Pēdējais orks

Septiņpadsmitā nodaļa

Rankstrails par atbildi tikai kaut ko neskaidri nomurdēja. Viņš, iekār­tojies uz baseina malas, apkopa ievainoto roku. Brūce, vairs neasiņoja, taču tā bija netīrumu pilna un tās malas — uztūkušas un piesārtušas.

— Atļaujiet man par to parūpēties, mans kungs, — teica Austra, pie­nākdama tuvāk.

Rankstrails nodrebēja. Bija pārāk mulsinoši dzirdēt, ka Austra pie viņa vēršas ar uzrunu mans kungs. Nebūdams ne viņas komandieris, ne ķēniņš, viņš šais vārdos saklausīja izsmieklu. Katrā ziņā viņš labprāt būtu izticis bez šādiem tukšiem un pārspīlētiem cieņas apliecinājumiem.

— Paldies, mana kundze, — viņš atteica visai augstprātīgā un iecir­tīgā tonī,:— nav vajadzīgs. Es jau daudzus gadus esmu paradis apkopt ne tikai savas, bet arī savu vīni brūces. Un, kaut arī neesmu nekāds dzied­nieks, pagaidām, kā rēdzat, esmu dzīvs…

Viņš nepaguva pabeigt sakāmo, kad Austra jau bija pienākusi cieši klāt un saņēmusi viņa roku savās.

— Lūdzu, — viņa teica, nopētīdama ievainojumu. — Domāju, ka man gan piemīt dziednieces spējas, vismaz es tā ceru, — viņa piebilda, viegli pasmaidīdama.

Rankstrailam šķita, ka roka svilst kā ugunīs. Vajadzēja savaldīties, lai neizrautu to no Austras delnām pārlieku asi.

Viņš negribēja, lai viņu ārstē. Viņš negribēja, lai viņam ķeras klāt. Viņš arī negribēja būt ne Austras komandieris, ne ķēniņš. Viņš tikai gri­bēja, lai Austra vienmēr būtu pietiekami tālu no orku un visu pārējo nagiem. Viņš tikai gribēja, lai Austra turas pa gabalu no kaujas laukiem. Un vēl viņš gribēja, lai viņu, Rankstrailu, liek mierā.

Aizkaitināts un samulsis viņš blenza uz savu milzīgo, tumšo ķetnu, ko turēja Austras bālās, smalkās rokas, un mežonīgi gribēja to izraut no viņas tvēriena.

Austra to sajuta.

— Pacietieties, esmu gandrīz pabeigusi, — viņa teica.

Viņa no brūces bija izmazgājusi zemes un tagad to pārsēja ar baltu lina šalli, ko vēl pirms brīža bija nēsājusi apvītu ap kaklu, — cita tīra auduma gabala pa ķērienam nebija.

— Esmu pārliecināta, ka sāpes jau pārgājušas, — Austra noteica. Un atkal uzdrošinājās viegli pasmaidīt, kaut arī piepeši izskatījās ļoti nogu­rusi. Austra smaidīja reti, bet šajos retajos brīžos viņas acis iemirdzējās vēl zaļākas.

Sāpes patiešām bija pazudušas. Tomēr šis secinājums nemazināja Rankstraila nelāgās izjūtas.

— Arī pirms tam nemaz tik ļoti nesāpēja, — viņš īgni noburkšķēja, laikus uzmezdams iznīcinošu skatienu Lizentrailam, lai tas neiedomā­tos izdvest kādu stulbību.

Lizentrails turēja muti ciet, un Austra beidzot devās prom. Rankstrails paberzēja pārsieto delnu. Viņš atkal spēja noturēt zobenu.

Laukumā iebrāzās bariņš skaļi klaigājošu bērnu, kas bija bruņojušies ar kokgabaliem, kurus iztēle bija pārvērtusi zobenos un šaujamlokos. Mei­tenes bija sešas, un viņu pulks bija sadalījies divās daļās: trīs sevi iztēlojās par ķēniņieni Raganu, bet pārējās trīs bija izvēlējušās dižkundzes Austras lomu. Puiku vidū valdīja lielāka vienprātība, un visi pieci bija Rankstraili.

Vienīgā nelaime bija tā, ka neviens negribēja spēlēt orku — kur nu orku! — pat cita kareivja lomu neviens šai spēlē negribēja ņemt.

Viena no meitenēm, kas teicās esam ķēniņiene, pakāpās uz akmens un pasludināja:

— Es esmu tikai trausla sieviete, bet man ir ķēniņa kuņģis.

Pārējie uzgavilēja.

— Sito mēs laikam palaidām garām, droši vien tā viņa teikusi pirms mūsu ierašanās, — komentēja Lizentrails. — Labi, ka manis te nebija: es tak nebūtu spējis savaldīt lielo smējienu.

Rankstrails tikai noņurdēja.

Pamanījuši, ka laukumā sēž divi kareivji, bērni smiedamies aizspur­dza prom.

Vienīgi visklusākais un viskautrīgākais uzdrošinājās tuvoties akai.

— Atļaujiet, mans kungs. Piedodiet, ka uzdrošinos jūs traucēt. Es tikai gribēju uzzināt — protams, ja es jūs pārāk neapgrūtinu —, kā sauc jūsu zirgu. Piedodiet, kungs, — viņš vēl piebilda un, raudzīdamies Rankstrailam tieši sejā, nosarka līdz ausīm.

— Viņu sauc par Ērci, — īgni noburkšķēja Kapteinis.

— Kādā senā valodā tas droši vien nozīmē kaut ko lielisku, vai ne? — jautāja puika.

Rankstrails nolēma nodurt skatienu: puika lūkojās-uz viņu dievinā­šanas pilnām acīm. Uzdrīkstējies uzrunāt pašu Kapteini, tas no satrau­kuma teju vai drebēja. Zēns bija sīks un kalsns, pāri viņa sejai krita tumšas matu šķipsnas.

Atbildēja Lizentrails:

— Protams, — viņš sirsnīgi teica. — Senajā valodā tas nozīmē Lieliskā. Nu, tajā valodā, kas bija vēl pirms elfiem.

— Pirmās rūnu dinastijas valodā? — drošības pēc pārvaicāja puika.

— Tai pašā, — droši apstiprināja Lizentrails, bet Kapteiņa skatienam atbildēja, paraustot plecus.

— Zināt, tas vajadzīgs annālēm, — puika paskaidroja.

— Kādām annālēm?

— Šīs pilsētas annālēm, kungs. Manējā ir rakstvežu ģimene. Mans tēvs bija rakstvedis, viņa tēvs bija rakstvedis un arī viņa tēva tēvs, un tāpat arī es reiz par tādu kļūšu. Manam vectēvam ar bendes sakropļo­tām kājām vajadzēja bēgt no Daligaras, bet tagad vairs nekas tāds neno­tiks, jo mums ir ķēniņiene Ragana. Ziniet, kungs, — puika turpināja, lepnumā pietvīkdams, — es protu rakstīt. Mēs, rakstveži, pierakstām visu, kas notiek. Pierakstām, lai visi to zinātu. Un tieši es rakstīšu par Kapteini Rankstrailu mirdzošajās bniņās un viņa kāvi Lielisko, lai par viņiem arī nākamajos gadsimtos uzzinātu nākamās paaudzes. Es rakstīšu arī par jums, kungs, par to, kā jūs vadījāt uzbrukumu orku katapultām. Nākamajos gadsimtos nākamās paaudzes zinās par mums, un šis stāsts tām palīdzēs atgūt drosmi, ja viņiem būs pienākusi kārta būt aplenkta­jiem vai sakautajiem.

— Jūtos aizkustināts, — palocījis galvu, paziņoja Lizentrails. — Ja tas var noderēt: mani sauc Lizentrails, bet mana zirga vārds ir Zeltaste. Un arī manas bruņas mirdzēja.

Puika laimīgs skrēja prom. Viņš jau bija patālu, kad viņu panāca Kap­teiņa balss:

— Man rakstīt iemācīja tavs vectēvs.

Puika zibenīgi apsviedās riņķī un raudzījās Kapteini ieplestām acīm, piešāvis mutei priekšā plaukstu.

— Man rakstīt iemācīja tavs vectēvs, — atkārtoja Rankstrails. — Tu izskaties viņam līdzīgs. Mēs viņu saucām par Trako Rakstvedi, bet viņa īsto vārdu es nekad neesmu zinājis.

— Primo, mans kungs, viņu sauca Primo, tāpat kā mani.

— Skaists vārds, — noteica Kapteinis, īsti nezinādams, ko sacīt. Kad viņam beidzot ienāca prātā, ka varētu puikam atkārtot vectēva vārdus par to, ka rakstveža un bruņinieka amati ir viscēlākie, jo viens stāsta par netaisnībām, bet otrs tās apkaro, puika jau bija aizskrējis.

— Vai tad tavu zirgu nesauca par Zurkasti? — Kapteinis noprasīja Lizentrailam, nevarēdams izdomāt, kā citādi lai atbrīvojas no kamola, kas iemeties pakaklē.

— Pēc simt gadiem neviens to vairs nezinās. Laikam arī man vaja­dzēs iemācīties lasīt, citādi nevarēšu tās annāles novērtēt un nemaz nezi­nāšu, cik spoži mēs mirdzējām kaujas laukā. Varbūt mums vajadzēja pateikt arī to, kā dēli mēs esam. Tad viņš varētu rakstīt — Lizentrails, Džartraila, Partraila vai kāda cita dēls, jo pēc simt gadiem neviens tak vairs neatcerētos, ka mani sauca par Lizentrailu, daudzu tēvu dēlu.

— Zirgu vārdus jau pateicām. Cik tad daudz var mānīties?!

— Tā nebija mānīšanās.

— Zeltaste un Ērce Lieliskā! Un kur tad bija tās mūsu mirdzošās bruņas?

— Iekšā, Kaptein, tās mums katram bija iekšā. Bija, kā nu ne. Un arī mirdzēt mēs mirdzējām. Vēršu cīpslas, kas satur kopā bruņu gabalus, ir tādas pašas kā orkiem, taču tās asinis, kas bija pa virsu, tās bija mūsē­jās un saulē mirdzēja. Un ikviens zirgs, kas savu jātnieku nes uz uzvaru, ir lielisks. Kas zina, kāds patiesībā bijis Ardvins? — vēl noprasīja Lizen­trails, kuru pirmās vakara zvaigznes un zemu lidojošās bezdelīgas, kam bija izdevies paglābties no orku nežēlības un izbadušo cilvēku iesmiem, noskaņoja uz apcerīgām domām. — Man tas nekad nebija ienācis prātā. Varbūt viņš tāpat kā mēs bija plikadīda, kura daudzreiz lāpītās bruņas kopā saturēja vēršu cīpslas, bet annālēs, lai padarītu visu smalkāku un krāšņāku, šo pataisīja par mirdzošu ķēniņu, kas spīd kā lākturis. Ei, Kap­tein, vai tu maz esi ievērojis, ka visā pilsētā nav nevienas Ardvina sta­tujas? Ka es tev saku, viņš arī ir bijis nabags no vieglās kavalērijas, un tāpēc to statuju nav. Mēs pat nezinām, kāds viņš bijis no vaiga.

Rankstrails paraustīja plecus. Kas viņam daļas par sira Ardvina pa­tieso seju.

Abi labu laiciņu sēdēja klusēdami.

Tad Lizentrails no savas tarbas izvilka pusi maizes klaipiņa, kas vēl bija saglabājies no tiem, ko pilsētas sievietes bija izdalījušas kaujas priekš­vakarā. Viņam bija arī ķiploks un drusku sāls, un viņš brālīgi dalījās ar Kapteini.

— Vēl labāk būtu, ja varētu dabūt mazliet eļļas, bet arī šitā nav slikti…

Rankstrails pamāja. Viņš lēni košļāja maizi, lai tās pietiktu ilgākam brīdim.

Kaut arī sāpes bija pagaisušas, ievainoto delnu viņš bija ielicis vese­lajā, tā, lai pirksti varētu pieskarties linu pārsējam. Viņš to taustīja pavi­sam viegli, sargādamies nosmērēt, lai gan savu mūžu nebija sargājis no netīrumiem nevienu pārsietu brūci.

Nolaidās vakars.

Kļuva vēsāks.

Rankstrails devās uz ķēniņienes istabām, lai saņemtu jaunus rīkoju­mus saviem vīriem.