Pēdējais orks

Devītā nodaļa

Apsēdusies akmens tronī, kas bija Daligaras augstākā vieta, no kuras varēja pārlūkot arī līdzenuma dienvidu daļu, ķēniņiene Ragana vēroja Jaunā Mēness kalnu virsotnes, ko vēl vietumis sedza sniegs. . Kapteinis viņai bija pavēstījis, ka orki ir atjaunojuši tiltu un Daligara atkal ir aplenkta no visām pusēm. Pilsēta bija smagas izvēles priekšā, un lēmums bija jāpieņem jau šonakt. Viena no iespējām bija uzbrukt nekavējoties — kamēr orki vēl nav kārtīgi nostiprinājušies ziemeļu krastā. Turklāt katru dienu orki atguva kādu no savā vaļā aizbēgušajiem zir­giem un vismaz trešā daļa to kavalērijas jau bija atjaunota. Ja Daligarai būtu vēl kāds simts kājnieku un par trim dučiem jātnieku vairāk, tad varētu doties straujā uzbrukumā ienaidnieku nometnes pašam kodo­lam un nolaupīt govis, aitas un tīra ūdens krājumus. Ūdeni orki savām vajadzībām smēla Dogonas augštecē — pirms upe sasniedza viņu nometni un pilsētu, un glabāja to lielās mucās, kas allaž stāvēja ratos, lai būtu vieg­lāk pārvietojamas.

— Domāju, ka viņi tās mucas par spīti tur labi redzamā vietā. Tāpat kā tieši mūsu acu priekšā ir iekārtojuši kazu aplokus. Viņi kairina mūsu izsal­kumu un slāpes. Tas gan būtu vareni, ja mums izdotos nozagt viņiem gan ūdeni, gan lopus. Pilsēta varētu uzelpot un izturēt vēl mēnesi vai pat divus.

— Mums nav ne pietiekami daudz kājnieku, ne kavalēristu, — atbil­dēja ķēniņiene. — Kādas vēl ir iespējas?

— Apēst zirgus un cerēt, ka visi būsim nomiruši no slāpēm, iekams ieradīsies orki. Vai nu mēs uzbruksim tūlīt, mana kundze, vai arī neuzbruksim vairs nekad. Kopš ziemeļu krasts atkal ir kritis viņu rokās, no pilsētas mēs vairs ārā netiekam. Tas nozīmē, ka zirgus vairs nav, kur ganīt, un vīri netiek medībās. Zirgi drīz nobeigsies badā, tāpēc labāk tos apēst tagad, kamēr tie vēl nav pārāk izģinduši. Bet mēs varam ari uzbrukt, mana kundze. Uzbrukt nekavējoties un izmantojot visu, kas mums ir. Protams, mums ir gaužām maz izredžu uz veiksmi, un, kad orki būs mūs apkāvuši, pilsēta paliks pavisam neaizsargāta.

— Man šķiet, ka priekšlikums apēst zirgus tomēr' ir labāks. Vismaz mirsim apmierināti un pilniem vēderiem. Es nekad neesmu ēdis zirga gaļu, taču pieņemu, ka tā ir labāka par ceptajiem circeņiem, ko ēdu ta­gad, — sprieda namzinis.

— Man ari nav ne jausmas, kā tā varētu garšot, — atteica senešals, kurš stīvs un lepns sēdēja zāles tumšākajā galā. — Nekad agrāk neviens no šīs pils iemītniekiem neēda ne circeņus, ne zirgus.

Viegli sadusmojamā ķēniņiene šoreiz senešalam pat neko neatcirta, un tas nozīmēja, ka viņas spēki ir izsīkuši.

Kapteinis ilgi klusēja, tad atvadījās no pārējiem. Jau grasīdamies iziet no zāles, viņš vēlreiz pavērsās pret ķēniņieni.

— Es uzdrošinājos jūsu meitai uzdāvināt mazu vilcēnu, — viņš ne­droši teica. — Tas varētu būt noderīgs sargs, ja viņai kāds uzbruktu…

— Jūs darījāt labi, — viņu negaidīti labvēlīgi pārtrauca ķēniņiene.

— Šaubos, vai mazs vilcēns ko iespētu pret orkiem, taču cīņā ar vien­tulību tāds varētu būt labs sabiedrotais. Mēs viņu varētu saukt par Draugu, — viņa domīgi piebilda, un viņas sejā pazibēja tāla smaida at­blāzma, — tāpat kā suni, kas man bija bērnībā.

— īsteni piemērots vārds vilkam, — sarkastiski komentēja senešals.

— Visās gudrās grāmatās ir teikts, ka meitenītēm no īpaši smalkām ģi­menēm ērgļi un vilki ir vispiemērotākie rotaļu biedri… Kādreiz, tais laikos, kas nu jau pagājuši, — viņš, skumji nopūzdamies, piebilda, — mums nevajadzēja kaunēties par to, kā mūsu valdnieki tur karoti.

Valdniece dziļi ieelpoja, un viņas sejā parādījās kas līdzīgs smaidam, — abas šīs zīmes nepārprotami liecināja, ka briest kārtējā dusmu vētra.

— Sakiet, kāpēc jūs esat tik pārliecināts, ka jau šovakar pirms mē­ness lēkta jūsu galva netiks uzdurta uz kāda no aizsargmūru pīķiem? — viņa ledaini pieklājīgā balsī apvaicājās.

Taču nelikās, ka senešalu šie vārdi būtu nobiedējuši. Viņš brītiņu ap­domājās, braucīdams savu aso zodu un smailo bārdiņu.

— Mana pārliecība pamatojas uz trim apsvērumiem, kundze, kuri visi trīs ir tik nopietni un svarīgi, ka pat pa vienam spētu balstīt manu drošību, taču visi trīs kopā kļūst par nepārvaramu spēku. Pirmkārt, Val­dītājs un Tiesnesis aizveda sev līdzi visus piecpadsmit šīs pilsētas ben­des, bez kuru pakalpojumiem viņam acīmredzot ir grūti gan dzīvot, gan valdīt, un tādējādi neviena bendes pilsētā šobrīd nav. Jums pašai būtu jāuzņemas bendes pienākumi, bet tas ir ārkārtīgi smags darbs, un es at­ļaušos atgādināt, ka jums jūsu stāvoklī no tādas piepūles vajadzētu izvai­rīties. Otrkārt, pilsētnieki vēl vairāk zaudētu dūšu un možu garu, ja redzētu, ka mēs atvieglojam orkiem dzīvi un paši laikus cits citu apkau­jam. Bet trešais un ne mazāk svarīgais apsvērums ir tas, ka es vienīgais sīki un smalki pārzinu šīs pilsētas pēdējo gadu notikumus, kā ari nolik­tavu, visu ēku un eju izvietojumu, un tāpēc mana sabiedrība jums ir pat ļoti nepieciešama.

— Paldies, — atcirta Rite. — Būtu labi, ja jūs man to atgādinātu bie­žāk, jo baidos, ka varu to aizmirst.

— Neraizējieties, mana kundze, un nepiepūlējiet atmiņu: es pats jums to atgādināšu, ja vēlaties, pat vairākas reizes dienā.

Tai pašā brīdī zālē pārskaities iebrāzās viens no bruņiniekiem, ko Rank­straila vīri šai dienā bija atbrīvojuši no orku gūsta un kas tikko bija uzņemti jaunizveidotajā Daligaras armijā. Bruņinieks, spēcīga auguma visnotaļ izskatīgs, gaišmatains puisis, kvēlodams dusmās, stājās ķēniņie­nes priekšā un pavēstīja, ka esot ķēniņa Baldosvina Ceturtā tiešs trešās pakāpes pēctecis un uzskatot par pazemojošu un nepieņemamu dienēt karaspēkā, kuru komandē nesalīdzināmi zemākas kārtas cilvēks.

— Kundze, — viņš turpināja, droši vien par labvēlības apliecinājumu noturējis vieglo smaidiņu, kas ķēniņienes sejā parādījās ikreiz, kad viņas pacietības mērs bija pilns, — es pieprasu dienesta pakāpi, kas būtu ma­nas dzimtas cienīga. Es atsakos pakļauties algotņa pavēlēm. Es gribu, lai jūs man un manam zobenam nekavējoties atrodat piemērotāku vietu.

— Man tikko teica, ka pilsētā taisni esot brīva bendes vieta, — at­teica valdniece. —Jūs varat izvēlēties: kļūstiet par bendi, samierinieties ar to, ka jums pašam tūlīt nocirtīs galvu, vai ari pildiet pavēles, ko dod Kapteinis Rankstrails, kurš, kā es sapratu, pirms dažām stundām izglāba jums dzīvību. Tikko būsiet pieņēmis lēmumu, pavēstiet to mums, un mēs nekavējoties attiecīgi rīkosimies. Taču pagaidām bušu pateicīga, ja jūs savu nenozīmīgo personu aizgādāsiet tālāk no manām acīm.

Devis savam jaunajam kareivim, ķēniņa Baldosvina Ceturtā trešās pakāpes pēctecim, rīkojumu stāties sardzē uz austrumu'nocietinājumiem nakts otrajā pusē, Kapteinis devās prom. Viņš šķērsoja vienu no pils iekšpagalmiem, seno Ieroču laukumu, kur tagad bija nometināts vairā­kums bēgļu — visi, kas bija paglābušies no dienvidu un austrumu līdze­numiem, no visām Cilvēku zemēm, kas pletās starp Šķelto kalnu un Daligani.

Vēl nesen te bija dzirdamas raudas un žēlabas.

Tagad neviens vairs neraudāja.

Asaras bija izsīkušas reizē ar pēdējiem kaltētajiem kastaņiem. Izmi­sums bija pārtapis blāvās, apātiskās skumjās, un laikā, kad pat elpošana prasīja pārmērīgas pūles, spēkus nedrīkstēja izšķiest raudām.

Te skanēja nebeidzamas, lēnas litānijas, kurās vīri un sievas pieminēja savus mirušos, tos, kurus orku sirotāji bija nogalinājuši jau Piemalē, un tos, kuri mira vēlāk no ceļa grūtībām, kad dzimtā puse jau bija pamesta.

Viņi par saviem mirušajiem runāja tā, kā jau ļaudis parasti piemin nelaiķus: viņi atkārtoja, cik tie bijuši labi un krietni un cik ļoti visi pēc aizgājējiem ilgošoties. Un tad — vēl skumjākas un sērīgākas — sākās litānijas kazu un trušu, zosu un vistu piemiņai, jo arī mājlopi un putni bija saļimuši zem iebrucēju cirvjiem, un šķiršanās no šīm dzīvajām ra­dībām sagādāja teju tikpat lielas sāpes kā tuvinieku zaudējums. Skum­jas un nožēla gluži kā Erīniju spārni pletās pār visu, kas bija zaudēts, pār visu, ko glabāja tikai atmiņa, — tika pieminēti arī vīnogulāji, tomātu dobes un sakņudārzi. Tiem visiem — kazām, trušiem, zosīm, vistām un pat sakņudārziem — bija savs vārds, un to vajadzēja pieminēt. To zu­dums vairoja izmisumu, jo bija skaidrs, ka daudz būs bērnu, kurus nāvē aizraus ziema, dilonis un citas sērgas, — protams, ja brīnumainā kārtā izdosies paglābties no orkiem.

Rankstrails klausījās labu brīdi, bet tad viņa pacietība bija galā. Strau­jiem soļiem viņš devās pie akmens kāpnēm, kas veda augšā uz ķēni­ņienes mitekli. Iedams cauri iespaidīgām un krāšņām pergolām, kas bija apaudzētas glicīnijām, Rankstrails nodomāja, ka būtu bijis labāk, ja kādam būtu pieticis prāta iebakstīt te zemē pupas — vismaz būtu, ko izdalīt ļaudīm.

Jau bija satumsusi nakts, un ķēniņiene bija pārcēlusies uz dziļākām iekštelpām. Istabā līdzās troņa zālei viņa sēdēja pie liela, apaļa akmensozola galda, pie kura savulaik, tad, kad pilsētā vēl bija dižcilši, sapulces mēdza noturēt Lielā dižcilšu padome, bet tagad dižie dižcilši bija pārcē­lušies uz Ziemeļu kalniem un savas dižās padomes sanākšanas droši vien noturēja starp to virsotnēm un galdu izmantot nevarēja. Galds bija smags, darināts no divu plaukstu platuma dēļiem, ko saturēja kopā sma­gas sudraba kniedes.

Ķēniņienei līdzās sēdēja senešals un pils namzinis, .un visu trīs ska­tieni bija aizklīduši tukšumā — kā jau cilvēkiem, kam nav atlicis nekas cits kā gaidīt, līdz dzīves dienas beigsies un varēs uzņemt nāvi.

— Mana kundze, — teica Rankstrails, — dienvidu līdzenumu bēgļi ir izmisuši, un viņiem nav ko ēst.

Ķēniņiene neatbildēja, pat nepakustējās. Viņas skatiens joprojām bija aizklīdis tukšumā un neko neredzošs.

— Atvainojiet, mana kundze, vai jums vēl ir zelts? — Rankstrails tur­pināja.

Ķēniņiene pacēla galvu un pārsteigta viņu uzlūkoja.

— Valdītājs un Tiesnesis laikus deva rīkojumu grāfistes kasi nogā­dāt Aljilā, — viņas vietā atbildēja senešals. —Taču pilī palika trīs lādes ar sudraba monētām, kam ratos nepietika vietas.

— Mēs tās monētas varētu izdalīt bēgļiem, — ierosināja Rankstrails. — Un arī pārējiem. Amatniekiem. Kalpiem un veļasmazgātājām. Mal­kas cirtējiem. Visiem.

— Sudrabs nav ēdams, Kaptein, un šai aplenktajā pilsētā vairs neko nevar nopirkt. Neviens neko nepārdod.

— Viņi nopirks cerības.

Ķēniņienes skatiens pārvērtās, tas kļuva ciešs un vērīgs. Viņa bija sākusi saprast.

— Ja mēs izdalīsim naudu, tas nozīmēs, ka jau rīt mēs aplenkumu pārrausim. Ka agrāk vai vēlāk atkal būs kaut kas, ko pirkt, un nauda šā­dai vajadzībai noderēs, — skaidroja Rankstrails. Viņš runāja lēni, ap­domīgi piemeklēdams īstos vārdus, balstīdamies ilgajā paša trūkuma pieredzē. — Cerības ir vienīgās, kas spēj apmānīt badu. Cerības vēderu piepilda gandrīz tikpat labi kā vārītas pupas.

Ķēniņiene Ragana ilgi viņu vēroja.

— Tā ir taisnība! — viņa atcerējās. — Cerības vēderu piepilda gan­drīz tikpat labi kā tārpaina kukurūzas putra. Ne tik labi kā olas, bet labāk nekā kazenes. Es to biju piemirsusi.

Viņa piekrītoši pamāja un vieglītēm pasmaidīja. Vēl labu brīdi viņa ar tikko samanāmo smaidu sejā sēdēja klusa un domās iegrimusi, tad beidzot runāja:

— Mēs izdalīsim naudu, Kaptein. Un izdalīsim arī zemi: tā vairs ne­piederēs grāfistei, bet tiem, kas zemi laistījuši saviem sviedriem un asinīm. Ikvienam piederēs tie lauki, ko viņš vienmēr apstrādājis, — tā, kā tas bija Arstridā un joprojām ir Erbrovā. Savus zemes īpašumus ikviens varēs atstāt mantojumā saviem bērniem. Ja mēs rīt cīnīsimies, ja pārrausim orku līnijas, tad vairs nekad un nevienam nebūs kalpu, kurus drīkst pār­dot un pirkt tāpat kā jūga vēršus. Ja orku līnijas pārraut mums neizdo­sies, mēs mirsim visi līdz pēdīgam noskrandušam bērnam un pēdīgai blusainai vistai. Bet neviens te nemirs kā apspiests nožēlojamais, mēs visi mirsim kā brīvi cilvēki. Sūtiet ielās saucēju, lai tas izziņo tautai, ka arī amatnieku darbnīcas, veikaliņi, lopkautuves un veļas mazgātavas vairs nepieder grāfistei, bet gan tiem, kas tajās strādā.

— Tātad mēs cīnīsimies? Un zirgus neēdīsim?

— Es vēl nezinu. Es teicu ja.

Rankstrails palīdzēja Ķēniņu pils namzinim saskaitīt monētas, kas glabājās divās no trim lādēm, un sarēķināt, cik naudas var atvēlēt kat­ras ģimenes galvam.

Naudu viņš pats personīgi izdalīja ļaudīm, bet ķēniņiene un senešals bija sagatavojuši oficiālu pergameta rulli, ko rotāja ķēniņienes Raganas paraksts un zīmogs, bet augstāk bija teikts, ka ikvienas ģimenes īpašumā pāriet zeme, ko tā līdz šim apstrādājusi.

Pēc kāda laiciņa Rankstrails atgriezās Lielās padomes apspriežu telpā:

— Mums ir kareivji, ar kuriem doties uzbrukumā, mana kundze, — viņš priecīgs pavēstīja.

— Tiešām? Kur tad jūs viņus ņēmāt? — neticīgi jautāja ķēniņiene.

— Pils pagalmā.

— Vai tad līdz šim pagalmā nemitinājās bēgļi?

— Tie arī ir tie kareivji: ikviens bēglis, kas spēj noturēt rokās iero­čus. Agrāk viņi bija dzimtzemnieki, bet tagad — brīvi cilvēki un zemes īpašnieki. Tagad tā zeme, kuru sagrābuši orki, ir viņu īpašums, un viņi grib to atgūt. Orki rij viņu kāpostus un izcērt malkai viņu ābeles. Viņi grib iet cīnīties un ies. Ja šonakt viņus cīņā nevadīsim mēs, rīt viņi ies paši.

Ķēniņiene Ragana ilgi apdomāja atbildi.

— Mēs vadīsim viņus cīņā rīt no rīta, — viņa beidzot teica. — Var­būt viss vēl nav zaudēts. Ja strēlnieki mūs piesegs, varbūt arī bez spēcīgas kavalērijas mēs spēsim aizcīnīties pietiekami tālu. Galvenais — tikt līdz orku pārtikas noliktavām. Viņu jaunais tilts noteikti ir upes līkumā aiz niedrājiem — tā ir vienīgā vieta, ko no pilsētas nevar saskatīt. Mums vēl ir dažas pudeles degošā šķidruma. Mums jāmēģina atkal atbrīvot ziemeļu krasts. Orki uz kādu laiku zaudēs cīņas sparu, bet mums būs, ko ēst. Un būsim ieguvuši vēl dažas dienas. Mums tikai vēl kādu brīdi jāpre­tojas. Agrāk vai vēlāk ieradīsies papildspēki. Kāds noteikti ieradīsies, lai cīnītos kopā ar mums. Arī tie bruņinieki, kurus jūs atbrīvojāt, taču bija atgriezušies, lai pievienotos mums. Un viņiem sekos vēl citi.

Sajūsmu atvēsināja senešals.

— Kā tad jūs domājat apbruņot tos savus, kā jūs viņus nosaucāt, ka­reivjus? Pilsētas arsenāls ir tukšs. Sūtīsiet viņus pret orkiem ar sirpjiem un nažiem rokās?

Ķēniņiene Ragana un Kapteinis saskatījās un abi vienā balsī iesaucās:

— Kēninu zobeni!

j y

— Ķēniņu zobeni? — sašutis pārvaicāja senešals. —Jūs saviem skran­daiņiem gribat dot mūsu ķēniņu zobenus?

Ķēniņiene Ragana pat nesadusmojās. Viņa rāmi atbildēja, ka sena­jiem ķēniņiem tiks izrādīts gods, jo viņu dārgie zobeni beidzot kalpos kādam cēlākam mērķim, ne tikai balstīs to cimdotās akmens rokas. Viņas balss skanēja gandrīz vai laipni, kad viņa senešalam skaidroja, ka šie senie ķēniņi noteikti priecātos, uzzinājuši, ka viņu zobenus tagad lietos tauta, lai izglābtu savus bērnus un arī savas vistas, jo galu galā gan diž­cilši, gan karaspēks ir aizlaidušies un savas treknās pēcpuses nogādājuši kādā drošākā vietā. Un pavisam maigi ķēniņiene piebilda, ka nāka­majā reizē, kad senešals viņas klātbūtnē izrunās vārdu skrandaiņi, viņa galva brītiņu vēlāk jau būs uzsprausta pīķī visaugstākā torņa galā, kur lieliski aizstās karmīnsarkanos standartus, kas tika sadedzināti pirmās kaujas laikā. Turklāt senešala galvu tur uzspraudīšot ķēniņiene pati, tā atrisinot sarežģījumus, ko rada bendes trūkums šai pilsētā.

Lai atbrīvotu senos zobenus no statuju rokām, bija vajadzīgs kalts un āmurs. Darbs vedās lēni. Daudzi zemnieki nāca palīgā, taču tas nebija viņu amats, turklāt trūka piemērotu darbarīku. No akmens tvēriena bija atbrīvots mazāk par pusduci zobenu, kad namzinis pavēstīja, ka ieradusies delegācija.

Rankstrails, ķēniņiene Ragana un senešals bija apbiruši marmora pu­tekļiem balti gluži kā apsnigušas egles un nu mēģināja nopurināt drā­nas, lai atgūtu puslīdz pieklājīgu izskatu.

Delegāciju veidoja divi desmiti vīru — visi cienījama vecuma, daudzi sirmiem matiem un grumbotu seju. Tiem mugurā bija daudzkārt maz­gātas, krāsu zaudējušas un apdilušas tunikas, taču apspurušajos piedurkņu galos vēl bija samanāmi zelta izšuvumi, kas liecināja, ka šīs drānas jo­projām uzskatāmas par īpaši svinīgu ietērpu. Vairāki vīri līdzi bija atstie­puši dažādu izmēru maisus.

— Kungi! — palokot galvu, viņus sveicināja ķēniņiene Ragana.

Droši vien nostāsti, ko par ķēniņienes viegli aizkaitināmo raksturu

stāstīja pilsētā, nebija nekādi mierinošie, jo vīri izskatījās visai bikli. Bei­dzot uz priekšu panācās vecākais — maza auguma vīrs lielām, gaišzilām acīm un mazu, sirmu, retu bārdeli, ģērbies tumšā tunikā.

— Mana kundze, mēs esam šīs pilsētas amatnieku cunftu vadītāji. Mēs atnācām, lai lūgtu… mēs… dzirdējām… runā, ka…

—Visi pilsētnieki paši kļūst par savas dzīves noteicējiem, — apstip­rināja ķēniņiene. — Jūsu darbnīcas un veikali, tāpat kā mājas, kurās dzīvojat, kopš šodienas pieder jums pašiem.

Vecais vīrs pasmaidīja un pamāja.

— Mana kundze, mēs ieradāmies cīnīties. Šoreiz jūs pa pilsētas vār­tiem neiziesiet viena. Mēs esam jūsu tauta un iesim cīnīties kopā ar jums. Mēs cīnīsimies par savu dzīvi, par savu zemi, par saviem bērniem un savām darbnīcām, un, ja būs vajadzīgs, mēs esam gatavi mirt. Mēs atne­sām arī ieročus.

— Ieročus? Jums ir ieroči?

— Protams, mana kundze, — pasmaidīja vecais.

Kāds no vīriem, kam mugurā bija tumši sārta tunika, atsēja maisu un izbēra tā saturu uz grīdas: džinkstēdami izbira visdažādāko paveidu cirvji un dūči.

— Miesnieku cunfte, — paskaidroja vecais vīrs.

Cits pēc cita ari pārējie iztukšoja savus maisus.

— Katlu meistaru un varkaļu cunfte: šai pilsētā vairs nav nevienas pannas un neviens vairs nevar cept kulteņus. Meistari savāca pannas, piepildīja ar kausētu svinu, piestiprināja tām izturīgākus un garākus rok­turus, bet apaļo malu papildināja ar bārddziņu dotiem skalpeļiem, — un tagad tās ir ļoti bīstamas kara vāles. Galdnieku un namdam cunfte: galdus viņi pārtaisīja par vairogiem. Mūrniekmeistaru cunfte: viņi palī­dzēs atsvabināt ķēniņu zobenus, mana kundze, un jau palīdzēja atbrīvot no eņģēm un citām nevajadzīgām detaļām durvis, kas arī jau pārtapu­šas par vairogiem. Viņi ir arī sagatavojuši nedzēstus kaļķus: ja kāds pārlieku tuvosies mūsu pilsētas mūriem, tam nāksies ar ilgošanos sapņot, kaut uz galvas labāk gāztos verdoša eļļa, kuras mums nav. Ādmiņu un dīriķu cunfte: mazāki naži un mazāki cirvīši. Galdniekmeistari viņiem palīdzēja pielikt tiem garus kātus, un nu tie ir pārtapuši par helebardēm. Un vis­beidzot, mana kundze, krāsotāju cunfte, skroderu cunfte un visas pilsē­tas sievietes.

Pēdējo meistaru tunikas bija gaiši zilas, bet viņu maisi — īpaši lieli un viegli. Viņi tos atraisīja, un uz grīdas izbira dažāda lieluma auduma gabali. Tie visi bija balti, un pašā vidū tiem bija izšūti divi purpursarkani ziedi kopā savītiem kātiem — lilija un glicīnija.

— Tas ir mūsu karogs. Mēs nevaram cīnīties un mirt, ja nav nekā, kam piesaistīt skatienu. Tautai ir vajadzīgs karogs, un tagad mums tas ir. Kar­mīnsarkanie pilsētas standarti sadega, un mēs to nemaz nenožēlojam. Vecie karogi simbolizēja tos, kuri aizbēga, pametot-mūs, lai paši glāb­jam savus bērnus.

Par jauno pilsētas karogu kļūst jūsējais: sarkani ziedi uz balta fona. Tas baltais, asinīm notraipītais plīvurs, kas plandīja jums ap galvu, kad pirmajā naktī cīnījāties par pilsētu. Tās ir vīriešu un sieviešu asinis, kas izlietas cīņā par brīvību. Jūsu asiņu traipi uz baltā šķidrauta izskatījās kā lilija un glicīnija. Redzat? Mēs šķidrautu apmalojām ar zeltu un atne­sām šurp, lai tas kļūtu par pilsētas oficiālo karogu. Pavisam mēs pašūdinā­jām trīssimt sešus karogus — pa vienam katram no aizsargmūru pīķiem. Ardvina laikos pīķu galos karājās lukturi, bet tagad tur plīvos karogi. Mēs savu Dzeloņcūku pārvērtīsim par karogu pilsētu. Visi zinās, ka mēs cīnāmies. Visiem jāzina, ka mēs cīnāmies. Un ka mēs mirsim kā brīvi cilvēki, cīnoties par savu zemi un savu godu.

Vecais vīrs zemu paklanījās. Ķēniņiene Ragana pasmaidīja.

— Pa kuru laiku jūs to visu paveicāt?

— Darījām pa druskai katru dienu. Pamazītēm, mana kundze. Sākām jau tai naktī, kad jūs izgājāt cīnīties par mums. Tonakt mēs pat negai­dījām, līdz uzausīs gaisma.

— Vai es varētu uzzināt, kā jūs sauc, kungs? — laipni jautāja ķēniņiene.

Vecais vīrs nodrebēja, izdzirdis, ka ķēniņiene viņu uzrunā par kungu.

Viņš uzmeta valdniecei mulsu skatienu, tad pacēla galvu un iztaisnoja plecus.

— Ellabors, mana kundze.

— Labi, — teica ķēniņiene un pievērsās senešalam: — iegrāmato­jiet dokumentos, ka pilsētas aizstāvja Ellabora kunga darbnīca un vei­kals pieder viņam pašam. Reģistrējiet arī visu pārējo — gan te stāvošo, gan pagalmā sanākušo — kungu īpašumus. Izdaliet katram pa zobenam. Kad tas būs paveikts, mums būs atlikušas vēl dažas stundas, lai sagata­votos kaujai. Lai galdniekmeistari pagatavo vairogus arī no Tiesneša Lielās padomes apspriežu galda. Tad arī no tā beidzot būs kāds labums. Kad pilsēta būs atbrīvota, mēs visus svarīgākos lēmumus pieņemsim tādā vietā, kur visi pilsētnieki var sapulcēties un izteikt savas domas, proti, Daligaras galvenajā laukumā, nevis ieslēgušies šaurā kambarī.

Visi piekrītoši pamāja un palocījās. Ķēniņiene atvadījās no amat­niekiem. Kopā ar Rankstrailu viņa atgriezās pils dziļākajās telpās.

— Kaptein, mums ir karaspēks, — ķēniņiene teica, atguvusi drosmi. Viss vēl nebija zaudēts.

— Tā izskatās, — domīgi noteica Rankstrails. — Mums trūkst tikai neliela pulka pieredzējušu jātnnieku, kas spētu šo armiju balstīt no abiem flangiem. Ja mums būtu kaut piecdesmit labi bruņotu kavalē­ristu, mēs tiktu galā.

— Man vēl ir atlikusi puslāde sudraba, Kaptein. Es gribu, lai šo naudu jūs izdalāt saviem vīriem. Sadaliet to atbilstoši katra dienesta pakāpei un gūtajiem ievainojumiem. Savukārt pats apmetieties jebkurā no pil­sētas dižcilšu namiem, kas palicis bez saimnieka, un oficiāli uzņemieties Daligaras karaspēka virspavēlnieka pienākumus. Jūsu vīri turpmāk gulēs aizbēgušā karaspēka kazarmās, to tīrajās guļvietās. Ēdienu es viņiem nevaru piešķirt, bet lai viņiem tiek vismaz pieklājīgs miteklis. Un tagad, kungi, ņemot vērā to, ka līdz ausmai mums vēl ir atlikušas dažas stun­das miegam, es jums vēlu labunakti.