Pēdējais orks

Sešpadsmitā nodaļa

Nākamā diena uzausa apmākusies, un zemie mākoņi šķita lietus so­lījumu pilni, tomēr pienāca vakars un lietus kā nebija, tā nebija.

Austra piegāja pie plašās terases malas, kur sākās kāpnes, kas veda lejup uz lielo laukumu, kur līdzās ūdens ņemamajam baseinam stāvēja Rankstrails un Lizentrails. Augšā uz terases efejām apaugušu margu aiz­segā Erbrova un vilcēns rotaļājās, trokšņaini un jau aizmirsuši nesen pārciestās šausmas. Abu kustībām piemita cilvēku un dzīvnieku mazu­ļiem raksturīgais burvīgais lempīgums.

Arī Austra sāka spēlēties ar vilcēnu — viņa to glāstīja, vēla augš­pēdus un pa jokam dzina prom, lai atkal sakamptu, kad tas pēc mirkļa bija pielēkšojis atpakaļ. Vilcēna nagi un zobiņi bija sīki, tomēr asi, un drīz Austrai uz rokas parādījās smalka, asiņojoša skramba. Erbrova sa­rauca pieri.

— Aua, — viņa noteica un norādīja uz asins pilīti.

Austra ieskatījās meitenei acīs: tas pats Jorša skatiens, tās pašas gaiš­zilās acis.

Viņa Joršu bija redzējusi tikai vienu reizi, kad tas šķērsoja viņas dārzu un viņam pakaļ dzinās vai puse grāfistes karaspēka. Arī Austrai pareģo­jums bija zināms, un viņa toreiz ne mirkli nešaubījās, ka redz pēdējo un visvarenāko no elfiem, — un Austru bija pārņēmušas bailes, ka elfs varētu viņā iemīlēties.

Pēc tam vairs nekas nebūtu grozāms, jo elfi iemīlas pavisam jauni un tikai vienreiz — uz visu mūžu.

Un tā būtu bijusi katastrofa, jo mīlestība bez pretmīlas, lai arī ir vis­tīrākās no sāpēm, tomēr dvēseli sagrauž, un šādas jūtas būtu mazinā­jušas elfu varoņu cilts pēdējā mantinieka spēkus. Bet Austras sirds tobrīd jau bija aizņemta, tāpēc viņa izturējās tēloti muļķīgi un nicināmi: viņa tīšuprāt saraudināja kādas galmadāmas mazo meitiņu — vienīgo dzīvo būtni, kam reizēm bija atļauts kliedēt Austra vientulību. Todien, kad Joršs ieklīda dārzā, Austra baidījās, ka tieši viņa, Austra, ir pareģo­jumā minētā izredzētā meitene, taču patiesībā Joršs jau bija saticis sev lemto Ardvina pēcteci. Kā jau visi elfi, arī Joršs iemīlējās pavisam jauns un uz visiem laikiem.

— Aua nē, — teica meitene un pielika skrambai rādītājpirksta galu.

Austra redzēja, kā brūce sadzīst. Turklāt Erbrovas pieskārienā viņa

bija sajutusi ko dīvainu. Meitenīte ne tikai bija sadziedējusi viņas roku, bet itin kā ļāvusi saprast, kā tas darāms.

Austra vēlreiz ieskatījās Erbrovas zilajās acīs, paņēma viņu rokās un piecēlās. Viņa jutās aizkustināta, ka var auklēt pēdējā elfu varoņa meitu. Sirds nodrebēja, it kā viņa atkal būtu sastapusi savu māti. It kā iznī­cinātā tauta, pie kuras būtu vajadzējis piederēt arī Austrai, joprojām būtu dzīva.

— Ziniet, mana māte nāca no tās pašas tautas, no kuras bija cēlies jūsu tēvs, — viņa nočukstēja.

Meitene pasmaidīja.

Austra juta, kā Erbrovas tumšās cirtas pieglaužas viņas vaigam. Vi­ņām pie kājām vilcēns, piepeši pamests vientulībā, paraustīja Austru aiz tērpa malas, bet tad metās pakaļ sīkai ķirzaciņai.

Austra joprojām turēja Erbrovu rokās, un meitene atradās tieši iepretī dziļai nišai, kurā bija ievietots svečturis ar resnu sveci. Erbrova to lai­mīgi uzlūkoja, pameta skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav mammas, tad pielika pirkstiņu pie dakts, un no tās tūdaļ izšāvās prie­cīga liesmiņa. Uguns iešķilšana droši vien bija patīkama un jautra no­darbe, jo meitene sirsnīgi iesmējās. Aplaidusi visapkārt vēl vienu bažīgu skatienu, Erbrova pārlaida liesmiņai roku, un tā izdzisa.

— Aua nē, — viņa nopietni noteica, paplezdama rokas un sarauk­dama pieri.

Austra saprata, ka meitene lieliski spēj iededzināt un nodzēst sveci, nenodarot ļaunu ne sev, ne citiem, bet droši vien mamma viņai bija aizliegusi rotaļāties ar uguni, kā, protams, būtu darījusi arī ikviena cita māte.

Arī Austra pastiepa roku līdz sveces daktij, arī viņa iededza un no­dzēsa liesmiņu — bija pieticis ar Erbrovas pieskārienu, lai arī viņa to iemācītos. Vispirms viņa dziļi pierē sajuta vēsumu, pēc tam — karstumu, tā bija savāda, kutinoša kņudoņa. Pilnīgi noteikti patīkama un smīdi­noša. Droši vien, iededzot vai dzēšot lielākas ugunis;-sajūtas bija daudz spēcīgākas un sasprindzinājums tik neizturams, ka sagādāja sāpes, taču tik maza uguntiņa… jā, tā kutināja… Erbrova smējās. Austra viņu vēl­reiz cieši piekļāva pie krūtīm un tad noliecās, lai nolaistu viņu zemē. Vilcēnam pie kājām gulēja ievainota un asinīm noplūdusi ķirzaka, viena tās kājiņa bija gandrīz norauta. Austra paņēma sīko radību plaukstās un kādu brīdi turēja: tās ķepa sadzija, mazā sirds sāka sisties spēcīgāk. Bet Austra pati ievaidējās.

— Tā nu vairs nav nekāda izprieca! — viņa teica, no piepūles no­bālējusi.

Erbrova piekrītoši pamāja.

Ķirzaka atkal bija vesela. Austra to palaida vaļā. Tad, zemu paklanī­damās, ceremoniāli atvadījās no Erbrovas, saņemdama pretī tikpat pār­spīlētu cieņas apliecinājumu.

Austra nokāpa lejā lielajā laukumā.

— Tai meitenei piemīt pēdējā elfa spējas, viņas dzīslās plūst Ardvina asinis, turklāt viņa nosaukta pēdējā pūķa vārdā, — norādot uz Erbrovu, viņa aizkustināta teica Rankstrailam un Lizentrailam.

Lizentrails sēdēja zemē, atspiedis muguru pret aku, izbaudīja rāmo vakaru un to, ka joprojām ir dzīvs, — vēl nesen viņš nebūtu slēdzis derī­bas, ka dzīve izrādīsies tik ilga, un ne jau mūžīgais naudas trūkums viņu būtu atturējis no derību slēgšanas.

— Kā tad! — Lizentrails piebalsoja Austrai, taču viņa balsī bija ma­zāk jūsmības un mazāk aizkustinājuma. —Ja šai maisījumā ietilpst arī no māmiņas mantots raksturs, tad es laikus apliecinu cieņu un apbrīnu tam, kurš viņu precēs, — tas puisis noteikti būs apveltīts ar lauvas drosmi.