ik dienas. Apelsīnu kaudzes, letes ar olīvām, sviestu un sieru aizņēma nedaudzās sausās vietas, un gājējiem vajadzēja uzmanīgi laipot starp peļķēm.

Kaut arī uzaicinājumā bija minēts, ka pilī jāierodas jau rīta pusē, jauno Kapteini pieņēma tikai ap saulrietu, kad viņš visu garo, sīka smidzekļa pieslapināto dienu bija aizvadījis pils zirgustaļļu priekšā. Pār pils sliek­sni viņš kāpa, izlijis slapjš līdz kaulam un nošķiedies dubļiem kā varde, kas tikko izrāpusies no dīķa. Pie slapjuma un aukstuma Rankstrails bija pieradis, taču viņu mulsināja netīrā sliede, ko iezīmēja katrs viņa solis par spīti iepriekšējās dienas centieniem izskatīties nevainojami.

Gubernators sēdēja plašā taisnstūrveida zālē, kur pie garākās sienas bija tik milzīgs kamīns, ka tajā liesmoja vesels koka stumbrs. Karstums bija smacējošs; nu pār Rankstraila miesu ritēja ne tikai dubļi, bet arī sviedri.

Gubernators uzlūkoja viņu neslēptā, dusmu pilnā riebumā, kas viņa nosodošo un greizo vīpsnu savilka vēl šķībāku, un pavēlēja, lai Rank­strails atkāpjas, cik tālu vien iespējams, un paliek zāles pretējā galā. Šai brīdī lietus pārstāja, un bikls gaišums atplauka debesīs. Aiz divaiļu lo­giem acis priecēja plašo apelsīndārzu valdonīgais zaļums. Gubernatora skatiens aizklīda zaļajā plašumā, un izteiksme nedaudz mīkstinājās.

— Vai tu maz zini, kā nopelns tas ir? — viņš jautāja.

Par laimi, Rankstrails paguva laikus apjēgt, ka šis ir viens no tiem jautājumiem, uz kuriem atbildēt nav paredzēts, tāpēc turēja muti ciet. Tomēr viņš nespēja apvaldīt smaidu, kas iespruka viņa sejā, gaidot pa­teicības vārdus un slavinājumus.

— Mums tomēr izdevās. Virzoties uz priekšu sprīdi pa sprīdim, de­dzinot sārtu pēc sārta, mums tomēr izdevās. Mēs esam attīrījuši zemi no visiem elfiem. No visām raganām. Tagad dēmonu durvis ir aizvērtas, un pekle vairs neizverd pār mums savas nelaimes. Zeme no jauna ir uz­plaukusi kā krāšņs dārzs.

Rankstrails ātri novāca no sejas smaidiņu, kas laimīgā kārtā bija pa­licis nepamanīts, jo stūrī, kur viņam bija pavēlēts stāvēt, gaismas ne­bija diez ko daudz. .

— Vienīgā nešķīstība, vienīgais traips, vienīgais apkaunojums, vienī­gais negods esat jūs — tu ar savu nožēlojamo bandu. Kā tu saprati, ka tev šodien te jāierodas?

Rankstrails mirkli apdomājās un nosprieda, ka uz šo jautājumu ir pa­redzēts atbildēt, kaut arī tas ir aplam muļķīgs. Viņš izvilka no azotes savu pergamenta rituli:

— Mani izsauca. Jūs pats mani aicinājāt. Tā te ir rakstīts.

— Redzi! — triumfējoši iesaucās gubernators. — Tas ir pierādījums! Es tīšām aizsūtīju tev rakstisku uzaicinājumu. To vēstuli tev nevarēja izlasīt neviens cits kā tikai augļotājs. Nu tu vairs nevari noliegt, ka pinies ar to asinssūcēju. Tu esi apkaunojums, negods, nešķīstība. Tu esi pārdevies. Tu esi pārdevis savu zobenu, lai gan tavs zobens pieder Val­dītājam un Tiesnesim un Daligaras grāfistei. Un, — viņš piebilda, pastiepjot katru vārdu garāku, lai teiktā jēga būt skaidrāka un pārlieci­nošāka, — tu/esi pārdevies par naudu. Par NAUDU.

Vajadzēja kādu brītiņu laika, lai Rankstrails spētu aptvert, kas notiek. Pareizāk, saprast jau viņš saprata uzreiz, tikai nespēja tam noticēt. Beigu beigās viņš tomēr noticēja.

— Es esmu vieglās infantērijas kapteinis, — viņš mierīgi atbildēja, tuvodamies gubernatora galdam. — Esmu vadījis vīrus kaujās, kuru laikā tie tikuši sakropļoti vai gājuši bojā, un, cienīdams šos vīrus, es nepieļaušu, ka necieņu tiem uzdrošinātos izrādīt kāds cits. Mans zobens nepieder ne Valdītājam un Tiesnesim, ne grāfistei. Mans zobens ir tikai un vienīgi mans: es pats to nopirku — vecu un lietotu, izvēlējies vislē­tāko. Savu zobenu es neesmu pārdevis, es pārdevu savu darbu: jūs mani sūtījāt iznīdēt laupītājus, un es viņus iznīdēju. Tieši tāpat darbu, nevis savu godu es pārdevu Aizdevējam. Par naudu, protams. Vārds pārdot tieši to arī nozīmē: kaut kas tiek iemainīts pret naudu. Ja-naudas vietā tiek dotas kaltētas vīģes vai vārīti kastaņi, tad par pārdošanu nemaz nevar runāt, jo tas ir maiņas darījums. Savukārt, ja pretī netiek dots nekas, tad jālieto vārdi dāsnums vai lētļrrātība, personiski man pareizāks šķiet otrais apzīmējums, taču viedokļi var būt dažādi. Es nedomāju noliegt savu draudzību ar Aizdevēju, bet mūsu pazīšanos nekādi nepierāda tas, ka zinu, kas rakstīts jūsu vēstulē, — es protu lasīt, un tā nav nekāda pār­steidzošā māka, jo lasīt prot arī vairums manu vīru…

Atskanēja gubernatora greizie smiekliņi.

— Tu taču nedomā, ka es tev ticēšu ?

— Neesmu pieradis, ka pret mani izturētos kā pret meli, — rāmi atbildēja Rankstrails un turpināja: — Manas un Aizdevēja draudzības pierādījums ir tas, ka mani vīri joprojām ir dzīvi un pie labas veselības. Mēs jau trīs gadus no grāfistes neesam saņēmuši ne maizi, ne naudu, par ko to varētu nopirkt. Tad sakiet — kā mums visu šo laiku būtu vajadzējis dzīvot? Maniem vīriem jūs bijāt atstājuši lielisku izvēli: kā pēdīgiem muļķiem nomirt badā vai arī kā zagļiem nomirt zem bendes knaiblēm.

No šīs neziņas Rankstrailam neizdevās atbrīvoties. Gubernators viņam neatbildēja, kā būtu vajadzējis dzīvot šos trīs gadus. Viņš Rankstrailu padzina. Tikai pirms tam paziņoja, ka algotņu alga, visa trīs gadu alga, ir konfiscēta, lai sodītu viņus par necienīgu uzvedību un lai atlīdzinātu valstij zaudējumus par nopostītajām kazarmām. Kaut arī Rankstrails bija daudz lasījis un pavarda priekšā risinājis gudras sarunas ar Aizdevēju, viņš tomēr nesaprata, ka nopostītās kazarmas ir tā pati nolādētā un smirdīgā aitu kūts, kur viņi bija varējuši pārvietoties tikai četrrāpus kā suņi. Gubernators to viņam paskaidroja, tāpat kā paskaidroja to, ka visu algotņu varzu neliek pakārt tikai tāpēc, ka orki atkal ir uzbrukuši robežām un vieglā kavalērija vairs nespēj tiem pienācīgi pretoties. Vie­nīgi vieglie kājnieki varēja doties palīgā vieglajiem kavalēristiem.

Kad Rankstrails atkal šķērsoja nu jau tukšo tirgus laukumu, viņu bija pārņēmusi dīvaina sajūta — tā atgādināja nelabu dūšu, vēlēšanos izvemties.

Arī pēc pēriena ar pātagu viņš nebija juties tik slikti: toreiz viņš bija nodarbojies ar malumedniecību, iekritis un saņēmis sodu. Šoreiz bija pavisam citādi.

Viņš nopūtās.

Palūkojās debesīs, kuras joprojām raidīja lejup sīku lietutiņu, kas pa­darīs vēl leknāku un zaļāku zāli, kuru krimtīs viņa atvestās govis.

Viņš nopūtās vēlreiz.

Tumsā nevarēja saskatīt neizmērojami plašos apelsjnu dārzus, taču viņš zināja, ka tie tepat vien ir.

Tad viņš gāja pie saviem vīriem, lai pateiktu, ka nebūs ne tīrumu, ne vīna dārzu, un arī zirgu nebūs — varbūt vienīgi tie, kuriem bija sie­viete vai bērni, varēs nopirkt kaut ko gardāku, kādu rotaļu vilciņu vai plecu lakatu, tāpat varbūt sanāks jauns zobens tiem, kuriem, tāpat kā viņam, no vecā atlicis vien strupulis. Aizdevējs — vismaz viņš — bija maksājis kārtīgi, un šo to ikvienam bija izdevies atlicināt.

— Ei, Kaptein, — teica Lizentrails, kad viņš bija paskaidrojis, ka algu neviens nesaņems, — vai tad tu tiešām ticēji, ka mums samaksās? Mēs nedevām darbu ne kapračiem, ne bendēm, bet mūsu utis dzīvo sil­tumā un ir uzbarojušās lielas kā žurkas. Kādu grasi mēs esam iekrājuši, un tici man, ka šī ir pirmā reize.

Izrādījās, ka no viņa vīriem, kas bija pavadījuši ilgāku laiku gan pa­saulē, gan algotņu rindās, neviens nebija ticējis, ka viņiem atļaus kļūt mazāk nožēlojamiem un mazāk trūcīgiem.

Viņi devās ceļā pēc divām dienām, un notālēm gluži kā noziedzniekus viņus eskortēja četri vietējā garnizona smagie kājnieki un trīs kavalēristi.

Aizdevējs viņus nepavadīja — uzzinājis, ka viņu meklē, viņš jau iepriekšējā dienā bija devies prom, lai pārlaistu ziemu Augstklintē vai varbūt Zaļasodī, kur būtu vēl drošāk.

Taču visi pārējie bija sanākuši izvadīt algotņus, arī šķielacis zemnieks, kuram Lizentrails bija nozadzis vistu.

Ļaudis viņus sagaidīja Dzeļakmcnes nokalnē, kur nogāze beidzās un sākās līdzenums. Tie bija sagatavojuši algotņiem līdzdodamus apelsī­nus, sieru un maizi. Sķielacis zemnieks viņiem iedeva arī kārnu un noplukušu vistu, kuru pats raksturoja kā boltu kai saule. Bija sanākušas arī sievietes: vecas sievas, mātes ar bērniem un pavisam jaunas meite­nes. Daža no viņām pat apraudājās, bet daža, algotņiem garām ejdt, pa­svieda tiem ziedus. \

— Vai tad viņas nevarēja izrādīt mums kaut drusku uzmanības ne­daudz agrāk? Kāpēc tikai tagad, kad mēs jau ejam prom? — kāds jautāja.

— Vīri, — atbildēja Lizentrails, — mēs esam algotņi. Mums neviens

savas meitas nedod. Taču maizi un sieru iedeva. Vistiņa būs mana. Nem-

» >

sim viņu līdzi uz Daligaru. Un es nodīrāšu to, kurš tai piedurs kaut pirkstu.

Pēdējo reizi Kapteinis un vieglie kājnieki šķērsoja šo ciemu un šo novadu, viņi gāja neatskatīdamies, jo algotņi atpakaļ neskatās.

Strautu malās vairs nerēgojās tikai paspūrušu niedru skupsnas un apvītuši oleandri, te auga daudzi desmiti apelsīnkoku, kuri, gadalaikiem ritot, bija pārvērtušies aplesīnkoku simtos un tūkstošos, līdz bija piepil­dījuši visu ieleju, kur tagad to piesātinātais zaļums mijās ar olīvkoku sudrabainajiem un mandeļkoku maigi zaļajiem toņiem, bet pavasaros visu vēl krāšņāku darīja mandeļziedu sārtums.

Pakalnu virsotnēs koki neauga, taču tās sedza ziedi un zāle; tur ga­nījās pulciņi mazu dusmīga izskata govju, ko uzmanīja ērcīgi ganupuikas, kas brīžos, kad tuvumā nebija svešu acu, izmantoja savas nūjas kā zobenus un āvas, iztēlojoties sevi par Lāci, par vareno karotāju, vieg­lās infantērijas Kapteini.

Daligaru algotņi sasniedza, spīdot uzvarošai pusdienlaika saulei. Va­sara tuvojās beigām. Vistiņa bija pārvērtusies par vakariņām ap to laiku, kad viņi šķērsoja centrālā līdzenuma staignājus un mitrās pļavas, kur uz gājējiem noraudzījās majestātiskas baltas govis, kuras algotņiem atsauca atmiņā Augstklintes brūnaļas un pildīja viņu sirdis ar ilgām. Algotņi sen nebija bijuši tik netīri, tik nogumši un tik izbadējušies. Viņiem tuvo­joties, mātes sauca mājās savas meitas un visi centās sadzīt kādā dro­šākā vietā savas vistas. Kad viņi beidzot bija nonākuši Daligarā, pilsētā, ko dēvē par Dzeloņcūku, jau pie vārtiem izcēlās ilgs un nikns strīds, jo itin nevienam nebija ienācis prātā sarūpēt viņiem ēdamo un piemeklēt kādu vietu naktsmājām.

Beigu beigās viņus nomitināja kādā ēzeļu stallī, kur vismaz varēja izslieties pilnā augumā, taču atšķirībā no smirdīgās un šaurās Augstpils aitukūts, kura bija tukša, šeit ēzeļi bija uz vietas un par algotņu ieraša­nos nebūt nepriecājās.

Pēc pusi dienas ilgiem strīdiem izdevās izcīnīt ēdamo: trīs kukuļus mai­zes un katlu kāpostu viras, ar ko bija jāiztiek vairāk nekā piecdesmit vīriem. Tad Daligaras kungi, gribēdami atbrīvoties no algotņu uzmācīgās klāt­būtnes, piešķīra viņiem trīs brīvdienas.

Tā notika reti, taču par ārkārtēju notikumu to nevarēja nosaukt. Dažiem vecākajiem vīriem tepat Daligarā bija sieviete vai bērni; kādam citam vēl bija dzīvi vecāki; un vēl bija tādi, kuriem nebija neviena tuvinieka un kuri visas trīs brīvdienas kvernēs pie ēzeļiem vai tupēs pie bastionu akmeņiem, pūloties sagaidīt laimīgo brīdi, kad viņiem kāds pagādās ēdamo un, galvenais, pateiks, kas darāms tālāk.

Rankstrailam vēl bija trīs gadu laikā iekrātie seši sudraba dālderi un četrpadsmit vara graši — viņš tos nēsāja tunikas ielocē, stingri nosaitētus ar ādas sloksnītēm. Ar šo summu nepietika, lai nopirktu zirgu, un tas nozīmēja, ka sapnis par vieglo kavalēriju jāatliek, taču naudas bija pietiekami, lai nopirktu zobenu — vienu no tiem zilināta tērauda zobe­niem, kādus izgatavoja Varilas Vidējā lokā un kas nelūza, sacērtoties ar orka vai laupītāja āvu.

Visu šo laiku Kapteinis bija turpinājis lietot milzīgo kaujas cirvi, ko bija paņēmis no pirmā nokautā pretinieka, un tas vienmēr palika viņa mīļākais ierocis. Savu zobena strupuli viņš joprojām nēsāja pie jostas gan tāpēc, ka šī ieroča rokturis palīdzēja radīt iespaidu, ka viņa bruņojums ir pilnīgs, gan tāpēc, ka ar to ērti varēja griezt maizi tais reizēs, kad maize bija, — tomēr ilgāk viņš vairs negribēja cīnīties bez ieroča, kas būtu šāda apzīmējuma cienīgs. Zobenam, kas būtu piemērots Rankstrailam, vajadzēja būt vismaz četras pēdas garam, bet garums palielināja tā vērtību un cenu.

Zobena cietība un izturība nebija atkarīga tikai no tā svara, bet arī no tērauda kvalitātes, proti, no laika un meistarības, kas bija ieguldīti ieroča izgatavošanā. Jo labāks bija tērauds, jo augstāka bija cena. Diemžēl, tikko bija sasniegta noteikta asmens kvalitāte, uz spala parādījās visda­žādākie rotājumi — galvenokārt no alvas vai sudraba vai, ja asmeņa tērauds bija sevišķi labs, pat no zelta. Rankstrails visu veidu izpušķoju­mus ienīda. Svarīgs, protams, bija arī naudas jautājums, taču taš nebija galvenais: izrotāti ieroči pēc būtības bija kaut kas nepareizs. Viņš nebē­dājās, ka bija nogalinājis cilvēkus, — viņš nebija aizmirsis, kā tie bija piesmējuši gan dzīvību, gan nāvi. Viņš nebija aizvadījis bezmiega naktis, skumji atcerēdamies paša nogalināto sejas, taču viņš, tos nogalinādams, nebija arī izklaidējies. Zobens bija zobens — to noteikti notraipīs asi­nis, un lai arī cik nelietīgs vai zemisks pēc dabas būtu nogalinātais, tas tik un tā bija dzīva būtne, ko savā klēpī iznēsājusi māte. Nekādi zelta vai sudraba raksti nedrīkstēja izdaiļot nogalināšanu.

Rankstrails devās uz Varilas pusi. Iepriekšējā reizē, dodoties pretējā virzienā, lai iestātos algotņos, viņam, mokoties šaubās un ik pa brīdim pārdomājot, ceļā bija pagājušas trīs dienas. Taču nestaigājot šurpu turpu, bet mērķtiecīgi ejot ātrā gaitā, lai sasniegtu Varilu, bija nepieciešama viena diena — divas dienas būtu vajadzīgas lēnākam gājējam.

Ceļš vijās Dogonas rietumu krastā cauri niedrājiem pa plašu ieleju, ko no sāniem ieskāva nelieli pakalni, kas tālumā slējās krietni augstāki un beigu beigās pārtapa par Tumšajiem kalniem. Kad ieleja beidzās un skatienam atklājās Varilas klajiene, bija sākusies pēcpusdiena un saule slēpās mākoņu blīvā. Pasaule bija pelēko toņu mija, pelēks bija viss — debesis, gārņu spārni, rīsa lauku ūdeņi un vieglā migliņa, kas plīvējās virs zemes. Tad debesis atvērās, un, Rankstrailam tuvojoties, pilsēta sagaidīja viņu visā savu gigantisko mūru krāšņumā, atspīdinot savu skaistumu vakara saules sarkani iekrāsotajos rīsa laukos. Gārņi lidoja vieglajā vē­jiņā. Balti un zelta standarti plandījās virs arkām, kas tikās un krustojās, ziedošu vīteņaugu apskautas. Satumsa, uz mūriem tika iedegtas lāpas, un arī tās reizē ar zvaigznēm spoguļojās tumšajos ūdeņos.

Tikko lielie vārti bija palikuši aiz muguras, Rankstrails metās skriet. Ļaudis, viņu ieraugot, rāvās sāņus, — varbūt negribēdami aizkavēt stei­dzīgo skrējēju, bet pilnīgi noteikti tāpēc, ka tā milzīgais augums un ne­pārprotamā piederība algotņu karaspēkam iedvesa bailes.

Rankstrails pazina tirgotāju letes, peļķes, papardes, mazos, augstu pie mūriem ierīkotos dārzus, kur brieda kāposti, baklažāni un cerības. Viņš pazina arī mājiņu, kuras durvis rotāja grezni kokgriezumi, kas atveidoja karaliskus ērgļus un grifus, bet jumtu sedza sūnas, papardes, zāle, efejas un sīki ziediņi.

Kad viņš iegāja mājā, visi sēdēja pie pavarda, ēzdami auna zirņu putru un olīvas. Liesmu viņš pazītu pat tad, ja apkārt būtu tūkstotis citu sie­viešu: viņas vaibsti kopš bērnības nebija daudz pārvērtušies, izteiksme bija tikpat līksma, zobgalīga un izsmējīga, nekur nebija zudis arī no mā­tes mantotais maigais skaistums, kurā gan nebija manāma viņu mātei raksturīgā samierināšanās. Saticis uz ielas Borstrilu, viņš gan nespētu pateikt, kas tas par puiku. Zēns bija bikls un pacēla satrauktu skatienu, kad viņš atvēra durvis un nostājās uz sliekšņa, ar milzīgo augumu piepil­dīdams visu aiļu. Tēvs no pārsteiguma atguvās pirmais: viņš pielēca-kājās, metās pretī un raudādams viņu apskāva. Tad piesteidzās Liesma, kurai bija vajadzējis par vienu mirkli vairāk, lai izrautos no izbrīna sastinguma. Borstrils palika sēžam apjucis un nedrošs, līdz tēvs viņu paņēma aiz rokas un pieveda apskaut vecāko brāli. Arī Liesma apraudājās. Rankstrails juta mežonīgu prieku, reibinošu baudu, ko sagādāja šie apskāvieni. Viņš juta šo augumu siltumu, juta, kā tēva un māsas asaras saslapē viņa vaigus. Un šķita, ka visi dubļi, aukstums, svelme un utis aizmirstas, it kā to nekad nebūtu bijis, it kā viss būtu bijis tikai sapnis. Tad tēvs sāka stāstīt. Viņš stāstīja, kāds izmisums viņus pārņēmis, atklājot, ka viņš devies prom.

— … es jau uzreiz sapratu, ka tu esi aizgājis iestāties algotņos, pats sa­pratu, nemaz nevajadzēja, lai Liesma to izlasa… Es vienmēr baidījos, ka tu iestāsies algotņos, tas man rādījās ļaunākajos murgos… mans puisītis karā… kur visapkārt asinis… lai samaksātu manus rēķinus aptieķniekam…

Viņš bija atstājis Borstrilu pie kaimiņienes un par spīti klepum kopā ar Liesmu steidzies viņam pakaļ, pat nepaķēris līdzi ne ūdens blašķi, ne kādu gabaliņu maizes. Lai ātrāk nonāktu galā, viņi nebija gājuši pa ceļu, kas sekoja Dogonas līkumam, bet gan pa taisno lauzušies cauri krūmā­jiem un kazeņu audzēm. Daligaru viņi bija sasnieguši nepilnas dienas laikā, ērkšķu saplosītu ādu un gandrīz dabūjuši galu no izsalkuma un slāpēm, un neapšaubāmi ātrāk par Rankstrailu. Pilsētā viņi sameklēja algotņu vervēšanas vietu un gaidīja tur divas dienas, stāvēdami gan lietū, gan svelmējošā saulē, taču Rankstrails nerādījās. Tad tēvs nosprie­dis, ka tomēr ir kļūdījies. Varbūt viņa dēls nemaz nav gribējis stāties karaspēkā, bet palicis turpat rīsa laukos. Varbūt viņš medībās guvis kādu ievainojumu vai varbūt viņu notvēruši mežsargi. Satraukti viņi bija steigušies atpakaļ uz Varilu, atkal pa īsāko ceļu, atkal cauri krūmiem un ērkšķiem, mirstot no izsalkuma un slāpēm…

Pirmo reizi kopš mātes nāves Rankstrails juta, kā-acīs sakāpj asaras.

Viņi bija to meklējuši.

Pa galvu pa kaklu steigušies uz Daliganj un atkal atpakaļ.

Izmisuši.

Viņi bija mēģinājuši viņu apstādināt!

Viņš pats bija pavadījis ceļā trīs dienas, cerēdams, ka viņu panāks un apturēs, bet viņi bija aizsteigušies pa taisnāko taku, cerēdami, ka varēs viņu notvert. Un ceļā viņi bija samijušies.

Rankstrails priecājās, ka tēvam un māsai nebija izdevies viņu aptu­rēt. Bez viņa algotņa algas tēvs jau sen būtu miris. Bez viņa Lizentrailu bendes jau būtu saraustījuši gabalos, un arī laupītāji nebūtu iznīdēti.

Tas bija viņa liktenis. Taču prieks, ka tēvs un māsa steigušies viņam pakaļ, izmisuši un aizelsušies, bija milzīgs. Viņš lūdza, lai tēvs šo stāstu atkārto vēl un vēlreiz, un vēl vienu reizi.

Pēc tam stāstīja viņš pats: šo to piegudrodams klāt, šo to noklusēdams vai iekrāsodams maigākās krāsās, šo to atklādams tā, kā bija noticis īste­nībā. Borstrils raudzījās viņā ieplestām acīm, un īpašs mirdzums tajās parādījās, kad lielais brālis aprakstīja līdzenumus, kalnus, mežus un ūdenskritumus. Rankstrails bija lepns par šo skatienu: viņam patika Borstrils, šis nopietnais un mazliet biklais puika, kurš it visā līdzinājās sa­vam tēvam, — tā pati smalkā miesasbūve, tie paši gaišie mati. Viņi visi pamīšus stāstīja un klausījās līdz dziļai naktij, kad pavardā izdzisa uguns.

Rankstrails iekārtojās uz gulēšanu līdzās brālim. Viņš gandrīz neuzdro­šinājās aizvērt acis, baidīdamies, ka pa miegam var viņu neviļus iedunkāt vai saspiest, un arī tāpēc, ka bija neizsakāmi patīkami just, kā brālis elpo cieši blakus. Visu nakti ik pa brīdim viņš gluži kā prieka pilnu skaitāmpantu domās atkārtoja vārdus brālis, māsa, tēvs.

Beidzot viņu pieveica miegs, un jau atkal viņa prātā izritinājās mokošais un neskaidrais sapnis par vilka rīkli, bet rītausmā no sapnī redzētā bija palikušas tikai juceklīgas atmiņas.