Pēdējais orks

Astotā nodaļa

Vecais atvēra durvis un ielaida viņu iekšā. Istaba bija apaļa tāpat kā pati māja, un pašā vidū atradās pavards. Logi bija šauri, un telpā val­dīja puskrēsla. Visapkārt pie sienām neskaitāmās nišāsjindojās grāma­tas, un grāmatas bija arī visur citur — atvērtas, aizvērtas, lielas un mazas tās bija sakrautas ari uz grīdas un uz liela, apaļa akmensozola galda, kas aizņēma teju vai pusi telpas. Uz cita galdiņa bija arī zoss spalvas, perga­menta loksnes, dīvaini priekšmeti, kādus Rankstrails nekad agrāk nebija redzējis, un resnas, zemos māla svečturos iestiprinātas sveces, it kā nak­tīs šis vecais vīrs nevis gulētu, bet nodarbotos ar lietām, kam vajadzīgs daudz gaismas. Ārējā lokā sveču bija maz, un tās bija ļoti dārgas, tāpat kā vistas. Parasti katrai puslīdz pārtikušai ģimenei bija viena svece, kuru izmantoja tikai ārkārtas gadījumos: ja slims bērns naktī vēma vai kādai sievai tumsā pienāca laiks dzemdēt; ja kādam bija jāmirst, sveces nededzināja, jo to darbu var paveikt arī bez gaismas, pareizāk, tumsā tas izdodas vēl labāk. Citādi naktīs visi gulēja, un nebija nekādas vajadzības kliedēt tumsu. Vecais droši vien naktis pavadīja nomodā. Rankstrailam šī doma šķita vienlaikus satraucoša un valdzinoša. Arī viņš pats taču nak­tis vienmēr pavadīja vaļējām acīm un možu prātu, bet tagad savā ziņā bija atklājis, ka nav vienīgais, kurš izmanto tumsas laiku. Resns, resns ruds runcis gulēja uz vienīgā ķebļa un, Rankstrailam ienākot, pat nepa­cēla galvu. Pavards bija domāts gan ēdiena gatavošanai, gan apsildīša­nai, un istabā patiešām bija silts kā pavasara pēcpusdienā, bet virs sīkas liesmiņas viegli šūpojās ķēdē iekārts pamatīgs vara katls. Visu bija pie­pildījis ne ar ko nesajaucamais pupiņu aromāts, un šī smarža vienā mirklī piepildīja arī Rankstrailu, pārpludinot viņa kuņģi ar krampjainu iekāri, bet sirdi ar mežonīgām ilgām — atmiņām par siltu ēdienu, ko var baudīt, sēdot zem jumta pie īsta pavarda.

Aizdevējs bija ļoti laipns un nekādi nekomentēja to, ka Rankstrails tik piepeši mainījis domas. Ielaidis Rankstrailu mājā, tas piedāvājās viņu pacienāt ar kausu sidra, kas — kā viņam nācās paskaidrot — bija no āboliem gatavots dzēriens, bet pēc tam Aizdevējs skaidroja arī vārda pacienāt nozīmi: par piedāvāto dzēriena kausu nevajadzēs maksāt un tas neuzliks nekādus pienākumus vai saistības.

Pagāja labs brīdis, līdz vecais bija izskaidrojis, ka sidra kausa piedā­vāšana ir tikai visparastākā pieklājība, turpretī neparastāks un pat visai īpašs būtu uzaicinājums pusdienās: vai Rankstrails būtu ar mieru kopīgi iebaudīt bļodu pupiņu viruma?

Šim ierosinājumam sekoja ilgs strīds, un vecais vīrs mežonīgo Rank­strailu apgaismoja arī par kopīga mielasta būtību: tas vienlīdz sagādā prieku arī tam, kurš uzaicinājis ieturēties, un tāpat nenozīmē neko aiz­vainojošu, bet pacienātajam nav jājūtas kā ubagam, diedelniekam, mangotājam vai badmiram. Beigu beigās Rankstrails, sirdij mokoši sa­žņaudzoties, stingri atteicās no pupiņām, tomēr abi vienojās par puskausiņu sidra.

Vecais bez apmetņa izskatījās daudz mazāka auguma. Viņam bija prāvs, gaļīgs deguns, kalsna seja un kupls sirmu matu ērkulis, kurā dzirkstīja saules stari, kas slīpi šķēla istabu gluži kā šauri asmeņi.

— Man jūsu palīdzība ir vajadzīga godājamam darbam. Godāja­mam, — viņš atkārtoja.

Rankstrails pamāja.

— Man vajadzīgs jūsu vīru spēks, nevis to dvēseles. Un es jums mak­sāšu tikpat, cik grāfiste.

Rankstrails atkal pamāja.

— Tur ir mūsu ienaidnieks, — vecais teica, pamādams uz vienu no šaurajiem logiem, pa kuru bija redzami Sāļakmenes pakalni.

Rankstrails palūkojās turp, uz kurieni bija vērsts garais rādītājpirksts, un ieraudzīja tikai bariņu aitu, kas rāmi krimta nogāzes zāli.

— Aitas? — viņš apjucis jautāja.

— Aitas, — vecais apstiprināja, lai gan līdz šim nekas nebija radījis šaubas par viņa prāta veselību. Mazliet dīvains viņš bija šķitis arī iepriekš, taču ne jau pavisam jucis.

— Vai zināt, kāda ir atšķirība starp govīm un aitām? — jautāja vecais.

— Jā, — pārliecināti atbildēja Rankstrails. — Govis ir lielākas.

— Pareizi, bet ir vēl kāda cita, svarīgāka atšķirība, — vecais uzstāja.

Rankstrails mirkli apdomājās.

— Aitas saka bē, bet govis mū, — viņš beidzot ieminējās, un ar to pašu viņa zināšanas šai jautājumā bija izsmeltas.

Vecais neapmierināti papurināja galvu.

— Govju zobi nogriež, bet aitu zobi izrauj, — viņš paskaidroja. —Vai saprotat, ko tas nozīmē ?

— To, ka vienlīdz nepatīkami būtu gan vienu, gan otru kodieni?

— Tikai tad, ja esat zāles stiebrs.

— Neatceros, ka es jelkad būtu bijis zāles stiebrs, — atcirta Rank­strails.

Vecais vīrs nopūtās un ņēmās skaidrot, ka vēl pirms nedaudziem gadiem šejienes pakalnu piekājēs āboliņa un visdažādāko ziedzāļu pil­nās pļavās ganījušās nelielas gotiņas, bet virsotnēs zaļojuši ozolu un milzīgu priežu meži. Govju zobi zāli nogrieza, tāpēc tā atauga vēl spē­cīgāka nekā iepriekš — vēl zaļāka, vēl leknāka, vēl biezāka, un vēl vai­rāk tajā bija āboliņa, lucernas un dažādu ziedu. Tas nozīmē, ka spēcīga, zaļa un lekna zāle sedza pasauli un baroja govis, bet tās saknes aizturēja lietus ūdeņus, kas neskrēja projām izkaltušas zemes plaisās, kur tagad nozūd katra valgme un aprīta vairs neatgriežas debesīs, lai no jauna varētu nolīt lejup.

Nebeidzamās lietavas noslīcināja visas govis dubļos un postā, bet, kad gadalaiku mija atjaunojās īstajā secībā, no tām bija atlikuši vien kauli, ko tīri jo tīri bija noskrubinājuši suņi vai bijušie saimnieki. Govju vairs nebija, un nebija arī naudas, lai tās nopirktu, tāpēc ļaudis, negri­bēdami iekulties parādos un pieļaut, lai nolādētie asinssūcēji augļotāji izzīž pēdējo dzīvību, iegādājās aitas. Šie lopi ir piemēroti vietām, kur ir daudz krūmu un brikšņu, taču ganībās tos nevajag laist, jo tie nodara postu. Aitas, protams, ir daudz mazākas par govīm un tāpēc arī mazāk maksā, taču zāli tās izplēš ar visām saknēm, un jau pēc dažiem pava­sariem zeme izkalst un mirst — vispirms tā kļūst dzeltenīgi brūna, tad sašķeļas plaisās, kuras sākumā ir retas un sīkas, bet beigās sadrupina it visu, un gaisā ceļas arvien biezāki putekļu vāli, kas aizmiglo apvāršņus un arī cilvēku vēlmi vakarā pārnest ko ēdamu saviem mājiniekiem.

Tad, lai nevajadzētu mirt badu, ļaudis sāk izcirst kokus, un meži visai ātri pārvēršas stepēs un krūmājos, kuru augsnes kārtu rudeņos nobrucina spēcīgo lietavu izraisītas lavīnas, bet vasarās izkaltē sausie vēji. Gani kļūst par mežcirtējiem. Vispirms zem cirvju cirtieniem ļimst ozoli, bet pēcāk arī kuplās kalnu priedes un pīnijas, — to stumbrus sakrauj ratos un ved uz ziemeļiem, lai pārdotu malkā.

— Vai saprotat, ko tas nozīmē? — noprasīja vecais.

— No pīniju mizas vairs nevar izgriezt aizbāžņus blašķēm, un nav vairs sīko riekstiņu? — apjucis minēja jaunais Kapteinis. — No pīniju riekstiem paēdis nebūsi, taču tie ir garšīgi, sevišķi, ja tos iepilda ar roz­marīnu aizdarītos ceptos sikspārņos, bet arī bez sikspārņiem un rozma­rīna ir garšīgi…

— Jā, garšīgi, — viņu pārtrauca vecais, — taču īstā problēma atkal ir ūdens trūkums. Koku saknes aiztur ūdeni. Tur, kur koku nav, ūdens pazūd, jo to visu aprij zeme. Katra vasara ir arvien garāka un sausāka par iepriekšējo. Viss kļūst dzeltens. Dubļi pārvēršas putekļos. Mums no jauna jāatved šurp govis un jādod cilvēkiem darbs, jo citādi sausuma dēļ zeme kļūs pavisam neauglīga un izmisums šejieniešus pamudinās uz laupītāju gaitām, un tie tvers rokā cirvjus, bet sejas paslēps aiz melnām maskām. Es neesmu nekāds asinssūcējs, es esmu Aizdevējs. Negribu iz­sūkt pēdējās dzīvības sulas, gribu aizdot naudu, lai ļaudis atkal dzīvotu pārticīgi un zeme būtu zaļa.

Vecais vīrs stāvēja slīpi krītošajos pievakares saules staros, cieši rau­dzījās uz Rankstrailu, un viņa kalsnajā sejā bija manāms jauns spēks, bet viss stāvs bija izslējies staltāks lepnumā par tikko izrunātajiem vārdiem.

Kapteinis papurināja galvu.

— Vai tad jūs viņiem nevarētu vienkārši iedot naudu? Es domāju, šejienes cilvēkiem. Vai arī, ja negribat naudu uzdāvināt, tad aizdodiet viņiem, neprasot atpakaļ vairāk, nekā pats esat iedevis, tā, kā to dara asinssūcēji. Prasiet atdot tikpat, cik aizdevāt. Tā taču būtu godīgāk, jo viņi ir nabaga ļaudis. Es ienīstu augļotājus. Visi algotņi augļotājus ienīst tikpat stipri kā bendes. Ja nebūtu augļotāju, mēs nemaz nebūtu kļuvuši par algotņiem, bet, ja nebūtu benžu, mēs karaspēku sen būtu pametuši.

— Arī es ienīstu asinssūcējus. Viņi aizdod naudu tiem, kuriem tā izmi­sīgi vajadzīga, bet pēc tam nomoka tos ar nesamaksājamiem procentiem, iedzenot visdziļākajā postā. Un es ienīstu algotņus: tie ir cilvēki, kas pārdod savu zobenu ikvienam, kas gatavs samaksāt. Es esmu Aizdevējs, nevis asinssūcējs. Un jūs esat karavīrs, nevis algotnis — kaut arī die­nestu jūs uzsākāt algas dēļ, ne jau tikai algas dēļ jūs devāties uz pakal­niem un pārmeklējāt tos sprīdi pa sprīdim, ik dienas riskējot ar savu dzīvību. Es esmu Aizdevējs: naudu es nedāvinu, bet aizdodu, jo tikai tā bagātība var vairoties. Ne jau tikai mana bagātība, visu bagātība. Aiz­dodiet man savu zobenu spēku, un es šo zemi atkal pārvērtīšu par dārzu. Naudu dāvināt nedrīkst, jo dāvināto tūlīt izšķiež, turklāt tā uzliek pie­nākumu būt pateicīgam, un tas ir pazemojoši, bet pazemoti cilvēki nespēj cīnīties, nespēj uzvarēt. Savukārt aizdevums, pretī saņemot tikpat lielu summu, arī balstās tikai un vienīgi uz aizdevēja labās gribas un dās­numa, bet dāsnums nevar būt bezgalīgs un tāpat uzspiež pazemojošu pateicību. Man neizdevās panākt, lai jūs no manis pieņemat kaut pusbļodiņu pupu viruma. Bet, ja jūs būtu zemnieks, man itin nekādi neiz­dotos jūs piespiest kā dāvanu pieņemt naudas summu, par kuru jūs varētu nopirkt govi. Aizdevums, kura ņēmējam pēcāk jāatdod nedaudz lielāka naudas summa, ir godīgs un vairo gan aizdevēja, gan ņēmēja bagātību: šādi darījumi var atkārtoties bezgalīgi daudz reižu un liek valstij uz­plaukt pārticībā.

— Taču atdodamajai summai jābūt tikai nedaudz lielākai, citādi tā ir asinssūkšana.

— Protams, tikai nedaudz lielākai, jo citādi tā ir asinssūkšana un tiek vairots trūkums, nevis pārticība, tiek izpostīts, nevis radīts. Es aiz­došu naudu govju pirkšanai, bet jūs dosieties pēc govīm. Vienīgi bruņoti vīri šos novadus var šķērsot, nesdami līdzi naudu vai vezdami kaut cik necik vērtīgus lopus.

— Un kas notiks tālāk? Ko darīsiet, ja kāds jums neatmaksās zeltu, ko būsiet aizdevis? Vedīsiet šo nelaimīgo pie bendes?

— Dodu jums savu godavārdu. Tā nekad nenotiks.

— Jūs taču nedomājat, ka pret parāda nemaksātājiem spēku varētu lietot mēs, algotņi?

— Vēlreiz dodu jums savu godavārdu, un ticiet, ka tam ir liels svars. Tā nemūžam nenotiks. Jūsu gods netiks aptraipīts, un arī jūsu dvēselei nebūs jācieš.

— Kā tad jūs, sasodīts, viņus piespiedīsiet maksāt? — pacietību zau­dējis, prasīja jaunais Kapteinis.

— Viņi man maksās, jo viņiem būs izdevīgi to darīt. Vai sapratāt?

— Nē, — godīgi atbildēja Kapteinis.

— Nekas. Vai esat ar mieru atvēlēt man jūsu vīru spēkus? Zvēru, ka tas nebūs nekas apkaunojošs. Cik jums ir gadu, kungs?

Rankstrails nodrebēja. Ne tikai tāpēc, ka no šāda jautājuma labprāt būtu izvairījies. Viņu samulsināja uzruna kungs. Šis vārds, attiecināts uz viņu, šķita tik nepiemērots, tik neiederīgs, ka izklausījās smieklīgi, lai neteiktu izsmējīgi.

— Divdesmit divi, — Rankstrails meloja, — un, ja jums nebūtu iebildumu, man labāk patiktu, ja mani uzrunātu par Kapteini.

— Labi, Kaptein, varat man atklāt savu vecumu. Apsolu, ka glabāšu jūsu noslēpumu tikpat rūpīgi, kā mēdzu glabāt zeltu.

— Astoņpadsmit, — atbildēja Rankstrails. Vecais joprojām neno­vērsa skatienu. — Sešpadsmit, — viņš beidzot noteica. — Gandrīz, — viņš piebilda.

— Labi, — nopriecājās vecais, — jūs esat tai pašā vecumā, kuru sa­sniedzis, sirs Ardvins atkaroja pasauli cilvēku dzimumam. Nūja. Jūs ātri augat, ātri kļūstat pieauguši un pavisam jauni uzsākat karavīru gaitas.

— Kas — mēs?

Aizdevējs atbildēja, nenoteikti pamādams ar roku.

— Esmu pārliecināts, Kaptein, ka jūs un Ardvinu vieno daudz vai­rāk līdzīgā, nekā jūs nojaušat. Runā, ka jūs protot lasīt.

Rankstrails palocīja galvu, pūlēdamies paslēpt lepnumu aiz vienal­dzīgas izteiksmes.

— Vai jūs protat lasīt arī karti?

— Es pat nezinu, kas ir karte. Taču lasīt es protu, — paskaidroja Kap­teinis.

— Palūkojieties šurp. Te ir vārdi un zīmējumi. Iztēlojieties, ka esat putns un laižaties pāri mūsu novadam. Rau, te ir Augstklinte, šis aplītis ir Dzeļakmenes pakalns, bet šī ir Kluiņakmene…

Kapteinis saprata acumirklī. Patiešām: tas bija tā, itin kā viņš būtu pārtapis putnā, kas lido augstu gaisā un var palūkoties pāri apvārsnim.

—… Tumšie kalni, Daligara… — Rankstrails turpināja, atpazldams iezī­mētās vietas.

— Tagad apspriedīsim to, kas mums jādara. Es jums uzticēšu savu zeltu. Ar šo naudu jūs šķērsosiet kalnieni un nonāksiet Augstklintes viņā pusē, Kastaņaras plakankalnē.

— Jā, tas ir vienkārši. Jāiet pa šo ceļu un tad, kad sasniegts visaug­stākais punkts, jānogriežas uz šo pusi un…

— Pareizi, tur jūs nogriezīsieties uz austrumiem, uz to pusi, kur lec saule. Kastaņaras plakankalni Nebeidzamo lietavu plūdi neskāra, tur govis neapslīka. Kastaņariešiem tās joprojām ir lielā vairumā — to pat ir pārāk daudz, un viņiem nebūtu iebildumu daļu pārdot*; Kastaņara ir ūdeņiem bagāta zeme, taču tur trūkst sāls un metālu, tāpēc turieniešiem vajadzīga nauda, lai varētu iepirkt visu nepieciešamo. Jūs nopirksiet govis, ikreiz pa dažiem dučiem, un atvedīsiet tās šurp. Lai nogādātu Kastaņarā naudu un atgādātu šurp govis, ir vajadzīgi bruņoti pavadoņi, taču domāju, ka jums neviens neuzbruks. Jūs visiem iedvešat pārāk lie­las bailes. Es jums maksāšu tikpat, cik grāfiste, un visiem nodrošināšu pietiekamu un labu ēdienu. Pirmo samaksu saņemsiet, kad atvedīsiet šurp pirmās govis. Kad jūs varētu doties ceļā?

— Tikko būsiet sagādājis kaut ko ēdamu gan tiem vīriem, kam jādodas ceļā, gan tiem, kuri paliks tepat. Ja vēlaties, tūlīt, — atbildēja Rankstrails.

Viņš palūdza avansā septiņus grašus, atvadījās no vecā un sameklēja zemnieku, kurš aizvien vēl tupēja netālu no bendes darabavietas. Viņš tam iespieda saujā naudu un, ne vārda neteicis, gāja prom.

— Nobogs as, pavysam nobogs, — zemnieks žēlabaini taisnojās. — Dyžan vajag visteņis.

— Cilvēku dižen vajag, — neatskatīdamies atbildēja Kapteinis.

Atstājis kaprāli Lizentrailu un pusi savu vīru Augstpilī, kur garni­zona vienīgais pienākums bija sargāt pilsētas putekļus, un devis pavēli pēc iespējas vairāk uzturēties aitu kūtī, lai viņu klātbūtne būtu pēc iespējas nemanāmāka — un tātad mazāk uzkrītoša būtu arī lielas daļas prombūtne, Rankstrails devās ceļā.

Lizentraila nebija līdzās, un tas šķita gandrīz vai kaitinoši, tomēr Rankstrails nebija uzdrošinājies atstāt palicējus dižkareivju ziņā, jo negribēja riskēt ar savu galvu, paļaudamies uz šo viru uzticību un prāta spējām. Rankstrailu uztrauca līdzpaņemtā nauda. Viņam nebija ne jausmas, kā pērkamas govis un kā šādi lopiņi pārliecināmi iet vajadzī­gajā virzienā.

Par spīti visam viņu bija pārņēmis līksms un gaviļains uzbudinājums, kam viņš neprata atrast nosaukumu, — tas nebija tikai satraukums par ceļojumu uz svešu vietu, cerības nopelnīt iztiku tēvam un prieks par iespēju beidzot izrauties no bezdarbības un apātijas.

Kastaņaras plakankalne skatieniem atklājās, tikko viņi bija izgājuši no Augstklintes, — tas bija varens un krāšņs skats uz nebeidzamu za­ļumu, ko veidoja kastaņu lapotnes un kas ielejās sabiezēja tumšākos un piesātinātākos toņos, atgādinot milzīga pūķa zvīņas. Plakankalnē strautu un upīšu bija bez sava gala, daudzas no tām stāvus krita lejā no lielā­kām un mazākām kraujām, veidojot ūdenskritumus un saplūdinot ūde­ņus mazos ezeriņos, kuros atspīdēja debesis. Ūdens čalas un šalkoņa viņus pavadīja ik uz soļa nepārredzamajos kastaņu un paparžu mežos. Ciemi līdzinājās ērgļu ligzdām, kas ierīkotas visaugstākajās klinšu smailēs, kur tos sargāja vareni draudīga skata mūri, bet starp akmeņiem auga durstī­gās opuncijas. Meži bija bišu pilni — kastaņu medus bija salds un tumšs, bet zemeņkoku — gandrīz rūgts. Rankstrails saviem vīriem iemācīja, kā noziesties ar zemēm un dubļiem un kustēties tik lēni, lai varētu maza­jām spārnotajām radībām nolaupīt to, kas visiem šķita esam dievu barība.

Plakankalnes augstākā daļa lepni slējās pret debesīm, paceldamās pāri visiem citiem kalniem, pakalniem un pauguriem, un to klāja tik zaļa un bieza zāles sega, kādu Rankstrails vēl nekad nebija redzējis, un tur ganījās liels pusmežonīgu govju bars. Zālaines izvagoja neskaitāmas urgas un mazas upītes, kuras izgrauza sev ceļu treknajā zemē un veidoja mazu, dzidru dīķīšu miriādes. Šajos dīķos peldēja sīkas, melnas zivteles un arī pa kādai vardei. Rankstrails nodomāja: ja viņam gadītos laime sadzīvot vecumdienas, nevis tikt nokautam kareivja gaitās, viņš pirms nāves vēl kādu reizi gribētu te atgriezties.

Algotņi iepazina savādu tautu— tie bija brīvi un lepni gani, īgni, parupji, neviesmīlīgi un drūmi, un ikviens no šīs cilts ļaudīm staigāja, apbruņojies līdz zobiem tāpat vai vēl vairāk nekā algotņi, un pat šejieniešu sievietes nēsāja ieročus. Ļaudis no Žaļasoža un Žiegurdžiem, lielākajiem ciemiem, kas atradās plakankalnes pašā malā, piekrita viņiem pārdot veselu ganāmpulku teļu un jaunu goteņu.

Kaulēšanās bija ilga un grūta un tika risināta skarbajā šņācošu un čirkstošu skaņu pilnajā vietējā valodā, kurā vēl un vēlreiz tika aplieci­nāts, cik skaisti ir šejienes govslopi:

— Mūsij karvēs tokios gražios…

Par laimi, Kapteinim līdzi bija Trakrails, kurš bija apveltīts ar īpašu nojautu, kas palīdzēja saprast arī svešās valodās teiktā jēgu.

Govis bija nelielas, diezgan kārnas un noskaņotas uz badīšanos, to krāsa svārstījās no brūniem līdz sarkanīgiem toņiem, starp ragiem tām zēla garu, taisnu spalvu kušķi, kas krita pār acīm un padarīja to izskatu vēl nīgrāku un skatienus piktākus, un tās spēja rāpties pa visstāvāka­jām klintīm. Šīm brūnaļām nebija nekā kopīga ar majestātiskajām bal­tajām govīm, kas spoguļojās Varilas dīķu ūdeņos, taču šejienietes bija spēcīgas un nekad nepagura.

Kad pirmās divas nogurdinošās kaulēšanās dienas bija galā, Žaļasoža ciema vecākais, kurš bija visa apgabala augstākā amatpersona, pārvēr­tās: viņa drūmi stingajā sejā viegli nodrebēja lūpu kaktiņi, un tā nepār­protami bija starojoša smaida vietējā versija. Ciema vecākais uzdāvināja Kapteinim īpašu nazi — smalku stiletu ar olīvkoka spalu, kādam bija jābūt ikviena īsta Kastaņaras vīra īpašumā.

Pārdzīt govis nebija nemaz tik grūti, kā viņš bija iedomājies. Sākumā Rankstrails lika tas citu citai piesiet ar gariem valgiem, bet pēcāk sa­prata, ka tās nemaz nemēģina bēgt un, ja vien tām pa ceļam ļauj mierīgi plūkt zāli, nekur nenozūd un labprāt seko cilvēkiem, kas tās vada. Šķēr­sojot Augstklinti, Rankstraila uzbudinājums pārtapa eiforijā. Ļaudis iznāca no ciemiem, lai apsveiktu govju atgriešanos savā novadā. Dau­dziem acīs bija asaras, un tie glāstīja dzīvniekus gluži kā sen zudušus un necerēti atgūtus tuviniekus. Daži sekoja Rankstrailam līdz pat apgabala galvaspilsētai Augstpilij, kur slēdza līgumu ar veco Aizdevēju, kurš kat­ram gribētājam piešķīra pa vienai govij, daļēji prasot samaksu naudā un daļēji liekot parādu atstrādāt. Tikai tie, kuri pilnībā bija norēķinā­jušies par pirmo govi, varēja tikt pie nākamās.

Pēc dažām atpūtas dienām algotņi atkal devās ceļā. Sākot ar trešo ceļojumu, Rankstrails pasāka ņemt līdzi ari Lizentrailu. Viri regulāri tika pie ēdiena, tiem maksāja labu algu, un tie visi, izņemot vienu, viņa dēļ būtu gatavi mesties ugunī. Uzticamo biedru ielenkumā arī Siuīls un viņa postīgā muļķība nebija bīstami. Savām pienīgajām mātēm mau­dami sekoja arī daudzi teliņi, kam drīz vien bija jāizaug par spēcīgiem buļļiem, kuri ganāmpulkiem ļaus pieaugt arvien lielākiem un bagātībai kļūt arvien noturīgākai.

Līdz ar darījumam nepieciešamo naudu vecais vīrs reiz Rankstraila rokās ielika arī grāmatu: tā domāta, lai kavētu laiku garajās un nu jau mierīgajās vakara stundās pie nometnes ugunskura, viņš paskaidroja. Grāmata bija par grāfistes vēsturi. No visiem absurdajiem un neticama­jiem notikumiem, kas viņu bija piemeklējuši, visdīvainākais Rankstrai­lam šķita tas, ka viņa rokās nonākusi grāmata, taču viņš atzina, ka vecajam ir taisnība. Bija jauki ar grāmatu sēdēt pie nometnes ugunskura, tas bija nesalīdzināmi labāk nekā garlaikoties un gaidīt, lai stundas aiz­plūst kā ūdens pār akmeņiem. Sākumā bija vajadzīgs vesels vakars, lai izlasītu nedaudzas rindiņas, pēc tam grūtības pagaisa, un viņa uzmanīgo acu priekšā lappuses pašas skrēja ātras un vieglas kā zaķi pa sniegu. Rak­stītais teksts viņu aizkustināja. Cilvēks vai cilvēki, kas reiz bija rakstī­juši šos vārdus, jau pirms daudziem gadiem bija pārtapuši par zemi un pīšļiem, bet vārdi bija palikuši, tie bija pārvarējuši laiku un nāvi, lai viņš tagad varētu saprast stāstu, kas tiem stāstāms. Rankstraila vīri pirmajos vakaros bikli mēģināja pajokot par Kapteiņa jauno nodarbošanos, taču drīz izsmiekls pārvērtās ziņkārībā un jautājumos. Pacietīgi ar pirkstu vilkdams zīmes ceļa putekļos, it kā rakstītu ar tinti uz pergamenta, Rank­strails sāka mācīt burtus arī viņiem. Reizēm viņš tiem lasīja priekšā, un tad šķita, it kā viņi lasītu visi kopā.

Otrā grāmata bija par astronomiju. Tajā bija arī zīmējumi. Rankstrails beidzot saprata, ka veča mājās redzētie dīvainie vara un misiņa rīki ir domāti zvaigznāju mērīšanai. Trešā grāmata bija par sira Ardvina kara stratēģijām, un, lai saprastu uzrakstus shēmās, Rankstrailam vajadzēja apgūt arī elfu burtus — brīvi lasīt šajā alfabētā viņš neiemācījās, taču vismaz prata saburtot un uzrakstīt pats savu vārdu. Arī šī grāmata viņu aizkustināja. Trakais Rakstvedis viņam bija stāstījis par šīm kaujām, taču klausīties to mutiskajos aprakstos nebija nekas salīdzinājumā ar iespaidu, ko varēja gūt, izpētot, kā tās iezīmētas shēmās.

Septītā vai astotā ceļojuma laikā Rankstrails ievēroja, ka pamazām arvien biežāk gadās sastapt arī citus gājējus: galvenokārt kažokādu un sāls tirgoņus. Lāgiem patrāpījās arī audumu tirgotāji un to krāsainie vezumi, bet lāgiem — dziesminieki, stāstnieki vai žonglieri. Ceļmalās parādījās mazi krodziņi, kalēju kalves, kaltētu kastaņu un mežacūku gaļas desiņu pārdevēji.

Kad nolaidās nakts, Rankstrails pacēla acis un vēroja debesis, kas tagad mirdzēja zvaigznēs un zvaigznājos, ko viņš prata nosaukt vārdā un kas gluži kā savāda šifrētā alfabētā rakstīta karte rādīja ceļu, ja gadījās no tā noklīst. . •

Vecais nebija melojis: govis izrādījās īsta svētība. Pietika ar pavisam neilgu laiku pēc to ierašanās, lai pakalnu virsotnes atkal iekrāsotos zaļas. Diezgan regulāri pasāka smidzināt sīks lietutiņš. Pavasarī oleandru zari atkal pildījās lieliem baltiem un sārtiem ziediem un dubļu straumes pārvērtās mazos strautiņos un urgās.

Kad rudenī, negaisu plosīti, oleandru ziedi novīta, urgas pārtapa īstos strautos, kuros tecēja tīrs ūdens.

Procentus par govju iepirkšanai palienēto naudu parādnieki atmak­sāja ar darba stundām.

Vecais savu strādnieku armiju izmantoja, lai izraktu dziļus kanālus un to gultni izklātu ar mālu kārtu, — kanāli aizsākās no strautiņiem, bet stiepās uz nekurieni. Savukārt starp kanāliem vecais ik pa gabali­ņam garās rindās lika stādīt apelsīnu kokus. Kanāli sākumā bija tukši, bet nolija lietus, tad vēl un vēlreiz, un tie pamazām piepildījās un sāka ņirbēt Saulē. Ūdens nevarēja izspiesties cauri mālam un iesūkties zemē, tāpēc tas aizplūda pa šaurākiem sānu grāvīšiem, kas nebija izoderēti ar māliem, bet stiepās taisni gar nesen stādīto kociņu saknēm. Tā palē­nām dzeltenīgo klajumu izraibināja apelsīnkoku apaļo lapotņu lepnais zaļums.

— Kā teica mūsu kungs Ardvins, vienlaikus ir jāizcīna divi kari, jo tikai tā var gūt noturīgu uzvaru: jākaro gan pret tiem, kuri laupa un slepkavo, gan pret badu, jo reizēm, kad cilvēki ir vāji, bads tos pamudina laupīt un slepkavot, tāpēc visu karošanu atkal nākas sākt no sākuma, — Aizdevējs teica dienā, ko abi bija nolēmuši atzīmēt kā Rankstraila sep­tiņpadsmito dzimšanas dienu. — Zināmā mērā es spēlēju kambarkunga lomu, jo tā pienākums ir dot labus padomus, bet jūs bijāt ķēniņš, jo tā pienākums ir vadīt karaspēku un gādāt par tautas labklājību. Kā jūs do­mājat, vai šodien jūs varētu pieņemt no manis bļodu pupiņu viruma?

— Kas jūs esat? — jautāja Kapteinis.

— Kaptein, es taču jums jau teicu, esmu Naiklis, Aizdevējs.

— Es gribu zināt, kas jūs esat un kurš sakropļojis jūsu kājas. Ja atbilde mani nesarūgtinās, es varbūt pieņemšu no jums bļodu pupiņu viruma.

Vecais, kurš bija stāvējis, noliecies pār katlu, pagriezās un kādu brīdi raudzījās uz Rankstrailu, iekams atbildēja.

— Es biju pēdējā Daligaras ķēniņa padomnieks, viņa kambarkungs. Ķēniņš bija īsts nejēga, tas nav noliedzams, taču viņš nebija noziedz­nieks. Ja Nebeidzamās lietavas nebūtu pārplūdinājušas pasauli, man būtu izdevies viņu noturēt uz gudrības ceļa. Ir taisnība, ka vienlaikus jāizcīna divi kari, un tāpat ir taisnība, ka ir pavisam viegli vienlaikus zau­dēt abos. Kad pasauli pārņem trūkums un posts, ir viegli noticēt tam, kurš sola glābiņu. Ziniet, Kaptein, kad Cilvēku pasaulei uzbrūk lielas nelaimes, ir pārāk grūti samierināties ar domu, ka visas sāpes un cieša­nas ir nejaušas un neparedzamas. Tad rodas nešķīsts kārdinājums domāt, ka realitāte ir kontrolējama un ka patiešām pastāv kāds, kurš to visu pārvalda un kontrolē, — kāds, kurš vienlaikus ir tik spēcīgs, lai spētu izraisīt visas nelaimes, un tik vājš, lai ciestu no mūsu pretspēka un vajā­šanām, tik viltīgs un gudrs, ka spēj valdīt pār pasauli, bet tik neattapīgs, lai vienā mierā gaidītu, kamēr par saviem nodarījumiem būs jāsaņem sods. Šādas domas cilvēkiem rada ilūzijas, ka viņi paši ir likteņa notei­cēji: vajag tikai atrast un iznīcināt tos, kuri ir atbildīgi par visu cieša­nām, un, tikko tie būs pagalam, dzīve atkal būs tāda pati kā agrāk. Es mēģināju pretoties tolaik, kad Nebeidzamo lietavu pārplūdināto pasauli pārņēma neprāts un elfus apsūdzēja visās ļaundarībās. Jūs taču būsiet tik laipns un neziņosiet savam Valdītājam un Tiesnesim, ka uzturos šeit? Parasti es neciešu pusratā atstātus darbus, tomēr šoreiz man patiktu la­bāk, ja Daligaras bendes nepabeigtu iesākto.

Ari Rankstrailam kādu brīdi vajadzēja apdomāties, iekams viņš spēja atbildēt. Nekad agrāk viņš neko ne no viena nebija pieņēmis, ja ne­skaita vien dažas Lizentraila dotas žāvētas vīģes, un viņam vajadzēja pāris reižu dziļi ievilkt elpu, līdz viņš varēja palūgt, lai Aizdevējs ir tik laipns un pacienā viņu ar pusbļodiņu pupu viruma.

Šī bija pirmā no daudzām kopīgi ieturētām maltītēm, kuras jaunajam Kapteinim allaž sagādāja īstas mocības, kādas viņš nemūžam nebūtu gai­dījis no brīžiem, kad iespējams ielaist zobus kādā gardā kumosā. Pupiņu virums bija labs, aizdarīts ar eļļu, un tajā netrūka ne sīpolu, ne sāļu cū­kas kamariņu, taču Aizdevējs, bijušais Daligaras grāfistes padomnieks un kambarkungs, izmantodams savas namatēva un daudz pieredzējuša sirmgalvja tiesības, uzspieda Rankstrailam neciešamas un muļķīgas pra­sības. Tas lika viņam ēst, nevis izmantojot pirkstus un maizes gabaliņu, bet gan smeļot ēdienu ar tādu kā mazu un smieklīgu pavārnīcu, turklāt uzsvērdams, ka to nedrīkst sažņaugt dūrē līdzīgi kā rungu vai dunci. Uz­radās arī nazis ar nožēlojami niecīgu asmenīti, un ar to vajadzēja graizīt sīksīkos gabaliņos gaļu, kas bija jāpietur ar tādiem kā miniatūriem sākumiem.

— Labi audzināts cilvēks lieto dakšiņu, nazi un karoti un nekad ne­aiztiek ēdienu ar rokām.

— Es esmu algotnis.

— Tas nav pietiekams attaisnojums, lai jūs uzvestos kā orks.

Galdu jaunais Kapteinis drīkstēja izmantot vienīgi bļodiņas uzlik­šanai, taču pats pret to nedrīkstēja atbalstīties, tāpat bija aizliegts likt uz tā elkoņus vai — vēl ļaunāk — kājas. Vecais pieprasīja, lai viņš dze­rot neklepo, lai šķaudot pagriež sānis galvu un ēšanas laikā nešņauc de­gunu ar pirkstiem.

Taču sarunas ar veco Rankstrailam šķita aizraujošas, un, lai tās nezau­dētu, viņš pārvarēja aizkaitinājumu un pakļāvās nejēdzīgajām un gluži liekajām veča iedomām: ēdot sēdēja taisnu muguru, paceltu galvu, rum­pim piespiestiem elkoņiem un pie galda centās pārlieku daudz nekasīties par spīti tam, ka uz viņa auguma mājoja simtu simtiem visdažādāko paveidu utu, kuras pavarda siltumā kļuva sevišķi ņipras un nadzīgas uz košanu.

Kad Kapteinis izmisis mēdza jautāt, kam vajadzīgas visas šīs ākstī­bas, Aizdevējs nesatricināmā mierā atbildēja, ka Rankstrailam šīs iemaņas noderēšot tai dienā, kad vajadzēšot sēsties pie viena galda ar svešzemju sūtņiem.

Tagad algotņi bija karaspēka vienība, kuras izsalkums tiek remdēts laikus un kā pienākas, un ielās tos vairs nepavadīja lāsti, naidīgi izsau­cieni un apsūdzības zagšanā. Kapteinis Rankstrails devās uz aivien tālā­kiem novadiem, apkrāvies ar zeltu vai vadīdams arvien lielākus un treknākus ganāmpulkus, un neviens ne reizi neuzdrošinājās viņam uz­brukt: viņa bruņas bija sastiķētas no daždažādiem gabaliem un daudz­kārt lāpītas, kājsargi bija nākuši katrs no sava pāra, viņa netīrie mati lēkšķēm krita pār seju, gandrīz septiņas pēdas garais augums nebija sajaucams ar kādu citu, un, lai kur viņš ietu, pa priekšu steidzās leģenda, ka viņš ir neuzvarams karotājs. Laupītājus viņš bija pieveicis tāpēc, ka tāpat kā sirs Ardvins allaž zināja, kur uzbrukt, kad atkāpties, kur pa­slēpties un kad atkal doties uzbrukumā. Viņš bija algotņu komandieris, kas savus kareivjus bija padarījis ne tikai par neuzveicamiem un ne­uzveiktiem, viņš tos bija padarījis arī par puslīdz cienījamiem un teju vai mīlētiem ļaudīm. Tagad viņš veiksmīgi izcīnīja jaunu cīņu — pret badu. Par Rankstrailu klīda visdīvainākie nostāsti: viņš protot lasīt un vajadzības gadījumā varot runāt tikpat smalki un sarežģīti kā nez kāds ķēniņa kambarkungs. Viņam tuvojoties, sievietes un meitenes spruka malā, kā jau pieklājas, ieraugot algotni, tomēr no pievērtu slēģu aizsega, no vīteņaugu ieskautu terašu augstumiem bieži vien viņu pavadīja ilgi skatieni, taču viņš par tiem nelikās ne zinis.

Sieviešu uzmanību ievēroja Lizentrails, kurš atkal gāja Kapteinim līdzi it visur, jo vairs nebija jābīstas, ka bez uzraudzības atstātie biedri varētu pastrādāt kādas muļķības.

— Ei, Kaptein, — viņš mēdza līksmi teikt, kad abi vadīja kārtējo govju pulku cauri plakankalnes kastaņu mežiem, miršu un zemeņkoku audzēm, — garumā gan tu esi izstiepies pār mēru, taču par neglīteni tevi saukt nevar, un nekādas rētas tavu seju nav izķēmojušas. Tu jau nu gan, labi gribēdams, kādu sievišķi sev varētu pagādāt.