Pēdējais orks

Divdesmit otra nodaļa

Sasniedzis Daligaru, Kapteinis tūdaļ vaicāja pēc Lizentraila, bet jau­tājums nepabeigts izdzisa viņam uz lūpām, jo algotņu sējas runāja skaidru valodu.

Kaprālis un citi ievainotie bija ienesti pilsētā.

Tie, kuru ievainojumi bija vieglāki un kurus droši varēja pārvietot, jau bija aizgādāti līdz slimnīcai.

Smagāk ievainotie bija noguldīti līdzās akai laukumā pie pašiem Dienvidu vārtiem un paceļamā tilta.

Te gulēja Daverkails un Vorkails, milzīgi kā kalni, augumā lielāki pat par Kapteini, — viņi abi vienmēr bija turējušies blakus Kapteinim sma­gākajos brīžos, kad atkāpjoties bija jālaužas cauri orku aplenkumiem.

Te gulēja Rouīls, vienkāršas dabas vīrs, kuram visu vienmēr vaja­dzēja paskaidrot vismaz divas reizes. Rouīlam tā arī nebija izdevies iemā­cīties neko vairāk par R burtu, un tieši to viņš mēdza iegriezt koku mizā un ieskrāpēt akmeņos.

Te gulēja Zēlails, visjaunākais, visskaistākais, tas, kurš ap roku nēsāja gaišzila auduma apsēju ar sīkām izšūtām rozītēm.

Te gulēja Rusols, kurš bija dzimis Augstgardes plakankalnē, — viņa ģimeni bija iznīcinājuši Melnie laupītāji, tomēr puika mantojumā bija saņēmis gan pāris tīrumu, gan visai lielu aitu ganāmpulku. Par algotni Rusols bija kļuvis nevis trūkuma spiests, bet gribēdams sekot Kapteinim.

Te gulēja Arkris, kungs no rūķu cilts, kurš bija tik vecs, ka bija piedzī­vojis pat tos laikus, kad viņa cilts vēl nebija sakauta un paverdzināta.

Te gulēja Rokstoils, gara auguma gaišmatis no ziemeļu purviem, — melno apsēju, kas allaž sedza viņa izdurto aci, kāds bija noraisījis un aizstājis ar balta auduma gabalu, ko nepārprotami no sava priekšauta bija ziedojusi meitene, kas bieži palīdzēja Austrai slimnīcā. Puiša augums bija pārsegts ar asiņainu apmetni.

Daverkails, Vorkails, Rokstoils, Rusols, Arkris un Zēlails jau bija miniši, kad pār tiem noliecās Kapteinis. Rouīls vēl spēja viņu pasveicināt.

Lizentrails vēl bija dzīvs. Viņa krūškurvis vēl cilājās augšup lejup, taču katrs elpas vilciens bija arvien smagāks un nebija šaubu, ka pavisam drīz kāds no tiem būs pēdējais.

Kaprālis tomēr atvēra acis un uzlūkoja Kapteini.

— Ei, Kaptein, nesaki Raganai, ka pūķi nogalināju es, citādi viņa pa­vēlēs manus kaulus izbarot suņiem. Kaptein, neļauj, lai viņa manus kau­lus izbaro suņiem, — viņš nočukstēja.

— Nē, — atbildēja Rankstrails. — Nē.

Viņš izmisis novērsās. Trakrails bija tepat blakus un jau vilka no akas spaini tīra ūdens. Varbūt kaut ko vēl varēja līdzēt.

— Ejiet un sameklējiet dižkundzi Austru! — iesaucās Rankstrails.

Bet kāds droši vien to bija iedomājies izdarīt jau pirms viņa pavēles,

jo Austra skriešiem tuvojās. No laukuma pretējās puses tuvojās Parcija, turēdama aiz rokas Erbrovu. Vecmāte gribēja sveikt uzvarētājus, taču smaids viņas sejā izdzisa, tikko viņa ieraudzīja līdzās akai gulošos ķer­meņus. Parcija apstājās, bet Austra steidzās pāri laukumam un noliecās pār Lizentrailu.

— Izglāb viņu, — Austrai teica Rankstrails. — Dari visu, ko tu spēj, tikai izglāb viņu. Es tevi lūdzu! Es jūs lūdzu, kundze.

Austra atsedza malā apmetni, ar kuru bija pārklāts kaprāļa augums. Krūtīs bija garš, dziļš ievainojums, kuru kāds bija mēģinājis neveikli pārsiet. Gan Austra, gan Trakrails nolaida roku virs asiņojošās brūces, īsu mirkli abi saskatījās. Erbrova strauji izrāva plaukstiņu no Parcijas tvēriena un metās šurp pie Austras un Trakraila.

Parcija steidzās meitenei pakaļ.

— Nē, maziņā, te ne! Te tev nav īstā vieta, — viņa teica, pūlēda­mās dabūt meiteni projām no ievainotā, taču Austra viņu pārtrauca.

— Cik vien ātri varat, skrieniet uz slimnīcu, — viņa tai teica. — Atne­siet man tīnis pārsējus, parfīma pudelīti, adatu, diegus, arnikas lapas, ehinācijas ekstraktu, burvjlazdas ziedus un kumelītes. Skrieniet. Atstājiet meiteni te, es par viņu parūpēšos. Bez meitenes jūs būsiet ātrāka. Skrieniet!

— Kundze, meitene te nevar palikt! — sieviete iebilda.

— Skrieniet! — pavēlēja Austra.

Parcija beidzot paklausīja.

— Man te ir mazliet arnikas lapu, ko varētu uzlikt uz brūces, — teica Trakrails, izvilka no savas tarbas lapiņas, iebāza tās mutē un sāka košļāt.

— Jūs brūcēs liekat sakošļātus augus? — sašutusi prasīja Austra.

— Tā tie labāk iedarbojas, — apjucis atbildēja Trakrails.

— Atvainojiet, — iejaucās Kapteinis, — lai arī šie nav pirmie miru­šie, ko meitene savā mūžā redz, varbūt labāk būtu vest viņu projām?

— Tagad mums nav laika, — stingri atteica Austra.

— Es varētu to izdarīt, — piedāvājās Kapteinis.

— Nē, jūs nevarat. Mums jānoņem šis netīrais pārsējs un jāizmazgā brūce. Noskalojiet spainī rokas un tad uzlieciet tās šeit, te, kur nāk ārā putas. Reizē ar asinīm viņš zaudē arī ieelpoto gaisu. Tieši tāpēc ievaino­jumi krūtīs parasti ir nāvējoši. Spiediet stingri, jo ir ļoti svarīgi, lai viņš nezaudētu ne asinis, ne gaisu. Sapratāt? Tagad jūsu kaprālis atkal elpo, un varbūt mums izdosies viņu glābt.

— Mana kundze, bet kā tad meitene? — iebilda Kapteinis.

— Meitenei nav nemaz tik slikti, viņa pagaidīs, kamēr mēs te pa­beigsim.

— Bet viņai ir slikti! Skatieties!

— Mēs viņu aizvedīsim prom, tikko tas būs iespējams! — atcirta Austra. — Tagad spiediet tur stingrāk.

Erbrova bija notupusies līdzās Austrai un piespiedusies viņai cieši pie sāniem — lai arī jaunās sievietes abas rokas visu laiku bija aizņem­tas, darbojoties ap brūci, viņai tomēr bija izdevies aplikt roku Erbrovai ap pleciem un itin kā paslēpt to savā padusē. Erbrova bija saņēmusi savās mazajās plaukstiņās kaprāļa netīro, sakropļoto delnu un klusi tu­pēja, kļūdama arvien bālāka un bālāka, bet viņas acis iepletās arvien vairāk, un tās ieskāva arvien tumšāki loki.

Starp Kapteini un debesīm piepeši nolaidās kāda ēna. Rankstrails pacēla skatienu. Līdzās bija nostājusies maza auguma sieviete kuplos zaļa samta svārkos — viņas seja bija noplūdusi asarām, sāpju un šausmu pilnu skatienu viņa lūkojās uz mirēju, piespiedusi mutei priekšā rokas, lai noslāpētu izmisuma kliedzienu vai vaidu. Sieviete nometās ceļos, pareizāk, sabruka uz ceļiem un sāka nevaldāmi raudāt, tupēdama kaprāļa galvgalī — vienīgajā vietā, ko palīdzības sniedzēji bija atstājuši brīvu. Viņa noglāstīja ievainotā seju, tad saņēma otru tā roku un noglāstīja rētas, ko, noraujot pirkstus, bija atstājušas bendes knaibles. Šīs sievie­tes mīlestība vienmēr bija tiekusies pie Lizentraila! Tieši viņu tā vienmēr iztālēm bija vērojusi, bet Lizentrails, kurš šo mīlestību vēlētos vairāk par visu pasaulē, nebija pat iedrošinājies pieļaut domu, ka rudmates acis meklē viņu.

Nolaidās vēl viena ēna. Parcija bija atgriezusies. Pēc Austras pavē­les viņa no dīvaina stikla trauka izvilka līkas adatas, kuras atgādināja kurpnieku lietotās un kurās jau bija ievērti rupji diegi, un saslapināja tās parfīmā.

— Vēršu cīpslas? — jautāja Trakrails, norādot uz diegiem. — Un kā­pēc jūs tās mērcējat smaržās?

— Linu pavedieni un aitas zarnas, tās ir mīkstākas un vieglāk sasie­namas mezglā. Ar zarnām es sašūšu iekšējos slāņus, bet ar linu diegiem ārējos. Parfīmā es tos izmērcēju tāpēc, ka diegiem jābūt tīriem. Ja diegi ir tīri, ir mazāk iespēju, ka brūce varētu pūžņot un varētu sākties drudzis.

— Atvainojiet, kundze, bet tā ir laika tērēšana, — kritiski iebilda Trakrails. — Un arī brūces aizšūšana kārtu pa kārtai ir laika tērēšana. Ar lielu adatu to visu varētu savilkt kopā viens un divi. Ja gribat, es varu sašūt, — viņš piedāvājās.

— Sašūt muskuli ar muskuli un ādu ar ādu nav laika tērēšana, un arī, lietojot tīrus diegus, laiku neviens netērē, jo tā brūce sadzīst labāk, — tiepīgi atbildēja Austra. — Un es nevēlos, lai to darītu jūs. Lūdzu, tikai turiet man nospriegotu šo diegu. Paldies.

— Kundze, pasteidzieties, vai arī mēs viņu zaudēsim. Viņš gandrīz vairs neelpo.