Pēdējais orks

Septītā nodaļa

Ritei bija nelaba dūša, kad viņa atkāpās no dzeguļiem un atgriezās laukumā.

Orki helebardes smailē bija uzsprauduši nogalinātā bruņinieka galvu. Rite bija vērojusi viņa ieplestās, tukšās acis un vasarraibumus, ko nāve bija izbalinājusi līdz skumji dzeltenīgam tonim. Visapkārt bruņiniekam uz līdzīgiem pīķiem bija saspraustas to vīru galvas, kuri bija stāvējuši sardzē pie signālugunīm un, noziedzīgas nolaidības dēļ nesaņēmuši pavēli atkāpties, bija palikuši savos posteņos un sagaidījuši nāvi. Turklāt pīķi bija izrotāti ar ēdamlietu virtenēm — tur karājās sīpoli un desas, kam bija jāvairo aplenkto izmisums un pazemojums; bet varbūt virtenes lie­līgi pauda orku nicinājumu pret nāvi, vienaldzību pret visu šausmīgo, jo tie tik un tā netraucēti mielosies ar ēdmaņu, kura bijusi par barību arī mušām, kas tikpat kāri rijušas nogalināto vīru acābolus.

Orki viņu jau bija gaidījuši un tūlīt pazina. Kā nepārprotama ķēnišķības zīme Ritei galvā joprojām bija kronis, bet, kas vēl ļaunāk, rokās viņa turēja Erbrovu, un tagad orki bija ielāgojuši arī meitenes izskatu. Viņa itin kā bija pakāpusies uz mūriem un skaļi iesaukusies, ka Dali­garā komandē sieviete, kura bezgalīgi mīl mazu meiteni ar melnām matu sprogām un zilu uzsvārci.

No žestiem, kas lielākoties tika vērsti pret meiteni, Rite saprata, cik mazos gabaliņos orki Erbrovu sasmalcinās un cik lielu prieku viņiem šī nodarbe sagādās. Viņai atkal sareiba galva, apjēdzot, ka tā, kura viņai ir vislielākais dārgums pasaulē, citiem ir tikai nožēlojams kukainis, kas jānospiež pēc iespējas drīzāk.

Kāds no Rankstraila vīriem jau bija ķēries pie pavēles pildīšanas, un, ejot pāri laukumam, Rite uzdūrās pēdējā uzbrucēja bezgalvainajam rumpim — šis orks pirms nāves bija paguvis ieskatīties Ritei acīs. Viņai atkal uzmācās nelabuma vilnis. Pūlēdamās to apspiest, viņa nikni iespēra orka apaļajam vairogam. Tas bija smags, darināts no koka, ar aprūsējušu dzelzs umbonu. Kad vairogs no spēriena apvēlās, Rite ieraudzīja, ka tas viscaur klāts kokgriezumiem. Viņa izbrīnīta pieliecās, lai aplūkotu tuvāk sarežģītos rakstus, ko veidoja ģeometriskas figūras, kas savijās, krustojās, atkārtojās vienmēr vienādas un aizvien citādas. Bērns klēpī sakustējās.

Rite sardzes priekšniekam deva pavēli ieviest visstingrāko kārtību sardzes posteņos. Pat niecīgākai neuzmanībai sekas varēja būt pilsētas nopostīšana, tāpēc katru šādu pārkāpumu vajadzēja bargi sodīt. Sarg' kareivju pienākums ir ziņot par katru ienaidnieku, kurš pienāk mazāk nekā desmit olekšu attālumā no upes. Jau šovakar pie asajiem pīķiem mūru augšdaļā jāpiekar lukturi, lai pilsētas sienas un upe būtu apgaismotas visu nakti un orki nevarētu negaidīti uzbrukt.

Rite no visas sirds gribēja steigties pie Erbrovas un ne jau tikai mieri­nāt viņu pēc briesmīgajiem orku draudiem — meitene tos bija dzirdē­jusi un varbūt arī sapratusi. Erbrovu vajadzēja mierināt arī tāpēc, ka Rite tik nepieklājīgi (kā būtu teicis Joršs) bija izturējusies pret Austru, kura neizprotamu iemeslu dēļ — visticamāk tāpēc, ka pēc izskata līdzinā­jās Joršam, — meitenei laikam ļoti patika.

Taču jau atkal Rite nevarēja darīt to, ko gribēja. Citas lietas bija daudz steidzamākas. Viņas priekšā nostājās senešals. Pilsēta esot neieņemama, taču tai draudot bads. Pārtikas pietiekot labi ja divpadsmit dienām. Ja ēdamais tiks sadalīts un lietots taupīgi, varbūt izdošoties izvilkt mēnesi, taču nekāds patīkamais mēnesis tas nebūšot. Eļļas, kviešu, pupu, auna zirņu un kukurūzas miltu krājumi bija sadeguši. Bija atlikuši tikai iekrā­jumi, ko saimnieces turēja mājās: mazliet sālītas cūkgaļas, rozīnes, medus, milti — taču nekas daudz. Pārvēršot cepešos jaunpienācēju jājamlopus, paredzamo dzīvošanas laiku varbūt izdotos pagarināt līdz pusotram mē­nesim, taču šādas ieceres noteikti izraisītu strīdus ar zirgu īpašniekiem, no kuriem neviens neizskatās kā labsirdības vai dāsnuma iemiesojums.

Ķēniņiene pavēlēja saskaitīt visus daligariešus, ieskaitot bēgļus un patvēruma meklētājus, īpaši norādot, cik katrā ģimenē ir mazu bērnu; tāpat viņa pavēlēja saskaitīt un iegrāmatot ikvienu pilsētas zosi, vistu un balodi, ieskaitot pat tikko izšķīlušos cāļus. Viņi izmantos visus krājumus.

Ēdis tauriņus, sikspārņus un zirnekļus. Ikvienai ģimenes mātei, kuras īpašumā vēl ir kaut nedaudz medus, ir jāiemācās šai saldajā vielā karamelizēt prusakus, kuri patiešām ir barojoši, pat būdami normāla izmēra, bet Daligarā šie kukaiņi bija padevušies sevišķi lieli. Rite kopš bērnības nebija aizmirsusi, ka pils pagrabos čum un mudž žurkas, un bija pārlie­cināta, ka tās, pildītas ar sausiem kastaņiem, varētu būt īsts gardums. Vēl gandrīz katra smalkāka nama baseinā mājoja zelta zivtiņas, ko galminieki bēgot bija aizmirsuši paķert līdzi, bet sprostos bija palikuši neciešami tarkšķīgie papagaiļi. Lai visiem tiek izdalīti loki un lai ikviens pilsētnieks, kam tas ir pa spēkam, iemācās šaut. Tādas prasmes node­rētu gan kaujās, gan cenšoties papildināt daligariešu ēdienkarti ar upes kaijām. Aplenkums ziemeļu pusē bija pārrauts. Jaunpienācēji, proti, Kap­teiņa kavalērija nelielās grupās varēs palaikam pamest pilsētu, lai pat­rulētu ziemeļu krastā un nepieļautu, ka loks noslēdzas no jauna, pie viena tie varēs medīt un paši sagādāt sev iztiku. Palūkojoties šo vīru se­jās, ikvienam bija skaidrs, ka mežā tie neapmaldīsies un arī, sastapuši kādu mežakuili, ļekas vaļā neliks.

— Kundze, — atkal ierunājās senešals, — ļaunākais ir tas, ka mums nav ūdens. Aka ir gandrīz izsīkusi, bet upes ūdeņus orki ir piegānījuši tik briesmīgi, ka, tos dzerot, varētu izcelties slimības.

Nu gan Rite nezināja, ko atbildēt: ūdens trūkums bija neatrisināma problēma. Ne velti orki tik lielas pūles veltīja upes piedraņķošanai.

Te atskanēja Jastrina balss.

— Ūdeni var šķīstīt, — viņš teica. — Ūdeni var šķīstīt ar uguni.

Viņam to esot izskaidrojis Joršs. Ne tikai izskaidrojis, bet arī uzzīmē­jis liedaga smiltīs bildīti ar vajadzīgajiem rīkiem, un tieši tādus Jastrins esot redzējis, kad viņi pagrabā gājuši cauri tai vietai, kur taisīts parfīms.

— Retortes? Tvaicēšanas iekārtas? — jautāja senešals.

Jā, tieši tā ūdens šķīstīšanai vajadzīgos traukus saucot.

Rite pateicās debesīm par Jastrinu, viņa atmiņu, prātu un drosmi. Arī viņš cīnījās, izmantojot to, kas viņam ir. Viņa kājas bija neveiklas, toties gars spēcīgs, — un Joršam bija taisnība, par šo puiku bija vērts rū­pēties un karot, it kā viņš būtu pašas bērns.

Atlikušo dienas daļu Rite pavadīja kopā ar senešalu un Jastrinu. Vēl nebija satumsusi nakts, kad viņiem jau bija izdevies tikt skaidrībā, kā darbojas tvaicējamās ierīces: lai arī lēnām, pa pilienam vien un izman­tojot visu pieejamo malku, viņi tomēr spēs attīrīt upes ūdeni. Lietojot ūdeni taupīgi un cerot, ka vismaz kādu reizi nolīs lietus, varbūt izdosies uzveikt ari slāpes.

Kad Ritei beidzot izdevās tikt līdz saviem apartamentiem, Erbrova jau sen bija aizmigusi. Pils namzinis Ritei pavēstīja, ka meitene esot kār­tīgi paēdusi, un arī viņai cēla priekšā vakariņas: ēdienu, ko pats no­dēvēja par "debesu zaķi, kas pildīts ar rozīnēm un pīniju riekstiņiem un servēts uz maurloku paklāja". Šķīvis bija balts ar zelta rakstiem, un tam līdzās bija novietots mazītiņš sudraba nazītis un mazītiņa sudraba dakša, ko Rite, ar rokām stūķējot mutē ēdienu, ieinteresēti nopētīja, prāto­dama, kādam mērķim gan šie rīki te nolikti. Līdz pat šai vēlajai vakara sjundai viņa nebija pamanījusi, ka ir tik ļoti izsalkusi — galu galā viņai bija jāēd par diviem.

"Debesu zaķis", iespējams, bija visgardākais ēdiens, kādu viņa jeb­kad bija baudījusi, un viņa to pavēstīja arī vecajam namzinim, kurš lai­mīgs pasmaidīja.

— Kur jūs tos sikspārņus nomedījāt? — Rite ar pilnu muti jautāja. — Un kā jums izdevās tik gardi karamelizēt spārniņus?

— Pagrabstāvi ir sikspārņu pilni, mana kundze, — apmierināti at­bildēja vecais vīrs. —Bet, lai spārni būtu tik kraukšķīgi, mēs tos suti­nām medus un citrona sulas maisījumā. Līdzīgās attiecībās mēs medu ar citrona sulu sajaucam, karamelizējot rožu ziedlapiņas. Zināt, kun­dze, es biju gaužām izmisis, jo mūsu pieliekamie kambari ir tukši kā izslaucīti. Šodienas ugunsgrēki pili neskāra, taču tās pieliekamos ne­taupīja bēgošie galminieki — viņi paķēra līdzi visu, ko vien varēja aizvest. Par laimi, dižkundze Austra man ieteica pagatavot pagrabu sikspārņus. Man pašam nemūžam nekas tāds nebūtu ienācis prātā. Bet izrādījās, ka šo lidoņu gaļa ir vēl maigāka nekā trusim — tieši tā, kā man tika teikts.

— Dižkundze Austra? — pārvaicāja Rite.

Ko gan Austra var zināt par sikspārņiem? Viņa taču uzaugusi puķu pilnā dārzā, mielojoties ar visizsmalcinātākajiem gardumiem. Viņai taču nekad nav bijis jācīnās ar badu un jāmedī visnotaļ atbaidošas radības, kas mitinās tumšās vietās.

— Jā gan, — apstiprināja namzinis. — Tieši viņa ar savu loku nošāva vakariņām nepieciešamos dzīvniekus un ieteica tos noplucināt sāls­ūdenī, lai tiem būtu vieglāk novilkt ādu. Pārsteidzoši, ka pārticībā un, es pat teiktu, izšķērdībā uzaugusi meitene zina šādas gudrības.

Jaunās ziņas spēji mazināja Rites prieku par gardajām vakariņām — garša vairs nešķita tik izcila, taču tas nebija pietiekams iemesls, lai nenosūkātu pat vissīkāko kauliņu. Kamēr Rite ēda, atbalstījusi elkoņus uz intarsijām rotātā galda un abās rokās turēdama sikspārņa cepeti, Ķē­niņu pils namzinis viņai līdzās nolika īsu pusmēness formas zobenu — tā spals bija smags, darināts no akmens un vara, un tam sadilušā un nepārprotami loti vecā ādas saitē bija piestiprināta nefrīta lodīte, kurā bija iegravēts austošas saules attēls. Tikpat veca un sadilusi kā ādas sai­tīte bija arī dīvainā zobena maksts. Pats zobens un nefrīta kareklis gan bija laika zoba neskarti, lai arī kāds būtu to vecums.

Rite uzlūkoja šos priekšmetus, un no domas, ka tie tagad pieder viņai, sajuta reibinošu prieku, itin kā būtu atguvusi kaut ko pazīstamu un mīļu. Likās, zobena pats mudina, lai to paņem rokās un noglāsta. Tā Ritei vēl nekad nebija gadījies.

Viņa pievērsa namzinim vaicājošu skatienu.

— Tas kādreiz piederēja siram Ardvinam, mana kundze, — vecais vīrs atbildēja uz neizteikto jautājumu. — Zobens ir vienīgais, kas mums no viņa atlicis. Visi pārējie ķēniņa ieroči, arī garais zobens un bruņas ir apglabātas kopā ar viņu. Vienīgi šīs lietas palikušas mums. Esmu lai­mīgs, ka jūs priecājaties tās saņemt. Ja dižkundze Austra man nebūtu to ieteikusi, man pat prātā neienāktu tās sameklēt un atdot jums.

Pirms gulētiešanas Rites pēdējā pavēle bija sagādāt jaunu apģērbu Erbrovai — jebko, kas nebūtu gaiši zils un piesegtu matu sprogas. Ķē­niņu pils namzinis atcerējās, ka ir saglabājis visas drānas, ko bērnībā valkājusi dižkundze Austra. Aubītes bija baltas, bet kleitiņas karmīnsar­kanas. Doma, ka Austra ir uzņēmusies sargeņģeļa lomu, Riti dzina vai izmisumā, taču viņa bija ar mieru pieņemt tās vecās drēbes, lai tikai padarītu savu meitu grūtāk atpazīstamu.

Beidzot Rite tika līdz guļvietai un atlaidās zem sniegbaltās segas bla­kus savai meitai, kas pamodās un viņu apskāva. Rite ilgi palika nomodā, izbaudīdama prieku būt līdzās meitai un klusi skūpstīt tās melnās spro­gas, tāpat kā viņas pašas cirtas kādreiz bija skūpstījusi māte, tāpat kā reiz bija darījis Joršs. Erbrova atkal aizmiga, un arī Rite aizvēra acis un iegrima saraustītā, nemierīgā miegā, kur atmiņu ainas un murgi mijās ar neizprotamām vīzijām.