Pēdējais orks

Divpadsmitā nodaļa

Rite atgriezās savos apartamentos, lai vēlreiz apskautu meitu. Doma, ka tūlīt vajadzēs sēsties seglos, šķita neizturama.

Kapteinis sekoja ķēniņienei, skaidrodams savu ieceri iziet no pilsē­tas divos pulkos: viņa vietnieks un jaunpienācēji jātu uz austrumu pusi, izlikdamies, ka vēlas sasniegt īsāko ceļu uz Varilu… Kapteiņa balss kļuva arvien neskaidrāka.

Rite sajuta asas sāpes vēderā. Uz mirkli sāpju dūriens laupīja viņai elpu, tad sāpes atkāpās un viņa atsāka elpot. Viņa bija nobālējusi, un Kap­teinis viņu satraukts uzlūkoja.

— Bērns! — viņš nočukstēja. — Pienācis laiks dzimt bērnam?

— Nē, vēl ne. Vēl ir par agru. Ja viņš piedzims tagad, tad būs pārāk mazs!

— Kundze, — mierīgi teica Rankstrails, — ejiet uz savām istabām. Es vadīšu karaspēku. Es izcīnīšu šo kauju jūsu vietā. Es uzvarēšu šai kaujā jūsu vietā. Es zvērēju cīnīties un mirt par jūsu vīru, tagad es to darīšu jūsu un jūsu bērnu labā. Tikai jūsu vīram es varu pateikties par manas pilsētas un tās ļaužu atbrīvošanu, un… jā… viņš atbrīvoja arī mani. Ja man būs jānocērt galva visiem orkiem no šejienes līdz Tumšajiem kal­niem, es to darīšu, ja tikai tā varēšu nodrošināt, ka jūsu bērns var mie­rīgi piedzimt. Bet tagad ejiet.

— Nē, — atbildēja Rite, — man jāvada karaspēks. Par mani, tikai un vienīgi par mani ir runāts pareģojumā…

— Pareģojumā? Kādā pareģojumā? A, es sapratu, pirms astoņiem ga­diem man par to stāstīja: sirs Ardvins jūs un jūsu vīru it kā esot redzējis sapnī vai kaut kā tamlīdzīgi. Ja viņš jūs nosapņojis, tātad jums ir uzti­cēts svarīgs uzdevums. Bet es jau nemaz nedomāju vadīt karu pret orkiem, kundze, es tikai gribu izlaupīt viņu pārtikas krājumus. Kaut arī neesmu pareģots nevienā pravietojumā, kaut arī manās dzīslās neplūst pagātnes varoņu asinis, bet neviens dziesminieks nemūžam nenolaistos tik zemu, lai apdziedātu manu karaspēku, es tomēr spēšu izlauzties līdz pārtikas krājumiem. Kundze, kopā ar jums vai bez jums, bet līdz pārti­kai mēs tiksim. Es cīnos, izmantojot to, kas man ir.

Rite palika bez elpas, taču šoreiz elpai aizrauties lika ne tikai jauns sāpju dūriens.

— Kāpēc jūs tā teicāt? Ka cīnāties, izmantojot to, kas jums ir?

Kapteinis paraustīja plecus.

— Nezinu, tas labi izklausās.

— Un jūs cīnāties, tikai lai uzvarētu?

— Kundze, — apjucis atbildēja Kapteinis, — domāju, ka tikai visno­žēlojamākais muļķis cīnītos, lai zaudētu. — Tā teicis, viņš pasmaidīja. — Neraizējieties, kundze, esiet mierīga. Es jūsu vietā sagrābšu orku pār­tikas krājumus.

Rankstrails pagriezās un devās prom, Rite pavadīja viņu ar skatienu, līdz tas sāka kāpt augšā pa stāvajām akmens kāpnēm, kas veda uz pilsē­tas aizsargmūriem. Iedūrās nākamais sāpju asmens.

— Kaptein! — Rite iesaucās, tikko atkal spēja ievilkt elpu. Rank­strails atskatījās. — Ņemiet manu zirgu! Vadiet kauju uz mana zirga! Ņemiet Enstrīlu!

Kapteinis pamāja. Viņš veltīja ķēniņienei vēl vienu skatienu, tad pagriezās un prom bija.

Ritei vajadzēja pieķerties pie sienas, lai nesabruktu sāpēs.

Kad pasaulē nāca Erbrova, viņai līdzās bija Joršs. Tas balstīja viņai muguru, turēja viņu apskautu. Un sāpes bija vieglas, tās bija kā rāmas jūras viļņi, kas kāpj tīrā liedagā. Sāpju viļņi atplūda un aizplūda, ļaujot atvilkt elpu un ieklausīties Jorša balsī, kas viņu aijāja un mierināja, bet tad vasaras nakts skaņām un jūras šalkšanai pievienojās jaundzimušās raudāšana. Jorša balsij vai varbūt viņa rokām piemita kas tāds, kas iz­gaisināja sāpes, padarīja tās vieglas un paciešamas.

Tagad itin nekas nespēja stāties pretī sāpju dūrieniem — bailes un skumjas tos padarīja vēl asākus.

Viņa bija viena pati.

Joršs bija nogalināts.

Viņas bērns gatavojās piedzimt pirms noliktā laika orku aplenktā pil­sētā, ko cilvēku pasaule pametusi likteņa varā un ko sargā vienīgi bars lupatlašu, kurus komandē sabiedrības atstumtais Tin Rites visvairāk ienīstā cilvēka meita.

Kaut kas pieskārās viņas rokai, kas joprojām bija sažņaugta ap Ardvina īsā zobena spalu. Tā bija Erbrova, viņas meitiņa, kam bija sava tēva acis un pēdējā pūķa vārds.

Meitene bija saņēmusi savās vēsajās plaukstiņās viņas sasvīdušos, lipīgos pirkstus. Droši vien šis pieskāriens Riti nomierināja, jo nākamie sāpju dūrieni šķita vieglāki.

Viņa atguva drosmi, elpa atkal kļuva spēcīga un ritmiska.

Rite pieliecās, apskāva meitu, tad raidīja viņu prom rotaļāties dārzā, bet pati patvērās savā istabā un apgūlās gultā, gaidot, līdz aizritēs atli­kušais laiks un bērns piedzims. Slāpes bija neizturamas, taču ūdens krūka bija tukša un Ritei nebija spēka nokāpt līdz apakšstāvam un to piepil­dīt. Pavisam netālu atskanēja soļi, kas lika satrūkties. Rite pieslējās sē­dus. Uz sliekšņa nostājās Parcija, viena no sievietēm, kam viņa bija izglābusi dēlu.

— Mana kundze, — tā sašutusi ierunājās, — kāpēc jūs nelikāt mani pasaukt? Kāpēc neatsūtījāt nevienu man pakaļ? Būtu taču pieticis pa­teikt pils namzinim… Bērnu nevar dzemdēt vienatnē… Es palīdzēšu.. Ziniet, tas ir mans darbs… Esmu bērnu saņēmēja… Labi, ka Kapteinis lika mani sameklēt… Zināt, tas, kurš izskatās pēc lāča…

Rite atvieglojumā uzelpoja. Kā vienmēr, visvienkāršākais risinā­jums — pasaukt kādu palīgā — viņai nebija ienācis prātā. Vajadzēja reizi par visām reizēm iegaumēt, ka mūžīgā paļaušanās tikai uz saviem spēkiem var kļūt par netikumu un nest nelaimi.

Vecmāte padzirdīja Riti ar kumelīšu uzlējumu, kurā bija izšķīdinātas pāris karotītes medus, un viņa tūdaļ atguva spēkus. Vai varbūt spēki atgriezās tāpēc, ka viņa vairs nebija gluži viena. Kumelītes un medus: ari to vajadzēja iegaumēt tiem laikiem, kad Erbrova laidīs pasaulē savu pirmdzimto. Un Rite ilgi rotaļājās ar šo mierinošo domu. Erbrova izaugs liela, un viņai būs bērns, bet Rite ar labiem padomiem un gādību palīdzēs tam nākt pasaulē. Viņa un Erbrova neies bojā Daligaras aplen­kumā. Un arī Daligara neies bojā.

Viņa izdzīvos. Starp viņu un orkiem ir Kapteinis.

No pagalma atskanēja klusas balsis: kāds rotaļājās ar viņas meitu. Kāda sieviete skaitīja pantiņu, un Erbrova smējās.

— Šis jums būs otrais, vai ne? — jautāja Parcija. —Jauka meitenīte jūsu vecākā, patiešām jauka… Šis dzimst mazliet pirms laika? Jāt uz zirga un kauties ar orkiem nav tas prātīgākais, ko var darīt grūta sieva… Bet mēs jums būsim mūžīgi pateicīgi, ka jūs to darījāt, kundze. Redzēsiet, ka dievi jums tagad atlīdzinās, dāvājot brīnišķīgu bērniņu. Noskaitiet kādu lūgšanu, kundze, lai noskaņotu viņus sev par labu…

Rite nekad nebija manījusi, ka dievi par cilvēku un jo sevišķi viņas gaitām izrādītu tik lielu interesi, ka tiem būtu vērts uzmākties ar konkrē­tiem lūgumiem, taču viņa paturēja šīs domas pie sevis un neko neteica.

— … Vīri aizbēga, un jācīnās sievietēm…

Acīmredzot Parcija uzskatīja, ka nemitīga sarunāšanās, pareizāk, ne­mitīgs monologs ir neatņemama viņas darba sastāvdaļa.

— Bet tagad vīrieši mums atkal ir… Kapteinis, tas jau izskatās pēc īsta lāča… Viņš taču tiks galā, vai ne? Arī bez jums… Taču jūs tagad ne­drīkstat raizēties… Arī manas māsas vīramāsai bērniņš piedzima pirms laika, bet ja jūs redzetu, kas par brašu puiku izaudzis… savu reizi ir pat labāk, ja bērns piedzimst mazliet agrāk, redzēsiet… arī manas kaimi­ņienes māsīcai un mana vīra brāļasievai… Tikai neraizējieties, viss būs labi… Kundze, arī ārpus pilsētas viss būs labi, vai ne? — viņa piepeši jau­tāja, un balsī ieskanējās nedrošība. — Kapteinis taču tiks galā arī bez jums, vai ne? Tas, kurš izskatās pēc īsta lāča… Runā, ka viņš nekad nezau­dējot. Viņš esot atbrīvojis arī Varilu, vai ne?

Malkodama kumelīšu tēju ar medu un sapņodama par tālu nākotni, Rite pavisam bija aizmirsusi kauju. Ja Rankstrailam neizdosies uzvarēt, tad viņas bērnam nemaz nav vērts piedzimt.

— Ko jūs darāt? Jūs nedrīkstat celties augšā… Jums jāguļ… tikai tā pasaulē nāk bērni… Mana kundze… ko jūs darāt? Jūs nedrīkstat!

Ritei atkal pietika spēks piecelties kājās, un viņa nevilcinājās to darīt. Turklāt, piecēlusies stāvus, viņa jutās labāk. Toreiz, kad dzima

Erbrova, Joršs bija apgalvojis, ka daba pati visu zinot vislabāk un nekas tajā nenotiekot bez jēgas, tāpēc tā poza, kurā Rite jūtoties visērtāk, ari esot vispareizākā un piemērotākā. Gulēt uz muguras viņa vairs nespēja: trūka spēka un elpas. Rite bija noplūdusi sviedriem. Vecmātes iebildumu pavadīta, viņa izgāja no pils, kur bija tikpat karsts, taču gaisu vismaz kustināja viegls vējiņš. Rite piegāja pie mūru robotajiem dzeguļiem.

Lejā, Daligaras līdzenumā, kūsāja kauja. Jau atkal Kapteinim Rankstrailam bija izdevies pārraut ienaidnieku līnijas, un Rite no augšas redzēja gan viņa trūcīgo kavalēriju, gan vēl jo dīvainākos kājniekus, bru­ņojušos zeltā mirdzošiem, seniem zobeniem. Vilks šaudījās starp orku rindām, tracinādams to zirgus.

Papildspēki, ko negribēdams bija atsūtījis Valdītājs un Tiesnesis, bija pats uzbrukuma kodols, un Rite sprieda, ka varbūt patiešām ar šiem spē­kiem pietiks. Kapteinim bija taisnība. Varbūt viņiem izdosies. Dogonas upes līkumus slēpa niedrāji, kāds no tālākajiem raidīja gaisā dūmu mutuļus. Kapteinim jau bija izdevies atrast tiltu un to iznīcināt. Tas nozīmēja, ka upes ziemeļu krasts atkal piederēs tikai cilvēkiem.

— Dižākais Daligaras karavadonis kopš Ardvina laikiem, — nomur­mināja Parcija. — Neapšaubāmi visdižākais. Viņš cīnās, izmantojot to, kas viņam ir, un tikai lai uzvarētu. Viņam izdosies.

Parcija to neteica, tikai lai mierinātu sevi vai uzmundrinātu dzem­dētāju. Viņa patiešām bija noticējusi, ka uzvara ir iespējama.

Kapteinim izdosies.

Rankstrails pa upes krastu virzījās uz ienaidnieka pārtikas noliktavu pusi, kas bija palikušas gandrīz neaizsargātas. Viņš ar saviem vīriem jāja pa iegarenu klajumu, kas stiepās starp Dogonu un zemu, akmeņainu pauguru, kas bija noaudzis mirtēm un pundurpriedēm. Piepeši Rite ievē­roja, ka no krūmāja, kas sedz pauguru, cits pēc cita spārnos paceļas fa­zāni un irbes.

— Tur! Putni! — iekliedzās ķēniņiene. — Irbes! Fazāns! Rankstrails no lejas tos neredz!

— Mana kundze! — vecmāte centās viņu nomierināt. — Šis nav īstais brīdis, kad domāt par medībām.

Rites kliedziens bija piesaistījis Austras uzmanību.

Viņa ieradās skriešiem, ģērbusies melni sudrabotajā strēlnieces tērpā, tikai šoreiz no tā nerēgojās gaišā krekla apkakle. Austras mati arī tagad bija rūpīgi saņemti kopā zem sīkām pērlītēm rotāta tīkliņa. Un pat šai brīdī Rite pārslidināja plaukstu pār savu sviedriem noplūdušo seju un no visas sirds ienīda Tiesneša daiļo meitiņu.

— Ko jūs te darāt? — viņa noprasīja.

— Sargāju jūs un pilsētu, kā man piekodināja Kapteinis Rankstrails. Vai tad tā nav jūsu pavēle?

— Tā nav mana pavēle, — teica Rite, — lai gan es atzīstu, ka tas ir prātīgs rīkojums. Patiešām būtu tikai prātīgi atstāt kādu sargāt pilsētu, taču mēs diemžēl tādu greznību nevaram atļauties. Kapteinim ir vaja­dzīgi visi mūsu spēki. Skatieties, no krūmāja uz pakalna spārnos ceļas putni. Kāda orku vienība rāpus lien cauri krūmiem, lai uzbruktu Kap­teinim no augšas.

Austra nobālēja.

— Es jau skrienu. Mēģināšu tikt līdz viņam pirmā.

— Jā, skrieniet. Ja viņi Rankstrailu nepārsteigs negaidīti, viņš pats spēs tikt ar tiem galā. Atstājiet uz mūriem strēlniekus, taču visus āviniekus ņemiet sev līdzi, izejiet pa dienvidu vārtiem un virzieties cauri niedrājiem. No turienes jūs tiksiet līdz tam ozolu mežam un varēsiet uzbrukt no stāvākās vietas. Jūs sargās koki, un jūs atrādīsieties augstāk par orkiem.

Rite aprāvās, jo elpu aizžņaudza nākamais sāpju vilnis. Tikai tad, kad Austra jau bija izgājusi no pilsētas, Rite ļāva sevi vest atpakaļ uz guļamkambari. Kādas istabas kaktā sēdēja Erbrova ar savu vilcēnu klēpī, par spīti visam troksnim un juceklim meitene bija gluži mierīga. Kad māte gāja viņai garām un viegli noglāstīja, meitenes sejā bikli atplauka jautrs smaids, un tad viņa parādīja savādu zīmi: savilkusi paceltu rociņu dūrē, viņa vidējo un rādītājpirkstu atstāja taisnus un paslietus,

Rite nomierinājās. Viss būs labi.