Pēdējais orks

Divdesmit pirmā nodaļa

Ideja bija pavisam vienkārša: vajadzēja panākt, lai kavalērija dzenas viņam pakaļ, un aizvadīt to līdz īstajai vietai, taču vajadzēja arī zirgiem ļaut atpūsties, lai brīdī, kad algotņi būs pamanījuši Varilas aplenkumu, tie vēl spētu apgriezties un aizbēgt.

Pilsētu atbrīvot bija neiespējami, neiedomājami. Joršs varēja vienīgi aizvadīt līdz Varilai algotņus un to Kapteini, lai tie beidzot nospļautos par Tiesneša pavēlēm un sāktu gatavoties cīņai ar orkiem.

Pazust un atkal parādīties nebija pārāk grūti, taču nebija arī pārāk viegli. Cilvēku maņas — sevišķi dzirde un oža — nebija tik attīstītas kā viņam, tomēr vajadzēja piesargāties no Kapteiņa, kurš bija apveltīts ar dīvainu spēju samanīt neredzamo un uzminēt kustību īsu mirkli pirms tā sākusies, —Joršs vēl nebija atradis piemērotu vārdu šo īpatnību ap­zīmēšanai.

Dogonas ielejā, kamēr Kapteiņa vīri atpūtināja zirgus, pazaudējuši viņu no acīm jau otro reizi, Joršs sameklēja Melilotu un Pallādiju, kas viņu gaidīja norunātajā vietā — nelielā ciedru audzē. Abi bija satraukti un, drīzāk gribēdami nomierinātu paši sevi, nevis pārliecināt Joršu par to, cik varonīgs ir vienīgais aizstāvis, uz kuru vēl var paļauties Cilvēku pa­saule, ņēmās uzskaitīt Kapteiņa nopelnus.

— Viņš dienvidu novadus atbrīvoja no sirotājiem.

— Viņš ļaudīm atkal sagādāja govis.

— Viņu neviens nekad nav sakāvis.

— Viņš nogalināja pūķi.

— Viņš desmit gadus turējās pretī orkiem.

Viņš nogalināja pūķi?

— Viņš nogalināja pūķi? — atkārtoja Joršs.

Abi pievērsa viņam izbiedētus skatienus: neviļus bija pasprukuši ne­pareizie vārdi.

Joršs juta, kā pār muguru pārskrien ledains aukstums.

Kapteinis bija Erbrova slepkava, Kapteinis bija nogalinājis viņa brāli pūķi, būtni, kura vārdu tagad nesa Jorša meita. Viņš vadīja sev līdzi no­ziedznieku. Vai tiešām Erbrova slepkava bija pēdējais cilvēcības balsts un paraugs? Tad nu patiešām cilvēce ir zemu kritusi. Ja cilvēces glābiņš ir atkarīgs no tā, vai Joršs noslēgs savienību ar Erbrova slepkavu, tad la­bāk lai visu noposta orki…

Šai brīdī Melilots neveikli pakāpās sāņus un zem viņa kājām nokrak­šķēja zars. Kapteinis to saklausīja. Algotņu vadonis nebija tik ausīgs kā elfs, tomēr viņa dzirde, šķiet, bija nesalīdzināmi asāka, nekā cilvēkiem parasts.

Joršam neatlika nekas cits kā pamest abus neveiklos nejēgas paslē­pušos ēnā, atkal sēsties zirgam mugurā un jāt vienīgajā iespējamajā vir­zienā — uz Varilas klajieni. Kuru katru brīdi Dogonas ieleja beigsies, un uz pakalna starp rīsa laukiem atklāsies pilsēta.

Tikai tagad Joršam ienāca prātā, ka viņam aiz muguras būs Erbrova slepkavas kavalērija, bet priekšā — orku karaspēks. Jūsmībā viņš bija aiz­mirsis kādu sīku, taču būtisku detaļu: paša glābiņu. Arī stāstā par pēdējo dižo elfu karotāju Nerstrinkailii'nekas par šo jautājumu nebija teikts. Kas zina, kā viņš pats beigās izglābās?

Piepeši Dogonas ieleja beidzās. Debesis strauji izpletās, un zvaigznes acumirklī iezibējās līdz pašam apvārsnim. Skatieniem atklājās līdzenums ar rīsa laukiem: Varila liesmoja ugunīs. Pilsēta mocījās agonijā. Tās ugunsgrēki atspīdēja ūdeņos.

Joršs sajuta, kā sejai un matiem pieskaras vējš.

Pilsēta dega, liesmu atspulgi ņirbinājās rīsa lauku ūdeņos kopā ar zvaig­znēm un jātnieku iztraucēto gārņu balto spārnu atspīdumiem. Kuru katru brīdi orki viņus pamanīs, un tad ieskanēsies to kara taures. Joršs nodo­māja, ka vajadzētu apstāties, taču šī doma ātri aizlidoja prom, aizmirsās, neatstājusi nekādas pēdas. Pilsēta dega, un pēdējā, visdižākā un visva­renākā elfu cilts karotāja dvēselē atspoguļojās sāpes, ko juta visi tie, kas gaidīja nāvi vai bija to redzējuši savu tuvinieku acīs.

Joršs šīs sāpes sajuta skaidri un skaudri. Varilu viņš redzēja pirmoreiz mūžā, taču šķita, ka ugunsgrēku liesmas dedzina viņa paša ādu. Viņa prātu piepildīja ikviena pilsētas iedzīvotāja bailes un ciešanas, bet tur bija arī mīlestība uz dzīvajiem un mirušajiem un cerība, jo tā cilvēkos neiznīkst nekad, arī tad, kad viss ir zaudēts. Viņš atminējās visu bērnu vārdus, ko bija minējuši divi nelaimīgie tēvi, kas bija atnākuši saukt viņu palīgā, un Joršs apjēdza, ka vairs nevienu pašu brīdi nespēs šos bērnus atstāt bez palīdzības.

Viņa zirgs auļoja uz aplenktās pilsētas pusi. Aiz muguras sekoja kara­spēks. Niecīgs, noskrandis, slikti apbruņots, tomēr karaspēks.

Jorša žēlums pārvērtās dusmās. Viņš raudzījās uz degošo pilsētu, uz ugunsgrēkiem, kas atspīdēja rīsa lauku ūdeņos, un zināja, ka neparko ne­apstāsies.

Šai mirklī viņš sajuta vīrus, kas sekoja viņam pa pēdām. Viņš sajuta to dusmas. Sajuta viņu naidu. Sajuta, kā paša un kareivju prāts sakūst vienā veselumā.

Beidzot Joršs saprata, kā bija rīkojies Nerstrinkails, pēdējais karotājs: viņš bija vadījis vajātāju karaspēku kā karavadonis, bija vadījis to uz uz­varu kā savu armiju.

Joršs jāja vējā. Vīri auļoja viņam nopakaļ. Viņu spēks saplūda vienā veselumā.

Vajātais bija pārtapis par vadoni. Vajātāji bija pārvērtušies sekotā­jos. Šķita, zeme un ūdens paši skrien zem zirgu pakaviem. Orku aplen­ktās pilsētas liesmas plandījās arvien tuvāk, varbūt cīņas tur vēl nebija aprimušas. Ārējais loks bija viens vienīgs uguns sārts, un tā lielās arkas melnas izcēlās pret liesmu spozmi, taču Varilas vidusdaļa vēl nebija kri­tusi, un tās zeltainie un baltie karogi netīri plandījās kvēpu pilnajā gaisā. Kad noplaks liesmas Ārējā un Vidējā lokā, reiz šķietami neieņemamie, no dzelzs un akmeņozola darinātie pilsētas vārti, izturīgi kā ieeja pašā peklē, būs pārvērtušies pelnos. Tad Citadele krāsmatu vidū stāvēs kā jēru pilna kūts, ko aplencis bars vilku.

Vairāk nekā puse Daligaras kareivju bija dzimuši Ārējā lokā — to vecāki bija bēgļi no visām naidnieku apskramstītajām Zināmo zemju robežām, no nomalēm, kur gods bija zudis un cilvēki glābiņu varēja rast tikai bēgot. Viņi bija algotņi, kurus kopā saturēja nepieciešamība no­pelnīt iztiku un absolūta uzticība savam Kapteinim. Tās, kas liesmoja ugunīs uz pakalna, bija viņu mājas. Tur mira viņu tuvinieki. Viņu dusmas pārtapa drosmē, bet drosme kļuva par vīrišķību. Viņu zeme tika pazemota, bet pazemojums modināja varonību. Jādami pāri Varilas klajienei, Rank­straila algotņi kļuva par neuzvaramu karaspēku. Pēdējais un visdiženā­kais no elfiem spēja padarīt to neievainojamu, novirzot sānis bultas un metamos šķēpus. Ja ne viņi, kurš tad? Ja ne šonakt, kad tad? Viņi trau­cās cīnīties ar nesalīdzināmi spēcīgāku armiju, taču neviens no Rank­straila vīriem nedomāja, ka varētu apstāties un glābt paša dzīvību.

Jādams sava jauniegūtā karaspēka priekšgalā, Joršs atcerējās, ka reiz arī elfi bijuši karavadoņu un karotāju tauta.

Senajos laikos, kad tie vēl nebija ieslodzīti aiz mūriem un žogiem, mērdēti badā, pazemoti, sakauti un izsmieti, elfi bija braši turējušies pretī gan orkiem, gan troļļu karapūļiem. Tie bija pratuši uzveikt pat pekles izvemtos dēmonus, kas nīcināja Cilvēku zemi.

Viņš bija elfs. Viss, kas bija ap viņu, iekļuva viņā iekšā. Un arī tas, kas bija viņa prātā, spēja ietekmēt ārpasauli.

Satiekot cilvēkus, to nicinājums vai ciešanas ieplūda viņa dvēselē un laupīja tai krāsas. Tas vienlaikus bija viņa spēks un viņa vājums: no vienas puses, viņu nospieda citu izjustais nicinājums, to bailes viņu ievai­noja, taču, no otras, viņš savu drosmi spēja iesvelt citu dvēselēs, padarot to neizmērojami lielu. Arī šobrīd, kamēr Joršs zirga mugurā auļoja vi­siem pa priekšu, viņa spēks atbalsojās vīru sirdīs, viņš tos aizdedza tāpat, kā sīka liesmiņa, sausa vasaras vēja atbalstīta, spēj vienā mirklī pārņemt plašu niedrāju.

Viņš, pēdējais no elfiem, visvarenākais, auļoja karaspēka priekšgalā, un viņa ticība daudzkāršojās, sastapdama kavalēristu ticību, līdzīgi kā gaismas stars daudzkāršojas, atstarodamies spoguļu spoguļos. Joršs zināja, ka pārējie jūt viņa elpu, tāpat arī viņš juta, kā elpo ikviens no kareiv­jiem. Joršs zināja, ka pārējie jūt sitamies viņa sirdi, tāpat arī viņš juta, kā sitas ikviena kareivja sirds. Vējš glaudīja zirgiem skaustus, tas nesa šos pieskārienus no viena pie otra, vējš nesa sev līdzi strāvu, nesa līdzi liesmu, kas kausēja kopā visu prātus un spēkus. Jorša zirga Enstrīla prāts tapa vienots ar pārējo jātnieku zirgiem. To pakavi šķieda dubļus, trau­coties uz Varilu, to krēpes plandīja kā kaujas karogi.

Joršs izvilka savu zobenu, un tas iemirdzējās. Tā bija noticis jau agrāk. Gan viņa zobens, gan kronis, ko, vadot bēgļus Arstridas aizā, galvā bija uzlikusi Rite, uztvēra gaismu un atdeva to daudz spēcīgāku, daudz spo­žāku, lai tumsā izklīdušie cīnītāji spētu atrast ceļu un atgūt ticību. Šis zobens un kronis bija radīti, lai no jauna iesveltu drosmi un cerību tiem, kas tās pazaudējuši.

Nu vairs nekas nespētu apturēt Joršu un viņa anniju, atstumto un skrandaiņu pulku, kas bija pārvērties par neuzvaramu karaspēku. Vari­lai vēl bija jāizcieš pēdējās sāpes, pēdējās šausmas, bet drīz tām pienāks gals, jo pilsētai neapturami tuvojās Daligaras vieglā kavalērija. Joršs at­skatījās: Rankstrails, Kapteinis, turējās tikai dažus soļus viņam aiz mugu­ras. Nedaudz iepakaļ, Kapteinim pie labā sāna sekoja viņa tuvākais palīgs. Viņu prāti, viņu sirdis bija viens vesels.

Kuru katru brīdi orku sargkareivji sadzirdēs zirgu soļus uz dambjiem, sadzirdēs saceltos ūdens šļakstus un izziņos trauksmi. Tad jau labāk par savu ierašanos pavēstīt pašiem. Joršs ar domu spēku pielaida uguni kar­stuma izkaltētajai zālei uz dambjiem, kas ieskāva rīsa laukus: pār uzbē­rumiem aizskrēja garas un smalkas uguns svēdras, kas atspīdēja ūdeņos. Šīs gaismas līnijas vadīja viņa karaspēku uz aplenkto pilsētu un ļāva skaidrāk saredzēt aizsargbūves, ko ienaidnieki bija uzslējuši, lai pasar­gātos no maz ticamā daligariešu uzbrukuma.

Milzīgs mēness izlīda no mākoņu aizsega un apgaismoja klajieni. Jāt­nieku iztraucēti, gaisā pacēlās simtiem gārņu, kam bija laimējies neno­nākt uz orku iesmiem, — tie lēni cilāja baltos spārnus, kas vizēja mēness staros. Zirgu pakavi uz katra soļa saskārās ar tikpat strauji zibošajiem atspulgiem ūdenī, uz visām pusēm šķaidot lāses un šļakatas, kas dzirk­stīja uguns zeltā un mēnesnīcas saltajā sudrabā. Cilvēku cilts karaspēks steidza atkarot tai pēc tiesas un taisnības piederošo pasauli.

Liesmu svēdru trīsuļojošajā gaismā tapa redzami stāvus zemē sadzītu pāļu žogi, kuru augšmalas vēl robotākas un asākas padarīja tiem pie­stiprinātie nolauztie šķēpi un salūzušās bultas, — augstās sētas izcēlās pret tumšajām debesīm un zvaigznēm. Pat Joršs ar savām modrajām elfa acīm iepriekš nebija saskatījis nocirstās galvas, kas bija saspraustas uz smaila­jiem žoga pīķiem, — viņš bija tikai samanījis neskaidru un izplūdušu sāpju auru, ko nebija spējis nošķirt no sāpēm, ko izstaroja agonizējošā pilsēta. Pat viņš iepriekš nebija saredzējis pēdējā kliedzienā sašķiebtās mutes, asinīm pieķepušos matus, kas plīvoja vasaras sākuma nakts vējā.

Tagad viņš ieraudzīja, un līdz ar viņu to ieraudzīja viss karaspēks. Joršs sajuta jaunu šausmu un sāpju vilni. Daudzi starp nogalinātajiem bija pazinuši savu tēvu vai brāļus. Daži te pazina savus dēlus.

Tiem, kuri bija sarūpējuši šo baismo ainu, gribēdami atbaidīt iespē­jamos Varilas atbalstītājus, nebija ne jausmas, kas ir cilvēku dusmas, cik lielas tās var izaugt un par ko pārvērsties.

Joršs savas armijas jātnieku sāpes sajuta kā uguns zobenu, kas caur­urba viņu nežēlīgi skaudri, bet tad ciešanas pārtapa niknumā, un nik­nums plūda no algotņa pie algotņa, pieņemoties spēkā. Valdītājs un Tiesnesis algotņiem bija aizliedzis izmantot kara taures un ragus, pa­sludinot tos par bezjēdzīgām greznumlietām, tāpēc tagad nakti pāršķēla nevis tauru skaņas, bet gan kavalēristu balsis.

— Tagad! — iekliedzās Rankstrails.

— Tagad!… Tagad!… Tagad! — armija vienā balsī atsaucās.

Kliedziens izskanēja tumsā varens un mežonīgs kā plēsīga zvēra rē­ciens, tas pārskanēja visu klajieni, pārkāpa pāri liesmām un dūmiem, atbalsojās viņpus ugunsgrēkiem.

— Tagad!

Aplenktajā pilsētā atsaucās taures. Melilots un Pallādijs bija stāstī­juši, kādi signāli ir raksturīgi katram no pilsētas lokiem. Joršs ieklau­sījās, taču nesadzirdēja ne garās un spalgās Vidējā loka ragu skaņas, ne tikpat spalgos, taču īsos un straujos Ārējā loka taum pūtienus — ska­nēja tikai zemie un garie Citadeles signāli: vienīgi šī pilsētas daļa vēl nebija kritusi un turpināja pretoties.

Pāļu žogi bija celti pavirši un lielā steigā: orku karavadoņi šīs būves droši vien uzskatījuši par tīru formalitāti, būdami absolūti pārliecināti, ka neviena armija, itin neviens kareivju pulks nemūžam neuzradīsies no pilsētas, kas iesaukta par Dzeloņcūku, lai palīdzētu par Gārni sauk­tajai pilsētai, kuru jau visdrīzākajā laikā orkiem izdosies vienā mierā un bez jebkādiem traucēkļiem izdeldēt no zemes virsas.

Jorša acis ātri sameklēja vietas, kur spraugas starp pīķiem un mie­tiem bija pietiekami platas vai kur asās smailes nestiepās tik augstu kā cituviet. Kaut arī pamatu pamatos smaguma spēks nebija pārvarams, uz īsu brīdi tam tomēr varēja turēties pretī. Enstrīls lēca pirmais. Joršs tam palīdzēja un vadīja lēcienu. Tūdaļ sekoja arī pārējie zirgi, un Jorša prāts tos visus atbalstīja, stiprināja un vadīja. Šīs pārmērīgās pūles teju lau­pīja visus spēkus, taču nogurums tūdaļ pagaisa, to izšķīdināja gan ap­lenktās pilsētas tauru skaņas, gan drosme, niknums un ticība, ko juta Joršs un visa viņa armija. \

Nākamajā mirklī viņiem pretī nostājās apstulbušu orku pulks. To komandieris bija milzīga auguma. Joršs no grāmatās lasītajām gudrībām izsecināja, kas šis varētu būt viens no Uguns kalnu orkiem, kas mājo vistālākajā izzinātās pasaules austrumu nostūrī. Spalvainu kumšķu un ilkņu rotāto seju daļēji aizsedza no ādas gabaliem un sarūsējušiem dzelzs gabaliem darināta ķivere, kuras priekšdaļa nepārprotami atveidoja vilka purnu, — piederību Uguns kalnu iemītniekiem apliecināja arī pusapaļais vairogs ar asām dzelzs smailēm, kas līdzinājās zvēra nagiem.

Joršs orku nogalināja ar vienu zobena cirtienu.

Nāves sāpes viņu pašu ievainoja gluži kā bulta: to, kā zobena asmens iegriežas ienaidnieka miesā, viņš juta tik skaidri, it kā cirtienu būtu saņēmis pats; viņš juta, kā stājas sirds, kā elpa noslīkst asinīs, dzirdēja, kā gurguļo gaiss, skanot pēdējiem gārdzieniem. Viņam pāri brāzās atmi­ņas par nogalinātajiem, kuru nocirstās galvas tika spraustas uz mietiem, atmiņas par neķītrajiem smiekliem, kas bija pavadījuši ļaunākos slak­tiņus, atmiņas par baudu, ko sagādāja apziņa par savu spēku un vara pār bezpalīdzīgajiem upuriem. Joršs sajuta arī prieku, ko nokautajam orkam bija sagādājusi soļošana vienā ritmā ar pārējiem, jo šādā kopīgā kustībā un tikai šādā kopīgā kustībā bija iespējams noslāpēt un aizmirst apjēgu par paša niecīgumu. Joršs sajuta arī nogalētā atmiņas par vasaras vēja smaržu. Vēl prātam kā straujas dubļainu ūdeņu tērces cauri izskrēja senākas atmiņu ainas: vienmēr noskaitusies māte, rupja, kauslīga, sakumpusi, tā meklē ko ēdamu, bet tai visapkārt ņudz vesels bars norau­dājušos un izmisušu sīkaļu; un Joršs saprata, ka ikvienam, kurš pārtop par orku, bērnība nozīmē dubļus un badu, — orki bija nemīlētie bērni, kas radīti vienīgi tāpēc, lai tos varētu izmantot kā rungas un akmeņus, ko triekt pret pārtikušāko, izlaupāmo pasauli.

Arī orki bija domājošas būtnes.

Spalvu kumšķi, ādu gabali un ilkņi bija tikai kara maska, kas aizsedza patieso seju. Orki nebija pekles izvemti izdzimteņi, tie bija personas — cilvēkiem, elfiem vai rūķiem līdzīgas saprātīgas būtnes. Tiem bija atmi­ņas. Tie izjuta sāpes. Tikko piedzimuši, tie bija raudājuši tikpat izmisīgi kā ikviens jaundzimušais. Tie visi bija iznēsāti siltā mātes klēpi.

Joršs pievaldīja savu zirgu.

Viņš vairs nekādi nespētu raidīt vēl vienu zobena cirtienu.

Viņa karavadoņa karjera bija galā.

Rankstrails viņu apsteidza. Viltotais vajātā un vajātāja stāvoklis bija izjaukts. Kapteinis steidzās atbrīvot savu pilsētu. Viņa zobens nogalēja ikvienu, kas trāpījās viņam ceļā.

Joršs saprata, kāpēc elfu cilts tikai tālā senatnē bija varējusi lepoties ar karavadoņiem, kas uz uzvaru ved arī citas tautas: elfu barbariskuma un nežēlības līmenis bija nokrities tik zemu, ka tie vairs nespēja karot, un drīz izrādījās, ka tas ir par zemu, arī lai vienkārši izdzīvotu. Elfus bija pazudinājusi spēja izjust svešas sāpes. Elfiem būtu vajadzējis apturēt or­kus, taču viņiem tas vairs nebija pa spēkam, un cilvēki tāpēc sāka viņus ienīst. Cilvēku cilts bija pārpratuši un pārvērtējusi elfu spējas, nebija apjēguši to vārīgumu un nosprieda, ka tie ir atbildīgi par visu ļauno, kas piemeklējis pasauli. Elfi būtu varējuši cīnīties pret dēmoniem, taču pret orkiem cīnīties nespēja, un vēl jo neiespējamāka bija karošana ar cilvēkiem: ikvienu uzvaru neizturamu un nevēlamu padarīja sakauto sāpes. Jebkas bija labāks par šīm ciešanām. Labāk mirt. Labāk pakļau­ties un ļaut sevi aizdzrt trimdā vai ieslodzīt. Labāk redzēt, kā paša miesu izdeldē bads, izsūc ērces un saēd naids.

Tāpat kā ugunsgrēks turpina nevaldāmi liesmot arī pēc tam, kad lies­miņa, kas to izraisījusi, jau ir nodzēsta, tā arī cilvēku cilts armija, algotņi, nedz apstājās, nedz nodrebēja, kad sāpes nogruva pār Jorša sirdi.

Joršs turējās nedaudz aiz Rankstraila, kurš citu pēc cita iznīcināja orku aizsargposteņus, bet pats nezaudēja nevienu vīni. Neviena orka arbaleta bulta nesasniedza mērķi, jo Joršs savus atlikušos spēkus.izmantoja, lai mai­nītu to lidojuma virzienu, — prāts smeldza no šīm pārmērīgajām pūlēm. Kapteinis tostarp ugunsgrēku liesmu un mēness gaismā pat dažās sekundēs spēja saskatīt ikkatra šķēršļa vājāko vietu, kas visvieglāk padevās triecienam.

Rankstrails pacēla un pastiepa sāņus labo roku — Lizentrails acumir­klī saprata šo zīmi un kopā ar daļu vīru nogriezās sāņus, steidzoties uz kokiem apaugušā pakalna ziemeļiem, lai apmestu pilsētai līkumu un varētu uzbrukt orku flangam, kamēr Kapteinis un karaspēka lielākā daļa dosies frontālā uzbrukumā.

Pēc laiciņa Kapteinis paplēta abas rokas sāņus, un viņa vīri pašķīrās, sadalīdamies divos lielos pulkos. Pašā vidū palika vien Joršs un Kaptei­nis, kurš metās cīņā ar orku otro aizsardzības loku, — šķita, satracināts lauva uzbrucis suņu varzai. Labajā rokā viņam bija zobens, bet kreisajā — helebarde, ko viņš bija paķēris tepat no orku barikādēm, — Kapteinis bija nokāpis no zirga un viens pats spēja spēkoties ar duci orku, piesais­tot visu uzmanību, kamēr viņa vīri kapāja ienaidniekus no sāniem. Pie­peši orki atklāja, ka tiem uzbrūk no visām pusēm. Skaita ziņā viņi bija nesalīdzināmi pārāki, taču pirmo reizi, kopš bija atsācies karš ar cilvēku cilti, viņu pašpārliecinātība un drošprātība sagrīļojās. Viņu drosme sadrupa, līdzīgi kā sīkās lauskās sašķīst uz akmeņiem nomests stikls, kā pasprūk uz visām pusēm sīku putnu pulks, kad augstāk debesīs pama­nīts vanags. Blakus Kapteinim bija uzradies viņa vilks — tas neizska­tījās mazāk draudīgi par pašu Kapteini un iedvesa orkiem šausmas. Pie vainas nebija tikai bailes no zvēra ilkņiem: leģenda vēstīja, ka arī siru Ardvinu kaujās pavadījis vilks. Nebija no svara, vai šis stāsts ir patiess vai izdomāts, — galvenais, ka orkiem tas bija labi zināms. Plēsoņa, kas cīnījās līdzās Kapteinim, padarīja to savādi līdzīgu orku senajam un vis­nāvīgākajam ienaidniekam.

— Tagad! — no jauna iesaucās vīri no cilvēku cilts.

Tas bija varens rēciens. Orki sāka atkāpties, bet vietumis atkāpša­nās pārvērtās bēgšanā — karotāji izjauca stingrās rindas un cienīgi ne­turējās pretī algotņu cirtieniem. Rankstrails savu zobenu bija salauzis jau pašā kaujas sākumā un nu bija satvēris raupju un slepkavīgu ieroci, ko iepriekš bija vēzējis viens no ienaidnieka nodaļu komandieriem. Asmens bija milzīgs, vairāk nekā trīs pēdu garš, un tas bija tik plats, ka tā gals pats pārvērtās par šķērsi un sargāja karotāja roku. Liels bars orku drudžaini darbojās ap divām ciklopisku apmēru katapultām, kas bija izmantotas, lai aizdedzinātu abus pilsētas ārējos lokus, raidot uz tiem ar eļļu piesūcinātu liesmojošu žagaru saišķus. Kamēr daļa orku, cīnīdamies krietni paretinātās un izjauktās rindās, vēl pūlējās aizkavēt cilvēku kavalēriju, pārējie tērēja pēdējos spēkus un laiku, lai pavērstu katapultas pretējā virzienā un tās kļūtu izmantojamas pret Rankstrailu. Kad liesmu metamās ierīces beidzot bija apgrieztas un Rankstrails ar saviem vīriem bija nonācis pietiekami tuvu, lai tos varētu sasniegt aizdedzinātie žagaru saišķi, piepeši uzradās jātnieku pulks, kurš bija apmetis pakalnam līkumu, un tagad uzbruka orkiem no labajiem sāniem, kas bija palikuši pilnīgi neaizsargāti. Algotņi slaktēja orkus bez žēlastības. Bet Kapteinis ar mil­zīgo, smago zobenu nocirta galvu teju katram, kas nostājās viņam priekšā.

Kaut arī Joršs pats vairs zobenu necilāja, viņš sajuta ikvienu Kapteiņa ieroča cirtienu. Brīdis, kad galva atdalījās no kakla, kad asmens pār­šķēla skriemeļus un muguras smadzenes, kļuva par cilvēcības jēdziena no­liegumu. Šis brīdis noliedza pašu dzīves jēdzienu. Noripojusi no pleciem, galva īsu mirkli vēl bija dzīva, un, lai arī cik nešķīstas būtu bijušas tās do­mātās domas, sāpes bija neizturamas — tās pārkāpa taisnīguma robežas.

Joršs tikai sekoja Rankstrailam. Cilvēku armija atkal bija sapulcēju­sies vienkopus un gatavojās izšķirošajam triecienam.

Kad līdz pilsētas ārējiem mūriem bija atlicis aptuveni simts pēdu, viņi šķērsoja ienaidnieka nometni, kas bija ierīkota mandeļu dārzā, — zemi tur sedza sārtu ziedlapiņu paklājs. Lielākā daļa koku bija nocirsti, lai gādātu malku ugunskuriem, lai būvētu nožogojumus, naglotu kāp­nes, krautu sārtus. Atlikušajos mandeļkokos karājās pakārtie. Daži bija pavisam jauni, gandrīz bērni. Nometnes vidū bija sakrauta augsta un gara malkas un žagaru grēda, tajā bija iestiprināti resni stabi, bet pie tiem ar važām pieslēgti asinīm un dubļiem nošķīduši cilvēki. Žagaru grēda bija piesūcināta ar eļļu, un tās smarža bija spēcīgāka par ķermeņu smakām. Daži orki stāvēja uz grēdas, brīdinoši turēdami rokās aizdegtas lāpas.

Rankstrails apstājās. Apstājās arī viņa karaspēks, atskanēja lāsti, la­mas, žvadzēja bruņas un ieroči, jo zirgi slējās pakaļkājās un grūdās cits citam virsū.

Orki sajūsmā ierēcās, tie triumfējoši auroja.

Viens no viņiem, sevišķi liela auguma, ar vilka ilkņiem uz vairoga, pamāja ar roku uz Rankstraila pusi un izsmējīgi iesaucās:

— Tu vairāk nekliegt "tagad". Tu vairāk neko nekliegt. Tu klusēt. Tu nākt šurpu, vai es viņus sadedzināt.

Iesmējās arī pārējie orki.

Rankstrails pacēla labo roku, lai apstādinātu savus vīrus. Ar strupu uz­saucienu viņš apturēja arī savu vilku, tad cieši paraudzījās uz tikko runājušo orku, uzlūkoja savažotos gūstekņus uz sārta un vēlreiz paskatījās uz orku.

Nenolaizdams skatienu, viņš nokāpa no sava klepera.

— Kaptein, tas ir veltīgi! Tas ir muļķīgs gājiens!"-— iesaucās viens no viņa kareivjiem, neliela auguma vīrs ar bizēs sapītiem matiem, kura rokām trūka vairāku pirkstu. — Sakapājuši tevi gabalos, viņi tos tik un tā sadedzinās! Nedari tā!

— Nevaru. Trešais no labās puses ir mans brālis, bet meitene līgavas kleitā ir mana māsa, — atbildēja Rankstrails. — Man pirms nāves gan gribētos uzzināt, kā mana māsa ir tikusi uz šī sārta un kāpēc, sasodīts, viņa tā saģērbusies, bet laikam nāksies palikt neziņā. Bet es tā darītu arī tad, ja tur nebūtu manu radinieku. Tur ir sievietes un bērni. Palieciet mierā!

Kapteinis nometa zemē zobenu, atsprādzēja siksnas, kas saturēja uz pleciem viņa krūšu bruņas, un visbeidzot noņēma no galvas bruņucepuri. Viņš palika stāvam nekustīgs, neapbruņots un neaizsargāts un raudzījās uz orkiem, kas stāvēja uz žagaru un malkas grēdas. Divi no tiem pacēla lokus, taču pat nepaguva nospriegot stiegras.

Joršs piecirta papēžus Enstrilam pie sāniem, uzlēca uz grēdas un no­trieca strēlniekus.

— Nē! — iekliedzās Rankstrails.

Joršs nokāpa no zirga, iebāza zobenu makstī un iepleta rokas, kā gri­bēdams apskaut visu pasauli. Orki tuvināja aizdegtās lāpas žagariem. Enstrils ar pakaļkājām raidīja niknu spērienu, un viens no dedzinātā­jiem nolidoja zemē. Arvien jaunas lāpas krita sārtā, taču liesmas nepie­ņēmās spēkā — tās tikai lēnīgi ložņāja starp sausajiem žagariem un malkas šķilām gluži kā tārpi pa sapuvušas zivs iekšām. Eļļa neuzlies­moja. Liesmu savaldīšana Joršam sagādāja neizsakāmas mocības: uguns, kas nededzināja sārtu, tagad liesmoja viņa galvā. Kuru katru brīdi viņš bezspēkā sabruks: vairs nebija atlicis daudz laika. Joršs dzirdēja, ka vi­ņam aiz muguras ar jaunu sparu atsākas cīņa. Viņš bija apstādinājis orku ugunis, bet ne jau to zobenu asmeņus.

Kreiso roku viņš joprojām turēja pastieptu ieplestiem pirkstiem, lai valdītu pār liesmām, bet ar labo izvilka savu zobenu un ar atlikušajiem spēkiem trieca to pret tuvākā gūstekņa važām, kas tūdaļ sabirza kā trausls stikls. Atbrīvotā bija jauna sieviete līgavas tērpā, viņai pār plecu dīvainā kārtā bija šaujamloks. Joršs pamāja viņai ar galvu, norādīdams vispirms uz savu zobenu, tad uz pārējiem gūstekņiem, un meitene acu­mirklī saprata. Viņa izņēma zobenu no Jorša drebošās rokas un pārcirta važas, kas saistīja nākamo gūstekni — vecu vīru, kura seja bija noplū­dusi asinīm, jo kāds bija izklaidējies, izraustīdams viņam bārdu. Efeju rakstiem rotātais zobens mežonīgi iedzirkstījās. Piepeši Joršam priekšā nostājās orks: milzonīgs, atbaidošs, — viens tā acs dobulis bija tukšs kā melna ala starp zvīņām, ādu lēveriem un nagiem, kas klāja tā seju, pa­darot to līdzīgu nez kādam jūras dzīļu briemonim. Orku sargāja iega­rens, aprūsējušiem dzelkšņiem rotāts vairogs, bet viņš nepaguva pacelt pret Joršu savu smago cirvi, jo Kapteinis Rankstrails jau bija paguvis atkal satvert savu zobenu. Orka galva tika nošķelta no pleciem ar vienu vienīgu cirtienu. Joršs sajuta prieku, ar kādu šis briesmonis būtu viņu nogalinājis, sajuta nežēlību, kādā tas savu lāpu bija iemetis sārtā, sajuta laimi, ko tas būtu izbaudījis, redzot, kā liesmas plaiksnās zem dzīviem ķermeņiem. Bet tad atkal uzmācās orka bērnības ainas: žultaina, kauslīga un izmisusi māte, kas reiz, gribēdama viņu sodīt par nočieptu bur­kāna gabalu, ar smagu akmeni bija sadragājusi viņam vienas rokas pirk­stus. Joršs redzēja noskrandušus, sīkus radījumus, kas, pamesti gluži vieni, brida pa dubļiem ledainā lietū. Viņš dzirdēja ilgu un žēlabainu raudā­šanu, ko neviens nekad nebija mierinājis un nemierinās un ko pārtrauca tika skaļākie pērkona grandieni. Orki, itin visi orki bija nemīlēti bērni, ienīsti bērni, laisti pasaulē vienīgi tāpēc, lai tos varētu padarīt par ne­žēlīgām kara mašīnām, kas sūtāmas sirojumos, un bezgalīgās sāpes, kas viņus piepildīja kopš pašas dzimšanas, pārvērās prātam neaptveramā vardarbībā un naidā.

Arī Rankstrails ar savu āvu ņēmās cirst pušu gūstekņu ķēdes, bet, kur tās nepadevās, nogāza sārtā iedzītos stabus. Starp sagūstītajiem bija arī jauna māte ar zīdaini, kurš par spīti visam bija spējis aizmigt, taču tagad cirvja cirtieni bērnu pamodināja, un atskanēja izmisīgas raudas. Sārtam piesteidzās pusducis Rankstraila vīru un palīdzēja atbrīvota­jiem norāpties no grēdas.

Joršs vēl spēja noturēt rokas ieplestas, taču kājas viņu vairs neturēja. Viņš nokrita ceļos. Kad arī vispēdējais no gūstekņiem bija nogādāts drošībā, Daligaras Kapteinis satvēra Joršu aiz tunikas, pacēla gluži kā lupatu vīkšķi un nosvieda lejā, tai pašā mirklī arī pats nolēkdams dub­ļos. Viņi abi aizripoja pa zemi.

Jorša skatiens aptumšojās. Viņa galvā pārgurums sakusa kopā ar mi­rušo sāpēm, ar šausmām, ko nāves mirklī bija izjutuši tie, kuru galvas no­ripoja no pleciem, ar zīdaiņa raudām, ar mokošām un neskaidrām svešu atmiņu ainām. Varilas ugunsgrēku ugunis viņpus ziedošajiem mandeļkokiem satumsa un aizmiglojās. Rankstrails atkal sagrāba Joršu aiz drā­nām un nostatīja stāvus, atbalstīdams pret koka stumbru, pret vienu no nedaudzajiem, kas bija atlikuši šajā dārzā.

Ar savām pamatīgajām plaukstām Kapteinis notrauca viņam no sejas matus un dubļus. Algotņu ekipējums nekad nebija izcēlies ar sevišķu smalkumu, un arī Kapteinis nevalkāja cimdus: ieročus viņš allaž turēja kailās rokās, un viņa plaukstas bija cietas un tulznainas. Joršs mēģināja izvairīties no to pieskārieniem.

— Tu esi ievainots? — asi noprasīja Rankstrails. — Slims?

— Es esmu noguris, — vārgā balsī apmulsis atbildēja Joršs.

Viņš drebēja. Un uzlūkoja Kapteini. Šī bija pirmā reize, kad viņi stāvēja aci pret aci.

Pienāca meitene līgavas kleitā un, viegli palocījusi galvu, atdeva vi­ņam zobenu. Rokturis bija tā notriepts ar kvēpiem, ka efeju zaru raksts gandrīz nebija samanāms, toties asmens mirdzēja tā, kā nebija mirdzē­jis nekad agrāk.