Pēdējais orks

Desmitā nodaļa

Joršs atgriezās krēslas stundā, laimīgs un smejošs, un rokas viņam bija mazu astoņkājīšu pilnas. Pūta ziemelis, jūra kāpa tuvāk krastam, un mā­koņi aizsedza zvaigznes.

Joršs ieskatījās savas sievas sejā, kurā vairs nemanīja gaišuma, ieklau­sījās viņas māksloti skanošajā balsī, un viņa prieks pagaisa.

— Kas gan tev noticis, mana mīļotā kundze? — viņš satraukts jautāja, nometies ceļos, lai varētu ieskatīties acīs Ritei, kura tupēja pie mājas priekšā iekurtā un jau pusdzisušā ugunskura. Erbrova, neparasti sasprin­gta un klusa, turējās turpat blakus.

— Nekas, — atbildēja Rite, paraustīdama plecus un pūlēdamās sa­vilkt lūpas smaidā, kas tomēr nespēja padzīt tumšumu no acīm. — Esmu noraizējusies, jo tūlīt sāksies negaiss, bet mēs vēl neesam pavakariņo­juši, — viņa piebilda.

Viņa izmocīja vēl vienu smaidu. Un sāka raudāt.

Tās bija ilgas un izmisīgas raudas, un ikreiz, kad šķita, ka asaru plūdi izsīkuši, tie sākās atkal no jauna. Rite nekādi nespēja apstāties. Meita pieskrēja un apskāva viņas stilbus. Rite apzinājās, ka ar savu raudāšanu dara pāri arī Erbrovai, bet no šīm domām kļuva tikai sliktāk. Viņa steig­šus pūlējās izgudrot kādu izskaidrojumu savām asarām.

— Es tikai iedomājos par saviem vecākiem, — viņa sameloja. Un tūlīt to nožēloja. Bet bija jau par vēlu.

Līdz šai dienai viņa Joršam nekad nebija melojusi, lai gan šo to rei­zēm bija noklusējusi.

Viņa Joršam nekad nebija teikusi, ka gardie kulteņi, kuru spirāles atgā­dināja gliemežnīcas vai varbūt zvaigznājus, tapa, apgānot seno zobenu, — bet tie jau nebija meli, viņai vienkārši vajadzēja kaut ko, kas būtu izmantojams pannas vietā, un viņa baidījās, ka šāds zobena pielieto­jums Joršu varētu apbēdināt.

Viņa nebija Joršam atklājusi, ka viņas īstais vārds ir Rītausma, un nekad nebija stāstījusi arī par savām vīzijām — tas gan, taču arī tie nebija īsti meli. Līdz ar matos saspraustajiem gliemežvākiem tā bija vie­nīgā koķetērijas izpausme, ko viņa jebkad bija atļāvusies. Viņa vien­kārši gribēja būt droša, pavisam un patiešām droša, ka viņš, pēdējais, diženais elfu cilts mantinieks, viņu vēlas tāpēc, ka viņa ir viņa pati, nevis Ardvina pēctece. Arī pēc tam, kad Joršs viņu jau bija izraudzījies, šaubas palika — Rite nespēja noticēt, ka Joršs, tik brīnišķīgs un dižens, patiešām viņu mīl, un kā mierinājums noderēja apziņa^ka viņš nezina, ka jau pirms dzimšanas ir ticis viņai nolemts.

Šī bija pirmā reize, kad viņa Joršam meloja, turklāt meli bija nežē­līgi un muļķīgi, jo atgādināja viņas vecāku nāvi, — Rites tēvu un māti pakāra, apsūdzētus nepiedodamā noziegumā — draudzībā ar elfu, un tas nozīmēja, ka Rite jau atkal ar saviem vārdiem uzkurinājusi seno Jorša vainas sajūtu.

Rite pacēla izmisuma pilno seju, pilošo degunu un paraudzījās uz Joršu. Viņa no visas sirds vēlējās, kaut nebūtu raudājusi. Viņa nevēlējās raudāt sava vīra elfa priekšā. Elfi neraud: to acis nekad neasaro, un atšķi­rībā no cilvēkiem viņi nevis meklē, kur nošņaukt degunu, bet stājas pretī jebkura veida ciešanāfri.

Rite juta, kā ap viņas augumu apvijas Jorša rokas. Erbrova palika starp viņiem abiem.

— Mamma aua, — viņa klusi teica.

Joršs piekļāva Riti sev vēl ciešāk, ļāva tai noguldīt galvu uz sava pleca, taču tas nesniedza mierinājumu: Rite nebeidza domāt, ka šis plecs sakumps viņas dēļ, un viņas vainas dēļ arī elpa, ko viņa tagad sajūt savos matos, reiz apstāsies. Viņa vairākkārt dziļi ievilka krūtīs gaisu un, kaut arī nekāda mierinājuma nebija, tomēr saņēmās.

— Nu jau pārgāja, ir labāk, — viņa izmocīja. Joršs nepārliecināts pamāja.

Tieši šai brīdī viņu mājai gāzelēdamies garām pagāja Fēnikss, tā tum­šās aprises izcēlās pret pēdējo rieta gaismu.

— Cip cip ņamma! — dusmīgi iesaucās Erbrova, rādīdama putnu tēvam un cerēdama, ka tas beidzot sapratīs, ka ļaunā vista ir visu ne­laimju cēlonis.

— Es negribu dzirdēt, ka tu viņu apsaukā par vistu, — teica Joršs, un viņa parasti tik maigā balss skanēja skarbi. — Tas nav pieklājīgi, un es negribu, ka tu esi nepieklājīga…

Viņa atkal nebija saprasta — šis sarūgtinājums pievienojās pārējiem šīs dienas nelāgajiem notikumiem, un Erbrova sāka raudāt.

— Nerāj viņu! — teica Rite, bet, gribēdama pasargāt meiteni no jau­nām asarām, ļāva savai balsij izskanēt pārāk ātri un skaļi, tik skaļi, ka tā izklausījās dusmīga.

Joršs ilgi raudzījās uz viņām abām, tad paņēma klēpī Erbrovu un at­kal apskāva Riti.

— Skaties, — viņš teica, rādīdams Ritei savi lomu, ko bija nolicis uz resna gluda baļķa, kas viņu mājas priekšā kalpoja par ērtu solu. — Es noķēru trīs astoņkājus: divi lielākie tiks jums, bet mazākais man.

Joršs pasmaidīja un gaidīja, ka pasmaidīs un atplauks arī Rite: pa­rasti it viss, kas bija saistīts ar ēdienu, un jo sevišķi viss apēdamais, kas bija paredzēts Erbrovai, spēja Rites smaidu padarīt starojošu kā sauli jaukā vasaras dienā — tik gaišu, ka tas Joršam ļāva aizmirst sāpes, ko bija sagādājusi dzīvas būtnes nogalēšana. Taču tagad Rite saknieba lūpas un pamāja, pat nepagriezusi galvu un neuzlūkojusi trīs astoņkājus. Viņa nodūra skatienu pār plakano akmeni, kas noderēja ēdiena gatavošanai, bet atdzisis pārtapa par ēdamgaldu. Vienā malā bija salikti pīniju riek­sti Joršam, bet otrā — krabja gaļa viņai un Erbrovai. Rite sāka ēst. Pirmo reizi mūžā viņa nejuta ēstgribu. Kumosu varēja norīt tikai ar piespieša­nos: viss garšoja pēc smiltīm. Viņa košļāja un košļāja to pašu gaļas ga­baliņu. Un pamanīja, ka Joršs viņu pētīgi vēro.

— Vai man mazliet iedosi? — viņš smaidot laipni jautāja.

— Nē, — steigšus atteica Rite. — Es… es… esmu ļoti izsalkusi.

Jorša smaids nekur nepazuda.

— Tad tu man iedosi drusciņ no savējā? — viņš jautāja Erbrovai. — Iemainīsi gabaliņu krabja pret riekstiem? Skaties: trīspadsmit riek­stiņi, viena buča un pasaka pret gabaliņu tavas ņammas. Es tev atkal pastāstīšu pasaku par pupiņu princesi. Tā taču būtu izdevīga maiņa, ko?

Erbrova laimīgi pamāja un sniedza viņam sauju krabja gaļas.

— Nē! — iesaucās Rite. — Nē, nē, nē. Viņa… viņa ari ir ļoti izsalkusi. Viņai jāaug.

Erbrova apstulbusi raudzījās uz māti: starp viņas uzacīm atkal savilkās stāva rieva, zods iedrebējās, taču šoreiz viņai izdevās raudas apspiest.

Joršs mierīgi pamāja. Viņa smaids aizvien nekur nebija pazudis.

Viņa skatiens sameklēja Fēniksa aprises, kas izcēlās pret debesu pē­dējo sārtumu. Viņš pašūpoja galvu.

— Tev taisnība, — viņš priecīgs teica Erbrovai. — Tā patiešām ir vista.

— Cip cip ņamma! — drūmi novilka Erbrova, taču viņas zods vairs nedrebēja.

— Es pat teiktu, ka tas ir kas vidējs starp vistu un maitasputnu. Maitasputni ir tādi lieli, briesmīgi un atbaidoši putni, kas ēd… teiksim, visu ko briesmīgu un atbaidošu.

— Cip cip pē?

— Jā, tas ir visai precīzi teikts. Viņi paši gan cits citu uzskata par skaistuļiem, un, kad piedzimst mazs maitasputnēns, viņa mamma un tētis priecājas. Kaut arī viņi nav vispievilcīgākie radījumi, mums neva­jadzētu pret viņiem izturēties neganti.

— Nē aua?

— Nē aua, tieši tā, manu eņģelīt.

Erbrova laimīgi pasmaidīja. Beidzot šī diena pavērsās uz labo pusi. Tētis bija atgriezies, un tētis vienmēr mācēja visu vērst par labu.

— Mana mīļotā kundze, — Joršs beidzot teica, pievērsdamies Ritei. Viņa smaids bija ļoti maigs, un runājot viņš satvēra Rites cieto un tul­znaino roku savās plaukstās, kuras bija gludas un nesaskrambātas par spīti tam, ka viņš skaldīja kokus un akmeņus, šķēla pušu krabju čaulas un pīniju čiekurus. — Es lūdzu, piedod man, ka sagādāju tev tādas sā­pes. Es negribu savu nemirstību, un tu nevari to nosargāt.

Rite papurināja galvu. Viņa atkal sāka raudāt un ienīda sevi par ne­spēju savaldīties.

— Tu nevari… tu nevari man to nodarīt. Tu nedrīkstēji. Katra ēdiena kripata, ko es tev pagatavoju, bija kā inde, bet es to nezināju…

— Mana kundze! Rite! Mana vienīgā mīlestība. Kā tu vari tik nepama­toti un netaisnīgi izteikties par pašas gatavoto ēdienu! Manu nemirstību uz visiem laikiem pazudināja tas jūras šķīvītis, kuru es pats atknibināju no klints un kura pusīti es pats bez neviena palīdzības ieliku sev mutē un apēdu, izdarīdams vienīgo izvēli, kas man ļauj dzīvot laimīgi. Mana kundze, es būtu gatavs iet cauri ugunij, lai tikai varētu atkal nobaudīt kādu no olu kulteņiem ar pīniju riekstiņiem un rozmarīnu, ko tu cep, par pannu izmantojot zobenu, un esmu pārliecināts, ka elfu ķēniņi prie­cātos, ja varētu uzzināt, ka zobenu, ko viņi nokaluši pirms daudziem gad­simtiem, būdami savas varenības virsotnēs, tu tagad izmanto, lai sakautu badu un visam liktu dzirkstīt priekā, — es zinu, ka viņi justos lepni un pagodināti.

Mana kundze, es tevi lūdzu, neliedz man nedz sava smaida saldo medu, nedz to, ar kuru mēdz pārliet zeltainos cepto merlangu sānus, jo šo medu es jau esmu baudījis un tāpēc šķērsošu laika un nāves vārtus, nokļūšu otrpus zvaigznēm un vējam, kur paralēles satiekas un skaitļi izbeidzas, un, kad būšu tur nonācis, es dziedāšu tev slavas dziesmu un pateikšos par savu laimi, jo tas, ko būšu iemainījis pret savu nemirstību, būs ne­salīdzināmi vērtīgāks. Mana kundze, nemirstība ir ļauna dāvana, kas pazudināja manu cilti. Mūsu ķermeņi bija neievainojami un nenove­cojoši kā akmens, kā dimants, kā ledus, kas iestrēdzis dziļās klinšu plai­sās, kur saule nepiekļūst un pavasaris nekad nepienāk, — un tieši tas mūs padarīja tik trauslus, ka gājām bojā. Mēs kļuvām nekustīgi, sastinguši bailēs no dzīves, kas jau pēc būtības nozīmē pārmaiņas un iznīcību, un tā mēs cits pēc cita aizgājām nāvē. Mana tauta iznīka tāpēc, ka tai trūka drosmes pieņemt nāvi, kas ir pēdējā dāvana no tām, kuras Visums ir pasniedzis dzīvajiem. Ikviena līgava, piekrizdama mīlēt savu līgavaini, uzdāvina tam savu drosmi, jo jaunas būtnes piedzimšanas brīdī dzīvība un nāve sadodas rokās. Tautā, kas bija lemta nemirstībai; šāda dāvana tika uzskatīta par pārmērīgu, lai to prasītu un arī lai to pieņemtu. Mēs iz­nīkām tik un tā: mūs slepkavoja, izkāva, nobeidza ar badu un skumjām. Mēs tik un tā nomirām. Cilvēku rase zināja, ka nāve ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, no kuras nevar izvairīties. Elfi negribēja šo patiesību pieņemt un izšķieda savu likteni, turpinot neauglīgu cīņu par nemir­stību, atsaucot atpakaļ dzīvē nogalētos knišļus un odus.

— Tu nesaproti, — teica Rite, un viņas balss aizlūza. Erbrova nobijās un patvērās tēvam klēpī. — Tu nesaproti. Tev izkritīs zobi un… mati arī!

— Labi, tad es runāšu, siekalām šļakstot, tāpat kā tas vecais Arstri­das ciema zemnieks, un no rītiem ar lupatiņu nopulēšu galvvidu, lai tas spožāk mirdzētu saulē. Nevaru nemaz iedomāties, kas cits man šķistu tikpat atbaidošs kā mūžīga un bezjēdzīga jaunība, kas neļautu mani at­šķirt no mūsu bērniem un padarītu viņiem līdzīgu. Es gribu, lai sirmi mati un grumbas, kas parādīsies manā sejā, maniem bērniem atgādinātu, ka neesmu ne viņu brālis, ne draugs, bet gan tēvs. Es gribu, lai, uzlūkojot manas sarepējušās un plankumainās rokas, viņi atcerētos, ka es esmu tas, kas viņus radījis, jo citādi, kad viņus piemeklēs sāpes vai nedrošība, viņi nezinās, pie kā iet meklēt skaidrību un mierinājumu. Es gribu, lai mūsu bērni rūpējas par mūsu trauslumu un nespēku, iemācoties žēlsir­dību: bet kā viņi to spētu, ja mēs nezaudētu jaunības spēku? No visiem pasaules lāstiem visļaunākais man šķiet novēlējums dzīvot ilgāk par paša bērnu, sagatavot to kapam un apglabāt — tādu nelaimi es nenovēlētu pat visnīstamākajam un zemiskākajam ienaidniekam. Rite, kad es mai­nīšos, vai tad tu mani vairs nemīlēsi? Mana vienīgā mīļotā, vai tad, kad es runāšu kā vecais zemnieks un saule apsvilinās manu pauri, kas būs pliks kā tikko izšķīlies kaijas mazulis, vai tad tu mani mīlēsi mazāk? Arī tava seja un tavs smaids mainās, saglabājot atmiņas par sauli, kas dedzi­nājusi tavu ādu, kamēr tu ķēri krabjus, ko mēs kopā apēdām, un tāpēc arī mana mīlestība uz tevi nepaliek nemainīga, bet katru dienu pieaug, un tāpēc arī laime, ko sagādā tava klātbūtne, ar katru dienu kļūst lielāka un staro spilgtākā gaismā. Tavu augumu pārveidos mūsu bērni, tavus matus pārvērtīs laiks, ko būsim aizvadījuši, turēdami viens otru aiz rokas. Kopš zinu, ka manas dienas nav bezgalīgas, tās ir ieguvušas jaunu mir­dzumu; gan lielās zvaigžņu un paisumu, gan sīkās dīgstošu zāles stiebru kustības ir kļuvušas izmērāmas, jo tagad laikam ir vērtība. Mana kun­dze, tavs skatiens ir lepns kā vanaga lidojums un maigs kā saules atspī­dums ūdenī. Tava galva slejas uz pleciem, apliecinot tikpat neuzveicamu spēku, kāds piemīt vētras viļņiem, un rāmumu, ar kādu jūra pieskaras krasta smiltīm visrāmākajos vasaras vakaros. Smaids, ar kādu tu noliecies pār mūsu meitu, ir gaišs kā saule, kas silda zemi. Smaids, kas pavīd tavā sejā, kad pār tevi noliecos es, ir noslēpumains kā mēness, kura gaisma viegli slīd starp mākoņiem un pār viļņiem. Mana kundze, tu esi stipra kā kara­spēks, kas nostājies kaujai, un nekad nekas nespēs tevi pieveikt, pat nāve ne, jo arī no tās tu nebaidies. Mana mīļotā kundze, es tevi lūdzu, neraudi. Man ir neizturama doma, ka esmu tev sagādājis ciešanas. Šo­dien es redzēju tavas asaras, un tā bija dāvana, jo es zinu, ka tu apraudāji manu nāvi, bet es tevi lūdzu, apzvēri man, ka tad, ja man būs jānomirst agrāk par tevi, tai brīdī, kad es tevi pametīšu, tavas acis paliks sausas un piere rāma.

Joršs smaidīja. Rite pūlējās atcerēties Fēniksa teiktos vārdus, bet tie visi pagaisa viņas vīra smaidā. Viss pagaisa viņa balsī. Rite domās vēl un vēl atkārtoja vārdu vīrs. Šis bija viņas vīrs. Viņi bija kopā, un Erbrova bija viņu meita. Atmiņā pavisam neskaidri vēl pavīdēja vārdi, kas viņu bija tik ļoti sāpinājuši.

— Tevi grauzīs tārpi, — viņa vēl izstostīja. Asaras, kas plūda pār viņas vaigiem, pamazām izsusēja, tāpat kā vasaras negaisa lietus lāses kļūst ar­vien retākas, kad apvāršņa melnums pāršķeļas un atgriežas zilgme.

— Bet, mana kundze, — iebilda Joršs, pūlēdamies likt viņai saprast, cik viss ir loģisks un pamatots. Viņš arī noplātīja rokas, lai teiktajam būtu lielāks iespaids. — Neskaitāmi tārpi kļuva par barību tām paipalām un fazāniem, ar kuriem tevi bērnībā baroja tavs tēvs. Tagad negaisi dru­pina piekrasti, un reizē ar zemēm jūrā krīt treknas sliekas, ko aprij zivis, kuras pēc tam remdē mūsu izsalkumu. Būtu ārkārtīgi nepieklājīgi neko nedot tārpiem pretī!

Kaut arī asaras vēl nebija nožuvušas, Rite nespēja apvaldīt skaļus smieklus. Erbrova laimīga plaukšķināja rokas.

Vienlaikus raudādama un smiedamās, Rite uzlūkoja savu vīru.

Viņš vairs nebija nemirstīgs.

Viņi nomirs abi kopā. Pavisam veci. Turēdami viens otru aiz rokas.

— Zini… — viņa ierunājās. Tas bija grūtāk, nekā viņa bija domā­jusi: viņa bija gaidījusi pārāk ilgi, un ar katru aizejošo dienu bija arvien mulsinošāk atzīties, ka viņa ir gaidījusi tik ilgi. — Zini, mans vārds…

Viņa nepaguva pabeigt. Viņu pārtrauca Erbrovas kliedziens.

Rite un Joršs reizē pavērsa skatienus turp, kurp norādīja šausmu pār­ņemtā meitene.

Fēnikss dega. Tā bija liesmu eksplozija, ugunis plaiksnīja pret tumšo apvārsni, gaisma zaigoja neaprakstāmā skaistumā, zilas liesmas mijās ar zeltainām un sudrabotām.

Liesmas plātījās gandrīz pusi nakts. Ziemeļu vējš, kas brāzās pār lie­dagu, nespēja tās nodzēst, — un šķita, tas tikai uzpūš ugunis vēl augstā­kas, vēl spēcīgākas un brīnišķīgākas.

Krāsu ņirba cēlās augšup vizoša un brīnišķīga, atspoguļojoties viļņos, taču degošas miesas smārds, kuru vējš izplatīja pa visu ciemu, bija drausmīgs.

Daudzi ciema ļaudis atsteidzās šurp, un visi pūlējās ugunis nodzēst gan ar jūras ūdeni, gan ar savām nedaudzajām drānām, taču liesmas nebija valdāmas. Bērni, arī Erbrova, pārbijušies raudāja.

Rite bija satriekta, redzot savu meitu visdziļāko šausmu pārņemtu, taču to nekādi nevarēja dabūt projām no ugunīm — viņa izmisīgi ķērās pie visa, kas gadījās tuvumā, lai tikai varētu palikt. Riti plosīja arī vai­nas apziņa un dusmas uz šo muļķīgo putnu, kas tā vai citādi joprojām viņus visus dancināja pēc sava prāta.

Vismazāk satraucās Joršs, kas nepaguris apgalvoja, ka regulāra pašsadedzināšanās sārtā esot dabisks fēniksu paradums, taču laiks ritēja, lies­mas nedzisa, un arī viņa pārliecība pamazām sāka svārstīties.

Beidzot, kad mēness jau bija norietējis, zilās un sudrabainās liesmas nodzisa, un atkal parādījās Fēnikss. Tā gaišzilās un sudrabainās spalvas bija papildinājis varavīkšņains un zeltains mirdzums. Arī Fēniksa apveidi bija mainījušies, taču ne uz labāko pusi. Smieklīgi strupie spārni, kas jau iepriekš bija pārāk mazi, lai spētu putnu noturēt lidojumā, nu bija sarāvušies vēl niecīgāki. Kakls bija izstiepies garāks, knābis kļuvis līkāks, bet pauris palicis gandrīz bez spalvām: līdzība ar vistu bija gājusi mazumā, toties bija vairojusies tuvība fantastiskam maitasputnam, kura spalvas mirdz rītausmas un jūras nokrāsās.

Beidzot Erbrova un pārējie bērni nomierinājās. Visi pamazām izklīda un likās gulēt.

Rite, pārskaitusies un sašutusi kā nekad agrāk, zaudējusi pat pēdējās savaldības kripatas, paņēmusi Erbrovu rokās, nostājās pretī Fēniksam.

— Pamēģini tikai vēlreiz saraudināt manu meitu, un es tev apgrie­zīšu kaklu, — viņa drūmi piedraudēja.

Tad pagriezās un gāja likt bērnu gulēt. Sārtā droši vien bija sadegusi gan Fēniksa atmiņa, gan pēdējās pieklājības paliekas, jo putns vēl grie­zīgākā un ķērcīgākā balsī nekā iepriekš paziņoja, ka nezinot, kas esot šis atbaidošais sievišķis. Viņš, Fēnikss, visas radības vainagojums un pasau­les lepnums, netaisoties paciest, ka prasta cilvēku dzimuma sieviete vi­ņam draudēšot sava nožēlojamā knauķa dēļ…

Rite jau bija tālu; atbildēja Joršs.

— Godātais, — viņš rāmi teica, — apsolu jums, ka nākamreiz, kad uz­drošināsieties nosaukt manu meitu par nožēlojamu knauķi, jūs nonāk­siet uz iesma, pārkaisīts ar rozmarīnu un garšas uzlabošanai piepildīts ar sauju pīniju riekstiņu.

— Pārkaisīts ar rozmarīnu un pildīts ar pīniju riekstiņiem?

— Merlangi tā garšo ļoti labi, — nesatricināmā mierā noteica Joršs. — Manas zināšanas kulinārijas mākslā ir visai ierobežotas, un merlangi ir zivis, tomēr man šķiet, ka šī recepte labi derētu arī jums.

— Kungs, — atguvis elpu, izdvesa Fēnikss, — es jūs redzu pirmo reizi mūžā, taču man šķiet, ka jūs neapšaubāmi esat elfs!

— Es esmu elfs.

— Elfi nedrīkst ēst neko, kas apveltīts ar spriestspēju.

— Tieši tā, tāpēc, apēdot kādu, kurš manu meitu nosaucis par nožē­lojamu knauķi, es šo likumu nemaz nepārkāptu, — atbildēja Joršs un, atvadām noteicis: — Ar labu nakti, godātais kungs! — un viegli pakla­nījies, devās pie miera arī pats.

Sākumā Erbrovai šķita, kas viss atkal ir labi.