Pēdējais orks

Otra nodaļa

Lielo vārtu sardzes priekšnieks pavadīja Riti līdz Tiesneša pilij, kas agrāk bija bijusi Ķēniņu pils un ko viņa mazliet pazina, jo bērnībā bija ieslodzīta tās apakšzemes cietumā, no kura viņu atbrīvot ieradās Joršs.

Pils bija savāda, dīvaini greiza un asimetriska, ar nedaudziem hao­tiski izvietotiem logiem. Rite gāja cauri grezniem un tukšiem saloniem, askētiskiem un tukšiem gaiteņiem, pieticīgi iekārtotām un tukšām ista­bām, tad skaistam, ziedu pilnam dārzam un visbeidzot pa glicīniju apvī­tām kāpnēm uzkāpa līdz telpai, kuru sardzes priekšnieks nosauca par lielo Vecā troņa zāli. Telpa no trim pusēm bija noslēgta, bet ceturtās sie­nas vietā pletās plaša terase, kurā vienādos atstatumos cita no citas bija izvietotas Daligaras ķēniņu statujas: visiem rokās bija zobeni, senāka­jiem bija arī kaili skūtas galvas un kroņi, bet pirmajiem diviem rindas pašā sākumā — pirmajiem Daligaras ķēniņiem — uz pleca sēdēja arī pa ērglim. Zāle un galerija ar skulptūrām atradās otrajā stāvā, un no turie­nes bija redzams pagalms, kas visādā ziņā atšķīrās no pārējām bargās un dīvainās pils daļām: to ieskāva portiks ar itin kā savērpta akmens ko­lonnām, kuras balstīja iegarenas smailloka arkas.

— Otrā rūnu dinastija, — paskaidroja Jastrins.

Arī sardzes priekšnieks atvēlēja brīdi arhitektoniskas dabas pārsprie­dumiem:

— Tā daļa ar kolonnām un arkām ir visvecākā un būvēta rūnu di­nastiju laikos, — viņš skaidroja, — bet no vecās pils maz kas atlicis, jo Tiesnesis lika visu noārdīt, lai varētu uzcelt no jauna pēc sava prāta. Šeit saglabājies drusku vairāk, jo šī ir senā Ķēniņu loža, Daligaras sirds, bet Tiesnesim šī vieta nepatika. Šis nebija viņa tronis, — kareivis piebilda, noradīdams uz milzīgu akmens troni bez jebkādiem rotājumiem. — Šis bija Ardvina tronis. Bet Tiesnesis sēdēja mazajā Jaunā troņa zālē.

Ritei rokās bija aizmigusi Erbrova, bet uz pleca sēdēja Angkēls, kurš arī nebija gluži nomodā. Jastrins klumpačoja nopaķaļ. Ejot cauri skul­ptūru pilnajai galerijai, Rite ieraudzīja divus pretimnācējus — pirmos ļau­dis, ko viņa sastapa šai pilī. Pirmais nāca gara auguma augstmanis šauru seju, asu zodu, smailu bārdiņu un gariem sirmiem matiem, tērpies greznās gaiša brokāta drānās. Viņam sekoja otrs tikpat vecs vīrs, kurš atšķirībā no pirmā bija neliela auguma, plikpaurains, tuklu seju, īsu apaļbārdu un tērpies gaišās linu drānās un tumšākos virssvārkos, kas par spīti ne­apstrīdamajam smalkumam izskatījās kā darba apģērbs.

Nonākusi tuvāk abiem vīriešiem, Rite apstājās.

— Pilsētu ir aplenkuši orki, tā jāglābj, — viņa pavēstīja. — Es esmu Rītausma, Ardvina mantiniece.

Jau atkal Rite klusībā sevi paslavēja, ka tikko izrunātajos vārdos nav iesprucis nekas nepatiess vai apstrīdams. īsu brīdi valdīja godbijīgs klu­sums. Tad pirmais sakustējās īsākais no vīriem: viņa seja atplauka, un viņš, dziļi paklanīdamies, aizkustināts sveicināja Riti.

— Kundze, — viņš stādījās priekšā, — esmu Ķēniņu pils namzinis un jutīšos pagodināts, ja uzskatīsiet mani par savu kalpu. Prasiet man visu, kas jums vajadzīgs. Jūsu klātbūtne… tas, ka esat ieradusies… — viņš aprāvās, meklēdams piemērotākos vārdus. — Mēs vairs neesam vieni paši pamesti briesmās. Kopā ar mums ir Ardvina mantiniece. Jūs, kun­dze, esat vienīgais saules stars tumsā, kas veļas mums virsū līdz ar nežē­līgu nakti.

Otrs, garākais vīrs nepalocījās tik dziļi, pareizāk, viņš nepalocījās ne­maz, bet tikai palocīja galvu.

— Esmu pilsētas senešals, kundze, un es nemūžam nebūtu domājis, ka Daligara, kuru jau aizvainojusi gan valdnieka un dižcilšu bēgšana, gan orku uzbrukums, papildus šim dubultajam pazemojumam pirms nā­ves vēl būs spiesta samierināties ar baskājainu pavēlnieci.

Rite apstulba, netikdama skaidrībā, vai tagad pieklātos izrādīt dusmas vai tomēr tās apvaldīt. Ķēniņu pils namzinis droši vien bija cilvēks, kas gādāja par virtuvi un to, lai kāpnes ik dienas tiktu noslaucītas, gultas saklātas un tiktu padarīti neskaitāmi citi sīki darbi, bez kuriem māja pārvēršas par prusaku, sikspārņu un žurku mājokli, bet Rite nebija droša, vai skaidri zina, kas īsti ir senešals, — visticamāk viņa amata pienākums bija padomu došana. Tas, ka garais sirmbārdis kalpojis par padomde­vēju Tiesnesim, bija papildu iemesls nejust pret viņu īpašas simpātijas, kādas namzinis bija izpelnījies jau pirmajā mirklī.

Lai vai kā, senešals Riti bija nosaucis par kundzi. Varbūt sadursmi vajadzēja atlikt uz vēlākiem laikiem: šis nebija īstais brīdis, lai šķeltu viņu jau tāpat vājos spēkus. Bet tad Rite pārdomāja. Kas zina, varbūt nāka­majā dienā viņi visi jau būs noslaktēti. Šī bija pirmā un vienīgā nakts, kad viņa var būt pavēlniece. Tad jau labāk ķēniņienes lomu spēlēt visā nopietnībā. Viņa pūlējās atcerēties, kā bija runājuši ķēniņi, pusdievi un varoņi drāmās un traģēdijās, ko Joršs mēdza sacerēt, lai visiem būtu kāda izklaide garajos vasaras vakaros.

"Lēnām," — Joršs bija teicis lugu mēģinājumos, "ķēniņš vienmēr runā lēnām. Viņam jau nav jāsteidzas noņemt zivi no uguns vai pārbau­dīt zvejas tīklus. Ķēniņi nekad neko nedara, viņu vienīgais pienākums ir būt ķēniņiem. Viņiem laika allaž ir gana."

— Daligara rīt vēl nemirs, — nosvērti un lēni atbildēja Rite. — To pašu es varu teikt par jums. Taču reizē ar apaviem esmu nozaudējusi savu pacietību, kas pat labākos laikos nav izcēlusies ar neizsmeļamību. Iesaku jums to atcerēties.

Tas, ka Daligara tik drīz vēl neies bojā, bija pirmais no viņas izteiku­miem, ko varētu apstrīdēt. Rite tūdaļ pievērsās praktiskākas dabas jau­tājumiem un vaicāja Ķēniņu pils namzinim, kur varētu nolikt gulēt savu meitu, — lai tikai tā nebūtu Tiesneša gulta. Namzinis paklanījās un pamāja viņai, aicinādams sekot līdzi uz pils dziļākajām telpām. Jastrins steberēja nopakaļ, arvien smagāk vilkdams kājas. Gājienu noslēdza se­nešals, iedams izrieztām krūtīm un augstprātīgi paslietu zodu.

Pie kādām grezniem kokgriezumiem rotātām durvīm iespaidīgi, taču gluži lieki stāvēja četri sargkareivji. Senešals pa priekšu un pārējie no­pakaļ iegāja telpā, kuras sienas viscaur bija iztapsētas ar baltu zīdu. Senešals šo nosauca par mazo Jaunā troņa zāli, un te slējās ar sudraba kalumiem izdaiļots neliels koka tronis, kurā vēl nesen bija sēdējis

Tiesnesis. Tronis bija pārklāts ar audumu, uz kura zelta pavedieniem bija izšūti sīki margriet iņu ziedi. Pār troņa atzveltni bija pārmests krāšņs samta apmetnis piesātināti tumšzilais audums bija izšūts pērļu un zelta rakstiem, liekot tam zaigot kā jūras virsmai mēness staros. Līdzās atzveltnei bija nostiprināti balti šķidrauti, kas izskatijās gluži kā netve­rami gaisīga perlamutra gliemežvāki.

Visbeidzot jauno valdnieci ieveda telpās, kam turpmāk bija jākļūst par viņas apartamentiem: plašas istabas rindojās cita aiz citas, un pē­dējā no tām bija arī milzīga gulta ar baldahīnu un kamīns.

Rite noguldīja aizmigušo Erbrovu gultā un apsedza ar gaišu vilnas segu, kas ietīstīja meitenīti gluži kā silts mākonis. Nu Angkēls beidzot pameta Rites nogurušo plecu un rāmi notupās līdzās Erbrovai, kura, pat īsti neiznirusi no miega viļņiem, putnu apskāva.

Rite pieliecās un noskūpstīja meitu uz pieres. Viņa būtu gribējusi apgulties līdzās Erbrovai un gulēt ilgi, ilgi — pēc sirds patikas, taču Rite zināja: ja viņa tagad aizmigs, viņu pavisam drīz pamodinās orki.

— Palieciet pie meitenes un pieskatiet viņu, — Rite maigi un klusi palūdza namzini, — bet jūs, — viņa skarbā balsī uzmnāja senešalu, — ne­kavējoties pavadiet mani līdz aizsargsienām. Paskatīsimies, varbūt es arī bez apaviem spēšu izglābt šo muļķu pilsētu, kur pat pavēli pacelt tiltus vajadzēja dot man.

Nonākusi pie sliekšņa, Rite vēlreiz atskatījās un uzlūkoja aizmigušo Erbrovu.

— Tagad cīnīsimies, — viņa teica pils namzinim. — Es. Tie, kas var noturēt ieročus. Visi. Tikai ne jūs. Jūs paliksies šeit sardzē, — Rite teica un norādīja uz meiteni. — Gadījumā, ja es šai istabā vairs nekad neatgriezīšos, parūpējieties par manu meitu tā, it kā tā būtu jūsējā.

Pils namzinis zemu paklanījās, apliecinot piekrišanu.

— Es gribu teikt, — Rite turpināja, cīnīdamās ar nelabumu un reiboni, ko izraisīja šie vārdi, — ja es vairs neatgriezīšos, bet ieradīsies orki… es gribu teikt… Ja orki ierodas pēc manas meitas… — Viņa vēl brīdi vilcinājās un drūmi pabeidza sakāmo: — Nepieļaujiet, ka meitene viņu rokās nonāk dzīva.

— Es jau sapratu, mana kundze, — atbildēja namzinis.

Lai drīzāk nokļūtu uz aizsargmūriem, senešals izvēlējās taisnāko ceļu cauri pils zemākajai daļai — pirmajam no pagrabstāviem. Arī tagad jastrins klumzāja gājējiem nopakaļ, pūlēdamies neatpalikt.

Šajā pagrabstāvā neskaitāmas nelielas telpas bija piekrautas ar apa­ļām stikla pudelītēm, kurās bija iepildīts caurspīdīgs šķidrums.

— Kas tas ir? — jautāja Rite.

— Parfīms, — strupi atbildēja senešals.

— Es nezinu, kas ir parfīms, — atzinās valdniece. Šķita, ka šoreiz pat Jastrina zināšanas izrādījušās nepietiekamas.

Senešals nopūtās, uz mirkli pavērsa skatienu augšup, pretī dievu mā­jokļiem, kā piesaukdams nemirstīgās būtnes par lieciniekiem šai ne­dzirdētajai gara tumsībai.

— Valdītājs un Tiesnesis atklāja paņēmienu, — viņš skaidroja, — kā liekos augļu un labības uzkrājumus pārveidot par mēslojumu Daligaras pils ziediem.

— Liekos augļu un labības uzkrājumus? — dusmās nobālējusi, pārvai­cāja Rite. Viņas atmiņā neizdzēšami bija iespiedušies divi Bāreņu namā aizvadītie posta un bada gadi, un tikpat spilgtas bija atmiņas par karavī­riem, kas aizvelk projām viņas vecākus, apsūdzētus ne tikai noziedzīgā draudzībā ar elfu, bet arī Astridas ciema tīnimu dotās ražas nobēdzināšanā, lai gan visi liekie uzkrājumi ir nododami Daligaras grāfistei. — Kā­dus liekos augļu un labības uzkrājumus? Kad šajā grāfistē kāds vispār varējis ko uzkrāt un justies puslīdz pārticis?

Senešals izlikās šo iesarpinājumu nedzirdējis, vēlreiz nopūtās un tur­pināja:

-—Ar mēslojumu, kas iegūts no labības un augļiem, galvenokārt baro glicīnijas, kas nu zied sevišķi lieliem un smaržīgiem ziediem. Izmantojot sarežģītus destilēšanas paņēmienus, ziedi tiek pārvērsti parfīmā, proti, dzidrā, izteikti smaržīgā un viegli uzliesmojošā šķidrumā, kas palīdz no­vērst dažādu sērgu izplatīšanos. Parfīmu plaši tirgo arī ārpus grāfistes. Tieši ar šī glicīniju parfīma palīdzību ir iegūta lielākā daļa Tiesneša ba­gātību.

Šķita, ka garo, kalsno galminieku itin nemaz neizbrīna un nesatrauc tas, ka Daligaras tauta gadiem ilgi cieš badu, lai Tiesnesis varētu nodar­boties ar šādu bezjēdzīgu blēņu ražošanu. Šāda attieksme nebūt nevai­roja Rites simpātijas pret senešalu.

— Viegli uzliesmojošs? — viņa jautāja. — Tas nozīmē, ka tas deg? Ūdens taču nevar degt!

Senešals nopūtās.

— Sis caurspīdīgais šķidrums nav ūdens, bet gan, kā jau teicu, par­fīms, — viņš skaidroja. —Ja tam tuvina liesmu, tas aizdegas. Bet, ja par­fīma pudelīte iekrīt degošā pavardā un sašķīst, liesmas ir tik spēcīgas, ka notiek eksplozija.

— Kas? — pārjautāja Rite.

— Eksplozija, sprādziens, kundze. Tas nozīmē, ka liesmas skrien uz visām pusēm un atskan pērkonam līdzīgs dārdiens.

Izgājuši no pazemes telpām, viņi šķērsoja plašu iekšējo pagalmu un pavisam drīz nonāca pie pilsētas mūriem. Uzkāpusi pašā augšā, Rite vē­roja apkārtni, un Jastrins stāvēja viņai līdzās.

Ap saulrieta stundu pilsēta bija aplenkta no visām pusēm. Daligara vēl mirdzēja pēdējos saules staros, kas stiepās šurp no rietumu pamalē redzamajām Tumšo kalnu mugurām, turpretī austrumpusē, tur, kur atra­dās Varila, debesis jau bija tumšas kā tērauda plāksne — tur biezēja smagi mākoņi, pret kuriem mūru dzeguļi un torņi izcēlās rieta zeltījumā. Zem drūmajiem mākoņiem laidelējās kaijas vējā nekustīgi izplestiem spār­niem, un arī to baltās spalvas saule bija iekrāsojusi zeltainas. Lejā pie uzbērumu vaļņiem plandījās karmīnsārtie pilsētas standarti. Dogonas straume atspulgoja pēdējos rieta starus, pārtapdama mirguļojošā gais­mas lentē. Upe plūda no austrumiem uz rietumiem — tās ūdeņi bija atskrējuši no Varilas klajienes un steidzās tālāk uz Tumšajiem kalniem, sadalīdamies divos asimetriskos atzaros, kas no abām pusēm ieskāva salu, uz kuras bija uzbūvēta Daligara. Atteka, kura stiepās dienvidaustrumos no pilsētas un kuni Rite sākumā bija noturējusi par aizsarggrāvi, bija plata, lēna un dziļa, ūdens tajā bija zaļš un sastāvējies, tās krastos auga biezi niedrāji, bet tai pāri stiepās milzīgais paceļamais tilts, kuru Rite bija šķērsojusi, lai kā ķēniņiene ieietu pa vārtiem. Savukārt ziemeļpuses atteka bija šaura un tās krasti klinšaini — te ūdens brāzās straujš un nevaldāms. Arī paceļamais tilts pie Ziemeļu vārtiem bija daudz īsāks un šaurāks.

Tagad orki bija iekārtojušies jau abās upes pusēs. No Daligaras uz Tumšo kalnu pusi, aptuveni jūdzi zemāk par vietu, kur abas attekas atkal savienojās kopīgā straumē, Rite saskatīja senu koka tiltu, kas ļāva no­kļūt no viena upes krasta otrā, nešķērsojot pilsētu: tieši šo ceļu preti­nieku karaspēks bija izmantojis, lai ieslēgtu Daligaru aplenkuma lokā. Daligaras kareivjiem, kas bija pamesti vieni bez komandieriem un skaid­rām pavēlēm, pašiem nebija pieticis prāta šo tiltu laikus nodedzināt.

Kā paskaidroja Jastrins, seno tiltu sedzot krāsotiem kokgriezumiem rotāts jumts un bareljefos esot attēlotas sira Ardvina uzvaras. Arī šīs gudrības Jastrins, protams, bija smēlies no Jorša.

Sāpes sagādāja pat Jastrina iznināts Jorša vārds, bet, lai Rite pati spētu to iznināt, viņai vajadzēja sakopot visus spēkus, cik jaudas, domāt par Erbrovu un nedzimušo bērniņu savā klēpī. Tikai tā viņa spēja jastrinam palūgt, lai tas pastāsta par sira Ardvina karošanas stratēģiju, lai vārdu pa vārdam at­kārto visu, ko Joršs viņam stāstījis par uzvaru vainagotajām Ardvina cī­ņām. Lai arī cik runīgs būtu Jastrins, nu viņa runas plūdi izsīka: par sira Ardvina vadītajām kaujām viņš neko nezināja. Tik tālu viņi ar Joršu vēl nebija tikuši. Joršs bija paguvis vien pastāstīt, ka Ardvins bieži atkārtojis vārdus: "Es cīnās, izmantojot to, kas man ir" un "Es cīnos, tikai lai uzvarētu."

Rite lika šos vārdus atkārtot vēl divas reizes, lai pārliecinātos, ka dižā karavadoņa vārdi patiešām ir tik īsi. Šiem izteikumiem nebija nekādas jēgas, un Ritei no tiem nebija nekāda labuma.

— Es cīnos, izmantojot to, kas man ir.

— Es cīnos, tikai lai uzvarētu.

Līdzīgas frāzes viens otram draudīgi mēdz teikt ielas zeņķu barveži, kad divas bandas gatavojas uzsākt kārtējo kautiņu.

Neregulārus rakstus krastmalās veidoja orku ugunskuri, bet starp at­sevišķu pulku ierīkotajām nometnēm zemē bija sadzīti pīķi, uz kuriem bija saspraustas visu laikus aizbēgt nepaguvušo ļaužu galvas. Uz aizsarg­mūriem stāvošie kareivji starp nogalinātajiem pazina savus biedrus — sargkareivjus, kuri bija varonīgi aizdedzinājuši signālugunskurus, lai zi­ņotu par orku tuvošanos, taču, nesaņēmuši nevienu pavēli, kas tiem ļautu pamest posteņus, bija palikuši sargāt kvēlošās ogles un sagaidīt nāvi. Attālums bija pārāk liels, taču Rite iztēlojās, kā mušām aplipušie acāboli pamazām sāk sadalīties, iztēlojās asinīm pieķepušās matu šķip­snas; bet pēdējie kliedzieni, kas sastinguši baismi sašķiebtajās lūpās, bija saskatāmi pat vārajā vakara gaismā un no šī upes krasta.

Arī stāvot uz pilsētas mūriem, varēja saost nometni ierīkojušo ienaid­nieku smakas ekskrementu un trūdošas miesas smārdu sajaukumu, ko nespēja ne padzīt, ne atšķaidīt pat tīrais vējš, kas balstīja kaiju spārnus. Dogonas ūdeņi jau bija pieķēzīti un nedzerami. Pilsētiniekiem ūdens ieguvei bija atlikusi tikai aka laukumā pie lielā paceļamā tilta, turklāt nebija šaubu, ka tieši šī pilsētas daļa pirmā varētu krist pretinieku rokās.

Par sira Ardvina kara stratēģijām Jastrins nezināja itin neko, turpretī par orku paradumiem izteicās gari un plaši. Saskaņā ar viņa stāstīto nakts bija paredzama mierīga. Uzbrukums nesākšoties agrāk par rītausmu.

Tais reizēs, kad bija iespējams izvēlēties, orki naktīs necīnījās, un šoreiz viņu izvēli nekas neierobežoja.

Naktīs nevarēja saskatīt sašķaidītos locekļus, tumsa aizsedza mirēju sāpes un šausmas, un uzbrukuma dedzību spēkā uzturēja vien ievainoto un agonizējošo kunksti un kliedzieni. No rīta uzlēks saule, kuras gaisma atspīdēs asinīs uz cirvju un pīķu asmeņiem, vairojot cīnītāju niknumu. Brūces būs aplūkojamas visā krāšņumā un varenībā: zarnas velsies ārā no uzšķērstiem vēderiem, asinis šļāksies no pārcirstām kakla artērijām, galvas ripos zem āvu cirtieniem un acis zaudēs mirdzumu, bet tiem, kurus sadedzinās dzīvus, tās pārvērtīsies pelnos.

Vienīgi spiedīga un neatliekama vajadzība varēja pamudināt orkus at­teikties no šāda baudījuma, bet šoreiz nekādas vajadzības vai steigas nebija.

— Līdz rītdienai Daligara ir drošībā, — apgalvoja Jastrins. —Ja mums paveiksies un rīt līs lietus, mēs iegūsim vēl vienu dzīves dienu.

— Lietus laikā viņi neuzbrūk?

— Vienīgi ja ir liela steiga. Bet lietū cīnīties viņiem nepatīk.

Šai brīdī tumšais vāls austrumpusē pašķīrās, vējš pieņēmās spēkā un dzina prom mākoņus reizē ar cerībām uz lietu.

Bija atlikusi tikai pēdējā nakts.

— Purvāju orki labi peld un veikli rāpjas pa stāvumu. Redzi to grēdu tur tālāk? Vai zini, kas tur sakrauts? Tās ir laivas. Pavisam vieglas no za­riem un ādām taisītas laiviņas. Visos karagājienos purvāju orki ņem līdzi vieglus ratus, kuros pārvadā daudzus dučus šādu laivu.

— Tātad no mūsu upes attekām nav nekāda labuma?

— Tā nevar teikt. Viņi nevar izmantot trepes, lai rāptos augšā pa sienām, — mierinoši atbildēja Jastrins.

Rite no mūru augšienes uzmanīgi nopētīja laivas. Katrā no tām varēja iesēsties pāris orku, taču laivu bija bez skaita. Attekas zaļie ūdeņi vien pilsētu nenosargās. Vajadzēja likt lietā kādu militāru viltību.

Netālu no laivu grēdas orki bija iedzinuši zemē augstu stabu, un pat iztālēm bija redzams, ka tas ir ieziests ar taukiem un spīd pēdējā vakara gaismā.

— Un kas ir tas? — jautāja Rite.

Jastrinam vajadzēja mirkli apdomāties, līdz atbilde atradās.

— Uz staba trenējas viņu akrobāti.

Pulciņš orku karavīru patlaban rāpās augšup pa slīdīgo stabu, kas at­gādināja umurkumuru, ko Rite bērnībā bija redzējusi gadatirgū.

— Redzi? Tie ir karavīri, ko sauc par akrobātiem.

— Laivas viņus aizgādā līdz pilsētai, un viņi rāpjas augšā pa sienām?

—Jā, līdz kādam izdodas nolaist paceļamos tiltus. Kad tas būs izde­vies, mēs būsim pagalam.

Rite stāvēja un labu brīdi noraudzījās, kā orki rāpjas augšā un lejā, pie reizes izpildīdami savādas, sarežģītas kustības, gluži kā dejodami vertikālu deju, kas šķita esam klajš izaicinājums staba glumajam stāvu­mam un viņu augumu svaram. Rite kā apburta vēroja karavīru veiklību, nespēdama novērst no tiem skatienu, līdz Jastrins viņu mudināja aplū­kot arī orku katapultas.

Vispirms bija ieradusies kavalērija, tai bija sekojuši kājnieki, bet ne­ilgi pirms saulrieta nometnes vietu bija sasniegušas arī daudzu mazu ēzelīšu vilktas katapultas — melnas, milzīgas un briesmīgas.

— Arī tās ir domātas paceļamajiem tiltiem. Ar katapultām met aiz­dedzinātu žagaru saišķus un eļļu. Nedomāju, ka degošās bumbas spēs pārlidot mūriem un kritīs uz māju jumtiem, taču paceļamos tiltus gan nodedzinās. Kad tilti būs sadedzināti, no orkiem mūs šķirs tikai restes. Bet pie restēm ķersies klāt vesels pulks un tās vienkārši pacels.

Rite juta, kā viņu atkal piepilda izmisuma šausmas. Nebija neviena cita, kas varētu vadīt pilsētniekus cīņā, taču viņai pašai nebija pat no­jausmas, kāda stratēģija būtu liekama lietā un varbūt spētu pilsētu glābt. Viņa joprojām stāvēja uz mūriem un raudzījās lejā. Ilgās klusēšanas samulsināts, Jastrins devās prom — varbūt lai sameklētu kādu vērīgāku un pateicīgāku klausītāju.

Padošanās šķita vienīgais saprātīgais risinājums, taču Jastrins gari un plaši jau bija skaidrojis, ka saprātīgums nekādi nav uzskatāms par aplencējiem raksturīgu īpašību.

— Tos, kuri padodas paši, viņi nogalina vēl briesmīgāk. Daži to ir izmēģinājuši un saņēmuši sodu.

— Saņēmuši sodu? Kādu sodu? Kāpēc viņus vēl sodīt, ja viņi paši ir padevušies?

— Tie, kuri padodas, smagi aizvaino orkus, laupot tiem baudas, ko būtu sagādājusi cīņa. Laikam orkiem nepatīk, ja viņiem neļauj karot. Viņi ir karavīri, saproti? Ja ar viņiem neviens necīnās, viņi jūtas piekrāpti un aplaupīti. Un noskaišas.

— Noskaišas? — pārvaicāja Rite. Viņa nebija pārliecināta, vai pa­reizi sapratusi Jastrina teikto. Puika pūlējās runāt tikpat skaidri un smalki kā Joršs, taču ne vienmēr viņam tas izdevās.

— Noskaišas, — apstiprināja Jastrins.

— Man šķiet, ka viņi noskaišas arī tad, ja kāds ar viņiem cīnās vai mēģina izbēgt!

— Taisnība, — skumji atzina Jastrins. — Viņi ir ļoti viegli aizkaitināmi.

— Vai tu zini kādu paņēmienu, kas ļautu izvairīties no nāves orku rokās ?

— Protams, pilsētniekiem pašiem citam citu jānogalina. Reiz bija kāda pilsēta, kuras iedzīvotāji it visi paši laupīja sev dzīvību. Tas notika tais laikos, kad elfu karalistes vēl nebija ieguvušas varenību. Pilsētnieki paši cits citu nogalināja, un, kad ieradās orki, visi jau bija beigti un orki nevienam neko sliktu nevarēja nodarīt.

— Viņi droši vien briesmīgi noskaitās, — noteica Rite. — Viņi taču ir tik viegli aizvainojami!

— Tā gan, — ironiju nesaklausījis, atbildēja Jastrins. — Bet tur nu viņi neko vairs nevarēja iesākt.

Varbūt pat visdižākais ķēniņš vai visattapīgākais karavadonis šoreiz nespētu izgudrot glābiņu, kas būtu labāks par ieteikumu izdarīt pašnā­vību, iekams orki ieņēmuši pilsētu, — vispirms izdzēst savu bērnu dzī­vības, bet pēc tam pašiem pārgriezt sev rīkli, lai paglābtos no daudz ilgākām un krietni šaušalīgākām mocībām, kādām visus izdzīvojušos orki noteikti pakļautu pēc pilsētas sakāves.

Domas par kopīgu pašnāvību labu brīdi nodarbināja Rites prātu — tā šķita vienīgā iespēja, un Rite to apdomāja, līdz saule pavisam nozuda aiz kalniem, rietumpusē iemirdzējās pirmās zvaigznes un mākoņi aus­trumu pamalē izklīda.

Tad viņa no šīs domas atteicās, jo tā būtu gļēvulība.

Daligara mirs cīnoties, aizkavējot orkus un ļaujot tai pasaules daļai, kas vēl ir brīva no šīs nešķīstības, apbruņoties un sagatavoties pretuz­brukumam. Daligarieši mirs — mirs visi līdz pēdīgam bērnam un krau­painam sunim, līdz pēdīgai blusu apsēstai vistai, bet mirs cīnoties. Un cīnīsies viņi, cik ilgi vien spēs.

Viņas mīļotā meita un bērns, kuru viņa nes klēpī, mirs reizē ar viņu, un elfu cilts iznīks reizē ar Gaismas Kunga Ardvina cilti. Viņi mirs, bet tā nebūs gļēvuļu nāve. Viņiem nebija iespējas izvēlēties dzīvot vai mirt, taču viņi varēja izvēlēties: mirt kā cilvēki vai kā bezpalīdzīgi knišļi, ko vasaras pievakarē nobendē plaukstas sitiens. Katra izšautā bulta, katrs nokautais vai ievainotais orks sniegs cilvēku pasaulei vēl vienu dienu, lai tā varētu apkopot spēkus un gatavoties cīņai. Un ne jau tikai laiku daligarieši dāvās pārējai pasaulei: viņi dos citiem drosmi un paļāvību. Pie nometņu ugunskuriem, kaujas laukos, bezmēness naktīs, kad ticība sagrīļojas un nesāpīga nāve kļūst par neatvairāmu kārdinājumu, ļaudis stāstīs par Daligaru, par pilsētu, kura mira pretodamās, cīnīdamās par katru ielu, par katru māju, — un šie stāsti atkal modinās drosmi un at­dzīvinās cerības.

Rite kāpa lejā no nocietinājumu sienas, lai atgrieztos pilī. Piepeši bērns viņas klēpī sakustējās, un viņa, aizkustinājuma pārņemta, apstājās. Kopš Jorša nāves viņa ne reizi nebija sajutusi bērniņa kustības. Rites acīs sariesās asaras.

Varbūt viss vēl nebija zaudēts. Varbūt liktenis gribēja, lai šis bērns tomēr piedzimst.

Jastrins patlaban pūlējās iedvest drosmi bariņam zēnu un meiteņu, stāstot par Ardvinu, kurš varonīgi kāvies ar orkiem, lai gan katram no Ardvina kareivjiem pretī stājās desmit ienaidnieku… nē, pareizāk, tie cīnījās viens pret divdesmit, pret trīsdesmit, simtu desmit… un satrieca tos lupatu lēveros vienas vienīgas kaujas laikā… Ardvina kareivji bija kā vējš, kas aizmēž pelavas… Rite stāstījumu pārtrauca un rāmā, nosvērtā balsī pavēlēja, lai mazie klausītāji tūdaļ ceļas kājās un pavēsta pilsēt­niekiem, ka visiem, kas spēj nostāvēt un noturēt ieročus, nekavējoties jāsapulcējas pie arsenāla. Viņa, Daligaras ķēniņiene, Ardvina pēctece, pavēl izdalīt pilsētniekiem visus noliktavā esošos ieročus. Laukumā jāsapulcējas visiem. Arī sievietēm. Arī bērniem. Galu galā nekas nevar būt ļaunāks par to, kas viņus sagaidīs, ja orki pilsētu iekaros: nāve viņiem visiem ir lemta šā vai tā, bet tie, kuri vēlas, drīkst mirt ar iero­čiem rokās. Tāpat Rite pavēlēja steigties pie akas un piepildīt ar ūdeni visus traukus — mucas, katlus un krūkas —, un ikvienam izsniegt blašķi ar tīru ūdeni — tad vismaz pirmajās dienās nevienu neapdraudēs slā­pes. — Pirmajās dienās, — viņa mierīgi atkārtoja, lai uzsvērtu, ka nāka­mais rīts vēl nenesīs nāvi.

Šīs pašas pavēles viņa atkārtoja četriem sargkareivjiem, kuri jopro­jām drīzāk pieraduma, nekā vajadzības dēļ snauduļodami stāvēja pie mazās troņa zāles durvīm, apskāvuši savus šķēpus un noguldījuši galvu uz rokām. Kareivji pacēla skatienus un nopētīja Riti. Ieiedama pa mo­numentālajām dzelzs stiprinājumiem apkaltajām durvīm, Rite redzēja, ka tie jau nokratījuši no pleciem miegaino sastingumu un palēnām sāk kustēties. Nu vismaz atkal bija uzradies kāds, kurš dod pavēles. Kāds, kuram ir ieceres, kāds, kuram ir plāns, kāds, kurš ir gatavs uzņemties atbildību.

— Mums ir vadonis.

— Tas tak ir sievišķis.

— Labāk nekā nekas.

— Viņa ir uz grūtām kājām.

— Labāk nekā nekas.

— Bet bērna tēvs esot elfs. Un viņa pati ir Tiesneša vajāta noziedz­niece. Elfa sieva. Bet mēs viņu esam izraudzījušies par vadoni.

— Ja pie vārtiem stāv orki, jāsamierinās ar to, kas ir. Un, ja viņa gaida bērnu no elfa, jo labāk.

— Labāk? Vai tad elfi nav nelieši un draņķi?

— Viņi ir īsti nešķīsteņi, toties māk tādas lietas, kas cilvēkiem ne sapņos nerādās. Un kaut ko droši vien prot arī šis sievišķis.

— Par kādiem nešķīsteņiem jūs te gvelžat? Vai tad neatceraties to sienā iekalto uzrakstu, ko Tiesnesis lika izdzēst?

— Runāja, tur esot bijis kaut kāds pareģojums. Paša sira Ardvina pareģojums.

— Tajā bija pieminēta elfa sieva. Manas svaines brālēns ir viens no rakstvežiem, un viņš teica: pareģojums vēstījis, ka Ardvina pēctece ap­precēšoties ar pēdējo elfu.

— Kur tad tas elfs palicis?

— Tiesnesis viņu nogalināja. Man to pastāstīja puika.

— Tas ar kroplajām kājām?

— Tas pats. Puika arī teica, ka nogalētais elfs patiešām bijis pēdējais: viņa vārdā jau bijis ierakstīts tas, ka viņš būšot pēdējais. Elfiem parasti esot ļoti gari vārdi, kas uzreiz pasakot, kas kuram dzīvē būšot jādara.

— Vai nu sirs Ardvins, Orku Uzvarētājs, būtu licis kaut ko iekalt sienā, tikai lai sagādātu darbu akmeņkaļiem…

— Sievietes, kas gaida bērnu, jau tāpat iemanto īpašus spēkus. Bet elfi ir apveltīti ar maģiskām spējām. Sievietes, kuras grūtas ir padarījuši elfi, mēdz saukt par raganām, un viņām droši vien burvju spēju ir atliku likām. Varbūt arī šī ragana sāks burties, un orkiem uzlabosies raksturs.Vai arī mēs pēkšņi kļūsim par vareniem cīnītājiem un viņus uzvarēsim.

Rite ieklausījās. Vārdi elfs un ragana bija skaidri sadzirdami, taču tie tika izrunāti bez naida vai dusmām — varbūt tajos varēja samanīt maz­liet nicinājuma, bet drīzāk mazliet cerību. Tad piepeši nekur vairs ne­dzirdēja vārdu raganā vienu pašu, bet it visur tas skanēja salikumā ar ķēniņienes titulu. Ķēniņiene Ragana. Balsis pieklusa. Cerības pieauga.

Troņa zālē neviena nebija.

Rite nolaida plaukstu uz Jorša zobena roktura un ar milzu pūlēm izvilka ieroci no maksts. Zobens acīmredzot bija kalts kareivim, kas augumā būtu garāks par Riti, — katrā ziņā grūtai sievai tas nebija pa­redzēts: tikai sakopojusi visus spēkus un satvērusi spalu abās rokās, viņa spēja atbrīvot asmeni no ietvara.

Beidzot viņa stāvēja, cieši saņēmusi ieroci abās rokās.

Asmens bija spožs. Tajā atmirdzēja lāpu gaisma. Tajā atspīdēja Rites seja, viņas melnās, dzirkstošās acis. Rite aplūkoja savu atspulgu. Ierocis bija pietiekami viegls, lai viņa spētu to cilāt. Visā asmeņa garumā abās pusēs pa viduslīniju stiepās dziļas gropes, kas ievērojami samazināja tā svaru. Turklāt daudzās stundas, ko Rite ik dienas bija pavadījusi jūras viļņos, viņas pleciem un rokām bija piešķīrušas vīra spēku. Arī tagad, kad lielu daļu stipruma bija jāvelta nedzimušā bērna nešanai, viņa tik un tā spēja noturēt zobenu un cīnīties.

Tad visas domas pagaisa.

Rite ieraudzīja ķēniņu. \

Vīzija parādījās tik spēji, ka Rite nodrebēja kā sitienu saņēmusi. Viņa sagrīļojās, taču neizlaida zobenu no rokām.

Ķēniņa tēls piepildīja viņas prātu. Tas raudzījās Ritē no zobena iek­šienes. Ķēniņa tēls piepildīja viņas dvēseli. Tam galvā bija tas pats zelta kronis ar efejzaru rakstiem, ko tagad nēsāja Rite, un rokā tam bija tas pats zobens, ko tagad turēja viņa. Ķēniņš rāms un spēcīgs sēdēja akmens tronī. Viņam plecos bija tumšs, ar zeltu un pērlēm izšūts apmetnis, kas krita smagās ielocēs, kurās gaisma un ēnas mijās gluži kā mēnesstaru apspīdētos jūras viļņos.

Tas nebija ģindenis, tas bija dzīvs cilvēks, drošs un spēcīgs vīrs, kurš raudzījās Ritē no viņas pašas vīzijas dziļumiem. Rite lūkojās pretī, taču nespēja skaidri saskatīt ķēniņa seju: tā grima puskrēslā. Ritei šķita, ka valdnieka ausis ir mazliet iesmailas. Vai viņš bija puselfs? Šis nicinājuma pilnais zaimu vārds saniknoja Riti. Viņa meklēja kādu citu, iederīgāku apzīmējumu, taču neatrada. Jupis viņu rāvis! Lai tad būtu puselfs. Galu galā tas bija ļoti precīzs vārds.

Vajadzēja tikai izrunāt to lepni, nevis kaunīgi. Puselfs: viņa izgaršo katru zilbi, it kā tās būtu medus lāses. Elfu prāts un cilvēku drosme. Elfu dvēsele un cilvēku spēks. Puselfs. Neuzvarams kā puselfs, stiprs kā pus­elfs. Tas izklausījās labi. Vajadzēja tikai pierast. Bērns klēpī sakustējās. Puselfs bija ķēniņš un sēdēja tronī ar viņas zobenu rokā un kroni galvā. Ķēniņš ilgi raudzījās uz Riti, un viņa juta, kā spēki aug.

Kas bija šis ķēniņš? Ardvins? Kurš gan cits, ja ne Ardvins, Gaismas Kungs, dižais karavadonis, kurš bija satriecis orkus un atkarojis Dali­garu — atkarojis to pretēji visiem pareģojumiem, pretēji katrai loģikai, pretēji veselajam saprātam, kas ikvienam dotu padomu likties mierā un nodarboties ar kaut ko citu. Droši vien arī Ardvins bijis puselfs.

— Ardvin? — Rite nočukstēja.

Sirs pamāja, tad viņa apveidi izplūda, taču tēls nepazuda pavisam: tas palika attālā prāta nostūrī kā atmiņu ēna.

Viņš no orkiem nebūtu baidījies. Viņš būtu zinājis, kas darāms. Viņš Ritei bija atstājis vēsti. Divus zeņķu bandas vadoņa cienīgus izteiku­mus, kam droši vien kāda jēga piemita gan Ardvina laikos, gan šodien.

Viņu mēdz saukt par Gaismas Kungu. Gaisma. Uguns gaisma. Uguns dod gaismu.

Uguns. Risinājums bija uguns.

Rite no orkiem vairs nebaidījās. Viņa zināja, kas darāms.

No troņa atzveltnes viņa paņēma pērlēm un zeltā izšūto tumšo samta apmetni, uzmeta to plecos un sastiprināja uz krūtīm ar smagu zelta sprādzi. Apmetnis bija silts un viegls kā putna spārni. Tas viņai netrau­cēs ne jāt, ne cīnīties. Agrāk tas bija piederējis kādam ķēniņam, bet Ritei vajadzēja apslēpt savas sadriskātās drānas un piešķirt savam izska­tam kaut nedaudz vairāk ķēnišķīguma.

Citu ķēniņu Daligarai šobrīd nebija.

Bet no tā, vai viņa izskatīsies pietiekami ķēnišķīgi, bija atkarīgs kau­jas iznākums.

Ķēnišķīgums. Rite izgaršoja šo vārdu. Viņai bija jākļūst par ķēniņieni. Viņa bija ķēniņiene. Viņa to klusībā atkārtoja daudz reižu, pūlēdamās noticēt. Ķēniņš ir tas, kura dēļ citi ir gatavi iet nāvē.

Jorša sacerētajās traģēdijās, ko viņi visi vasaras vakaros mēdza spēlēt jūras malā, vienmēr darbojās arī kāds ķēniņš vai karavadonis. Tagad bija jādara tas pats: vajadzēja tēlot kareivīga ķēniņa lomu un vajadzēja to darīt tik pārliecinoši, lai nožēlojamais pavalstnieku bars patiesi noti­cētu, ka seko kareivīgam ķēniņam. Varbūt tad viņi uzvarēs. Vai vismaz mirs līksmāki. Ritei savās atmiņās bija jāatrod pienācīgs ķēniņa tēls un jāiedzīvojas tajā. Gluži kā spēlējot teātri.

Viņas mati bija pavirši nocirpti un kailā galva nošķiesta dubļiem un asinīm. Rite aplūkoja savu atspīdumu zobena asmenī un nosprieda, ka neizskatās pārliecinoši: šādi viņa pārlieku atgādināja ubadzi vai nelai­mīgu bēgli. Viņa norāva vienu no baltajiem šķidrautiem, kas karājās līdzās tronim, uzsedza to galvā un tam pāri uzlika kroni. Nu viņas seju ieskāva gaisīgs mākonis. Jau atkal Ritei pretī no zobena lūkojās vīzijas ķēniņš. Tad redzējums nozuda — bija pienācis laiks iet cīņā.