Pēdējais orks

Trīspadsmitā nodaļa

Mamma to zināja, viņa zināja, ka trīs izmisuma pūšļi atlidos un aprīs pasauli.

Re, ko nozīmēja tās bailes, ko viņa nēsāja sevī.

Mamma jau iepriekš redzēja to, kam jānotiek.

Arī Erbrova pati redzēja to, kam jānotiek: ne jau visu, tikai kādu drusku, un ne jau vienmēr, tikai paretam.

Citi gan nekad neko neredzēja.

Neviens.

Pat tētis ne.

Tāpēc viņi, pārējie, nekad nebaidījās.

Trīs tumsas pūšļi parādījās pie apvāršņa un tuvojās. Viss satumsa.

Mamma bija viņu apskāvusi, bet tad viņai aizlūza elpa tāpat kā toreiz, kad viņa bija iekritusi ūdenī, — tikai šoreiz smacētājs nebija auksts, šoreiz tas dedzināja. Kīks bija turpat viņai blakus un, kaut arī pats kle­poja, gribēja Erbrovu mierināt un iedeva viņai savu lupatu bumbiņu, bet tad atnāca viņa tētis, paņēma Kīku rokās un aiznesa prom.

Ēna bija kļuvusi tumšāka nekā nakts bez zvaigznēm, biezāka nekā dūmi, kas ceļas no mitriem zariem.

Tētis teica, ka jābēg, taču neviens nezināja, kurp.

Tad lielākais tumsas pūslis, tas, kurš bija viņiem tieši virs galvas, ieru­nājās.