Pēdējais orks

Divdesmit otra nodaļa

Starp risa lauku rietumu malu un uzbērumiem ar vējdzirnavām, virs sava varenā pakalna, mandeļkoku ieskauta un liesmu vainagota, ska­tieniem bija atklājusies Varila. «•

Šai pašā mirklī vajāšana bija beigusies un bija sākusies cīņa. Kaptei­nis pārstāja būt dzinējsuns, kas vajā upuri, un no jauna kļuva par ka­reivi, kas steidzas atbrīvot savu tautu un savu zemi.

Valdītāja un Tiesneša pavēle notvert elfu bija pārvērtusies par tālām un blāvām atmiņām un tagad šķita esam neprātīga un muļķīga iedoma, kaut arī viņš pats bija mēģinājis šo rīkojumu izpildīt.

Rankstrails nebija zaudējis savu patību, bet vienlaikus jutās vienots ar elfu, kurš auļoja vējā viņam pa priekšu, — viņš juta tā mieru un pa­ļāvību, kas nebija mazāk spēcīgi par viņa paša niknumu un izmisumu. Rankstrails juta, kā sejā triecas vējš — tas pats, kas skāra arī Joršu un pārējos jātniekus. Šķita, viņi visi tagad ir viens veselums.

Pirmo reizi, kopš Rankstrails baudīja apšaubāmo godu būt Ērces saim­niekam, viņš juta, ka viņa kleperis auļo vējā un kā vējš. Tā soļus neka­vēja pat dubļi un ūdens. Vecā, lēnīgā ķēve gluži vai lidoja. Par citiem pulka zirgiem Rankstrails vēl varētu šaubīties, taču Ērci viņš pazina labāk par labu un skaidri zināja, ka, pat bēgot no izbadušu vilku bara, tā nespētu paskriet tik ātri.

Visu kavalērijas zirgu soļus uz priekšu nesa jaunā elfa burvestības.

Kad algotņu bijušais upuris, pārtapis karavadonī, bija aizdedzinājis zā­les svēdras un gaismas bija diezgan, lai varētu jāt pa uzbērumiem, Rank­strails saprata, kāpēc visi vienmēr bija ienīduši elfus: ļaudis tos apskauda un baidījās no tiem, šīs jūtas, pat atsevišķi ņemtas, bija pietiekami stip­ras, lai derētu par ieganstu nogalināšanai, bet skaudības un baiļu sajau­kums bija vēl spēcīgāks.

Rankstrails apjēdza, kāpēc bija dzimis naids, kas elfiem bija nesis nāvi. Taču viņš nespēja saprast, kā gan cilvēki spējuši šo cilti iznīcināt: ja tai piederīgie kaut nedaudz līdzinājušies elfam, kas tagad auļoja viņam pa priekšu, ciltij būtu bijis jābūt neuzvaramai.

Tad Rankstrails aizmirsa visu, izņemot savas vecās ķēves straujos soļus, kas, ņirbinādami atspīdumus ūdenī, dipēja vienā ritmā ar elfa brīniš­ķīgā auļotāja soļiem. Rankstraila kleperis lidoja vējā, pārvarēja orku būvēto pāļu žogu, un tā spēks līdzinājās apņēmībai un drosmei, kas bija piepildījusi viņa dvēseli, un sākās Varilas atbrīvošana.

Jaunais elfs atbrīvoja ceļu, stādamies pretī pirmajam orku pulkam un nogalēdams to komandieri, taču tad viņš negaidot atteicās no vadības, mazliet pievaldīja zirgu, atvēlēdams Rankstrailam uzdevumu un godu būt Varilas atbrīvotājam. Šai mirklī Rankstrails zvērēja, ka elfs būs viņa vadonis, ka tikai viņš, vienīgi viņš būs noteicējs pār Rankstraila dzīvību un zobenu, protams, ja vien Rankstrailam izdosies sagādāt ieroci, kas būtu šī apzīmējuma cienīgs.