Pēdējais orks

Ceturta nodaļa

Tā viss turpinājās gadu no gada, līdz Borstrils iemācījās staigāt.

Tad piepeši viss sāka grūt un brukt. Māte zaudēja ilgajā cīņā ar ne­beidzamo klepu, un ap to laiku cīņu ar šo pašu ienaidnieku uzsāka arī tēvs. Divus gadus pēc mātes nāves Rankstrails kļuva par algotni. Viņš rtebija atradis nevienu citu iespēju, kā turēt sev pašam un debesīm doto zvērestu, ka nekad nepieļaus, lai viņa vistuvākie cilvēki ciestu badu.

Dienā, kad Rankstrails pameta Ārējo loku, lai dotos pieteikties algot­ņos, viņš bija piecpadsmit gadu vecs.

Viņš devās projām naktī, ne no viena neatvadījies, jo tēvs viņu aizturētu, ja vien zinātu, kādu lēmumu viņš pieņēmis. Arī Liesma, kura vienmēr un visur bija viņa sabiedrotā un līdzzinātāja, šoreiz bija atstāta neziņā, jo arī viņa nebūtu pieļāvusi tik neprātīgu soli.

Alga bija burvju vārds, kas bija savalgojis pavisam jauniņo algotni, mudinot to pamest mājas un savus ļaudis un gluži kā zaglim doties pro­jām tumsā. Rankstraila tēvs bija slims un varēja atlabt vienīgi tad, ja viņam būs pietiekami daudz ēdiena un kāds grasis, ko samaksāt aptieķniekam.

Tēvs ēda pavisam maz; tieši tāpēc viņam bija piesities neārstējamais klepus. Tiem, kuri ēd katru dienu, šī slimība neuzbrūk. Rankstraila tēvs necieta, ka viņa bērni ir izsalkuši. Viņi malumedībās iegūto laupījumu drīkstēja ēst — viņš to nebija aizliedzis. Viņš to nekad neaizliedza. Taču neaizliegt un atbalstīt nebūt nav tas pats.

Kad vakariņās bija gārņa cepetis, tēvs cēlās no galda un nodurtu ska­tienu, kāds ir tikai sakautajiem, gāja apsēsties uz sava bluķēna. Tur viņš sēdēja līdz pašai rītausmai un darināja brīnišķīgus kokgriezumus, par vairumu no kuriem pircēji viņam neko nesamaksās.

Ari pēc mātes nāves, gūstot šādus tādus ienākumus gan no tēva gald­nieka darbiem, gan no Rankstraila malumedībām, ģimenei nebija klāj ies necik sliktāk kā citām Ārējā lokā. Bet tad kādu nakti tēvs sāka klepot, un klepus neatkāpās arī nākamajās naktīs. Reizē ar ziemu sākās arī dru­dzis: tas uzbnika un nelaida tēvu vaļā dienām ilgi, liekot savam upurim zaudēt spēkus un padarot to nespējīgu noturēt kaltu nedēļām ilgi. Aptieķnieks tēvam izrakstīja īpašus kumelīšu, beladonnas un baldriānu novārījumus un piekodināja pēc iespējas biežāk lietot uzturā teļa gaļas virumu, un tādējādi nelielie ģimenes ietaupījumi izsīka zibens ātrumā.

Nu Rankstrailam vienam pašam bija jāatrisina visas grūtības. Vispirms viņš nolēma medīt biežāk un vairāk. Taču vajadzība padarīja viņu ne­piesardzīgu. Viņu nepieķēra medību laikā: viņa dzirde un oža bija pārāk asas, lai kāds mežsargs spētu viņu dabūt savos nagos. Bet reiz, gribēdams notvert savvaļas zosi, kurai bija uzglūnējis jau daudzas naktis, viņš pārāk ilgi aizkavējās ārpus mūriem — pirmā rīta gaisma jau atspīdēja rīsa lau­kos, un vairs nebija iespējams slepus pārrāpties bastioniem. Rankstrails bija spiests atgriezties pilsētā pa vārtiem. Viņam būtu izdevies paslīdēt garām Arējā loka miegainajiem vārtsargiem, ja ne kāds izbadējies sesks, kurš uzklupa viņa tarbai, piesaistot uz mūriem stāvošo kareivju uzma­nību un izraisot skaļus smieklus.

Viņam atņēma medījumu un aizveda uz sardzes māju. Sods bija div­padsmit pātagas cirtieni. Kad eksekūcija bija galā, viņam paskaidroja, ka šādus miesassodus piespriež tikai vienreiz: ja viņu vēlreiz pieķeršot nodarbojamies ar malumedniecību un ieraudzīšot no šīs dienas cirtie­niem palikušās rētas, viņš tikšot patriekts no pilsētas. Ar visu ģimeni. Laukā. Varila viņam bija atļāvusi mitināties savu mūru aizsegā, taču tam, kurš nevēlas cienīt likumus, te nav palikšanas — tāds lai vācas projām un atrod kādu citu labāku vietu, kur nosprāgt.

No sardzes mājas Rankstrails izgāja grīļodamies un saļima zemē. Tur viņš gulēja, līdz saule, ledaina ziemeļu vēja pavadīta, pacēlās augstu virs pilsētas.

Kauns darīja sāpes neizturamas.

Tēvs nomirtu, ja uzzinātu. Rankstrails zvērēja notikušo nevienam nemūžam neatklāt. Pat Liesmai ne. Neviens nekad neuzzinās. Gan jau brūces zem drānām viņš paslepus saārstēs pats.

Taču kā lai tagad sagādā ēdamo? Riskēt viņš vairs nedrīkstēja. Bet bez medījuma viņa mājās visi nomirs badā.

Tieši šai brīdī garām gāja saucējs un visiem, kam vien bija ausis, at­gādināja, ka Daligaras grāfiste, līdz kurai mērojams tikai divu dienu ceļš, atkal izsludina uzņemšanu algotņu spēkos, ko oficiāli dēvē par vieglo kavalēriju un vieglo infantēriju. Tā bija noticis jau pirms astoņiem ga­diem, kad briesmīgs elfs — Nolādētais elfs — bija ieradies pilsētā un slaktējis tur vistas, vīriešus, bērnus, kanārijputniņus, iespējams, arī kaķus, govis, aitas, kazas, aunus un zelta zivtiņas strūklaku baseinos. Rank­strails šo stāstu jau bija dzirdējis tolaik, kad piedzima viņa māsa Liesma, un klusībā sev jautāja, vai Daligara ir tāda pati pilsēta kā pārējās vai arī viens vienīgs lopu tirgus. Trakais Rakstvedis viņam bija izklāstījis arī savu notikumu versiju: elfs, vēl pavisam bērns, pilsētā tikai atdzīvinājis kādu vistu, un tādējādi kaut vienu reizi nāves skumjas atkāpušās. Šis bezjēdzīgais notikumu pārstāsts Rankstrailam noderēja par galīgo pie­rādījumu tam, ka vecā vīra runām ticēt nedrīkst.

Bija aizritējuši astoņi gadi, taču elfs joprojām nebija notverts. Var­būt tas bija nobeidzies dabiskā nāvē, bet varbūt to bija nogalējušas bai­les no daudzajiem varoņiem, kas tam dzina pēdas, — katrā ziņā elfs vairs nevienam uzbrucis nebija.

Šoreiz rekrutēšana notika Melno laupītāju dēļ — tie bija bandīti, kas siroja dienvidu stepēs.

Zēns dzirdēja vārdu alga, kuru saucējs prasmīgi ievija katrā teikumā, — dzirdēja to tā, kā izslāpušais dzird ūdens pilienu nokrītam un nočūkstam uz nokaitēta akmens. Sirds vai lūza, domājot, ka vajadzēs pamest mājas, taču naudas vilinājums bija neatvairāms kā burvestība.

Rankstrails zināja, ka lielā auguma un pirmās bārdas pūkas dēļ var uzdoties par jaunu vīrieti, un neviens pat nepamanīs, ka viņš ir tikai puika, gandrīz vēl bērns, — un tātad viņu algotņos pieņems. Pēc gadiem ilgajām sarunām, pareizāk, pēc gadiem ilgajiem Trakā Rakstveža monologiem viņš visai labi pazina Daligaras grāfisti un tās karaspēku. Sīkākas ziņas Rankstrails ieguva, pret kādu nieku ēdamā iemainīdams tās no kāda ubaga, kurš kvernēja turpat netālu un apgalvoja, ka esot rados ar dažiem algot­ņiem. Rankstrailam bija aizdomas, ka patiesībā ir runa par dažiem dezertieriem, taču, lai arī kādu ceļu šīs ziņas būtu nākušas, tās izrādījās nesalīdzināmi noderīgākas, reālistiskākas un ticamākas par tām, ko snie­dza daligariešu saucējs.

Kā jau iepriekš bija teicis Rakstvedis, algotņus iedalīja vieglajos kāj­niekos un vieglajā kavalērijā, un par vieglajām šīs vienības sauca, jo vieglas un lētas bija to ķiveres un bruņas, kas darinātas no metāla plāk­snēm, kniedēm un ģērētas ādas. Visu kopā saturēja ādas siksnas vai kaņe­pāju auklas, bet, kad šīs saites nodila, kareivji paši tās aizstāja ar to, kas pagadījās pa rokai, — ja nebija kaņepāju vai ādas, tika izmantotas vēršu cīpslas, kas parasti turēja kopā nokauto orku un laupītāju bruņas, tā nu beigu beigās vieglās kavalērijas un vieglās infantērijas kareivji pēc skata un pēc smakas diez ko neatšķīrās no ienaidniekiem, ar kuriem cīnīties bija to galvenais uzdevums.

Bruņas bija vieglākas, tāpēc arī sliktāk sargāja: tās ne vienmēr spēja aizkavēt zobenu cirtienus, arī no neliela attāluma raidītas bultas un šķēpi tām triecās cauri, un katra otrā smaile ieurbās miesā. Toties šādās bruņās tērptie varēja pārvietoties tikpat ātri kā ienaidnieki, un tāpēc algotņu pulks cīnoties varēja izmantot stratēģijas, kas nekādi nebija piemērotas regulārās armijas vienībām. Tāpēc algotņus sūtīja uz Zināmo zemju ro­bežām stāties pretī orkiem austrumos un Melnajiem laupītājiem dien­vidos, kad lauku sētas dega ugunīs, bet grāfistes pavalstnieku galvas dekoratīvos nolūkos tika spraustas uz mietiem.

Kad bija pavisam slikti, algotņi bēga; oficiāli to gan sauca par atkāp­šanos, un par bēgšanu nesodīja, ja vien tai sekoja jauns uzbrukums un kāda uzvara. Pamatojums bija visnotaļ saprātīgs: aizbēdzis karavīrs paliek dzīvs un pēcāk var turpināt karot. Kad algotni nogalināja, viņa miesu pameta turpat, kur tas bija pakritis. Pulka biedri, ja vien nebija pārāk aizņemti bēgot, uzbrūkot, skrienot vai lamājoties par laikus nepiegā­dāto ēdmaņu un nesamaksāto algu, varēja kritušajam izrādīt labvēlību un izrakt kapa bedri, un pat uzlikt uz tās kādu piemiņas zīmi. Ja miruša­jam bija sieviete un šī sieviete bija tam dāvājusi bērnus, tad karabiedri reizēm savāca un nosūtīja tiem mirušā mantību, — taču teorētiski algotņiem bija aizliegts pagādāt sev sievieti. Algotņi nedrīkstēja pre­cēties. Ne jau tikai tāpēc, ka tie, kuriem būtu ģimene, pārlieku censtos saudzēt savu dzīvību. Vienkārši šādiem ļaudīm labāk bija palikt nepre­cētiem.

Lai varētu iestāties algotņu vieglajā kavalērijā, bija vajadzīgs zirgs, tātad pirmā pakāpe bija infantērija.

Kājniekos ierindoja ikvienu, kurš tik zemu vērtēja savas tiesības uz izdzīvošanu, ka vēlējās šai pulkā iekļūt. Neviens neinteresējās par rekrūša izcelsmi, vārdu un agrākajos gados piedzīvoto. Alga bija piecpadsmit vara monētu un viens sudraba dālderis ik pēc trim mēnešiem: reizēm gan algu izmaksāja ar novēlošanos, reizēm izmaksāja tikai daļēji un reizēm neizmaksāja nemaz, bet bija arī reizes, kad viss tika samaksāts īstajā brīdī un pilnā apjomā. Visa pirmā gada alga tika izmaksāta uz priekšu, lai jaunkareivis varētu nopirkt sev bruņas, ķiveri, kājsargus, zobenu un vismaz vienu dunci, loku un arbaletu. Bultas visi iemanījās izgatavot paši — lai ietaupītu. Patiešām, lai arī cik sliktas kvalitātes, nesaderīgs un jau citu vīru iepriekš lietots būtu šis ekipējums, ar viena gada algu bieži vien nepietika, lai to visu nopirktu, un augļotāju aizdevumu pro­centi bija vēl vienas no briesmām, kas pastāvīgi apdraudēja algotņus tāpat kā orku raidītās arbaletu šautras un laupītāju viltīgie slēpņi.

Kā Rankstrails saprata, visu vieglajai infantērijai piederīgo dzīves pa­matu pamats bija cerība: cerība netikt nogalinātiem, cerība saņemt algu, cerība, ka pārtiku izsniegs un tā nebūs ne pārāk trūcīga, ne pārāk iepuvusi. Cerība, ka pašu taisītās bultas nesalūzīs, nenovirzīsies no mērķa, to smai­les neizrādīsies pārāk vieglas un apturēs laupītājus un orkus, iekams tie paspēs raidīt savas nolādētās šautras — kārtīgu kalēju kaltas, ar dzelzs vai tērauda smailēm, izšautas no pamatīgiem, īstu meistaru darinātiem arbaletiem.

Līgums bija jāslēdz uz piecpadsmit gadiem. Ja pirms šī termiņa bei­gām kāds mēģināja aizlaisties, viņu notvēra un pakāra. Savukārt tos, kuri iedomājās bēgt jau pirmajā gadā, proti, laikā, par kuru jau bija saņemta alga, — tos arīdzan sodīja ar nāvi, tikai pacenšoties, lai tā būtu lēna un sāpīga. Tāds pats sods — nāve —, bet sasniegta, liekot liekā vēl radošāku pieeju un ilgākas mocības, bija paredzēta arī par sistemātisku nepaklau­sību, par bēgšanu, kurai sekojusi sakāve, vai, lai dievi pasargā, par dumpīgumu un sacelšanos.

Mazākiem pārkāpumiem bija paredzēti mazāki sodi — sākot ar pērie­niem un beidzot ar sakropļošanu. Gandrīz nevienam neizdevās nodienēt piecus gadus un saglabāt sākotnējo pirkstu un zobu skaitu. Daligaras

■P

pilsētā pastāvīgi strādāja piecpadsmit bendes, un trīs no tiem nodarbo­jās tikai ar algotņiem.

Pēdējo nakti mājās Rankstrails gulēja nemierīgā miegā — tajā ielau­zās drūms sapnis, kurā rādījās vilka rīkle. Viņš pamodās krietni pirms rītausmas, tumsā saoda savējos, un skumjā doma, ka tagad tie jāpamet, gandrīz laupīja viņam spēkus. Neveikli saīsinot krekla piedurknes, viņš bija ieguvis pietiekami lielu auduma gabalu, lai uz tā ar oglīti varētu izklāstīt savus nodomus lasītpratējai Liesmai un viņa visu varētu pa­skaidrot tēvam un brālim.

Kad Rankstrails izgāja no Varilas, svīda gaisma. Viegla migliņa klāja pasauli, un Rankstrailam šķita, ka viņš dodas dziļāk sapnī. Kad saule jau bija augstu debesīs un migla izklīda, zēns atskatījās un uzlūkoja pilsētu, kura slējās tik varena un majestātiska; rīsu laukos ūdeni aizsedza jaunie zaļie dzinumi, biezi saauguši un maigi, tie radīja iespaidu, ka ap pilsētu izritināti neizmērojami plaši, mīksti paklāji.

Sirds bija sažņaugusies bezkrāsainās skumjās, kam viņš pat neprata atrast nosaukumu. Pamest tēvu, Liesmu un Borstrilu — tas nospieda smagi kā svins. Turklāt, ja nebūs Liesmas, kam gan viņš stāstīs visu pie­redzēto un kas to stāstīs viņam? Un Borstrils — brālītis nesen bija iemā­cījies runāt, un Rankstrailam jau patika klausīties viņa tērgāšanā. Arī Borstrils kā pašu pirmo vārdu bija izrunājis Aail.

Liesma bija lieliska loka šāvēja, taču medībās iet viņa nevarēja. Kādu gārni izdotos nomedīt arī viņai, taču, ja mežsargi viņu pieķertu, būtu gaidāmi pātagas sitieni. Liesmai bija tikai desmit gadu, turklāt viņa bija meitene. Sievišķi ir daudz smalkāki un trauslāki par vīriešiem. Un vispār meitenei tikt mežsarga pieķertai un saņemt pērienu būtu daudz ļaunāk.

Arī Liesma prata rakstīt: Rankstrails bija panācis, lai, tāpat kā iepriekš izmantojot ielas putekļus par tāfeli, Trakais Rakstvedis iemāca burtus arī viņai, bet Rankstrails nebija drošs, vai viņa prombūtnes laikā māsa turpinās vingrināties un apgūt jaunas zinības.

Taču vārdam alga piemita pārāk liels burvju spēks, tas vilināja kā uguns naktstauriņus. Ik reizi — un tādu bija daudz —, kad viņš jau gra­sījās apstāties un griezties atpakaļ, prātā pavīdēja šis vārds. Alga nozīmēja,

Ј

ka viņš saņems to, kas pienākas, un nepārkāps nevienu likumu, — ja nu vienīgi to, ka puikām vajadzētu palikt mājās, nevis iet karot.

Par šo algu viņa tēvs varēs nekaunoties nopirkt ēdienu un pama­zām, pamazām sākt atdot parādu aptieķniekam.

Ceļā pagāja trīs dienas. Viss gājiens bija nemitīga staigāšana turp un atpakaļ: palaikam viņš pārdomāja un griezās riņķī uz Varilas pusi, jo taisnība jau bija — naudu patiešām vajadzēja, bet tikpat skaidrs bija tas, ka viņš gatavojas pastrādāt neprātību. Lāgiem viņš piestāja, lai pa­medītu, lai padomātu, lai sameklētu ūdeni, lai pavērotu mākoņus, un to visu viņš darīja, nezaudēdams cerību, ka pie apvāršņa parādīsies tēvs vai Liesma, kas steigsies viņam pakaļ, — sākumā tie ķūs sīki punktiņi, tad īsti cilvēki, kas rāsies un kliegs, ka viņš esot zaudējis prātu un rīko­jies kā pēdīgais nelga; viņi šķendēsies un lamāsies, bet viņš sāks raudāt, ūn tad viņi apskausies un visi kopā atgriezīsies mājās.

Bet pie apvāršņa neviens neparādījās.

Kaut arī iztērējis ceļā trīs dienas, viņš tomēr nonāca Daligarā. Pil­sēta bija maza un neviesmīlīga, iespiesta starp diviem Dogonas atzariem, kas to ieskāva kā milzīgs aizsarggrāvis. Varila, pirmās rūnu dinastijas senā galvaspilsēta, kuras staltos namus un nocietinājumus sedza snieg­balts marmors, tika dēvēta par Gārni, un tā slējās uz pakalna, valdot pār apkārtējo klajieni, kas bija sadalīta rīsa laukos, ko citu no cita no­šķīra mandeļkokiem apauguši dambji; savukārt Daligaru sauca par Dzeloņcūku, un tā bija īstenā Cilvēku zemes galvaspilsēta.

Daligara bija būvēta no sarkaniem, cepļos dedzinātiem ķieģeļiem, putekļaina, nelaipna un īdzīga tā slējās Tumšo kalnu ēnā. Pilsētas aiz­sargmūri bija zemi, bet stipri, visapkārt nospraudīti asiem pīķiem. Tā atradās uz salas starp divām Dogonas attekām, un pār katru no tām slējās paceļamais tilts. Pie vārtiem bruņoti sargi stāvēja tik cieši, it kā pilsēta arī patlaban ar kādu karotu. Atšķirībā no Varilas, kurā ikviens varēja ieiet un no kuras tikpat brīvi varēja iziet, Daligara tika sargāta kā zelta pilna lāde, kaut arī izskatījās, ka zelts jau sen izsīcis. Tie, kuriem bija tas gods šai pilsētā dzīvot, to pamest nedrīkstēja, savukārt tiem, kuri te gribēja iekļūt, vajadzēja nopietnu iemeslu un prasmi savu vajadzību pierādīt.

Rankstrailu māca ne tikai bažas par grūtībām, kas viņu gaidīs nāka­majos gados, protams, ja vien viņš spēs izturēt un izdzīvot, ne tikai sāpes par pamesto ģimeni, kuras sūrstēja kā vaļēja brūce, — bija vēl kādas bailes, tumšākas un sarežģītākas: nelāgas aizdomas, ka saimnieks, kura rokās viņš grasās nodot savu likteni, neizceļas ar gudrību un taisnīgumu. Tā kā tēva klepus nebija ārstējams un aptieķnieka rēķinu vajadzēja ap­maksāt šā vai tā, Rankstrails algotņos iestājās, taču apņēmies būt piesar­dzīgs. Viņš pārdos savu spēku, taču ne savu dvēseli.

Par Dzeloņcūku saukto pilsētu viņš sasniedza gaišā vasaras sākuma rītā. Gludi miežu un kviešu lauki mijās ar izspūrušiem saulespuķu laukiem. Vārpas vēl bija zaļas un zemas, un tām pāri līgojās neskaitāmi saulē tvīk­stoši magoņu ziedi. Pāri tīnimiem vējā laidelējās bezdelīgas, un to lidojums bija jautri mainīgs un svaidīgs, jo ķeramo kukaiņu bija daudz. Rankstrails nolēma šī rīta gaismu un bezdelīgu līksmās lidas uzskatīt par veiksmes zīmi. Saules staros arī pilsētas sarkanie ķieģeļi ieguva zeltainu nokrāsu.

Daligarā valdīja gandrīz tikpat liels satraukums kā pirms astoņiem gadiem, kad te bija uzradies baismīgais elfs. Melnie laupītāji postīja un dedzināja dienvidu novadus, un pilsētnieki par viņiem vien runāja. Šie noziedznieki savus šausmu darbus bija uzsākuši nelielos bariņos, bet pamazām pārtapuši īstā karaspēkā. Tie nebija orki, tomēr to cietsirdība pieņēmās spēkā ar katru gadu, kā jau nereti notiek, kad nežēlība kļūst par spēli, kurā likmes aizvien jākāpina, un kad ikvienas bandas vadonis cenšas pārspēt pārējos kā sāncenšus turnīrā.

Lai varētu stāties pretī laupītājiem un pasargāt zemnieku saimniecī­bas, visus, kas pieteicās, automātiski ieskaitīja algotņos, — bet visus šai gadījumā nozīmēja tikai nedaudz vairāk par nevienu, jo dienvidu siro­tāju ļaunā slava tikai nedaudz atpalika no Nezināmo zemju orkiem. Neviens no sadrūmušajiem rekrutēšanas virsniekiem Rankstrailu par viņa vecumu lieki neizjautāja, tā nu viņš tika uzņemts vieglajos kājniekos.

Viņš saņēma astronomisku summu — astoņdesmit vara grašus un čet­rus sudraba dālderus — samaksu par iestāšanos un pirmo dienesta gadu, karojot Daligaras labā. Par šo naudu vajadzēja iegādāties visu nepiecie­šamo aprīkojumu, turklāt tas bija jādara labi žigli, jo jau tai pašā pēcpus­dienā bija paredzēts doties uz dienvidiem, kur laupītāji bija nopostījuši ciemus un pakalnus.

Rankstrails klīda pa Daligaru uzbudināts un apstulbis. Šīs pilsētas putekļainās un netīrās ieliņas vijās kā murskulī sametušies pavedieni, un viņš tajās nemitīgi apmaldījās — salīdzinājumā ar šo vietu Ārējais loks ar visām savām skrandām šķita kas līdzīgs Leiputrijai. Ārējā lokā nabadzība allaž bija cerīga un trokšņaina, smaržu pilna, smaržu apsolī­juma pilna. Varētu teikt, ka tur trūkums nekad nebija pilnīgs un galīgs: tas bija nevienmērīgs — reizēm bija, ko krimst, reizēm nebija, taču nekad nebija tā, ka nebūtu pilnīgi nekā. Galu galā vismaz varēja atrast kādu kāposta kacenu, kukurūzas vālītes serdi vai kartupeļu mizas, ko bija izmetuši tie, kam veicās tik labi, ka varēja atļauties izmest kacenus un serdes un mizot kartupeļus. Bet Daligarā nebija nekā. It visur bija manāms izmisuma pilns un blāvs posts, kam nebija nekā kopīga ar to krāsaino un skaļi klaigalējošo nabadzību, pie kādas bija pieradis viņš. Rankstrails redzēja bērnus, kuru āda bija tik plāna un nostiepta, ka zem tās bija jaušams katrs galvaskausa grumbulis, un viņu pārņēma šaus­mas, iedomājoties, ka nākamo ziemu šie bērni neizturēs. Viņš redzēja mātes, kuru skatiens bija tik tukšs, ka pie apziņas tās nespēja atsaukt pat viņu rokās brēkājošo bērnu raudas.

Kad šķita, ka drīz dūša pavisam saskries papēžos, Rankstrails ierau­dzīja kādu pieaugušu sievieti, kura augumā nebija lielāka par mazu bērnu. Viņš to pazina. Viņš to bija redzējis bērnībā, kad tā bija grozījusi virs uguns gārņu pilnu iesmu.

— Rasa, — viņš to pasauca un tad, atcerējies dižkundzes vārdus, runāja ar mazo, skrandās tērpto sievieti tā, kā mēdz runāt ar kungiem. — Jūs esat Rasa, viena no rūķu cilts kundzēm!

Rasa apstājās un ilgi raudzījās uz viņu. Tad atplauka smaidā. Rank­strails nodomāja, ka, nosaucot kādu par kungu vai kundzi, šiem vārdiem reizēm ir lielāka vērtība nekā skanīgām monētām vai gluži par velti uz­dāvinātam gārnim. Arī viņa to uzreiz pazina, kaut arī bija redzējusi tikai vienreiz, turklāt laikos, kad viņš bija bērns. Rasa viņam pastāstīja, ka pēc dižkundzes nāves uzskatījusi par labāku doties projām no Varilas, jo viņu vilinājušas (varbūt pareizāk būtu teikt maldinājušas) runas par Daligaras taisnīgumu, kas bija dzirdamas visās malās. Tagad jau bija par vēlu pārdomāt — to Daligara neļāva nevienam, taču katrā ziņā Varilas beztaisnīgums bijis tūkstoškārt labāks par Daligaras taisnīgumu.

Šai pēcpusdienā Rasa uzņēmās gādību par Rankstrailu un izvadāja viņu pa pilsētu.

Pusi savas naudas puisis izmantoja, lai nopirktu zobenu, lētāko no visiem, kas bija nopērkami. Kalējam šis ierocis bija sanācis nedaudz asimetrisks un nedaudz līks, tam bija koka spals un saskrambāts bron­zas šķērsis, bet gala pogas nebija nemaz, jo tā jau bija nokritusi un pazu­dusi zobena ne pārāk spožajā pagātnē. Iepriekš tas bija piederējis kādam āviniekam, kurš piedzēries bija aizmidzis piesaulītē un dabūjis galu no saulesdūriena. Ierocis Rankstrailam bija par vieglu un par īsu, arī asmens bija aprūsējis — tomēr tas bija zobens. Šaujamloks un bultas viņam jau bija, tos viņš bija pagatavojis gārņu medībām, taču tie derēja, lai no­triektu arī jebkuru citu dzīvu radību. Arī bruņas viņš jau bija uztaisījis pats, kā rotaļādamies, sapņodams, ka reiz būs viens no saulē mirdzoša­jiem bruņiniekiem, — viņš tās bija sameistarojis no pamazām savāk­tām Vidējā loka amatnieku metāla drazām, kuras bija sastiprinājis kopā ar kažokādu strēmelēm, kas bija iegūtas no visdažādākajiem malumedību upuriem — galvenokārt trušiem un āpšiem. Šo pūliņu rezultāts neapšaubāmi kaut nedaudz spēja sargāt viņa rumpi, taču skats bija drūms un baigs, un Rankstrailu tūdaļ iedēvēja par Lāci.

Atlikušo naudu Rankstrails nosūtīja tēvam. Rasa viņu aizveda pie šim uzdevumam vispiemērotākā vai varbūt visnepiemērotākā vīra, bet Rankstrailam vajadzēja tam uzticēties, jo citas izvēles nebija. Tas bija kāds smaržu tirgotājs, kurš gatavojās drīzumā doties uz Varilu un par saviem pakalpojumiem kā samaksu pieprasīja veselu sudraba dālderi, attaisnojumam minēdams grūtības, kas viņam būšot jāizcieš, starp Ārējā loka plikadīdām meklējot īsto cilvēku. Rankstrails par cenu nekaulē­jās, bet, turēdams rokā aprūsējušo zobenu, tērpies savās lāča bruņās, teica: ja šī nauda viņa tēvu nesasniegšot, tad viņi abi — Rankstrails un tirgotājs — noteikti satikšoties vēlreiz, kaut vai ledājos, kas plešoties pašā pasaules malā. Pavisam citāda gaisma pazibēja tirgotāja acīs, un Rankstrailam radās iespaids, pareizāk, pārliecība, ka tēvs saņems visu naudu līdz pat pēdīgam vara grasim.