Pēdējais orks

Divdesmit astotā nodaļa

Tētis ne mirkli nenovērsa no viņas acis. Erbrova tedzēja bezgalīgas pļavas zem neizmērojamām debesīm. Viņa vairs nejuta baiļu. Palika vien skumjas, milzīgas un neizmērojamas kā redzētās pļavas un debesis.

Viņa vairs nekad nepiespiedīs galvu tētim pie pleca. Viņa vairs nekad nedzirdēs tēta balsi dziedam šūpuļdziesmiņas vai stāstām pasakas, lai viņa varētu ieslīdēt sapņos, nebaidīdamās no briesmoņiem, kuri mājo ēnās, kad atnāk nakts un tumsa, un kurus spēj saskatīt tikai mazi bērni. Viņa vairs nekad no rītiem nesajutīs tēta smaržu mammas matu cirtās.

Erbrovai būtu gribējies raudāt, taču mamma bija pateikusi, ka raudāt nedrīkst. Galvenais no sliktajiem cilvēkiem atkal deva pavēli, un šo­reiz bultu raidīja karavīrs, kurš stāvēja tieši blakus barvedim un kuram pie ķiveres bija daudzkrāsains spalvu pušķis. Bulta ietriecās tētim tieši sirdī, un Erbrova sajuta viņa drausmīgās sāpes. Vēlēšanās raudāt kļuva krampjaina, neizturama. Jastrins, kaut arī bija krietni vecāks, klusi šņuk­stēja. Erbrova no visas sirds vēlējās, kaut arī viņa drīkstētu raudāt.

Tētis pakrita zemē un palika tur nekustīgi guļam. Viņa asinis izplūda un pārvērtās par dubļiem.

Erbrova pagriezās pret vīrieti, kurš viņu turēja rokās, un ieskatījās tam acīs, kas bija saredzamas pa spraugu melnajā ādas maskā, tad viņa norā­dīja uz savu mammu. Šajā cilvēkā bija sevišķi daudz tumsas, taču lūgumu viņš saprata. Pagāja kāds mirklis, līdz viņš pieņēma lēmumu, — galu galā viņš paraustīja plecus, paklausīja un piegāja tuvāk Ritei. Tagad Er­brova vismaz bija viņai cieši blakus.

— Tūlīt kaut kas notiks, — mamma nočukstēja. — Viņi to nezina, taču tavam tētim ir visvisādas spējas. Tūlīt kaut kas notiks…

Erbrova zināja, ka tā nav taisnība, ka itin nekas nenotiks. Viņas iekšienē, tur, kur agrāk bija mājojis tētis, tagad bija vien melns un le­dains caurums.

Pasaule kļuva zaļa.

Vīri joprojām smējās. Jastrins joprojām šņukstēja: Mamma joprojām stāvēja nekustīgi un skatījās uz zemē gulošo tēti.

Pasaule bija kļuvusi zaļa, un neviens nebija to pamanījis. Tikai viņa.

Tas bija brīnišķīgi skaists zaļums ar zeltainiem līčloču rakstiem, ku­riem cauri staroja saules gaisma.

Bezgalīgas pļavas zem neizmērojamām debesīm.

Divi spārni, zaļi kā pļavas, milzīgi kā debesis…

Kāds ar zaļiem spārniem bija atlidojis pēc viņas tēta, un tētis vairs nebija viens.

Nu tai vietā, kur pirms mirkļa bija vīdējis melns, ledains caurums, bija jaušama savāda pavasara vēja, puķu un jūras ūdens klātbūtne.

Tāda sajūta pārņem tos, kas jāj uz pūķa.

Zemē pie Enstrīla kājām, kur gulēja viņas tētis, saplauka sīkas puķī­tes. To bija daudz kā zvaigžņu debesīs. Tās bija baltas puķītes ar sīkām ziedlapiņām un dzeltenu podziņu pašā vidū. Beidzot Erbrova atcerējās, kā tās sauc: margrietiņas.

— Nē aua, — viņa klusi teica mammai.

Vēl nekad agrāk Erbrova nebija tik ļoti nožēlojusi, ka neprot lietot valodu. Jo vieglāks un spēcīgāks lidoja viņas prāts, jo neveiklāk viņas mēle ķērās un klupa pār nedaudzajām zilbēm, ko prata izrunāt.

— Nē aua, — viņa atkārtoja, lai mierinātu māti, taču jau bija par vēlu.

Mamma viņu vairs nedzirdēja.

Viņas tētis sāpes bija pārvērtis bezspēcīgā izmisumā, un tieši šī iz­misuma dēļ viņu bija pieveikuši.

Viņas mamma turpretī sāpes pārvērta spēkā un niknumā.

Viņas mamma bija un turpmāk vienmēr būs neuzveicama.

Viņas dusmas bija nevaldāmas.

Tētis bija miris, tāpēc vīrietis ar melno masku pār seju beidzot no­laida Erbrovu zemē.

Kad mamma bija sākusi runāt, Erbrovai neviens uzmanību vairs ne­pievērsa, un viņai izdevās pagrābt sauju sīko ziediņu: dažus ar baltām ziedlapiņām, citus — tumši sārtu asiņu iekrāsotus. Viņa tos paslēpa lielākajā kabatā. Sausās ziedlapiņas ieslīdēja kabatas dziļumā. Slapjās pielipa dārgumiem, kas glabājās šajā kabatā: laiviņai un lellei, kas ag­rāk bija piederējušas mammai.