Pēdējais orks

Sestā nodaļa

Stāvēdams improvizētajā kapsētā, piecpadsmitgadīgais Rankstrails atklāja vienu no militārās taktikas pamatlikumiem. Jāiekļūst ienaid­nieka prātā. Katra darbība prasa pūles, tātad tai jābūt izdevīgai un jādod labums. Mirušo ačgārnā pakāršana, veidojot šaušalīgas un neķītras de­korācijas, noteikti bija prasījusi lielu piepūli pat spēcīgiem vīriem, tātad apgānītie līķi pauda aprēķinu un lielas cerības uz izdevīgumu. Tie bija ēsma slazdā. Bet viņi — algotņu nodaļa — bija upuris.

Kaut arī bija uz visstingrāko noliegts traucēt augstākstāvošos un augst­prātīgi izrādīt jebkādas prāta darbības pazīmes, jaunais kareivis gāja pie komandiera, lai to ar nesatricināmu pārliecību informētu, ka laupītāji naktī uzbruks. Slaktiņš varbūt bija sarīkots prieka pēc vai pakļaujoties savam slepkavīgajam aicinājumam, taču tam bija arī konkrēts mērķis: izkauts ciems noteikti kļūs par naktsmājām algotņu nodaļai.

— Jāsssaka nevisss naktsmājasss, bet šštābs. Un nekad vairrs neuzdrroššiniesss mācīt man manu amatu. Lai arr' tu esssi tikai sssīksss kverrplisss, esss tevi atdoššu bendem par disssciplīnas pārrkāpumu.

Rankstrails nelikās manām satrauktās zīmes, ko rādīja Lizentrails, mudinādams tūdaļ pat aizvērt muti un likties mierā; Rankstrails patei­cās komandierim par paskaidrojumu un sāka no jauna: viņš nevienam neko negribot mācīt, tikai, ņemot vērā, ka komandieris pats to neesot sapratis, viņš gribot brīdināt, ka ienaidnieki uzbruks neilgi pirms rīt­ausmas. Un tas taču esot skaidrs pat vislielākajam muļķim, ka līķus pa visu ciemu tik ērmīgi viņi esot izkabinājuši taisni tādēļ, lai varētu būt droši, ka algotņi, novākuši tos lejā, būs tik pārguruši, ka noteikti paliks pa nakti tepat.

— Pat pēdīgais kretīns sapratīs, — viņš vēl piebilda, — ka tas viss darīts tīšām. Arī vistas un persikus viņi mums atstāja ar nolūku. Tā viņi var būt droši, ka neaizklīdīsim projām, meklēdami ēdamo. Paliksim te kā bars nelgu, bet viņi atnāks un vienā mierā pārgriezīs mums rīkli…

Šī nebija īsti veiksmīga runa.

Svepstīgais komandieris viņu patrieca, draudot ar visādiem sodiem: mēles izgriešanu un varbūt arī īkšķu nociršanu. Bet tad kopā ar dižkareivjiem iekārtojās uz naktsguļu zemnieku mājās — pēc ilgiem laikiem īstās gultās, pie īsta pavarda, kur uguns līksmi sprēgāja un kliedēja nakts aukstumu.

Rankstrails izskaidroja briesmas pārējiem, un pēc viņa norādījumiem tika izveidoti sardzes posteņi, turklāt dubultie — pa diviem vīriem katrā.

Pārējie Rankstrailu uzklausīja.

Lācis bija pārlieku dīvains, lai tie uzdrošinātos neieklausīties viņa teiktajā.

Viņš redzēja pēdas tur, kur to nemaz nebija, dzirdēja klusu čabināšanos krūmājā, kad apkārt skanēja nometnes ierastie lāsti un klaigāšana. Viņš pacēla loku vēl brīdi, pirms trusis bija parādījies, it kā jau iepriekš zinātu, kur un kad tas uzradīsies. Nevienam nav nekāda prieka darīt to, ko liek sīks puišelis, tomēr āda katram ir tikai viena un doma par drīzu un nenovēršamu nāvi cilvēkus bieži pamudina uz lēmumiem, kas citos apstākļos nebūtu iedomājami.

Auklas, kurās bija karājušies mirušie, Rankstrails lika nostiept līdzās augļudārzam aptuveni sprīdi virs zemes — cilvēka potīšu augstumā, kur tumsā tās bija pilnīgi neredzamas.

Sardzes postenī māju priekšā — visbīstamākajā, jo te bija gaišāks, stāvēja Rankstrails pats ar Lizentrailu.

Viņi nepārmija ne vārda līdz brīdim, kad tumsa austrumu pamalē sāka bālēt. Rankstrails piegāja pie biedra un teica, ka ienaidnieki jau esot augļudārzā. Tie esot skaitliskā pārākumā un, iespējams, pirms uz­brukuma mēģinot viņus aplenkt.

— Ei, Lāci, kā tu to zini? — jautāja Lizentrails.

— Saožu viņu smaku un dzirdēju, kā viņu apavi švīkst pret zemi.

— To taču neviens nevar samanīt.

— Var, ja vien zina, ko grib saklausīt, — atbildēja Lācis. — Ja es iepriekš nebūtu zinājis, ka viņiem ir apavi, es nezinātu, kādus trokšņus gaidīt, un neko nebūtu manījis.

Lizentrails aizgāja pasaukt komandieri. Mājā viņš ielīda rāpus, lai viņa stāvs neizceltos pavardā gailošo ogļu gaismā. Svepstīgais koman­dieris šādu piesardzību uzskatīja par lieku, vienā kreklā un bez ķiveres izmetās no mājas, rēkdams, ka nevēlotiesss, lai viņu trraucē tādu ssstulbību dēļ — un viņu notrieca divas bultas: viena trāpīja vēderā, bet otra bija žēlsirdīgāka un iedzēlās kaklā, kur katrs ievainojums sniedz ātru un drošu nāvi. Svepstētāja pēkšņā un skaļā parādīšanās uz īsu, tomēr pie­tiekamu brīdi novērsa uzbrucēju uzmanību, ļaujot Lācim ar lingu un loku uzrāpties kokā. Viņš nošāva četrus laupītājus, pat īsti nepaguvis apjēgt, kāpēc tos sauc par melnajiem: sejas tiem sedza tādas kā melnas, no kvēpos vārītas ādas gatavotas ķiveres, un, pat vērodams šos darinā­jumus no sava koka augstumiem, Rankstrails saprata, cik tie ir nejēdzīgi. Melnās maskas, protams, izskatījās biedējoši, taču stipri ierobežoja re­dzes lauku, neļaujot laikus pamanīt, kas notiek sānos, turklāt no nopiet­niem cirtieniem nesargāja. Šis secinājums bija iedrošinošs.

Kad degošas bultas ieskrēja mājeļu salmu jumtos, Lizentrailam jau bija izdevies dabūt no tām ārā dižkareivjus un tie mēģināja atkāpties uz vīnadārza pusi, kur viņus sargātu vīnogulāji un nesasniegtu liesmu atblāzmas, kas citādi viņus padarīja par vieglu mērķi.

Rankstrails aptvēra, ka šis manevrs ir paredzēts jau iepriekš un vīnadārzā gaida slazdi, — viņš tūlīt nolēca no koka un piesteidzās pie Lizentraila.

— Tur jūs visus nobeigs, — viņš ātri teica. — Man pakaļ! Cieši viens pie otra. Uzbruksim augļudārzā: tur laupītāju ir mazāk, un tur viņi mūs negaida. Es nekļūdos.

Atmiņas par slaktiņu, par deviņpadsmit zemes saujā iemīcītiem per­sikiem Rankstraila iesvēla aklu niknumu. Viņš vadīja uzbrukumu tā, it kā pēdējos trīsdemit gados nebūtu darījis neko citu. Melnie laupītāji iznāca atklātā vietā taisni tai brīdī, kad augļudārzu bija sasnieguši arī Rankstraila vadītie vīri. Laupītāju pirmā rinda tumsā aizķērās aiz no­stieptajām auklām un klupa, bet otrā rinda klupa pār pirmo.

Lomas mainījās. Vieglie kājnieki uzbruka kā vilki naktī. Tālāk aiz­mugurē bija palicis kāds vīrs, kurš bija bruņojies ar milzīgu divasmeņu kaujascirvi, ko turēja abās rokās. Viņš saviem vīriem izkliedza pavēli atkāpties, taču jau bija par vēlu. Lācis saprata, kas tas ir laupītāju vado­nis — drukns, diezgan strupa auguma vīrs, kura seju tāpat kā pārējiem sedza ādas maska, kas neļautu samanīt Lāča ēnu, ja viņš uzbruktu no sāniem.

Taču Lācis neuzbruka no sāniem. Viņš uzbruka no priekšas.

Viņš gribēja tam ieskatīties sejā.

Viņš zināja, kam stājies pretī.

Tieši šis vīrs bija devis pavēles: vispirms slepkavot, pēc tam — izvei­dot dekorācijas. Vispirms sabradājis dzīvību, viņš bija piesmējis arī nāvi.

Lācis uzbruka no priekšpuses, jo gribēja, lai pretinieks viņa acīs, viņa sejā salasa vēsti, ka tā dzīvība tūlīt tiks sabradāta.

Lācis uzbruka no priekšpuses, jo gribēja, lai tas noprot, ka arī viņa nāve tiks piesmieta.

Rītausmas dzidrais gaišums sajaucās ar raustīgām un mainīgām uguns­grēku atsarkām. Abi ienaidnieki mirkli skatījās viens otram acīs, tad laupītājs pacēla savu milzīgo cirvi un no visa spēka trieca lejup pret zēnu. Rankstrails cirtienam priekšā pacēla savu zobenu, taču tā asmens zem cirvja zoba pāršķēlās uz pusēm. Laupītājs sāka smieties. Rankstrails ar šausmām uzlūkoja strupuli, kas bija palicis rokā. Doma, ka viņš par bez­jēdzīgu dzelzsgabalu ir izšķiedis naudas summu, kas viņa tēvu vairākus mēnešus būtu varējusi nodrošināt ar pārtiku, bija tik nomācoša, ka viņam pat uz mirkli sametās nelaba dūša, taču viņš ātri atguvās. Pacirtās sāņus, nometās zemē un ar zobena strupuli pāršķēla pretiniekam papēža cīp­slas. Laupītājs krita. Kritienu viņš uzsāka kā dzīvais, bet pabeidza jau kā mirušais: satvēris sava zobena atliekas abās rokās, lai spēks būtu lielāks, zēns nocirta laupītāju barvedim galvu, iekams tā pleci bija paguvuši pieskarties zemei. Nu Rankstrails sevi mierināja, ka pirkums tomēr nav bijis veltīgs. Viņš noliecās pie mirušā, izņēma tam no rokām iespaidīgo izmēru cirvi un steidzās palīgā pārējiem.

Kad viss bija galā, Rankstrails aprēķināja cīņas rezultātus. Viņu bija divarpus reizes mazāk nekā laupītāju, taču viņi bija uzvarējuši un vienī­gais kritušais bija komandieris. Daži bija ievainoti, taču brūces nebija dziļas — nekā tāda, ko Trakrails, rotas dziednieks, nevarētu saārstēt. Ugunsgrēkā bija sagruvuši mājeļu jumti, un viena no sijām bija trāpī­jusi ēzelītim un to nositusi. Pirms uzticamais četrkājainais biedrs tika pārvērsts par iespaidīgu izmēru cepeti, vīri smagi pūta un izrādīja patie­sas skumjas par tā nāvi, turpretī sēras par nogalēto komandieri bija daudz pieticīgākas (nelaiķa komandieris bija muļķis, un šāda īpašība karavīram nozīmē vislielākās briesmas un ir ļaunākā no nelaimēm).

Rankstrails uzlūkoja nokauto ienaidnieku līķus. Visiem gan bruņas, gan to nepiesegtā miesa bija noziesta tumšiem dubļiem, lai tumsā viņi būtu nemanāmāki. Daudziem ap apakšdelmiem vai ap jostu kā trofejas vēl bija apsieti apģērbu gabali, ko bija nēsājušas viņu nogalētās sievie­tes un bērni.

— Tagad viņus apglabāsim, — teica Lizentrails. — Sadedzināt sārtā būtu ātrāk, bet malkas te ir maz, un augļukokus taču mēs necirtīsim.

— Tagad mēs viņus saskaldīsim gabalos un izbarosim suņiem, — teica Rankstrails, — jo tikai tā būs spriests taisnīgs sods.

Daži kareivji piekrītoši iemurdējās.

— Nodarīsim viņiem to pašu, ko parasti dara viņi, — kāds teica.

Ierosinājums guva arvien vairāk piekritēju, līdzīgi kā uzliesmo dzirk­stele, kas iekritusi salmos, bet Lizentrails to nodzēsa — it kā degoša­jiem salmiem būtu uzlējis spaini ūdens.

— Vīri, — viņš ierunājās, — ar taisnīgumu un sodiem parasti no­darbojas bendes. Viņiem maksā vairāk, un viņi ēd katru dienu, reizēm pat putru bez tārpiem. Bet mēs esam karavīri, vieglie kājnieki. Mēs ne­esam ne slepkavas, ne bendes. Mēs viņus apturējām. Un tagad viņus ap­glabāsim. Un viss.

Tad viņš piegāja Rankstrailam.

— Ei, Lāci, — viņš klusītēm teica, — vai tev ir arī māte vai tu pats esi sevi uztaisījis no dzelzsgabaliem kāda kalēja kaltuvē?

Rankstrails šo salīdzinājumu nenovērtēja.

— Mana māte ir mirusi, — viņš drūmi noņurdēja.

— Man ļoti žēl, — atteica Lizentrails, — tiešām žēl. Tagad tava māte ir Nāves valstībā, un arī tur viņa tā vai citādi uzzina visu, ko tu dari. Dari tikai to, par ko tava māte varētu lepoties.

Rankstrails apdomājās: tas bija labs likums. Viņa māte lepotos, uzzi­nājusi, ka viņš šos slepkavniekus ir apstādinājis uz mūžīgiem laikiem. Viņa māte priecātos, uzzinājusi, ka Rankstrailam var pateikties par to, ka neviens no viņa vīriem nav kritis un neviens ciems vairs nepie­dzīvos melno briesmoņu uzbrukumus, nepārvērtīsies sāpēs un mušu mākuļos ap sarecējušām asinīm. Taču māte nepriecātos, ja viņš kļūtu kā viens no tiem.

Pirms laupītāju apglabāšanas viņi tos atbrīvoja no daudzajiem iero­čiem un nedaudzās mantības, noņēma tiem no galvas bruņucepures un aplūkoja. To sejas bija pavisam parastas: itin nekā kopīga ar dēmoniem vai Pekles iemītniekiem. Barvedim un vēl dažiem nebija visu pirkstu un zobu — nebija šaubu, ka šie vīri izbaudījuši bendes knaibļu pieskārienus.

— Pavei, šie ir bijuši algotņi! — iesaucās Trakrails.

Lizentrails apstiprinoši pamāja un klusi teica:

— Kad algas nemaksā, atliek tikai bads. Kad bads pārņem un piepilda visu, atliek tikai zādzība. Kad zādzība ir pastrādāta, atliek tikai bende, un, kad tu zini, ka tevi gaida bende, atliek tikai bēgšana. Kad tu bēdz un visi tevi ienīst, tu pats sāc visus ienīst un kļūsti par laupītāju vai dēmonu.

Algotņi sagrieza gabalos melnās maskas, lai salāpītu savas bruņas vai pagatavotu jaunas siksnas plecu somām. Dažas no laupītāju ķive­rēm tika atstātas veselas un uzspraustas mietos — salauztos āvu kātos, ko izvietoja ap ciemu un augļudārzu kā uzvaras zīmi un brīdinājumu.

Lizentrails savāca laupītāju bruņas un no to labākajām plāksnēm iz­gatavoja puslīdz pieņemamas bruņas Rankstrailam, jo viņa pašdarinātā ietērpa kažokādas nu bija piesūkušās asinīm un drīz sāktu smirdēt, — to nēsātājs pa vējam būtu saožams vairāku jūdžu attālumā, bet par izjū­tām, kas pārņemtu, diendienā soļojot tam blakus, nemaz nav ko runāt.

Arī ieguvis ikdienišķāku bruņutērpu, Rankstrails līdzību ar lāci nezau­dēja: nekur nebija zudis lielais augums, nekoptā bārda un pār acīm krī­tošie mati. Iesauka palika tā pati vecā.

Kad kritušie bija apglabāti, Rankstrails noteica, kad un kam jāstāv sardzē.

Bija pieņemts, ka pēc nodaļas komandiera nāves vadība jāuzņemas kādam no dižkareivjiem. Taču dižkareivji bija cits par citu neldzīgāki. Augstāku dienesta pakāpi viņi bija izpelnījušies vienīgi ar sunisku padevību un bezdibenīgu uzņēmības trūkumu, kas šos bija atturējis pat no zagšanas. Ne viena, ne otra īpašība kareivju komandēšanai nebija piemērota.

Pēc vecuma cienījamākais no visiem bija Lizentrails, kurš turklāt bija arī gudrs, mierīgs un visu labi ieredzēts. Taču viņš līdz dižkareivja pakā­pei tā arī nebija uzdienējies — tā bija paredzēta algotņiem, kuri nekad nav zaguši (vai vismaz nekad nav tikuši pieķerti), bet Lizentraila no­cirstie pirksti un izrautie zobi skaidri liecināja, ka viņš nav ieskaitāms nevienā no šīm kategorijām.

Tā nu pagaidām, nezinot, kā rīkoties, visi darīja to, ko teica Lācis.

Rankstrails rūpīgi pārmeklēja mazo augļudārzu un pašās galotnēs atrada pēdējos starp lapām paslēpušos persikus, kam bija izdevies palikt algotņu nepamanītiem.

Viņš uzrāpās augšā, noplūca augļus un apēda tos, sēdēdams zarā kā milzīga vāvere, kozdams maziem kumosiem un košļādams lēnām, lai salduma pietiktu ilgākam laikam.

Vakarā tika sadalīts arī tas, kas bija atlicis no maizes krājumiem.

Rankstrailam sardzē nebija jāstāv, un viņš aizmiga. Nakts vidū viņu uzmodināja sīks lietutiņš, un tikai šai brīdī viņš atjēdza, ka pirmo reizi mūžā ir nogalinājis cilvēkus.

Viņš bija pārguris un atkal aizmiga.

Viņš ieslīdēja savā ne reizi vien redzētajā dīvainajā, drūmajā sapnī, kas bija neizprotamu sāpju un vilka ilkņu pilns.