Pēdējais orks

Otra nodaļa

Erbrova vēroja jūru.

Viņas tēvs pacēla galvu, un brīze sapurināja viņa matus. Saule tajos sapinās, un tie iemirdzējās. Meitene smējās, viņai patika, kā gaisma ro­taļājas tēva matos. Viņš bija spēcīgs, gluds, stingrs, un viņa dzeltenajos matos atspīdēja saule.

Mamma bija spēcīga un mīksta, un viņas mati bija melni tāpat kā Erbrovai — tiem gaisma slīdēja pāri neaizķeroties un neatspīdot, bet tik un tā izskatījās skaisti, jo mammas mati meta vilnīšus, kuros pirms miega varēja paslēpt seju. Erbrovas tēvs nāca no elfu cilts un smaržoja pēc gaisa un vēja; viņas mamma bija no cilvēku cilts un smaržoja pēc zemes un jūras; bet no rītiem smaržas bija sajaukušās, jo naktīs tētis un mamma gulēja apskāvušies. Viņai, Erbrovai, bija pēdējā pūķa vārds. Pasaule bija skaista. Jūra bija tai pašā krāsā kā viņas acis, taču tā varēja viņu nogalināt, tāpēc viņai bija aizliegts tuvoties ūdenim bez mammas vai tēta, un šobrīd viņa bija kopā ar tēti. Putni lidoja, bērni ne — neli­doja pat tie, kuriem vārds bija tāds pats kā pūķiem, žēl gan; toties bērni prata ēst un klausīties, ja kāds stāstīja stāstu. Pašlaik viņas tētis stāstīja stāstu par anšoviem. Tas bija jauks stāsts, tāds, kuru klausoties visu dzir­dēto var iztēloties.

— Saproti, — Joršs skaidroja, — mums jāizdomā, kā viegli un pastā­vīgi sagādāt pārtiku.

— Ņamma, — teica Erbrova, ar pirkstu norādot uz anšoviem.

— Pareizi, meitiņ, — uzslavēja tēvs. — Anšovi ir ēdami. Un tos var arī uzglabāt. Mums jāmēģina atjaunot sāls baseinus. Tās bija tādas lie­las tvertnes, kurās ieplūdināja jūras ūdeni, lai no tā iegūtu sāli. Saproti, ja mums būtu pietiekami daudz sāls, mēs vasarā, kad nozvejojam daudz anšovu, varētu tos iesālīt, jo tad mums anšovu netrūktu arī ziemā, kad viļņi ir augsti un jūra mūs atgrūž. Domāju, ka agrāk sāls baseini atradu­šies starp dīķiem un zemesragu: tur vēl tagad ir saskatāmas tādas kā lielu taisnstūrveida vannu atliekas.

Erbrova palūkojās uz piekrasti starp zemesragu un dīķiem, turp, kur lejup šļācās Dogonas ūdenskritums. Viņa redzēja lielās pīnijas, kuru zarotnes pletās kā milzīgi zaļi mākoņi, viņa redzēja niedrājus un durstīgās opuncijas. Viss, izņemot gārņu un kaiju spārnus, bija zaļš vai zils. Pie­peši viss kļuva balts. Milzīgās tvertnēs atspīdēja debesis, un šie debesu laukumi mijās ar žilbinoši baltiem taisnstūriem. Vēl tur bija mājas, kam bija piestiprināti tādi kā milzīgi gārņu spārni, un Erbrova saprata, ka spārni vajadzīgi, lai, izmantojot vēja spēku, ūdeni varētu nogādāt līdz tvertnēm. Šī aina kādu mirkli vīdēja prātā, bet tad, tāpat kā atspīdumu pilnie ūdens taisnstūri, nodrebēja un pagaisa.

Erbrova pagriezās pret tēvu un pamāja: viņa zināja, kas ir sāls baseini.

Joršs klusēja. Viņš pūlējās saprast, kā kustas līča straumes, kā un kāpēc pārvietojas anšovu bari. Ja tīklus izvietotu šaurajā kanālā starp vienu no nelielajām saliņām un zemesragu, kas līci norobežoja no dienvidiem, varbūt izdotos nozvejot pietiekami daudz, lai pabarotu visus, un vēl at­liktu pietiekami daudz laika citiem darbiem. Iepretī Arstridas zemes­ragam, tam, kurš līci norobežoja ziemeļu pusē, atradās sešas koši zaļas saliņas, kuras to apveidu dēļ bija nodēvētas par Plakano salu, Cauro salu, Kazu, Govi, Vērsi un Vāceli. Kad viņi tikko bija ieradušies pie­krastē, Joršs bija ātri izpētījis visas šīs saliņas. Straumes līcī bija spēcī­gas, un viņam tikai ar pūlēm bija izdevies sasniegt tās citu pēc citas. Patiesībā viņš katrai no tām tikai uzmeta pāris skatienu, pārliecinājās, vai tur nedzīvo kas noderīgs, un devās prom. Tolaik Joršs bija vienīgais no erbroviešiem, kas prata peldēt, kaut arī vārds peldēt nebija visai pie­mērots, lai apzīmētu viņa spēju iztēloties sevi par zivi un kā zivij kus­tēties ūdenī. Tagad peldēt prata daudzi, un, ja būtu vajadzīgs, ne viens vien varētu tikt līdz salām.

— Ja mēs nozvejosim pietiekami daudz anšovu, varēsim izglābt no apēšanas arī paceplīšus, — Joršs piebilda, uzmezdams greizu skatienu Moronam, kas lēkāja pa liedaga akmeņiem. —Jo tie, kas medī pacep­līšus, iznīcina brīnišķīgas radības, bet izsalkumu tik un tā neremdē.

— Cip cip aua nē.

— Jā, mazajiem putniņiem nevar darīt pāri. Tos putnus, kurus var ēst, sauc par vistām.

— Cip cip ņamma.

— Jā, vista, ēdamais putns. Redzi, vistas arī ir domājošas būtnes, taču viņas, nabadzītes, neprot lidot, un ar vienu vistu pietiek vismaz sešiem izsalkušajiem. Cilvēki drīkst ēst citas dzīvas būtnes, un arī es būtu ga­tavs pats savām rokām apgriezt kaklu kaut vai paceplīšiem, lai tikai bērniem nevajadzētu ciest badu, taču, ja mums ir izvēle, mūsu pienā­kums ir cienīt citus pasaules iemītniekus un izraisīt pēc iespējas mazāk ciešanu. Mēs nevaram sasniegt absolūti labo: mūsu mērķis ir mazākais ļaunums.

— Nē ņamma cip cip. Nē aua cip cip, — piekrita Erbrova.

— Jā, putniņus nevar ēst. Un tiem nevar darīt pāri. Nedrīkst nogali­nāt paceplīšus, sevišķi dzīvojot vietā, kur netrūkst mīdiju un anšovu.

Joršs piecēlās un palika stāvam brīzē uz rifa, ap kājām viņam skalo­jās saules atspīdumi ūdenī. Viņš palūkojās uz mājām, — tās bija viņa un Rites mājas. Viņš sajutās tik laimīgs, ka šķita, gaisma plūst caur viņa augumu, viņš pats ir daļa no gaismas.

Tad Joršs paraudzījās uz Moronu, kurš tagad arī bija uzrāpies uz Muļķa Orka rifa turpat netālu. Joršs novērsās un atkal ņēmās pētīt anšovu baru.

Piepeši gaismas kļuva mazāk un šķita, ka augumam pieskāries le­daini auksts asmens. Meitene pacēla acis pret debesīm, taču saule spīdēja tikpat spoži, tad viņa uzlūkoja koku galotnes, kas stāvēja nekustīgas, jo neviena vēja brāzma nebija tās sašūpojusi. Viņa laida skatienu visap­kārt un beidzot saprata. Viņu stindzināja nevis aukstums, bet naids.

Naida vīrs stāvēja turpat nedaudz nostāk, uzrāpies uz Muļķa Orka rifa, lai ar savu nospurušo makšķerauklu nozvejotu kādu zivi. Viņš bija uzmetis nelāgu skatienu Erbrovas tēvam un tikpat nešpetni mēdza uz­lūkot viņas māti, taču šie skatieni bija nieks, salīdzinot ar tīni naida esenci, ko šis cilvēks raidīja viņai.

Naida vīrs pagriezās, un viņa skatiens triecās tiešs un neslēpts. Tas bija briesmīgs skatiens. Šis vīrs tā nekad neskatījās tais brīžos, kad to varētu pamanīt arī Erbrovas tēvs vai māte. Tā viņš skatījās tikai tad, kad to varēja redzēt vienīgi Erbrova. Šis skatiens vēstīja, ka agrāk vai vēlāk, kad mātes un tēva nebūs tuvumā, viņš dabūs Erbrovu savos nagos, un tad uz žēlastību nebūs ko cerēt.

Erbrova sagrīļojās.

Un zaudēja līdzsvaru. Viņa vēl mēģināja pieķerties pie rokas tēvam, taču viņš taisni šai brīdī paliecās uz priekšu pār klints malu, vērojot anšovus. Erbrova iekrita ūdenī. Viņa juta, kā jūra iekļūst viņas acīs un degunā un arī mutē, kad viņa to pavēra, lai ieraudātos. Bet arī tagad Erbrova neizlaida no rokām savu lelli.