Pēdējais orks

Sestā nodaļa

Joršs nosprieda, ka mazulīte droši vien ir briesmīgi izsalkusi: viņš ne­mūžam nebūtu varējis iedomāties, ka Erbrova var būt tik nepieklājīga, lai neteiktu nežēlīga, ka spēj atklāti paust vēlēšanos apēst ar valodu ap­veltītu būtni, kaut arī tai piemīt vistas veidols.

— Kungs, — viņš teica, — man trūkst vārdu. Biju pārliecināts, ka jūsu suga jau ir iznīkusi, un šīs domas man sagādāja vislielākos sirdēs­tus. Taču tagad ar prieku atklāju, ka esat dzīvs…

— Nerunājiet tādas ģeķības, neldzīgais jaunekli. Otrpus bezgalīgajai jūrai mājo neskaitāmi lepni un spēcīgi fēniksi, tur to ir pulku pulkiem. Taisnība gan, plašā un dziļā okeāna šaipusē esmu palicis vienīgais, jo te ar mums cīnījās ļaunprātīgie pūķi. Dažus no mums tie pat aprija ar rozmarīnu.

— Man likās, ar lauru lapām, — nomurmināja Joršs, bet, par laimi, viļņu šalkoņa aizsedza viņa teikto.

— Cip cip ņamma? — ietiepīgi atkārtoja Erbrova.

— Ko jautāja tas bērns? — aizkaitināti noprasīja Fēnikss, veltīdams Erbrovai nicinošu skatienu.

— Viņa jautāja, vai jūs esat vista, — lakoniski atbildēja Joršs.

— Kungs, kā jūs varat pieļaut tik barbariskas nipjības?!

— Atvainojiet, godātais, un neņemiet ļaunā, taču man šie vārdi ne­šķiet nemaz tik aizvainojoši. Mana meita vēl ir pavisam maza, un tās prāts darbojas, izmantojot līdzības. Kad viņa sastop kādu jaunu jēdzienu vai priekšmetu, viņa to sasaista ar jau zināmajiem, līdzīgajiem. Viņa pazīst vistas, bet nepazīst jūs, tāpēc mēģina jūs iekļaut…

Fēnikss neļāva viņam pabeigt.

— Vai es varētu uzzināt, jaunais un ne īpaši pieklājīgais kungs, — tas īgni un augstprātīgi vaicāja, — kādā vārdā pieņemts jūs uzrunāt?

— Jorškrunskvarkljolnerstrinks, — atbildēja Joršs, atteikdamies no mēģinājuma jelko paskaidrot, un viegli palocījās. —Jūsu rīcībā, — viņš piebilda, gribēdams iepazīšanos noslēgt pietiekami bruņnieciski.

— Ak tā? — novilka Fēnikss. — Tiešām? Ļoti interesanti. Tātad pēdējais un visvarenākais no elfu cilts. Vai jūsu vārds būtu uzskatāms par nejēdzīgu pārpratumu, kas jums ielikts, tikai tukši kavējot laiku, vai arī patiesi jau iepriekš bijis nolemts, ka jums jākļūst par pēdējo Savā ciltī un jābūt apveltītam ar lielākām spējām?

— Mans vārds nav nejaušs.

— Pēdējais, — nepielūdzami atkārtoja Fēnikss, kura balss skanēja arvien asāk un nicīgāk. — Droši vien ir ļoti apkaunqjoši būt pēdējam ciltī, kas nav spējusi novērst pat savu iznīcību. Nožēlojami un nepatī­kami. Starp citu, ja jau jūs esat pēdējais, kā jums var būt meita? Jūs taču nebūsiet sajaucies ar… atvainojiet, es savā majestātiskajā diženumā un bezgalīgajā cēlumā negribu būt rupjš, tāpēc pat neuzdrošinos izrunāt šo nešķīsto vārdu… tomēr vai tikai neesat sajaucies ar cilvēkiem? Pat iedo­mājoties vien kaut ko tik pretīgu, man sažņaudzas visas iekšas…

— Kungs, — atbildēja Joršs, cik vien spēdams pieklājīgi, — man bija tas gods izraudzīties par līgavu tik brīnišķīgu būtni, ka nav pat iedomā­jama iespēja atrast kādu labāku; šī pārliecība piepilda mani ar bezgalīgu prieku līdz pašiem manas būtnes dziļumiem, tā mani priecē ikkatru brīdi — pat šajos mifkļos, kurus esmu veltījis, lai iepazītu jūs un kurus noteikti neatcerēšos kā jaukākos savā mūžā. Vairs nekad neuzdrošinie­ties ne manā klātbūtnē, ne arī man nedzirdot izrādīt necieņu manai laulātajai draudzenei vai manai meitai. Bet, ja runājam par dažādu cilšu izdzīvošanu, kungs, man jāaizrāda, ka nezinu, kas notiek plašā un dziļā okeāna viņā pusē, taču — atvainojiet manu atklātību, — šeit fēniksu patiešām vairs nav īpaši daudz.

Tā nebija veiksmīga runa. Pēc šiem vārdiem Fēnikss ņēmās vaima­nāt un ķērkt tik griezīgi un juceklīgi, ka salīdzinājumā ar šīm skaņām pat tā sauktā sveicinājuma dziesma, ko viņi bija dzirdējuši pirms brīža, šķita cēla un daiļskanīga.

Joršs bija apjucis. Ne jau pirmoreiz viņš atklāja būtiskas nesaskaņas starp īstenību un grāmatās rakstīto. It visur viņš bija lasījis par fēniksu zaigojošo skaistumu, par to gudrību, par brīnišķīgajām dziesmām, par spēcīgajiem spārniem. Erbrovs savā diženumā par fēniksiem gan bija izteicies kā par dumjām vistām — un tagad diemžēl vajadzēja atzīt, ka pūķa apraksts atbilst īstenībai. Reizēm Joršam šķita, ka grāmatās sarak­stīta ne tikai visa patiesība, bet arī visi patiesības pretstati: kādā senā pergamentā viņš bija atradis ķēniņa Ardvina aprakstu (pastāvēja leģenda, ka šo manuskriptu rakstījusi paša sira Ardvina roka), un tur bija teikts, ka viņš bijis septiņas pēdas garš un drukns gluži kā orks; bet kādā citā izdomājumu grāmatā Joršs bija redzējis melnbalti svītrainus ēzeļus un arī smieklīgu dzeltenbrūni plankumainu govi ar kārnām kājām un ne­iedomājami garu kaklu.

— Labi, mans kungs, atvainojiet, ka jūs tik nepatīkami iztraucējām. Mums bija liels gods ar jums iepazīties…

— Cip cip ņamma, — drūmi nočukstēja Erbrova.

— Bija ļoti patīkami ar jums iepazīties, — pacietīgi atkārtoja Joršs, uzmetis bargu skatienu meitai, — bet tagad mēs no jums atvadāmies, lai jūs vēl ilgāk neapgrūtinātu ar savu sabiedrību…

— Kungs! — iesaucās Fēnikss. — Mani ir sastindzinājis pārliecīgs izbrīns, mani pārsteidz un sāpina jūsu neizprotamā izturēšanās, kurā ne­spēju saskatīt pat visniecīgāko pieklājības atblāzmu. Es nesaprotu, kā gan jūs, būdams tik pārsteidzoši rupjš un neiejūtīgs, uzdrošināties apgalvot, ka esat piederīgs elfu ciltij!

— Kungs, — atbildēja Joršs, — man nav saprotams, kāpēc jūs mūsu aiz­iešanu uzskatāt par nepieklājību. Mums radās iespaids, ka esam jūs iztrau­cējuši, tāpēc nedomājam, ka jums vajadzēs apraudāt šķiršanos no mums…

— Es nespēju noticēt, ka jūs esat gatavi iet prom, pamezdami mani šeit lepnā vientulībā, rūgtā ieslodzījumā, skumjā trimdā uz šīs dievu un cilvēku aizmirstās klints. Pamest mani par spīti manam godājamam ve­cumam…

— Kungs, — vēlreiz pacietīgi atbildēja Joršs, — jūs likāt saprast, cik nepatīkams ir mūsu iebrukums, tāpēc mēs laupīsim sev iespēju vēl ilgāk tīksmināties par jūsu apspalvojumu un atgriezīsimies savā liedagā.

— Kungs, kā gan jūs spējat būt tik ļauns, ka sagrozīti atkārtojat vār­dus, kurus izrunāju brīdī, kad mani bija pārņēmušas lielas sāpes un izmi­sums, ko turklāt izraisījāt tieši jūs, — nepiekāpīgi iebilda Fēnikss, kura balss skanēja vēl skaudrāk nekā iepriekš.

— Patiešām ļauns, — apstiprināja Joršs. — Neciešams un ļauns. Ne­uzdrošinos noliegt jūsu apgalvojumus. Nav šaubu, ka atbrīvošanās no mūsu klātbūtnes jūs iepriecinās, tāpēc mēs dodamies prom. Godātais kungs… — zemu paklanoties, atvadījās Joršs, paņēma rokās savu meitu un pagriezās uz promiešanu.

Prātā pazibēja ātras pārdomas par to, ka neviena ar dzīvību un spriest­spēju apveltīta būtne nekad nedrīkst gozēties pārliecībā par nemainīgi drošām patiesībām. Pavadījis trīspadsmit gadu perējoša pūķa sabiedrībā, Joršs bija stingri pārliecināts, ka var sevi uzskatīt par īstu pacietības iemie­sojumu. Tāpat viņš bija stingri pārliecināts, ka perējošs pūķis uzskatāms par nepārspējamu ļaundabīgas muļķības, žēlabaina nīgruma un nožēlo­jamas augstprātības iemiesojumu. Taču arī īsa pazīšanās ar Fēniksu bija pierādījusi, ka gan Joršs, gan pūķis šais jomās uzskatāmi tikai par dile­tantiem.

Atkal atskanēja putna griezīgais ķerkstiens.

— Kungs, es nesaprotu, ko jūs vēlaties, —Joršs beidzot teica, baidī­damies, ka ir visu sapratis jau šīs sarunas pašā sākumā.

— Kungs, — pikti atcirta Fēnikss, — piesaucu dievus par liecinie­kiem tam, ka manas domas par jūsu prāta spējām nav necik augstas, tomēr pat jums vajadzētu saprast, ka nevēlos arī nākamos gadsimtus pavadīt uz šīs klints. Tāpēc esiet nu tik laipns un izgudrojiet kādu paņē­mienu, lai mana mirdzošā, taču trauslā persona varētu pamest šo nepie­mēroto mājvietu, neciešot nekādu kaitējumu.

— Jūs gribat, lai ņemam jūs līdzi? Bet, kungs, šī brīnišķīgā sala ir jūsu mājas, jūsu pārvaldītā karaļvalsts! Es atsakos vest jūs projām no šīs jau­kās vietas, kur jūsu mirdzošā, taču trauslā persona var mājot droši pasar­gāta un neaizvainota. Ņemot jūs līdzi, mēs jums uzspiestu savu netīkamo klātbūtni, nemaz nerunājot par pārējiem cilvēku cilts pārstāvjiem, ar kuriem kopā rit mūsu dzīve. Ticiet man, tie ir vēl negantāki par mums, vēl nepieklājīgāki un īgnāki. Zinot, ka mēs abi — es un mana meita — salīdzinoši esam apveltīti ar vispieklājīgākajām manierēm, jūs varat iztē­loties, kādi ir pārējie. Palieciet šeit. Mēs neesam jūsu sabiedrības cienīgi.

— Nē cip cip ņamma, — izmisusi teica Erbrova. — Cip cip ņamma mums aua.

— Ko tur murmina tas radījums, ko atļaušos nosaukt par bērnu?

Atkal aizritēja vairākas sekundes, iekams Joršs spēja atbildēt. Tikko bija sabrukusi vēl viena svēta pārliecība: visu mūžu viņš bija cieši ticē­jis, ka nekad negribēs nevienu iepļaukāt.

— Mana brīnišķīgā meita tikko izteica vēlmi pazīšanos ar jums ne­turpināt. Tāpat viņa pauda bažas, ka jūsu sabiedrība varētu būt mums nevēlama vai pat kaitīga. Pirms jūs, kungs, atkal uzsākat skaļas gaudas un žēlabas, es gribu jums pavēstīt, ka pieklājību, kura patiesībā ir uzskatāma par maigāku melu formu, nevar gaidīt no bērna, kas vēl nav sasniedzis trīs gadu vecumu, bet Erbrova šai pasaulē nodzīvojusi tikai nepilnus divus gadus. Proti, mazs bērns vienmēr saka, ko domā. Tātad, —Joršs turpi­nāja, — ja kaut kas no Erbrovas teiktā jums nešķiet īpaši patīkams, jums atliek tikai viena iespēja: mainīt savu izturēšanos tā, lai viņas vie­doklis par jums uzlabotos.

— Kungs, es piekrītu, ka tas ir tikai bērns, turklāt daļēji no cilvēku sugas, tātad nešaubīgi uzskatāms par visu nepilnību summu, un no šāda radījuma nav vērts gaidīt pat viselementārākās pieklājības izpausmes, tomēr, ja nekļūdos, allaž ir pastāvējuši ļoti iedarbīgi audzināšanas līdzekļi, kas visai īsā laikā ļauj gan bērniem, gan kucēniem iemācīt puslīdz paciešamu uzvedību un, galvenais, palīdz tiem saprast, ka nedrīkst vērt vaļā muti godājamu personu klātbūtnē.

Joršs cieši uzlūkoja Fēniksu: tikko bija sabirzusi putekļos arī pārliecība, ka viņš nemūžam nevienu negribēs nožņaugt, un reizē ar to bija izsīkusi arī viņa pacietība.

— Kungs, — viņš ierunājās ledaini saltā balsī un pats izbrīnījās, cik neierasti tā skan, — vairs nekad neuzdrošinieties man dzirdot vai…

Viņu pārtrauca dzirdi plosošas vaimanas, kurās skanēja tik skaudrs izmisums un bailes, ka Erbrova aizspieda ausis. Tās pat vairs nebija grie­zīgas raudas un žēlabaini ķerkstieni — tā skanēja mokoša vientulība un bezgalīgas skumjas, ko jūt tas, kurš uz mūžiem pamests bez atbalsta un mierinājuma.

— Kungs! Esiet žēlsirdīgs! Esiet sava vārda cienīgs! Ņemiet manu nie­cīgo personu līdzi uz sauszemi. Esiet savas cilts cienīgs. Esiet līdzjūtīgs. Kā gan jūs varat pamest mani šeit vienu ar tik smagu gadu nastu? Mani, ko nospiež sāpīgas atmiņas un senas jūtas pret tiem, kurus jau pirms veselas mūžības saēdis laiks un aprijusi pekle?

Nu skanēja maigas un skumjas raudas, kas pildīja sirdi ar maigumu. Joršu atkal pārņēma aizkustinājums.

Sāpes, kas skanēja šais raudās, viņu paralizēja.

Lai arī cik neciešamas dabas būdams, Fēnikss tomēr bija dzīva un senatnīga būtne, bet viņš grasījās to pamest uz tuksnesīgas salas.

Apjēgsme, ka viņš, kaut arī tikai domās, pieļāvis tik nežēlīgu iespēju, viņu ievainoja, satrieca. Joršs jautāja sev, ko gan domātu tēvs un māte, ja uzzinātu par viņa cietsirdību, un pirmo reizi mūžā viņu pārņēma kauns, pirmo reizi mūžā viņš priecājās, ka vecāki viņu neredz.

Joršs padevās: viņš steidzās Fēniksu mierināt. Apsolīja, ka paņems to līdzi uz piekrasti. Un putna žēlabas, lai arī palēnānj, tomēr norima. Erbrova klusi turēja rokās savu lelli un izskatījās gaužām nelaimīga.

Nesdams rokās meitu, Joršs kāpa lejā no pakalna. Viņš pakutināja Erbrovai pēdas, un drīz meitene vairs neturēja galvu piespiestu viņa pleca bedrītei, bet atkal smējās.

Fēniksa vārgās vaimanas izdzisa tālumā.

— Nē cip cip ņamma mums. Aua mums, — nepiekāpās Erbrova.

Viņas valoda vēl bija nepilnīga, taču loģika nevainojama. Viņasprāt

Fēnikss bija ļauna būtne un vispareizāk būtu to atstāt turpat alā.

— Es nespēju viņu te pamest. Mums viņš jāņem līdzi.

— Nē, — stingri ūn pārliecināti teica meitene. — Cip cip ņamma mums aua. Nē cip cip ņamma mūs.

— Fēnikss ir neciešama būtne, to es nevaru noliegt, bet redzi, viņš ir ļoti sens, tikpat sens kā pūķi, un tāpēc… nenovēršami neciešams un arī ļoti vērtīgs. Ilgus laikus pasaulē valdīja pūķi, fēniksi un hipogrifi, tas bija tais laikos, kad dievi vēl nebija atvēlējuši runas spējas vienīgi būt­nēm ar cilvēciskiem vaibstiem. Un senajiem radījumiem ir grūti saprast nežēlīgo patiesību, ka no viņu kādreizējā diženuma atlikusi vien augst­prātība. Fēnikss ir vērtīgs, jo tas ir ļoti vecs, un tātad glabā aizvēsturis­kās pasaules atmiņas. Un vēl svarīgāk ir tas, ka šis putns spēj just sāpes. Viņa klātbūtne ir mokoša, protams, bet… kā lai to pasaka?… fēniksi spēj just ciešanas. Viņš ir nelaimīgs, un mēs… mēs esam atbildīgi par pasaules ciešanām, tātad arī par Fēniksu, lai arī cik negants tas būtu, saproti?

Erbrova nopūtās. Viņa pamāja, bet tad papurināja galvu un nopūtās vēlreiz.

— Mamma aua, — viņa piebilda.

— Baidos, ka tev ir taisnība. Mamma nebūs priecīga. Vismaz tad, kad Fēnikss atvērs muti, tas ir, knābi, viņa nepriecāsies. Zinu, ka iekūlos lielā ķezā, bet citādi rīkoties nevaru.

— Ezā?

— Ķezā? Ķeza ir tāds nepatīkams stāvoklis — nepatīkams brīdis un nepatīkamas izjūtas. Un, ja kāds pats sev visas šīs nepatikšanas sagādā, tad saka, ka viijš ir iekūlies ķezā. Saproti, tas ir tāds tēlains izteiciens.

Meitene pamāja.

Viņas acis bija gaiši zilas tāpat kā Joršam, bet citādi viņa it visā līdzi­nājās mātei. Arī vaibsti bija mantoti no mātes: maigi, bet vienlaikus spēcīgi, noteikti un, varētu pat teikt, lepni. Varētu arī teikt: karaliski.

Ikreiz, kad šo astoņu gadu laikā viņi bija sadūrušies ar briesmām, ne­maz nerunājot par izmisīgo bēgšanu no Daligaras grāfistes, Joršu vienmēr bija pārsteigušas Rites spējas zibenīgi pieņemt lēmumus un rīkoties. Piemēram, tai reizē, kad klintainei uzbruka virpuļviesulis, bet Joršs bija aizkavējies jūrā, izlikdams anšoviem tīklus, tieši Rite visus bija nekavē­joties sapulcinājusi alās un likusi tās aizsprostot ar akmeņiem, iekams smiltis sāka griezties neprātīgā vēja virpuļos. Un toreiz, kad vētras un negaisi plosījās mēnešiem ilgi un nebija ne gliemeņu, ne krabju, ne zivju, jo jūrai neviens nevarēja pat tuvoties, un sākās bads, tieši Rite uzmun­drināja tos, kuri zaudēja drosmi, un tieši viņa ņēmās gatavot visu, ko vien varēja notvert un atrast: gārņus, vardes, skudras, pīniju riekstus un daudz ko citu, bet vislielākais gardums, kas visiem palīdzēja sagaidīt pa­vasari un pēc kura īpaši kāri bija bērni, izrādījās medū karamelizēti pru­saki un citas vaboles.

Joršu nekad nebija pametušas domas par seno pareģojumu, kurā viņš bija pieminēts. Viņš reizēm prātoja, vai tikai Rite patiesi nav Ardvina mantiniece, meitene ar rīta gaismu vārdā, tā, kura jau pirms gadsim­tiem nolemta viņam, pēdējam un visvarenākajam no elfiem. Varbūt pastāv kāda Joršam nezināma valoda, kurā ar Rites vārdu apzīmē aus­tošu gaismu, vai varbūt viņas vārds bija vienīgais, ko ķēniņš Ardvins nebija spējis pareizi saskatīt cauri laiku miglai.

Joršs nolēma nokāpt pa rietumu nogāzi. Turpat netālu vīdēja Govs un Vērša salas, bet aiz tām — tikai apvārsnis. Vāceles rietumu pusē ne­bija nolaidena liedaga, te bija līcis, kura ūdeņi bija pietiekami dziļi, lai arī liels kuģis te varētu droši iepeldēt, nebaidoties no smilšu sērēm. Līča krastus lielākoties veidoja smailas un stāvas klintis, kas slējās tieši no ūdens gluži kā torņi, bet vietām šie torņi ieslēpa mazākus līcīšus, kas bija pilnum pilni ar visdažādāko jūras sanesto drazu. Te bija čiekuri, aļģes, nogludināti kokgabali, vairāki delfīnu skeleti un milzonīga vaļa atliekas, kura muguras skriemeļi bija tik lieli, ka noderētu par sēdekli pieaugušam vīram. Te bija arī neskaitāmu kuģu katastrofu paliekas. Joršs atcerējās grāmatās lasījis, ka agrākos laikos piekrastē kūsājusi dzīve: jūru šurpu turpu vagojuši precēm piekrauti kuģi, bet saulē mirdzējuši sāls baseini, ar kuros iegūto balto, vērtīgo vielu apgādāta visa cilvēku pasaule. Tajos tālajos tirdzniecības un rosības laikos Vāceles sala, kam bija brīnišķīga dabas veidota osta, taču visapkārt traucās ātras straumes un slējās node­vīgi rifi, droši vien bieži kļuva par nāvējošiem slazdiem. Mazākajos līčos joprojām rēgojās visdažādāko izmēru baļķi, dēļi un mastu atlūzas, vie­tām pat bija saredzamas buru skrandas — tās jau sen bija zaudējušas sā­kotnēji balto krāsu, un to pavedieni bija satrunējuši tik ļoti, ka audekls bija kļuvis plānāks un vārīgāks par zirnekļtīklu. Joršs uzlūkoja šīs skum­jās atliekas un, lai arī bija aizritējušas jau daudzas paaudzes, sajuta noslīkušo ciešanas. īsu mirkli viņam pāri brāzās izmisums, kas sagrābj cilvēkus, kurus uzvarējuši viļņi, viņš dzirdēja, kā kliedz matroži, kuri zina, ka tūlīt būs jāmirst. Erbrova klusi iešņukstējās, un Joršs saprata, ka arī viņa meita jūt, ka aiz šīm koku atlūzām un buru driskām slēpjas ne viena vien pār­trūkusi dzīve un aprāvusies elpa. īsu brīdi šķita, ka saule ietinas pelēkā šķidrautā, bet viņi abi klusi stāvēja zem nāves atmiņu spārniem.

Joršs piekļāva sev ciešāk meitu, sajuta, cik viņa ir maza un silta, un šai apskāvienā izkusa gan viņa paša, gan Erbrovas sāpes. Nāves spārni aizvēdīja prom.

— Mēs viņus pieminējām, — viņš teica. — Bet tagad turpināsim dzī­vot. Daudz svarīgāks par pašu nāvi ir tas, kā un kāpēc kāds nomirst un vai pēc tam viņa nāvi kāds atceras. Nāve, kas pienākusi jūrā, savā ziņā ir apzinātas izvēles sekas. Ja šie vīri būtu palikuši mājās un kopuši savus dārziņus vai arī rāmi zvejojuši piekrastes sardīnes, viņu dzīve būtu aiz­ritējusi drošībā. Taču viņi gribēja izdibināt, kas atrodas aiz apvāršņa, jo viscēlākais cilvēku liktenis ir izziņas piedzīvojums. Mēs godājam viņu drosmi. Bet tagad paskatīsimies, vai te nevaram atrast ko noderīgu. Mums ir jāuztaisa plosts, lai viņa augstība Fēniksa kungs varētu droši aizgādāt līdz mūsu piekrastei savu spoži zaigojošo pēcpusi. Tikai nesaki viņam, ka es tā teicu.

— Eusi?

— Nu ja, pēcpusi. To daļu, uz kuras sēž.

Joršs sāka smieties. Smējās arī Erbrova, un, lai gan viņas smiekli ska­nēja mazliet nedroši, šķita, ka atkal ir iemirdzējusies saule.

Plosta būvēšana bija grūtāka, toties jautrāka, nekā bija domāts. Koku peldlīdzekļa izgatavošanai netrūka. Starp atlūzām viņi atrada arī viļņu sadragātas lādes gabalu ar lieliski saglabājušos zelta un sudraba slēdzeni. Joršs uzlika plaukstu uz mehānisma, un atskanēja klikšķis. Erbrova iesmē­jās. Ne mirkli neizlaizdama no rokām lelli, arī viņa uzlika plaukstiņu uz slēdzenes, un atkal noskanēja klikšķis — šoreiz atslēgas mehānismam aizcērtoties. Erbrova to vēlreiz atslēdza un aizslēdza.

— Labi, — teica tēvs. — Prasme dabūt vaļā slēdzenes dzīvē var no­derēt. Tagad klausies uzmanīgi, meitiņ. Es tev iemācīšu vēl kaut ko, bet to tu drīksti darīt tikai tad, ja blakus esmu es vai mamma. Tas ir bīstami un var pat tevi nogalināt, tomēr es gribu, lai tu to iemācies jau tagad.

Joršs nolaida roku uz sausa kokgabala, un tas tūdaļ aizdegās. Viņš ļāva liesmām kādu brīdi zalgot un tad ar rokas mājienu tās nodzēsa. Erbrova iesmējās un arī ar rokas kustību aizdedza liesmas.

— Lieliski, manu mīļumiņ, bet esi uzmanīga. Uguns var iznīcināt. Tā silda mūsu naktis un gatavo mūsu ēdienu, taču tā var sagādāt arī vislielākās sāpes. Spējas parādās un ir noderīgas tikai tad, kad pār tām prot valdīt. Tā notiek ar elfiem un tātad arī ar…

Joršs apjucis aprāvās.

— Es nezinu, kā tevi nosaukt, — viņš atzinās. — Nē, ja labi padomā, zinu gan. Es tevi saukšu par puselfu. Redzi, par pašiem vārdiem, kas ir tikai zilbju sakopojums, daudz svarīgāka ir jēga, ko mēs tiem piešķiram. Tas, ka tu esi puselfs, nozīmē, ka esi mantojusi elfu gudrību un cilvēku drosmi. Līdz šim puselfa vārds lietots tikai aizvainojošās lamās, bet tas liecina tikai par pasaules neprātu. Ja par aizvainojošu vārdu kļūtu ūdens, vai tad mums visiem vajadzētu nomirt slāpēs? Mans brīnišķīgais puselfiņ, mans mīļais, mazais puself, klausies uzmanīgi: nekad neaizdedzini uguni bez manas vai mammas atļaujas, nekad neaizdedzini to vējainā laikā, bet, kad liesmas izaug pārāk lielas, apdzēs tās. Tagad es tev parā­dīšu, kā tas darāms.