Pēdējais orks

Divdesmit sestā nodaļa

Rite bija pārguruši. Sajūtot no ķēniņa kapa uzvēdām sūnu smaržu, viņu pārņēma vēlēšanās arī apgulties zemē un mierīgi palikt tur guļam daudzus nākamos gadsimtus. Arī Rite gribēja palikt tumsā, rāmajā slieku un gliemežu valstībā. Dzīve šķita esam vien bezjēdzīgu rītdienu virtene, kas plūdīs pāri kā ūdens gludam akmenim, bet beigu galā tik un tā būs vien mitras zemes un satrūdējušu lapu smarža akmens sarkofāgā.

Viņai arī vajadzētu atcerēties akmeņkaļiem piekodināt, lai tie sarko­fāga sānos izveido tādas šauras atveres.

Šī nebija vienīgā doma, kas kaut nedaudz spēja mierināt, cīnoties ar mokošo, neizmērojamo nogurumu.

Bija vēl cita: doma par mājām. Rites prāts rotaļājās ar jūras tēlu. Viņa iztēlojās lēnos un garos viļņus, kas kāpj krastā rudens vakaros, iz­tēlojās ziemas vētras un vasaras negaisus, kad nikni viļņi ceļas kā mūra sienas, bet krusas graudiņi, nepaguvuši izkust, peld pa virsu kopā ar baltām putām. Riti mierināja atmiņas par liedagu, kas stiepās no viena zemesraga līdz otram, par piekrasti, kas, no jūras puses uzlūkota, izska­tījās kā piesaulītē aizmidzis pūķis.

Rite gribēja atgriezties mājās.

īstajās mājās — vietā, ko viņa radījusi kopā ar Joršu.

Tur viņa staigātu pa krastu, meklētu un neatrastu Jorša pēdas, toties smiltīs redzētu savu bērnu pēdiņu nospiedumus. Rite gribēja, lai bērni uzaug mājā, ko viņa uzbūvējusi kopā ar to tēvu, liekot citu pie cita ak­meņus un jūras izskalotus kokgabalus.

Rite pasauca senešalu un lika sameklēt Austru. Pagāja labs brīdis, līdz kāds iedomājās, ka dižkundze pievakari pavada uz austrumpuses nocietinājumiem, raugoties tālumā uz apvārsni, no kura šurp plūst rieta gaismā vizuļojošā Dogona.

Austra ieradās viegliem soļiem. Viņai mugurā bija baložpelēks tērps, ko viņa parasti valkāja, kad darbojās slimnīcā. Pelēkās drānas bija tik vienkāršas, it kā Austra būtu sieviete no tautas, taču arī tagad viņas gaišie mati bija sapīti neskaitāmās bizītēs, savīti ar zelta pavedieniem un sīkām pērlītēm un sastiprināti stingros un precīzos rakstos. Rite klu­sībā jautāja, vai kādam maz gadījies redzēt Austru izspūrušu vai vismaz ar kādu acīm priekšā aizkritušu matu šķipsnu. Šādu neiedomājamu no­tikumu noteikti vajadzētu iegrāmatot pilsētas annālēs.

Sēdēdama akmens tronī, Daligaras valdniece pavēstīja dižkundzei Austrai savu nodomu doties prom: viņa kopā ar saviem bērniem atgrie­zīsies Erbrovā, pūķa vārdā nosauktajā ciemā. Varilu sargās Rankstrails. Bet dižkundzei Austrai būs jāvalda Daligarā.

Rite aizvēra acis un atspiedās pret atzveltni. Tas nu bija pateikts. Tūliņ viss būs galā. Vēl dažas dienas, un viņa atkal dzirdēs jūras šalkoņu, kas būs labs mierinājums neizturami garajās bezmiega naktīs.

Viņa juta, kā tumsas pārņemtajā dvēselē atkal iedzirkstas mazs un mierīgs gaišumiņš. Vēl tikai vajadzēs pacietīgi noklausīties, kā Austra aizkustināta bārstīs mūžīgas un nezūdošas pateicības vārdus, un par at­bildi laipni smaidīt. Un tad viņa būs brīva.

Laiks ritēja. Ķēniņu ložā valdīja klusums, un bija dzirdams vienīgi, kā lejā pilsētas pagalmos kladzina vistas. Rite nolēma atkal atvērt acis. Austra izskatījās tikpat bezkaislīga un nesatricināma kā allaž. Tās sejā nebija manāmas itin nekādas prieka trīsas — Ritei pat šķita, ka Austras acis ir satumsušas drūmākas nekā parasti.

— Baidos, ka jūsu iecere nav īstenojama, mana kundze, — Austra beidzot teica.

— Nav īstenojama? — izstostīja Rite.

— Nav īstenojama, — atkārtoja Austra.

Ķēniņiene juta, kā viņas nogurušajā dvēselē uzbango dusmas. Var­būt kādreiz pienāks diena, kad viņa spēs sarunāties ar Austru, nejūtot spēcīgu kārdinājumu to nožņaugt, taču pagaidām līdz šai dienai bija tālu.

— Mana kundze, — Austra teica, apņēmusies paskaidrot, — es esmu sava tēva meita, un mans tēvs ir Valdītājs un Tiesnesis, cilvēks, kurš pavēlēja pakārt jūsu vecākus un nogalināt jūsu vīru tā, kā mēdz nogali­nāt tikai trakus suņus. Viņš ir ārprātīgs un slims cilvēks, taču viņš ir arī gļēvulis. Kamēr jūs sēdēsiet šajā tronī, te rādīties nepietiks drosmes ne viņam pašam, ne maitasputniem, kas viņu pavadīja, bēgot uz kalniem un pametot pilsētu orku varā. Tai nelaimīgajā dienā, kad man jūsu vietā būtu jāuzņemas vara pār šo pilsētu, mans tēvs un viņa galms nekavējo­ties te atgrieztos, lai sagrābtu atpakaļ visu, kas tiem reiz piederējis. Visi mani atceras kā paklausīgu meitenīti, kas allaž tikai klusi un piekrītoši palocīja galvu, un man ar uguni un zobenu nāktos pierādīt, ka paklau­sīgās meitenītes sen vairs nav un tā nekad neatgriezīsies. Lai arī cik ļoti man riebtos mans tēvs, lai arī cik smalki es pārzinātu visus viņa pastrā­dātos noziegumus, es tomēr labprāt izvairītos no pienākuma pati ar ieročiem rokās izliet viņa asinis — tās pašas, kas plūst arī manās dzīslās. No šāda notikumu pavērsiena es gribētu izvairīties ne tikai tāpēc, ka man vajadzētu raudzīties vismelnākajās atmiņās, kuras es gribētu aizmirst, bet vēl jo vairāk tāpēc, ka pilsēta tiktu iesaistīta karā, kur brālis cīnītos pret brāli un kas izpostītu visu, kam izdevās paglābties no orkiem.

Rite gluži vai pārakmeņojās. Apziņa, ka Austrai ir neapstrīdama un acīm redzama taisnība, nezin kāpēc nemazināja vēlēšanos viņu nožņaugt.

Beidzot viņa spēja palocīt galvu.

Izmisums atkal nolaidās pār viņu kā līķauts.

Viņai vairs nebija glābiņa.

Viņa no šīs pilsētas vairs nevarēja aizbēgt.

Viņas liedags, cikādes, ūdenskritums, jūras viļņi — viss pārvērtās par gaistošu māņu tēlu.

— Baidos, ka jums ir taisnība, — Rite galu galā drūmi noteica.

Viņa bija ieslodzīta, kļuvusi par gūstekni pilsētā, kura bija nolūkojusies,

kā pakar viņas vecākus, un gavilējusi, saņemot ziņu par viņas vīra nāvi.

Mājās atgriezties viņa vairs nevarēja.

Brīdi valdīja klusums, tad Austra turpināja:

— Mana kundze, — viņa teica, — ar jūsu atļauju es vēlētos pamest šo pilsētu un doties uz Varilu. Turpmāk es vēlētos dzīvot tur.

Atkal klusums un vistu kladzināšana lejā pilsētas pagalmos.

— Ne jums, nedz arī kādam citam nav jāsaņem mana atļauja, lai iz­vēlētos sev tīkamāko dzīvesvietu, tomēr sakiet, kāpēc gribat doties tieši uz Varilu? — jautāja Rite. — Ko jūs tur darīsiet? Jūs esat dzimusi šeit.

Rite bija apjukusi, lai gan šie jaunumi, protams, sniedza arī atvieg­lojumu: ja jau viņai jāpaliek Daligarā, tad vismaz nevajadzēs mocīties, paciešot Austras klātbūtni. Tomēr uzmācās arī ziņkārība.

— Patiesi esmu dzimusi un vienmēr dzīvojusi šeit, tāpēc šeit es esmu un vienmēr būšu sava tēva meita. Varilā es būšu vienkārši es pati. Tur­klāt esmu pārliecināta, ka man ir dziednieces spējas. Tā kā Varila ir cilvēku pasaules priekšpostenis, kur karš sākas ātrāk nekā cituviet un bei­dzas tikai tad, kad jau sen ir aprimis arī citās vietās, domāju, ka tur es būtu noderīgāka nekā šeit. Varilas ievainotajiem palīdzētu mana ārstē­šana, bet viņu strēlniekiem — mans loks.

Rite vēlreiz pamāja. Vēlēšanās atkal redzēt jūru bija tik spēcīga, ka teju vai aizžņaudza elpu.

Bet pamazām vitia atguva savaldību: vajadzēja tikai paciesties, un pēc kāda laika viņa varēs atgriezties mājās. Pamazām un palēnām viņa uz­drīkstēsies pamest pilsētu uz arvien ilgākiem brīžiem un aizkļūs arī līdz Erbrovas liedagam — sākumā uz neilgu laiciņu, bet pēcāk jau ilgi, ilgi. Gan viņa bez steigas izdomās, kā Daligaras pārvaldīšanu uzticēt guber­natoram.

Ceļš!

Vajadzēja izveidot ceļu, atrakt Arstridas aizu, no jauna izkalt pakā­pienus, kas no kalniem gar reibinošo Dogonas ūdenskritumu vestu lejā līdz liedagam, un vajadzēja atkal izbūvēt kāpnes uz seno bibliotēku un izglābt grāmatas, kas tur vēl glabājās. Ceļš starp Daligaru un Erbrovu būs ērts un viegli staigājams tāpat kā senajos laikos, un tāpat kā sena­jos laikos šī ceļa pašā vidū gluži kā dārgakmens mirdzēs zinību tornis — senā pūķu mītne.

Erbrova bija dabiska osta. Ciems izaugs un uzplauks. Tas kļūs par pūķa vārdā nosauktu pilsētu. Un ik rītu jūrā izies zvejas laivas ar tīkliem.

Erbrovieši ne tikai zvejos, bet arī audzēs kazas un vistas, lai bads kļūtu par tālām un miglainām atmiņām.

Sāls! Līča ūdens līmeni cilāja spēcīgs paisums un bēgums, un bieži tam pāri skrēja sauss dienvidu vējš. Joršs viņai bija stāstījis, ka otrās rūnu dinastijas laikos piekrastē esot bijuši lieli sāls ieguves baseini. Tie esot bijuši aprakstīti arī hronikās.

Rite aizvēra acis, un visu piepildīja gaišzilais un zeltainais. Parādījās žilbinoši balti taisnstūraini laukumi, starp kuriem slējās dzirnavas, kas izmantoja vēja spēku, lai pārsūknētu ūdeni, — un baltie laukumi dzirk­stīja saules staros, izceldamies pret zilo jūru, pret zaļo klintaini, kur zie­dēja irbulenes un kaperkrūmi. Rite ieraudzīja buru pilnu ostu. Ieraudzīja neiedomājami ērmīgus dzīvniekus: tādu kā plankumainu govi ar nesa­mērīgi garu kaklu un melnbalti svītrainu ēzeli.

Gan anšovus, gan cūkgaļu var iesālīt — tātad bada briesmas atkāp­sies vēl dažus soļus tālāk.

Rite klusībā prātoja, kas gan ieraugāms un kas gan mājo pretējā jū­ras pusē.

Viņa atgriezīsies Erbrovā, bet vēlāk — tikai tad, kad būs šo ciemu pārvērtusi pilsētā, kas būs tikpat spēcīga un skaista kā meitene, kas nes to pašu vārdu, un kā pūķis, kas to pašu vārdu vairs nenes, jo savu dzī­vību ziedojis viņu visu labā. Līdz tam laikam Rite paliks Daligarā: pil­sētā, kura kopā ar viņu bija cīnījusies, kopā ar viņu cietusi badu, kopā ar viņu uzveikusi aplenkumu un izvēlējusies karogu — ziedus, kas bal­tas nevainības laukā uzplaukuši no asinīm, kuras lietas par cilvēku cilts brīvību.

Austras balss iztraucēja Riti no domām.

— Mana kundze, es vēlētos doties prom pēc iespējas drīzāk, visla­bāk — jau rīt pirms gaismas. Vai ir vēl kaut kas, ko jūs vēlētos man teikt?

Rite nodrebēja. Viņa bija aizklīdusi tik tālos sapņos, ka pilnībā bija aizmirsusi, ka līdzās joprojām stāv Austra. Rite piecēlās kājās, lai pieklā­jīgi atvadītos un pateiktu paldies. Lai arī Austras allaž nevainojamais izskats un vārdos neaprakstāmais daiļums Ritei allaž bija šķituši necie­šami, šīs īpašības nemazināja Austras spēku, godīgumu, uzticību, drosmi un gudrību; un nepārvaramā nepatika pret Tiesneša meitu nekādi neva­rēja likt aizmirst daudzās reizes, kad viņa Ritei bija izglābusi dzīvību.

Pirmo reizi Rite pamanīja, ka Austra kaklā nēsā piekariņu — savādu, caurspīdīgu, zelta pavedienu cauraustu gliemežnīcu, kuras pusītes bija paplestas katra uz savu sānu gluži kā spārni. Rota vienlaikus bija viegla un skaista — it kā šai kristālā mājotu pati viegluma dvēsele. Taču smalkais kristāla gliemežvāks karājās nodilušā, no ādas strēmelītēm sa­pītā saitītē. Austra pamanīja Rites skatienu.

— Tā bija manas mātes rota, — viņa paskaidroja.

— Un saitīte? — jautāja Rite, izbrīnījusies par tik dīvainu smalkas dārglietas nēsāšanas veidu.

Austra koši pietvīka. Sārtums kā vilnis pārskrēja visai sejai līdz pat matu saknēm, un īsu brīdi Austra izskatījās kā maza, bērnišķīga meitene.

— Šī? Tā bija mana pirmā loka stiegra. Loku man uzdāvināja, kad es biju pavisam maza, un man tas bija ļoti mīļš, — viņa samulsusi atbildēja.

Rite pirmajā mirklī iedomājās, ka loks bijis Tiesneša dāvana, kas raisa Austrā siltas jūtas, par kurām viņa pati kaunas; taču tad Rite atcerējās Jorša stāstīto: elfi iemīloties pavisam jauni, šad tad pat agrā bērnībā, un iemīloties viņi tikai vienreiz un uz visu mūžu. Nereti gadoties, ka jau pirmās tikšanās laikā tiekot pārmītas dāvanas — rotaļlietas vai kas cits, ko var sargāt un glabāt kā jūtu apliecinājumu. Varbūt šis likums bija attiecināms arī uz puselfiem? Rite papūlējās, lai jautājums par loka dā­vinātāju izklausītos pavisam ikdienišķi un pat nedaudz vienaldzīgi.

Austra vēlreiz nosarka tikpat koši.

— Loku man pagatavoja Kapteinis Rankstrails, — viņai izdevās atbildēt gluži dabiskā balsī. — Viņš bija sakāvis Melnos laupītājus, kas terorizēja dienvidu stepes, un, lai arī viņš bija ļoti jauns un nepiederēja aristokrātijai, viņam vienu dienu bija uzticēts pienākums mani sargāt — tas notika tolaik, kad biju vēl maza. Tai pašā vienīgajā dienā, ko pava­dījām kopā, viņš man iemācīja lietot zobenu un loku. Par laimi, mans tēvs to nekad neuzzināja…

— Kapteinis droši vien bija izcils skolotājs, — smaidot noteica Rite. — Jūs esat visizcilākais kareivis, kādu vien karavadonis var vēlēties.

Pasmaidīja arī Austra.

— Es esmu puselfs, mana kundze: esmu trāpīga kā elfi un neganta kā cilvēki. Bet jūs, mana kundze, — viņa līksmi piebilda, — esat visiz­cilākais karavadonis, kādu vien kareivis var vēlēties.

— Esmu vēl izcilāka par Kapteini Rankstrailu? — Rite, viltīgi smai­dot, jautāja.

— Ja atļausiet, es uzdrošināšos teikt, ka Kapteinis Rankstrails ir vienīgais karavadonis, kurš ir tikpat izcils kā jūs.

— Es jums atļauju, — atteica Rite.

Viņas stāvēja un smaidot nolūkojās viena otrā.

— Kā jūtas kaprālis Lizentrails?

— Viņa dzīvība vairs nav apdraudēta.

— Es par to ļoti priecājos. Kā jūs domājat, pēc cik ilga laika viņš va­rēs pamest pilsētu?

— Pēc dažām dienām, mana kundze, bet viss ceļš viņam būs jāveic, sēžot ratos. Viņa dzīvība ir glābta, taču kājas vairs nekad nespēs notu­rēt viņa augumu stāvus. Kāpēc jūs man to vaicājat?

— Zināt, kad es aizgāju pie viņa, lai pateiktos par manas meitas izglābšanu, mūsu saruna pagriezās negaidītā virzienā. Būdams nešaubīgi pārliecināts, ka es viņam nepieduršu ne pirkstiņa (šādus vārdus lietoja pats kaprālis), viņš man pastāstīja, ka tieši viņš, nevis Kapteinis esot devis pavēli nogalināt pūķi. Kapteinis toreiz bija gatavs ar savu dzīvību samaksāt par atteikšanos pildīt pavēli doties uzbrukumā, taču Lizen­trails negribēja pieļaut, ka viņa Kapteini nogalina. Pūķa upuris izglāba visus, ne tikai mūs, bēgļus.

— Šis nostāsts ir sasniedzis arī mani, — apstiprināja Austra, — un to apliecināja visi kareivji, kas toreiz stāvēja pie Arstridas aizas. Tur­klāt ievainots kareivis, kurš nezina, vai rītdiena pienāks, nekad nemelo. Pavēli tiešām deva Lizentrails. Vai jūs viņu sodīsiet?

— Tikai simboliski. Es viņu izraidīju no Daligaras, bet pie reizes ap­balvoju ar teju vai pusi savas kaklarotas. Turpmāk vajadzēs ar šiem spī­guļiem rīkoties taupīgāk, citādi vēl vienam karam man apbalvojumu nepietiks. Bet, ja runājam par izraidīšanu no pilsētas, maigāku sodu būtu grūti pat iedomāties. Tagad Lizentrails gaida, līdz atlabs tiktāl, ka varēs ielikt savas slimās kājas ratos līdzās savai sievai un divām vistām, kas tai pieder, un vest visus šos labumus uz Varilu. Tur viņu gaida Ārējā loka pārvaldnieka tituls. Nezinu, ko īsti tas nozīmē, bet, ja jau Rankstrails viņam šādu amatu ir piešķīris, tas nozīmē, ka, šo darbu darot, Lizentraila atjautība un veselais saprāts nesīs daudz labuma visiem, turklāt viņš, nemulstot par zaudētajiem pirkstiem un nemulsinot citus ar savu rei­zēm pārāk zemnieciski tiešo valodu, amata pienākumus varēs pildīt mājās starp savām vistām un bērniem, kas droši vien dzims cits pēc cita. — Rite smaidīja. — Zināt, arī mana meita kaprālim pasniedza dāvanu.

— Jūsu meita?

— Jā, es viņu biju paņēmusi līdzi. Ieraudzījusi Lizentrailu, viņa uzreiz metās tam ap kaklu un ilgi turēja apskautu, lai gan iepriekš viņi kopā bija pavadījuši tikai pavisam īsu brītiņu. Domāju, ka tieši manas meitas apskāviens Lizentrailu pamudināja izstāstīt patiesību par notikumiem Arstridas aizā.

— Vai drīkstu jautāt, ko mazā princese viņam uzdāvināja?

— Lupatu bumbiņu. Es pat nezinu, kur viņa to ņēmusi.

Austra vēlreiz pasmaidīja, tad kļuva nopietna.

— Reizēm prātoju, kāpēc gan Kapteinis slēpa, ka nav vainīgs pūķa nāvē, — viņa domīgi piebilda.

Rite ilgi domāja, iekams izlēma atbildēt. Atbilde viņai bija labi zi­nāma, tikai nebija skaidrs, kāpēc Austra uzdevusi šo jautājumu. Varbūt Austra tikai gribēja viņu iepriecināt, ļaujot Ritei apliecināt savu ķēniš­ķīgo gudrību? Galu galā tas nebija nemaz tik svarīgi, un Rite atbildēja:

— Tāpēc, ka īsts komandieris uzņemas atbildību par saviem vīriem. Pēc komandiera pavēles kareivji dzīvo vai dodas nāvē: tātad, tāpat kā īsts komandieris uzņemas atbildību par savu kareivju dzīvību un nāvi, viņam jāuzņemas atbildība arī par visiem savu kareivju darbiem un kļūdām un viņam jābūt arī gatavam par tām saņemt sodu.

Austra pamāja. Pirmo reizi Riti pārņēma maigums un žēlums pret Austru. Viņa to iztēlojās kā mazu meiteni, kuru plosa mīļums un nici­nājums pret ārprātīgu un nežēlīgu tēvu un kura dziļi sirdī paslēpusi mī­lestību pret jauno Kapteini.

— Varilai ne tikai jāatbrīvo visa klajiene un rīsa lauki, Varilai jābūt gatavai turēties pretī jauniem iebrukumiem no austrumu puses un tai jāgādā par robežu sargāšanu. Orki vairs nekad nedrīkst mūs pārsteigt nesagatavotus. Te, Daligarā, mūsu stāvoklis nemaz nav tik slikts. Es jus­tos mierīgāk, ja jūs nekavējoties dotos uz Varilu un ņemtu sev līdzi visus kareivjus, kas brīvprātīgi pieteiktos jums sekot. Esmu pārliecināta, ka pilsētā palikušie Rankstraila algotņi dosies jums līdzi. Es maksāšu trīsreiz vairāk par ierasto algu. Tirgoņi, kuru precēm mēs garantējam drošību, jau ir piepildījuši mūsu kasi ar nodokļiem, un būtu laiks sākt šo naudu izmantot. Nav jākaro algas dēļ, taču ir pareizi, ja karotāji saņem algu, turklāt labu algu. Tiem vīriem nauda ir īpaši vajadzīga, jo viņi šobrīd dibina ģimenes. Viņi mīl savu Kapteini un dosies jums līdzi. Dodieties ceļā nekavējoties, jo tad jūs Varilu sasniegsiet, iekams būs beigusies šī nakts. Kas zina, varbūt jau rīt Kapteinis Rankstrails ir iecerējis uzbru­kumu, lai atbrīvotu rīsa laukus, un piecdesmit kareivju papildspēki viņam varētu izrādīties no svara. Tieši Varila šobrīd ir Cilvēku zemes priekš­postenis, kas jānostiprina.

Austra atļāvās vēl vienu smaidu, kas lika iemirdzēties viņas acīm, bet tad atguva ierasti bezkaislīgo izteiksmi.

— Jā, mana kundze, — viņa atbildēja, viegli palokot galvu.

— Es jums nekad neesmu pateikusi paldies par to, ka izglābāt man dzīvību, — Rite atvadoties teica, — neesmu pateikusi paldies par vi­sām reizēm, kad izglābāt man dzīvību. Neesmu jums pateikusi paldies par jūsu uzticību, par jūsu nesatricināmo ticību neiespējamai uzvarai, ko jūs nezaudējāt arī tad, kad neviens uzvarai neticēja, — arī es ne. Neesmu jums nekad pateikusi paldies par mīļumu, ko dodat manai meitai, — redzot, kā Erbrova atplaukst, jūs ieraugot, domāju, ka jūsu mīlestība pret viņu ir neizmērojama, — Rite lēnām teica, un ar katru nākamo tei­kumu vārdi plūda arvien vieglāk. — Naids pret jūsu tēvu mani padarīja aklu, un es pret jums biju netaisna un nežēlīga. Es jums nekad neesmu pateikusi paldies par to, ka uzrunājat mani ar vārdiem mana kundze. Jūs bijāt pirmā, kas mani tā uzrunāja, un divreiz tas notika izšķirīgos brīžos, kad tieši jūsu uzruna man piešķīra pietiekami daudz varas un ietekmes. Es nebūtu varējusi cīnīties un uzvarēt, ja jūs nebūtu cīnījusies kopā ar mani. Ja nebūtu jūs, es jau būtu mirusi un kopā ar mani būtu miruši pēdējā elfa bērni, bet Daligaras pilsēta būtu pārvērtusies drupu kaudzē, kur suņi krimstu miroņu kaulus. Jūs izglābāt manu un manu bērnu dzī­vību, atnesdama šurp savu drosmi un pamezdama vietu, kur jūs bijāt drošībā. Es jums lūdzu piedoš…

— Jūs izglābāt man dzīvību, — viņu pārtrauca Austra, — jau pir­majā dienā, kad es jūs satiku. Vai atceraties? Mani nesa palankīnā, bet jūs bijāt saslēgta važās, tērpta skrandās, pati vienos zilumos un asiņainas skrambās. Visi nolieca galvu mana tēva priekšā — mēs visi bijām raduši viņam pakļauties, un es vēl jo vairāk par citiem. Bet jūs cīnījāties. Tikai ieraudzījusi jūs, es sapratu, ka ir iespējams arī cīnīties. Ikreiz, kad bailes un bezcerība līdz pašai augšai piepildīja kambarus, kur mani ieslodzīja, es domāju par jums, par jūsu dubļaino un asiņaino seju, par jūsu acīm, kuras atšķirībā no manējām pazemīgi nenolaidās. Saprotiet, man ne­kad nebija ienācis prātā, ka ir iespējams arī nenodurt acis. Ja cīnīties spējāt jūs, tātad to spēju arī es. Pēc manas mātes nāves jūs bijāt viena no divām gaismām, kas atspīdēja manas bērnības un jaunības tumsā. Es sa­protu, cik ļoti jūsu vīrs jūs mīlēja — kā viņš mīlēja jūsu drosmi, jūsu ticību un — ja atļausiet, kundze, — arī jūsu negantumu un nežēlību. Vai mums tas patīk vai nē, arī tās ir sastāvdaļas, kas ietilpst īpašajā maisī­jumā, ko sauc par cilvēku drosmi un kas nozīmē spēju vienmēr atkal pie­celties kājās un turēties pretī visam un visiem.

Austra ievilka elpu, un viņas sejā atkal parādījās nedrošs smaids.

— Mana kundze… Arniols… Mēs ar senešalu savācām viņa… viņa mirstīgās atliekas un apglabājām tās Daligaras kapsētā.

Rite lūkojās uz Austru. Izdzirdot Arniola vārdu, atmiņas par Jorša nāvi iesūrstējās kā apdeguma brūce, kurai kāds noplēš svaigu kreveli, — un īsu brīdi Rite nespēja izrunāt ne vārda. Ķēniņiene Ragana stāvēja un klusējot raudzījās Austrai acīs. Kad balss atkal atgriezās, viņa patenci­nāja, ka Austra uzņēmusies šo pienākumu, — un izrunāja šos vārdus tik mierīgā un bezkrāsainā tonī, kādā mēdz pateikties par ikdienišķiem pa­kalpojumiem. Arī Arniols galu galā bija cilvēks.

— Es gribētu arī jums dāvāt gabaliņu savas kaklarotas, — Rite teica un, noņēmusi rotu, atknibināja no tās zelta plāksnīti. Viņas rokas jau bija iemanījušās paveikt šo darbu visai ātri. — Jūtu, ka drīz šo kakla­rotu es varēšu pārveidot par rokassprādzi, bet vismaz vēl vienu gaba­liņu es varu atļauties uzdāvināt, un es gribu, lai to saņemat jūs. Tas būs manas draudzības apliecinājums.

— Es to pieņemu ar bezgalīgu prieku, mana kundze, — atbildēja Aus­tra. — Es to pievienošu savai kaklarotai. Kad biju maza, es gribēju, lai man būtu īpaša rota… kā lai pasaka… Tāda kaklarota, kādu es nēsāju patla­ban un kurai es ar prieku pievienošu arī jūsu draudzības apliecinājumu.

Autra paklanījās, atvadījās un devās prom — lepna, stalta un neap­rakstāmi skaista.

Rite nolūkojās, kā viņa aiziet. Un pirmoreiz nejuta ne aizvainojumu, ne greizsirdību, ne dusmas, tikai pateicību un maigumu.

Viņa iegrima ilgās pārdomās. Nebija šaubu, ka otra gaisma, kas atspī­dējusi Austras jaunībā, bijis tas cilvēks, kurš uzdāvinājis viņai šaujamloku, — un Rite pirmoreiz apjēdza, cik saltā un baismīgā tumsā ilgus jo ilgus gadus dzīvojusi zelta un brokāta tērpos saģērbtā meitene, kam ma­tos allaž mirdzēja pērles.

Rite ļāvās jaunām domām — varbūt tās bija acīm redzamas patie­sības, taču agrāk viņa tās nebija pamanījusi un tagad priecājās, kā atklā­jusi jaunu kontinentu. Viņa ilgi apdomāja, cik apšaubāms ir agrākais priekšstats par uzvaru un sakāvi: izrādījās, ka mirklis, kuru viņa pati allaž bija uzskatījusi par vienu no vismelnākajiem savā dzīvē, kādai citai būtnei bija dāvājis gaismu. Un tikpat ļoti Riti aizrāva un sajūsmināja atjēgsme, ka reizēm mēs citu skatienā redzam tikai paši savu ēnu atspīdumus. Austras skatienā nekad nebija bijis ne kripatiņas nicinājuma — to Austras acīs saskatīt lika Rites mūžīgās bailes, ka pašas prastums un mežonība attālinās viņu no Jorša; pirmajā reizē viņa Austras skatienam bija atbildējusi nikni un naidīgi un arī vēlāk nespēja atbrīvoties no naida un dusmām par spīti visiem veselā saprāta ieteikumiem.

Rite bija viņa pati. Tāda, kāda bija. Tieši cilvēciskais raupjums un orka asinis bija piešķīrušas viņai tik daudz mežonīga niknuma un drosmes, lai viņa spētu izglābt Daligaru, savus bērnus un pasauli. Ne jau par spīti tam, kāda viņa bija, Joršs un Austra viņu mīlēja — tie mīlēja viņu tieši tādu un tieši tāpēc, ka viņa tāda bija.

Lai arī mežonīgums un nežēlība bija svarīgas sastāvdaļas drosmes maisījumā, tie tomēr bija tik vērtīgi tikumi, ka lietot tos vajadzēja pa­visam taupīgi. Tāpēc ķēniņiene pasauca senešalu un pavēlēja, lai neka­vējoties un pēc iespējas rūpīgāk tiek apglabāti orku līķi un jo sevišķi to galvas. Viņa deva pavēli izveidot īpašu orku kapsētu — meža vidū, no­stāk no ceļiem un takām, lai mazāk būtu kārdinājumu kapus apgānīt. Un piekodināja, ka šai vietai jābūt…

— Pieklājīgai? — vajadzīgo vārdu piedāvāja vecais vīrs.

— Pieklājīgai, — apstiprināja ķēniņiene.

— Aiz tiem klajumiem, kur Kapteinis Rankstrails lika izveidot gūs­tekņu nometnes, ir kastaņu meži.

— Domāju, ka tā varētu būt piemērota vieta.

Viņa negribēja, lai Jorša bērni uzaug pilsētā, kur uz medusmaizes, ko tie ēd launagā, var nolaisties mušas, kas tikko mielojušās miroņgalvu acu dobuļos.

Kad senešals bija aizgājis, Daligaras ķēniņiene ilgi prātoja par Aus­tru un Rankstrailu un nekādi nesaprata, kā gan visu nav aptvērusi jau agrāk…

Viņa no visas sirds novēlēja abiem mīlēt vienam otra visu mūžu, laist pasaulē daudz dēlu un meitu un redzēt, kā tie izaug un dzīvo laimīgi.

Viņa abiem novēlēja redzēt piedzimstam mazbērnus un arī mazbērnu bērnus.

Viņa novēlēja, lai abi nomirst pavisam veci un lai nomirst kopā, turot viens otru aiz rokas.

Tad Rite sāka raudāt. Tās bija mežonīgas, nevaldāmas un ilgas raudas, kas viņu purināja, kā rudens vējš purina lapu. Sarāvusies kamolā uz ak­mens troņa, Rite elsoja un šņukstēja — un arī Ardvins šai vietā bija izraudājis savu izmisumu par sievu, kas zaudēta uz visiem laikiem. Rite sajuta visas sāpes, ko līdz pat šim brīdim bija spējusi iedzīt dvēseles vis­tālākajā nostūrī, jo raudāt nebija laika — vajadzēja cīnīties. Tagad karā bija uzvarēts, un nekas viņu nenošķīra no domas, ka Joršs ir zaudēts uz visiem laikiem — viņš devies projām viņpus vējam un zvaigznēm.

Rite turēja vienu roku uz Jorša zobena spala, bet otrā žņaudzīja Ar­dvina zaļo nefrīta lodīti.

Rite raudāja gandrīz visu nakti. Aukstums kļuva neizturams. Ak­mens tronis bija ledaini salts. Rite sāka drebēt. Viņa beidzot piecēlās no sēdekļa un lēniem soļiem vilkās uz savām istabām. Guļamkambarī lielās, dārgu mežģīņu segām pārsegtās gultas pašā vidūgulēja viņas bērni un miegā rāmi elpoja. Rite noņēma ieročus, palīda zem segas un apskāva savus bērnus. Siltums aizplūda arī līdz viņas miesai. Pamazām Rites šņuk­sti norima. Erbrova pamodās. Viņa atvēra acis un pavarda gaismā uzlū­koja māti. Tad pieskārās tās sejai, kas joprojām bija noplūdusi asarām.

— Mamma aua, — viņa skumji noteica.

— Nu jau pārgāja, — Rite atbildēja.

Meitene pamāja. Tā bija viņu abu meita, kam bija Jorša acis. Un Er­brovai blakus gulēja brālīši, viņu abu bērni — Rites un Jorša bērni. Aiz pils biezajiem mūriem zem pēdējām nakts zvaigznēm gulēja citi šīs pilsē­tas iemītnieki. Joršs bija devies viņpus vēja, bet tik un tā ikkatrs Rites dzīves brīdis būs kā nenovērtējami dārga dāvana, un viņa tos visus izdzī­vos ar prieku.

Rite apskāva Erbrovu un paslēpa seju viņas tumšajās cirtās.

— Tētis te, — mazulīte teica.

— Tu redzēji tēti? Tu tēti redzēji sapnī?

Meitene atkal pamāja.

— Tētis te, — viņa apstiprināja. Tad pārliecināti pielika rociņu sev pie krūtīm. — Skaista, — viņa piebilda.

— Tu redzēji tēti, un viņš teica, ka tu esi skaista, — tulkoja Rite.

Erbrova pamāja. Rite klusībā minēja, cik gan ilgi meitene vēl atce­rēsies tēvu. Un bija laimīga, ka viņa to redzējusi sapnī.

Erbrova pastiepa roku līdz mātes nefrīta piekariņam

— Šis tētis aī.

— Šis tētis arī? Te bija vēl viens tētis? Cits vīrietis, ja? Te bija vīrie­tis, kuram bija šis piekariņš?

Mazulīte pamāja.

— Tu viņu redzēji?

Erbrova pamāja uz kamīna pusi.

— Liels, melis.

— Viņš bija liels un melns. Liela auguma tumšs vīrietis? Tumšā ap­metnī? Viņam kaklā karājās šis piekariņš? Tu redzēji lielu, druknu vīru tumšās drēbēs, kam ap kaklu bija šis piekariņš?

Erbrova atkal pamāja, tad pielika roku pie kreisā vaiga un sadrūma.

— Aua.

— Viņa vaigs bija… ievainots? Apdedzināts?

— Aua, — drūmi apstiprināja Erbrova. Tad atkal pasmaidīja un pie­lika rociņu pie krūtīm. — Skaista,: — viņa apmierināta atkārtoja.

— Arī viņš tev teica, ka tu esi skaista?

Meitene palocīja galvu. Māte viņu piekļāva sev klāt.

Tad ilgi vēroja savu meitu: varbūt tas bija tikai sapnis, dīvains sapnis, kurā Erbrova bija atcerējusies tēvu un neizskaidrojamā veidā iztēlo­jusies ari Ardvina patieso izskatu.

Varbūt viņas meita spēja ielūkoties pagātnē tāpat, kā viņa pati rei­zēm ielūkojās nākotnē. Varbūt Erbrovai bija izdevies saskatīt pagātnes tēlus.

Vai varbūt Nāves valstība nebija neesamība, varbūt tā patiesi bija vieta, no kuras reizēm var atgriezties arī šajā pasaulē, lai atnestu svei­cienus. Varbūt Joršam un Ardvinam bija atļauts šķērsot Nāves valstī­bas vārtus, lai apciemotu būtni, kuras dzīslās plūst kopā sajaukušās elfu, cilvēku un orku asinis.

Uz sola istabas malā Rite ieraudzīja Parcijas noliktos linu krekliņus — Joršam domātie bija izšūti ziliem diegiem, bet Ardvinam paredzētie za­ļiem. Turpat bija nolikti arī koka zirdziņš un vilciņš, ko Erbrovai bija darinājis Solārs. Rite uzsmaidīja savai dāsnajai meitai, kura bija attei­kusies no rotaļlietām, lai brālīši nepaliktu tukšā. Tad piepeši Rite iedo­mājās, ka jau ilgāku laiku nav redzējusi ne lellīti, ne laiviņu un jautāja Erbrovai, kur tās palikušas.

— Vais nava, — viņa atteica, noplātīdama rokas.

Rite saskuma.

Tās bija rotaļlietas, ko viņai bērnībā bija pagatavojuši tēvs un māte, un Joršs tās bija atradis pamestajā ciemā un atkal aizgādājis Ritei. Redzot, kā Erbrova ar tām rotaļājas, viņu vienmēr pārņēma aizkusti­nājums.

— Tev to vairs nav? Tu tās pazaudēji? Ak nē! — Rite iesaucās.

Un tūdaļ nožēloja savu nesavaldību. Vai nu rotaļlietas bija tik svarī­gas? Svarīgi bija tikai viņas bērni. Viņa neparko negribēja šai maiguma pilnajā naktī apbēdināt Erbrovu ar pārmetumiem par pazaudēto lellīti un laiviņu, kaut arī Ritei tās bija vienīgās piemiņas lietas no pašas bēr­nības. Bērni jau allaž ir izklaidīgi. Un rotaļlietām ir lemts tikt pazau­dētām, salauztām, aizmirstām.

Erbrova nebūt nenoskuma — neizskatījās, ka viņa bēdātos par zau­dējumu.

— Akailam, — viņa mierīgi paskaidroja.

— Rankstrailam? Tu tās atdevi Kapteinim Rankstrailam? — apstul­busi noprasīja Rite. — Laiviņu un lelli? Kapteinim?

— Akailam un Aušai, bēniem, — skaidroja Erbrova, noplātīdama rokas kā cilvēks, kurš pūlas izklāstīt kaut ko pašsaprotamu.

— Rankstrailam un Austrai? Tu tās atdevi Rankstrailam un Austrai — viņu bērniem?

Erbrova pamāja un nožāvājās. Rite klusi iesmējās. Pirmo reizi pēc Jorša nāves viņa izdzirda savus smieklus.

— Prātīga meitene, to tu labi izdomāji. Tātad mēs tiem diviem jau esam pasniegušas kāzu dāvanu?

Rite sarunājās pati ar sevi. Viņas meita jau bija aizvērusi lielās zilās acis un ieslīdējusi miegā. Rites lelles un laiviņas ilgais mīļuma ceļš ne­bija galā: drīz tās nonāks pie Austras un Kapteiņa bērniem.

— Tā tiešām bija laba doma, — Rite klusītēm piebilda, turpinādama sarunāties ar aizmigušo meitu. — Mēs kāzu dāvanu pasniedzām pašas pirmās, tātad mums izdevās izcelties. Tad varbūt mums nemaz nevaja­dzēs vērt vaļā lādes un meklēt dāvināšanai kaut ko dārgāku, galu galā šai grāfistē pēc trīsdesmit gadu ilgas Tiesneša valdīšanas un mēnesi ilga orku aplenkuma ar zeltu un sudrabu vajadzētu rīkoties taupīgi.

Tad piepeši Rite ar šausmām atcerējās, ka ir Austru nolādējusi.

Šī doma visu prieku sastindzināja tikpat nežēlīgi, kā vēlīna pavasara salna nokož visus ziedus.

Rite nekad nebija lūgusies.

Nekad, nevienu pašu reizi savā mūžā viņa dieviem neko nebija lūgusi.

Ja jau viņi neko nespēja, nemaz nebija vērts lūgt. Bet, ja viņi, bū­dami visvareni, tomēr bija pieļāvuši sāpes, postu, patvaļu, sabradātu taisnīgumu un nodotu nevainību, tad Rite daudz labprātāk par lūgšanu skaitīšanu šādiem briesmoņiem izvēlējās nokāpšanu peklē. Viņa nebija lūgusies toreiz, kad viņas vecākus pakāra. Viņa nebija lūgusies Jorša nā­ves brīdī. Viņa nebija lūgusies, lai viņa bērni piedzimtu veseli, jo vai gan vērts uzmākties visvarenām būtnēm, kas pieļauj, ka citām sievietēm, kuras nekad nevienam nav nodarījušas neko ļaunu, piedzimst bērni, kas ir kropli pie miesas vai garā. Rite nekad nebija lūgusies.

Bet šonakt viņa lūdzās, ieguldīdama lūgšanās visus savas dvēseles spē­kus. Viņa lūdza piedošanu par nepateicību un atvainojās par aizvaino­jumu un dusmām. Viņa pateicās par dzīvi — par savējo un visu citu dzīvi, un arī par tām dzīvēm, ko dzīvoja slimi un kropli piedzimušie.

Viņa saprata, ka bez sāpēm un ciešanām nebūtu bijis iespējams radīt cilvēkus, bet, nelaižot pasaulē arī ļauno, nebūtu bijis iespējams cilvē­kiem piešķirt brīvību. Viņa apjauta, ka pasaules radītājam nav jāiejau­cas pasaules gaitās, lai novērstu visas ciešanas, — tā uzdevums ir tikai šīs ciešanas saprast. Rite atvainojās un lūdzās, lai tiktu izdzēsts lāsts, kuru viņa bija raidījusi pret nevainīgu būtni. Viņa lūdzās un lūdzās. Viņa nelūdza piedošanu par to, ka bija nogalinājusi Arniolu, jo tikai tā viņai pašai bija iespējams palikt dzīvai, taču viņa atvainojās par to, ka bija izrādījusi necieņu Arniola līķim — arī Arniola miesas bija pel­nījušas cieņu, jo arī tās bija iznēsātas kādas mātes klēpī. Tāpat Rite lūdza piedošanu par visiem orkiem, kam bija pavēlējusi nocirst galvu.

Gulēdama zem baltās milzīgās segas, kas atgādināja mākoni, Rite klusi izraudāja savas pēdējās asaras un izbaudīja visaugstāko laimi, ko sniedza viņas bērnu rāmā elpa un to smarža. Mazulīšus viņa pielika pie krūts, tikko tie pamodās, lai pat to klusā raudāšana neiztraucētu vēlo nakts stundu. Viņa ilgi ar pašiem pirkstu galiņiem glāstīja Erbrovas spro­gas, Ardvina smalkos, gludos matiņus un Jorša vēl pavisam pliko paurīti — un sevišķi ilgi viņas pirksti kavējās pie puikas, kas nesa sava tēva vārdu, pie tā, kurš, tikko dzimis, jau bija aizsteidzies uz Nāves valstību un tomēr no tās atgriezies.

Kad sāka aust gaisma, aizmiga arī Rite. Brīdī, kad viņa vēra ciet acis, aiz loga atskanēja līksma un nepārprotama lietus grabināšanās. Rite gu­lēja. Viņa gulēja un sapņoja, un viņas nogunims beidzot izšķīda un aiz­plūda projām tāpat kā putekļi, kurus aizskaloja lietus.

Viņa sapņoja un redzēja kādu šauru, tumšu vietu, tādu kā noslēgtu tumšu apli, un saprata, ka tā ir pleca somas iekšpuse.

Tur glabājās kāda augļa kauliņš un vēstule, kas bija pārlasīta tik daudz reižu, ka to vairs nevarēja salasīt. Te bija arī koka lellīte un mazā laiviņa, kas reiz bija piederējušas Ritei, un tagad tiks tās sievietes bēr­niem, kuru viņa bija nolādējusi, — un Rite saprata, ka šī dāvana lāstu ir dzēsusi. Tad viņa pamanīja, ka pie vecajām koka rotaļlietām ir pie­lipušas baltas un karmīnsarkanas ziedlapiņas, kas tagad atrāvās un krita lejup somas dziļumos, kur sajaucās ar citām ziedlapiņām, vecām un izkaltušām, tāpat baltām un sarkanām, — tās sajaucās un sakļāvās kā ilgi gaidītā apskāvienā. Pēdējā pūķa un pēdējā elfa asinis bija satikušās un saskārušās. Tumšais, noslēgtais aplis atvērās gaismā, jo tas bija ne tikai tarbas iekšpuse — tas bija ari drūmais nāves aploks: un Rite ieraudzīja, kā ikviena pagātne sastop nākotni, kurā mierinājumu rod visas sāpes.

Rite redzēja Jaunā Mēness pakalnus, ziedošu magoņu un irbuleņu pilnus, un tiem pāri pletās milzīgi pūķa spārni, kuru zaļumā, mijoties zvīņām un mīkstam kažokam, vijās zeltaini līčloču raksti, un starp šiem spārniem viņa ieraudzīja kareivjus, kas pūķi bija nogalinājuši un saņē­muši piedošanu, jo viņi nebija tā rīkojušies, lai iznīcinātu, bet gan vē­lēdamies glābt, — ja viņi nebūtu raidījuši savas bultas, pasauli nekad nebūtu ieraudzījusi meitene, kas tagad nesa pūķa vārdu. Rite redzēja rokas, kam vairs netrūka pirkstu, — tās slīdēja pa pūķa mīksto muguru, un Rite saprata, ka pūķis un kareivji, kam nebija laimējies redzēt pie­dzimstam savus bērnus, tagad cits citu mierina, uzskaitot izglābto bērnu vārdus. Viņa redzēja, kā vējā skrien Jastrins, viņa redzēja Jorša smaidu. Viņa pazina klusu gara auguma vīni — tas bija pirmais no kareivjiem, kas bija kritis, cīnoties viņas vadībā, un tam aiz muguras Rite saskatīja visus pārējos. Viņa redzēja garu, bagātīgi klātu galdu, kas bija pārsegts gan smalkiem, gan vienkāršiem galdautiem, un pazina Ķēniņu pils veco namzini, kurš līksms un aizelsies nesa arvien jaunus traukus, rīkodams vietu bezgalīgām dzīrēm, kuru dalībniekiem vairs nekad nebūs jācieš bads, — un galdā tika celti gan smalki pildītu fazānu cepeši, gan vien­kāršas sutinātas cūkas ribiņas ar pupām, un netrūka arī medū karamelizētu sikspārņu un pīniju riekstiņiem pildītu žurku, kas bija remdējušas aplenkto daligariešu izsalkumu. Vieglas rīta miglas ieskautus, Rite ieraudzīja arī savu tēvu un māti… Un tālumā nomaļus no citiem viņa ieraudzīja arī orkus, kurus bija pavēlējusi apglabāt. Pēdējo viņa ierau­dzīja Arniola ēnu, jo arī viņš taču reiz bija bijis bērns un gan jau arī vi­ņam bija savs stāsts, ko izstāstīt.

Miljonu miljoni sīku lietus lāsīšu atrāvās no zemajiem mākoņiem, kas jau vairākas dienas blīvējās virs pilsētas, un beidzot krita pār Dali­garu, piepildot akas un peļķes, atbrīvojot no smacīgās tveices, aizskalo­jot projām putekļus un asinis — Jastrina asinis, Lizentraila asinis, visu nogalināto un ievainoto asinis, visās vietās, kur asinis tika izlietas, — lietus tās nomazgāja, lai par mirušajiem atgādinātu tikai tīras un skumjas atmiņas. Lāsītes satecēja kopā sīkās straumītēs un urdziņās, tās ritēja lejup pa jumtiem un akmens kāpnēm, nomazgājot nost Arniola un orku asinis; tās nomazgāja arī pīķus, uz kuriem vēl nesen bija uzspraustas no­cirstās ienaidnieku galvas, bet kuri tagad noderēs par atbalstu pupu dēstiem. Lietus lāses aizskaloja projām asinis, ko ilgajos netaisnības ga­dos bija izlējuši bendes, un tās aizskaloja projām arī kaunu un negodu, kas nospieda tos, kuri bija skatījušies un nebija uzdrošinājušies iejaukties.

Tad lietus savienojās ar zemi, lai zāle atkal zaļotu, lai vīnogulāji at­spirgtu un lepni briedinātu ķekarus tīrā un spirgtā gaisā, lai kāposti briedinātu stingras, baltas galviņas. Un tomātu sārtie sāni, kas sausumā bija kļuvuši gluži krunkaini, atkal izlīdzinājās.