Pēdējais orks

Piektā nodaļa

Lielās steigas dēļ jaunkareivjiem bija jāiztiek bez mācībām un dresūras.

Tā nu Rankstrails devās ceļā jau nākamajā rītā pēc iestāšanās algotņu rindās, vasaras saulei spoži mirdzot dzidri zilās debesīs, kur šaudījās bez­delīgas un lēni peldēja reti mākonīši. Viņu bija tikai viena nodaļa, proti, divdesmit pieci vīri, rotas ceturtā daļa, un viņus pavadīja ēzelis, kas nesa maizi veselam mēnesim. Īstenībā tie nebija divdesmit pieci vīri, tie bija divdesmit četri vīri un puika, taču, ja arī kāds to manīja, tas neuzskatīja par vajadzīgu jaukties svešās darīšanās.

Nodaļu komandēja garš lamzaks ar pamatīgu degunu un kuplām, mel­nām ūsām; viņam bija apaļas acis, kas radīja nelielu līdzību ar baltajām govīm, kuras ganījās pie Varilas mūriem, taču izteiksme gan šim vīram bija mazāk apķērīga un mazāk draudzīga. Runājot komandieris pastiepa nedaudz garākus visus s un r, pēc kā Rankstrails sprieda, ka viņš nācis no ziemeļrietumu apgabaliem. Viņam bija arī pilns skaits cilvēku rases pārstāvjiem paredzēto zobu un pirkstu, un no tā Rankstrails secināja, ka komandieris ir vai nu liels veiksminieks, vai bezgala paklausīgs likumiem.

Jauniņais kareivis soļoja kopā ar pārējiem, pats pēdējais ierindā. So­ļoja vēl ilgi pēc tam, kad nolaidās vakara krēsla. Viņš nekā nebija ēdis, un viņam nebija līdzi nekā dzerama. Blašķe bija viena no lietām, ko viņš nebija iedomājies nopirkt. Rīsa laukos slāpes varēja remdēt uz katra soļa, un viņa piecpadsmitgadīgajā prātā pat nebija pazibējušas aizdomas, ka pasaulē ir vietas, kurās ūdens trūkst.

Bija jau dziļa nakts, kad viņi beidzot apstājās ozolu mežā līdzās strautam.

Rankstrails nebija piekusis, jo bija pieradis dienām ilgi klejot pa rīsa laukiem, uzsākot savas gaitas pirms saules lēkta un beidzot krietni pēc rieta, taču viņš pārāk sen nebija neko ēdis un neko dzēris — un izrādī­jās, ka par izsalkumu briesmīgākas var būt tikai slāpes.

Tikko bija dota pavēle izjaukt ierindu, Rankstrails steidzās padzerties.

— Ei, puikiņ, — viņam čukstēja kāds no kareivjiem, — nedari tā. Sakod zobus un pagaidi, līdz būs izdalīta maize.

Tas bija neliela auguma karavīrs ar prāvu degunu, kas agrākajos ga­dos droši vien ne reizi vien ticis salauzts, un vairākās bizēs sapītiem ma­tiem, kā tas pieņemts austrumu vīriešiem; viņam trūka visai daudz zobu un kreisā roka bija zaudējusi trīs pirkstus. Rankstrails viņā neklausījās. Viņš dzēra pārāk strauji, izvēmās un dzēra vēl.

Kad viņš beidzot atgriezās pie pārējiem, nodaļas komandieris jau bija izdalījis maizi: Rankstraila devu patlaban notiesāja trīs dižkareivji.

— Vai tev ir kas iebilstams, puika? — noprasīja druknākais no trim. — Tas, kurš grib ēst, paliek savā vietā. Jo drīzāk iemācīsies galvenās gud­rības, jo drīzāk pārstāsi būt tāds muļķis.

Rankstrails ar skatienu meklēja komandieri: tas gulēja akmens paēnā, mierīgi gremoja savu maizes ņuku un pat nepagrieza galvu uz viņu pusi, lai gan noteikti bija visu dzirdējis. Rankstrails, kuram bija visai ilga ban­das barveža pieredze, šo vīru klasificēja kā neglābjamu stulbeni, jo īsts vadonis nekad nepieļauj netaisnības, jo sevišķi, ja runa ir par ēdamo, un tikai absolūts idiots var iedomāties vest karā zaldātu, kurš neturas kājās no bada un pazemojuma.

Vajadzēja tikt galā pašam. Kauties būtu riskanti: ja viņš kautiņā zau­dēs, tad uz visu atlikušo laiku tiks apzīmogots kā zaudētājs; bet, ja uzva­rēs — kas gan būtu maz ticami, tomēr ne neiespējami —, šie vīri viņam agrāk vai vēlāk atmaksās, varbūt pat samals viņu miltos. Taču nedrīk­stēja arī necīnīties, jo citādi viņš vairs nekad nevarēs pretendēt uz kādu nieku cieņas. Bija jāatrod cits paņēmiens.

— Ei, puikiņ, liecies nu mierā! — teica bižainais karavīrs, lauzdams savu maizi. — Nāc, es tev iedošu gabalu no savējās. Dalīsim uz pusēm. Ja košļāsim pietiekami lēni, liksies, ka esam dabūjuši, cik pienāktos…

Rankstrails neklausījās. Viņš neņēma piedāvāto maizes gabalu. Viņš aizgāja un nogūlās zem tālākā no ozoliem un nogaidīja, līdz visi aizmieg.

Kad visu elpa kļuva vienmērīga un neviena kustība neizjauca rāmās nakts klusumu, viņš piecēlās un devās prom svešajos laukos, ko citiem neuztveramas skaņas un smaržas viņam padarīja skaidrus un pārredza­mus kā karti. Uz dienvidiem no nometnes bija trušu ala. To viņš atrada uzreiz — trušu pēdas viņš jau dzerdams bija ievērojis strautmalā. Savu­kārt fazāns, kuru viņš nomedīja neilgi pirms rītausmas, bija īsta veiksme. Kad nodaļa pamodās, Rankstrails, likdams lietā sausu zāli un kopīgā ugunskura ogles, bija iekūris atsevišķu uguntiņu un cepināja uz tās fazānu. Trīs truši bija sakrauti kaudzītē uz liela akmens. Rankstrails pa­māja uz to pusi:

— Gaļu varat ēst, bet ādas ir manas, — viņš mierīgi teica. — Un pie mana ugunskura nenāciet.

Kareivi ar bizītēm sauca Lizentrails. Pat nepiecēlies no savas vietas, zēns pasvieda viņam krietnu gabalu fazāna, un Lizentraila rokas gluži kā plēsīga putna nagi to noķēra lidojumā.

Neviens no pārējiem netuvojās.

Viņš tos bija nopircis.

Viņš bija tikai puika, turklāt jauniņais, taču viņam bija pa spēkam uzveikt to izsalkumu, un tā bija tik vērtīga īpašība, ka pārspēja visu — arī acīm redzamo komandiera un daudzu vecāko kareivju vēlēšanos no­likt šo zeņķi pie vietas, izsitot viņam visus zobus.

Visi, ieskaitot komandieri, ēda gaļu, skaidri zinot: ja liks puiku mierā, dabūs gaļu arī nākamajā un visās aiznākamajās dienās.

Nodaļa, virzoties no ziemeļiem uz dienvidiem, šķērsoja visu grāfisti.

Viņi gāja cauri novadam, kur priedāji mijās ar staignām vietām, bet starp tiem slējās dzelteni pakalni, kur nokaltušo zāli krimta baltas govis, līdzīgas tām, kuras ganījās Varilas pakalna nogāzē, un tās uzraudzīja gani lielos, melnos zirgos. Priedes bija augstas un savādas, to gludie stumbri tiecās augšup, kur veidoja milzīgas, itin kā pieplacinātas un sānis izstiep­tas zarotnes. Lizentrails teica, ka šīs priedes saucot par pīnijām, un iemā­cīja visiem lasīt to čiekurus, jo tie vakaros noderēja, lai iekurtu uguni, turklāt starp to zvīņām slēpās tādi kā mazi riekstiņi, kuru čaula bija cieta kā akmensozola koksne, bet sīkie, saldenie kodoli šķita īsta dievu dāvana.

Pa dienu viņi soļoja. Naktīs Rankstrails medīja. Dažreiz gadījās pa­likt tukšā. Bet vienreiz Rankstrails nogāza dīvainu cūkas un vilka krustojumu, kuru, kā teica pārējie, sauca par mežakuili. Šo zvēru viņš dabūja rokā pēc ilgas un nogurdinošas vajāšanas cauri kazenājiem, kas sadīrāja viņa ādu, un šai nakti viņš noskrēja vairāk jūdžu, nekā dienā bija pieveicis, soļodams kopā ar pārējiem. Rankstrails allaž bija gulējis maz — daudz mazāk par savu brāli un māsu un pat mazāk nekā tēvs, taču kādu nieku miega vajadzēja arī viņam. Tagad pārgurums un miega trū­kums kļuva arvien neizturamāki, taču viņš sakoda zobus un pierada.

Jau pirmajā māju pudurī, kas bija gadījies ceļa malā, viņš trušu ādas bija iemainījis pret blašķi — pareizāk, bija aizsūtījis Lizentrailu nokār­tot šo maiņas darījumu, jo pats, tērpies savās metāla gabaliņu un.kažok­ādu bruņās, vairāk izskatījās pēc lāča nekā pēc regulārās armijas kareivja.

Vēl pēc dažām dienām, atkal izmantojot Lizentrailu par starpnieku, viņš mežakuiļa gurnu iemainīja pret diviem vērtīgiem ugunsšķiļamajiem akmeņiem un turpmāk vairs nebija atkarīgs no kopīgā ugunskura oglēm. Viņš nopirka arī raga kārbiņu, pilnu ar sāli, — un tā ikvienam ka­reivim, ceļotājam vai ubagam ir īpaši vērtīga manta, jo, pasālot ēdienu, tu vari būt drošs, ka ēd kā cilvēks, nevis kā suns, turklāt ar sāli arī iebojājusies ēdmaņa šķiet ciešamāka.

Vakaros Lizentrails viņam arī mācīja, kā lietojams zobens. Tas viņam ierādīja galvenās pozas, izklupienus un cirtienus un parādīja arī, kā cirtieni atvairāmi. Lizentrailam vienīgajam bija ienākusi prātā doma, ka jauno kareivi derētu skolot, taču neilgi pēc mācīšanas sākuma vis­maz puse nodaļas nožēloja, ka paši laikus nav iedomājušies izmantot šo vienīgo iespēju, lai nesodīti atstātu piemiņas zīmes uz jauniņā sāniem un stilbiem.

Lizentrails gan nevienu zīmi neatstāja. Ar zobenu viņš rīkojās veikli, un viņam nebija nekādas vajadzības nodarīt sāpes, lai kaut ko iemācītu. Viņa ierocis allaž trāpīja tikai plakaniski, lai skolnieks varētu saprast, kuras ķermeņas daļas cīņas laikā cirtieniem ir visvieglāk sasniedzamas. Lizentrails arī palīdzēja vajadzīgajās vietās nostiprināt Rankstraila paš­darinātās bruņas un pat atdeva dažas no savām kniedēm.

Loka šaušanā šim puisim neviens vairs neko nevarēja iemācīt.

Paslēptu pašā tarbas dziļumā, Rankstrails allaž nēsāja sev līdzi uzticamo lingu un katrai vajadzībai arī dažus apaļus akmeņus. Liela daļa medījuma naktīs tika sagādāta tieši ar lingu — šis ierocis bija ideāls, ja mērķis at­radās nelielā attālumā, turklāt akmeņi mētājās zemē ik uz soļa, bet bul­tas vajadzēja izgatavot pašam.

Viņi devās arvien tālāk uz dienvidiem, un zāle pamazām kļuva arvien dzeltenāka, bet priedāji — arvien retāki, līdz izzuda pavisam. Sākās va­saras viskarstākais laiks. Mazāk bija arī govju, un drīz tās vairs nemaz nebija redzamas, — to vietā bija parādījušies daudz mazāki, bet arī ragaini lopi. Šos sauca par aitām un auniem, un atšķirībā no govīm tie teica bē, nevis mū. k

Staignāji izžuva, un tā bija īsta svētība, jo viņi atbrīvojās no odu mākuļiem, kas viņus bija vajājuši starp priedājiem un pakalniem. Nu par īstu lāstu kļuva mušas: tās bija lielas, melnas, varavīkšņaini mirdzo­šiem spārniem, un tās koda.

Rankstrailam nebija kājsargu — ne ādas, ne metāla, arī uz to rēķina viņš bija gribējis ietaupīt, nenojauzdams, cik tie ir nepieciešami. Viņš vēl nezināja, cik labi kājsargi spētu sargāt stilbus cīņās ar ienaidniekiem, taču tie bija vairāk nekā vajadzīgi arī cīņā ar ērcēm. Katru vakaru pui­sim nācās tās nolasīt no potītēm un kāju nepiesegtās daļas. Nereti šo nešķīsteņu žokļi notrūka un palika miesā, tad brūce uzbrieda par sar­kanu augoni un pūžņoja. Uzmācās arī viegls drudzis, kas laupīja spēkus. Viņš sakoda zobus un neapstājās.

Līdzenumā, kas bija dzeltens un okera brūns kā izkaltusī zeme un sažuvusī zāle, upju atliekas bija iezīmētas kā koši zaļas līnijas — tur kup­loja niedrāji un sniegbaltos vai sārtenos ziedos plauka oleandri. Viņi aizvien vēl gāja uz dienvidiem, un zāle kļuva retāka. Niedrāju un olean­dru zaļums izdzisa: tie vairs neliecināja par ūdens klātbūtni, upju gult­nēs kā atmiņas par valgmi bija palikušas vien dubļu lāmas. Zeme vērās dziļās plaisās, kas bija baigas un putekļainas kā Pekles mala, ja vien Peklei tāda maz ir.

Krūmājos viņiem gadījās sastapt ģindeniski liesu aitu ganāmpulkus, ko pieskatīja tikpat ģindeniski liesi gani, kuri, viņus ieraugot, šausmu pārņemti, metās bēgt.

No maizes, ko viņu ēzelis pacietīgi nesa jau kopš ceļa sākuma, nekas daudz nebija atlicis, bet atlikusī bija kļuvusi cieta kā viņu zobenu as­meņi. No vienas puses tas bija labi, jo tagad doniņu vajadzēja košļāt tik ilgi, ka patiešām radās iespaids, ka kaut kas tomēr ir apēsts; bet no otras puses tas bija slikti, jo cietās maizes košļāšanai un norīšanai vajadzēja siekalas, bet siekalu viņiem bija arvien mazāk. Ūdens bija aizvien netī­rāks, un tā bija aizvien mazāk.

Vairs nebija arī daudz ko medīt — vienīgi čūskas un sīkas dzeloņcūkas, kuras bija reti sastopamas un grūti notveramas pat pēc ilgas un nogurdinošas uzglūnēšanas. Vienu nakti viņi pārlaida alā, un tur Rank­strails notrieca veselu lērumu sikspārņu: izcepti uz iesma un mazliet apsālīti, tie diez ko neatšķīrās no truša gaļas, turklāt bija tik jauki no­grauzt un nosūkāt katru gaļas šķiedriņu no spārniem. Lizentrailam vēl bija saglabājušies daži pīniju rieksti, un tos viņš izmantoja aizdaram.

Bet reizēm nebija itin nekā.

Rankstrails, kurš līdz šim bija izticis tikai no medībām, sāka dalīties ar pārējiem cietajā maizē. Slāpes kļuva tik mokošas un allaž jūtamas, ka ļāva aizmirst izsalkumu. Tālumā apvāršņa līniju iezīmēja drūmi un pie­placināti pakalni stāvām nogāzēm, kurās auga vien rets izspūris un karsto vēju greizi izlocīts koks.

Pēc mokoša gājuma visas dienas garumā viņi beidzot nonāca pie dīķa, kas vēl nebija izžuvis, un tā robotajā krastā bija redzami daži sakņu dārzi un nelielu mājeļu puduris.

Nemitīgais drudzis Rankstraila slāpes bija pārvērtis ellišķās mokās, kas teju laupīja sajēgu. Viņš metās uz priekšu. Atstājis pārējos krietnu gabalu aiz muguras, viņš pirmais skriešiem sasniedza ūdeni. Viņš no­metās zemē un dzēra, gulēdams dubļos kā dzīvnieks. Ūdens garšoja pēc dūņām un trūdiem, taču viņš dzēra tik un tā. Pacēlis acis, viņš atklāja, ka ir nonācis nelielā augļu dārzā. Koki bija persiku pilni. Rankstrails zināja, kā sauc šos augļus, jo bija tos, retus un ārkārtīgi dārgus, redzējis Arējā loka tirgū.

Puse viņa prāta kliedza, ka jāapstājas, ka tā ir zādzība, ka tā ir pēdīgā muļķība, taču par spīti šiem prāta brīdinājumiem viņš norāva no zara augli un iekodās. Miza bija savādi samtaina, bet zem tās bija kaut kas dzeltens, vienlaikus mīksts un stingrs. Tā bija vispārākā saldme, kas pie­devām veldzēja slāpes. Ja pastāvēja zeme, kur plūst piena un medus upes, tad tās iemītnieki baudīja šādus augļus. Šī bija dievu barība, ja vien dievi ko ēd. Kad dzeltenums beidzās, Rankstrailam rokā palika vien sar­kans kauliņš, un viņš to noglabāja tarbā, lai neatstātu savas zādzības pēdas un lai vēlāk, atgriezies mājās, varētu to iedot tēvam, — tad viņš to varētu iestādīt. Rankstrails noplūca vēl vienu persiku un iekodās. Daļa prāta joprojām mudināja apstāties, taču šķita, ka vienīgi persika garša spēj kaut nedaudz remdēt trulās drudža slāpes. Pat zinot, ka par šo pārkāpumu varbūt vajadzēs maksāt ar nocirstiem pirkstiem un bendes knaibļu izrautiem zobiem, viņš nevarēja apstāties. Vienīgi ēdot jau trešo persiku, viņš spēja pacelt galvu un paraudzīties apkārt. Pakārti pie savu māju durvīm vai ērmīgi uzstiepti uz ratu riteņiem, viņu tukšiem acu dobuļiem vēroja šī nelielā ciema bijušo iemītnieku līķi, un ap tiem grie­zās mušu un dunduru mākoņi.

Dižo mednieku Rankstrailu, kurš spēja samanīt pat peli kviešu laukā, slāpes bija padarījušas aklu un nejūtīgu — viņš bija tuvojies dīķim un iegājis augļu dārzā, nepievērsdams uzmanību nepārprotamām nesen notikuša slaktiņa zīmēm: trūdošas miesas smakai un apdullinošai mušu un dunduru dūkoņai pār sarecējušām asinīm.

Kā sastindzis viņš raudzījās šai baismajā ainā, rokā aizvien turēdams pusēsto persiku.

Nekad agrāk viņš nebija redzējis mirušus cilvēkus — vienīgi savu māti, taču tā bija bijusi cienījama nāve. Nāve, kuru neviens nebija vē­lējies; nāve, kuru neviens nebija izsmējis. Visi bija raudājuši un pēc tam aizveduši māti uz kapiem.

Šeit nebija nekā tamlīdzīga.

Viņš prata skaitīt. Astoņi pieaugušie un vienpadsmit bērnu. Deviņ­padsmit kā pirksti cilvēkam, kuram viena pirksta trūkst.

Redzot, kā šie cilvēki bija pakārti — ačgārni, kājām gaisā, viņš sa­prata, ka par mirušajiem kāds gribējis pasmieties, it kā tas viss būtu tikai joks.

Viņš pieliecās un vēma: smirdošo ūdeni un persikus. Viņš nokrita ceļos un vēma vēl un vēl.

Saule bija tieši virs galvas un zāle cikāžu pilna.

Viņš sajuta Lizentraila greizās divpirkstu rokas pieskārienu.

— Ej prom, puikiņ. Mēs viņus apglabāsim, — viņš čukstēja, izņem­dams Rankstrailam no saujas pusēsto persiku un paslēpdams tarbā, iekams to pamanījis komandieris. Viens no vieglās-infantērijas oficiā­lajiem pienākumiem bija apglabāt neapglabātos civiliedzīvotāju līķus tur, kur vairs nebija neviena cita, kas spētu šo darbu paveikt.

— Viņšš arrī irr karreivisss, — teica komandieris, pienākdams tuvāk.

— Viņam ir drudzis, — iebilda Lizentrails.

— Es jūtos labi, — atteica Rankstrails, nopurinādams no pleciem viņa roku.

Viņš nemūžam negribētu atteikties no iespējas apglabāt šos mirušos.

Viņš drebēja pie visām miesām, taču kopā ar pārējiem vāca kopā ap­gānītos līķus un raka bedres — ar lāpstām, ko šī ciema iemītnieki, dzīvi būdami, bija izmantojuši, lai aprušinātu augļukoku saknes un raktu apūdeņošanas grāvjus starp sakņu dārziem. Daži no vecākajiem kareiv­jiem mēģināja izteikt piezīmes par tām, ko viņi sauca par sievietēm, bet Rankstrails par mātēm, — taču ar Rankstraila neprātīgo un mežonīgo skatienu pietika, lai viņi apklustu.

Rankstrails pūlējās piešķirt mirušajiem puslīdz piedienīgu izskatu un mazākos bērnus guldīt zemē blakus mātēm, cerēdams, ka būs pareizi uzminējis, kurš ir kuras bērns.

Ap mājām bija lopu aploki, kuros, spriežot pēc izkārnījumiem, bija turētas cūkas un aitas, — izkārnījumi gan bija vienīgais, kas no tām at­licis. Turpat netālu, aiz kājas piesietas pie žoga, viņi pārsteidzošā kārtā atrada arī divas dzīvas vistas, kuras nu vairs nepiederēja nevienam un tāpēc tika spraustas uz iesma un pārvērtās par cepeti komandierim un dižkareivjiem. Dubļos līdzās lopu dzirdināmajām silēm bija apavu atstāti nospiedumi, — tos nebija ieminuši šī ciema iemītnieki, kas visi bija baskājaini. Pēdas stiepās līdz pat žogam, kur vēl nesen bija kašņājušās vistas.

Kad sāka krēslot vakars, komandieris, nospriedis, ka arī persiki ir pa­likuši bez īpašnieka, atļāva tos notiesāt. Mazais augļu dārzs tika izlau­pīts ātri un metodiski.

Rankstrails paņēma deviņpadsmit persiku. No tiem viņš neapēda nevienu pašu. Kad visu aizsedza tumsa, viņš aizgāja un, iepriekš iemīcījis katru augli saujā mīkstas zemes, nolika pa vienam uz katra no deviņ­padsmit kapiem.

Viņš zvērēja spriest taisnu tiesu.

Šajā dienā viņš kļuva par īstu karavīru.

Līdz šim brīdim viņš bija tikai algotnis. Iestājies algotņu pulkā, viņš bija aizmirsis visus bērnišķīgos sapņus, un vienīgais mērķis bija izdzīvot — izdzīvot visu dienesta laiku, neļaut sevi nokaut, mēģināt aizsūtīt tēvam tik daudz naudas, lai pietiktu gan ēdienam, gan aptieķniekam.

Tagad viņš gribēja dabūt tos neliešus rokā. Bija tieši tā, kā bija teicis Trakais Rakstvedis: algotņi sargāja visneaizsargātākos ļaudis, zemnieku ciemus un robežas. Un to viņi nedarīja tikai algas dēļ.

Tagad viņš zināja, ka tos neliešus apturēs.

Viņš te bija ieradies, lai padarītu šo zemi par drošu un pieklājīgu vietu, kur vīrieši, sievietes un bērni var dzīvot un vienā mierā audzēt savas vistas. Viņš šo zemi nepametīs, līdz te vairs nebūs neviena, kas gluži kā vilks varētu atskriet melnā naktī un sarīkot slaktiņu kādā mazā ciemā ar dīķi un augļudārzu.

Viņš pārstāja būt algotnis un kļuva par karavīru.