Pēdējais orks

Piektā nodaļa

Rite atmodās, kad saule jau staroja visā spožumā. Kā allaž pēdējā laikā pamostoties, viņai atkal uzbruka izmisums par zaudēto Joršu, taču viņa, kā allaž, izmisumu padzina. Gan jau pienāks arī tāds brīdis, kad viņa varēs raudāt, plēst matus un drānas, bet pagaidām to nedrīkstēja. Turklāt viņas drānas jau bija saplēstas, bet mati nodzīti. Un pie šīs muļķu un gļēvuļu pilsētas Dienvidu vārtiem bija iekārtojies orku karaspēks.

Erbrova rāmi gulēja viņai līdzās, un brūce uz pleca jau bija sarētojusi. Rite to uztvēra kā labu zīmi, noskūpstīja meitu uz pieres un, lai arī ar pūlēm, piecēlās no gultas.

Rīts bija atausis prieka un ēdamlietu pilns. Mazajā troņa zālē vald­nieci sveicināja grozs ar plāceņiem un āboliem. Uz troņa bija nolikts arī savāds tērps: tā audums krita vairākās kārtās, bet svārku daļas gabali nebija sašūti kopā. Turklāt zem šīs dīvainās kleitas bija paredzēts vilkt arī garās bikses, lai viņa varētu jāt zirgā, neatkailinot kājas. Tērps bija viscaur melns, tikai apkakle bija izšūta zelta rakstiem. Iekšējā tērpa kārta — tā, kurai bija jāsaskaras ar ādu, — bija no smalka lina, bet virs­pusē bija samts, silts un izturīgs. Līdzās uz grīdas bija sarindoti vairāki pāri apavu — visi bija melni, bet dažādu lielumu, lai viņa tos varētu pielaikot un izvēlēties īstos. Groza dziļumos Rite atrada arī nelielu ga­baliņu siera un uzlūkoja to aizkustinājuma pilnām acīm: sieru viņa ne­bija ēdusi kopš vecāku nāves. Viņa atgriezās guļamistabā un nolika gultā līdzās Erbrovai sieru, plāceni un ābolu, lai meitene pamodusies tos tūdaļ atrastu. Tad viņa novilka veco saplēsto tuniku un ietērpās jauna­jās drēbēs, un ģērbjoties izmantoja tikai vienu roku, jo otra bija aiz­ņemta, ik pa brīdim ceļot pie mutes plāceni. Apģērbusies Rite atgriezās troņa zālē.

Soļu troksnis brīdināja, ka tuvojas pils namzinis, kurš sveicināja Riti ar laimīgu smaidu.

— Es gribu jums pateikties, — ierunājās Rite, un lepnums parādījās namziņa acīs. — Sīs drēbes patiesi ir gan skaistas, gan ērtas. Kā jūs iedo­mājāties sagādāt tērpu, kas būtu piemērots jātniekam-un vienlaikus iz­skatītos kā sievietes tunika?

— To ierosināja dižkundze Austra, — atbildēja namzinis. — Viņa man izskaidroja, kādam jābūt tērpam, un es devu tālākos rīkojumus. Šo­nakt tika uzšūts pirmais, bet jau līdz vakaram būs gatavs arī otrs. Mēs strādājām visu nakti un ar lielu prieku, mana kundze. Taču vislielākais paldies jums jāsaka dižkundzei Austrai, jo bez viņas es nemūžam nebūtu iedomājies, ka sieviete var valkāt bikses un vienlaikus tērpties kleitā. Dižkundze mums parādīja savu tērpu un ļāva to kārtīgi izpētīt…

Prieks tūdaļ pameta Rites sirdi, taču tērps bija pārāk ērts, lai no tā atteiktos tikai tāpēc, ka tā šūdināšanu ierosinājusi neciešamā Austra.

Turklāt namzinis tūdaļ pavēstīja patīkamus jaunumus.

Austra bija pametusi pilsētu. Cik negaidīti uzradusies, tikpat negai­dīti tā bija devusies prom. Pretēji visiem veselā saprāta brīdinājumiem dižkundze bija pavēlējusi nolaist tiltu un, riskēdama iekļūt orkiem tieši nagos vai — kas vēl ļaunāk — ielaist tos pilsētā, viņa bija aizauļojusi tumsā un miglā. Kurp, to neviens nezināja.

Rite atcerējās, ka nav sargiem piekodinājusi, lai tiltus nenolaiž ne­kādu iemeslu dēļ, — viņai ne prātā nenāca, ka šie muļķi ir spējīgi uz tādām aplamībām. Laikam viņa nebija pratusi pietiekami augstu novēr­tēt daligariešu stulbību, un šajā pilsētā nevarēja paļauties ne uz viena prāta spējām.

Rite klusībā minēja, vai orki jau ir notvēruši Austru, un šī doma viņu pat mazliet sāpināja, jo galu galā Daligaras princesīte viņai bija izglā­busi dzīvību. Rite ar šausmām atcerējās, ka pati Austru pavisam nesen ir nolādējusi, bet tad padzina netīkamo domu: šis nebija īstais brīdis, lai kavētos domās par muļķīgiem māņiem…

Lai vai kā — Rite viņu nebija padzinuši, Rite nebija atbildīga par viņas likteni.

Pārliecinājusies, ka namzinis parūpēsies par Erbrovu, Rite atkal de­vās uz nocietinājumu mūriem. Pasauli joprojām sedza migla, kas bija ļāvusi Austrai nemanāmi pamest pilsētu. Viss bija neskaidrs un izplū­dis. Namzinis bija paskaidrojis, ka pat vasaras sākumā, gadalaikā, kas parasti ir sauss un bez lietus, Dogonas ielejā, kas stiepjas Tumšo kalnu ēnainajā pakājē, bieži vien sabiezējot migla — tās baltie, necaurredza­mie vāli uzrodoties pēkšņi, bet tikpat strauji migla izgaistot, kad uzpū­šot spējas ziemeļu vēja brāzmas.

Orki velti kāroja sadragāt lielo paceļamo tiltu un izgāzt Dienvidu vārtus. Tas būtu iespējams, ja viņu karaspēkam būtu pārvietojams tilts, pa kuru līdz pilsētai varētu nogādāt ķēdēs iestiprinātu tarānu, taču orkiem nebija ne tilta, ne tarāna. Pagaidām orki bija pagatavojuši nelielus plostus, uz kuriem bija sakāpuši zobeniem un cirvjiem bruņoti karavīri, kas gribēja šķērsot Dogonu, sasniegt vārtus un sakapāt to resnos baļķus sīkās skaidās. Taču līdz vārtiem tikt bija sarežģīti: pār plostiem bira bultu krusa, orki vēlās ūdenī, izsitot plostus no līdzsvara, turklāt grūti vadāmos peldlīdzekļus projām rāva straume. Pat teiksmainais Srakiāls, muļķa orks, kas darbojās nostāstos un balādēs, būtu pratis izgudrot mazāk muļ­ķīgu cīņas paņēmienu.

Neveiklie mēģinājumi piekļūt vārtiem turpinājās visu dienu. Kad da­ligariešu strēlniekiem izdevās trāpīt kādam no uzbrucējiem un tas ievē­lās upē, iekrāsojot ūdeņus ar savām asinīm, pilsētnieki skaļi gavilēja, turpretī orki saglabāja pilnīgu vienaldzību, nošautā vietā tūdaļ stājās kāds cits, un viss sākās no gala. Rite bija mierīga: ja arī kādam orkam izdosies vārtus sasniegt, tam uz galvas gāzīsies uguns lietus.

Pēcpusdienā sacēlās vējš un aizslaucīja miglu, orki nāca pie prāta un beidzot meta mieru.

Uzbrukums bija bijis ilgs, absurds un neveiksmīgs.

Rite atvieglota pasmaidīja.

Piepeši pilsētas austrumu malā atskanēja kliedzieni un augšup uzvi­jās ļaunu vēstošas ugunsgrēka dūmu grīstes.

Rite saprata.

Uzbrukums bija bijis ilgs, sarežģīts, labi izplānots un nebūt ne neveik­smīgs. Viņa orkus bija novērtējusi par zemu. Un bija pieļāvusi divas kļūdas: pirmkārt, nebija aptvērusi, ka nejēdzīgais uzbrukums Dienvidu vārtiem ir pārmēru muļķīgs un tieši tāpēc aizdomīgs, otrkārt, redzot, kā orku akrobāti rāpjas glumajā umurkumura stabā, nebija mēģinājusi izdomāt, kādām kaujas stratēģijām šādi kareivji un to veiklība būtu piemēroti.

Rite kopā ar kareivjiem metās uz pilsētas austrumiem un vēl paguva saskatīt bēgošos iebrucējus, kas veikli kā vāveres norāpās lejā pa aiz­sargmūriem. \

Divi sargkareivji gulēja zemē ar pārgrieztu rīkli: vērojot viltus uzbru­kumu un neveiklos plostus, tie bija kļuvuši tik izklaidīgi, ka pat nebija pamanījuši, ka akrobāti uzrāpjas augšup pa pilsētas sienu.

Šodien orki nemaz neplānoja ieņemt Dienvidu vārtus, tie tikai no­vērsa pilsētas aizstāvju uzmanību, kamēr ziemeļpusē neliela grupiņa labi trenētu vieglo kājnieku, kas apguvuši akrobātijas mākslu, šķērsoja upi atlikušajās ādas laiviņās, nemanīti pārrāpās mūriem un nolaupīja pusduci daligariešu bērnu.

Daligaras mūri no ārpuses atgādināja dzeloņcūkas muguru — asie, dobie pīķi bija paredzēti, lai aplenktie varētu liet aplencējiem uz galvas karstu piķi, taču tie bija palīdzējuši ienaidniekiem ierāpties nocietinā­jumu iekšpusē. Rite arī šoreiz nebija pareizi novērtējusi daligariešu ka­reivju bezdibenīgo muļķību. Paaudžu paaudzēs šejieniešiem bija mācīts nedomāt, un stingrā dresūra bija nesusi augļus: tā kā Rite nebija pavē­lējusi, lai uz mūriem stāvošie sargkareivji paliek savās vietās un vērīgi skatās lejup, šie nelgas to nebija darījuši.

Bija nodedzinātas arī trīs noliktavas, kurās glabājās visi atlikušie pilsētas pārtikas krājumi.

Kāda nolādēta neveiksme, teica sardzes priekšnieks. Patiešām, kāda pārsteidzoša neveiksme, jo aizdedzinātās ēkas neatradās pie pašiem pilsētas mūriem, turklāt tās pat neatradās cita citai līdzās.

Rite nodomāja, ka neveiksme patiešām ir pārāk liela, lai to uzska­tītu par nejaušu. Uzmācās aizdomas, ka orkiem kāds ir pārdevis pilsētas plānu.

Ceļu Ritei aizšķērsoja izmisušas, raudošas mātes. Kāds pavēstīja, ka starp nolaupītajiem ir arī Jastrins.

Pilsētnieku satrauktajām balsīm pievienojās siltā un rāmā pils nam­ziņa balss, bet drīz to pārmāca ledainā un nesatricināmā senešala balss. Tā Ritei paziņoja, ka orki jau kraujot malku sārtā. Daligarai tiekot pie­dāvāta izvēle: padoties vai noraudzīties, kā ķīlniekus sadedzinās dzīvus.

Pirmā iespēja nekādi neesot pieņemama, jo nozīmējot nenovēršamu pilsētas un visu pilsētnieku nāvi, taču nepieņemama esot arī otra iespēja, jo ķīlnieku kliedzieni un to degošās miesas smārds būšot… kā lai pa­saka… nomācoši…

— Nomācoši ? — pārvaicāja Rite, varonīgi pūlēdamās apspiest vēlē­šanos senešalu nožņaugt uz līdzenas vietas.

— Nomācoši, — senešals apstiprināja, pašūpodams galvu, — nomā­coši gan visam pilsoņu kopumam, gan jo sevišķi ķīlnieku tuvākajiem pirmās pakāpes radiniekiem.

— Pirmās pakāpes radiniekiem?…

Senešals pameta ar roku, norādot uz izmisušo sieviešu pusi. Rite klu­sībā jautāja, kāpēc gan Tiesnesis nav aizvedis sev līdzi arī šo neciešamo galminieku. Un neatrada citu izskaidrojumu kā vien to, ka arī Tiesne­sim senešala klātbūtne nešķiet diez ko patīkama.

Nolaupīto bērnu mātes tostarp bija pārstājušas raudāt un meklēja ieročus. Tām rokās drīz uzradās gari virtuves dunči un mazi cirvīši, ko parasti izmanto vistu kaušanai.

— Mana kundze, — teica kāda pelēkās, raupjās džutas drānās tēr­pusies sieviete. Runātāja bija gandrīz tikpat gara auguma kā Rite, viņas glīti veidotajā sejā mirdzēja tumšas acis, bet zem sadiluša vilnas lakata bija saskatāmas kastaņbrūnu matu šķipsnas. — Mana kundze, mēs redzējām, kā jūs cīnāties. Mēs redzējām, kā jūs uzvarat. Arī mēs cīnīsimies. Mūsu vīri ir devušies līdzi Tiesnesim, jo viņi ir kareivji, un kareivjiem jāpilda pavēles. Viņi drīz atgriezīsies, lai cīnītos par mums un mūsu bēr­niem, bet, kamēr viņu vēl nav, cīnīsimies mēs.

Rite uzlūkoja sievieti un pamāja. Viņa nemūžam nespētu lūgt, lai tā paliek pilsētā un noraugās, kā pašas bērns sadeg dzīvs. Tāpat Rite ne­mūžam nespētu noskatīties, kā šī sieviete dodas ārpus mūriem drošā nāvē, bet pati palikt pilsētā, lai pēc brīža redzētu, kā bērni sadeg. Ritei pašai klēpī bija bērns, kas sargājams no visām briesmām, taču viņa ne­vēlējās, lai tas piedzimst pasaulē, kurā cilvēki spēj vienaldzīgi noraudzī­ties uz sadegošiem bērniem. Labāk lai nedzimušais mazulis klusi un mie­rīgi nomirst viņas klēpī, neiepazīstot piedzimšanas un šīs pasaules sāpes.

Turklāt starp nolaupītajiem bija Jastrins.

Sargā viņu, it kā viņš būtu tavs bērns, bija teicis Joršs.

— Skaidrs, ka mēs iesim cīnīties. Visi iesim cīnīties. Apseglojiet manu zirgu un sapulcējiet karavīrus.

— Kundze, — protestēja senešals, — tas ir neprāts!

— Protams, — piekrita Rite. — Visi saprātīgie jau sen ir nogādājuši Ziemeļu kalnu drošībā gan savas gudrās galvas, gan aūgstdzimušās, trek­nās pakaļas. Te esam palikuši tikai mēs: sievietes, bērni un trakie, un ne­būs neviena cita, kurš ar orkiem varētu pastrīdēties par dzīves un nāves jēgu. Tomēr, ja uz šo strīdu dosimies mēs visi kopā, būs daudz jautrāk nekā tad, ja mēs to darīsim pa vienam vai nelielos pulciņos: dažs dzīvs degs sārtā, bet citi nolūkosies no pilsētas mūriem.

Uzbrukumā daligarieši devās nekavējoties. Smagais tilts nolaidās, un viņiem aiz muguras atkal nograbēja vārtu restes.

Kuru katru brīdi sārts būs sakrauts un orki tam pielaidīs uguni. No pilsētas uzbrukumā devās Rite, pieci bruņinieki un vēl četri kareivji, sēdušies zirgos, kas iepriekšējās nakts juceklī bija aizbēguši no orku ap­loka. Pārējie viņiem sekoja kā kājnieki. Nolaupīto bērnu mātēm bija pievienojušās arī citas sievietes — vecmāmiņas un tantes —, kā arī visi atlikušie pilsētas vīrieši. Daligaras karaspēks bija bruņojies ar visai ne­nopietniem ieročiem, lai neteiktu, ka tas bija neapbruņots, tomēr tam bija ievērojama priekšrocība: orki šo uzbrukumu nebija gaidījuši. Neparedzamība ir absurdo ieceru vislabākā īpašība. Rite redzēja, kā orki bēg. Šķita, viņu priekšā ir pašķīries paisuma vilnis.

Orku zirgi bija izdzenāti, un arī tas mazajai Daligaras armijai sniedza ievērojamas priekšrocības: viņi šai kaujas laukā bija vienīgie kavalēristi.

Rite ļaunā priekā secināja, ka orki nav rēķinājušies ar tik strauju un, galvenais, tik niknu uzbrukumu.

Vēl pēc brīža viņa apjēdza, ka, pat ņemot vērā pārsteiguma efektu un daligariešu niknumu, viņu panākumi bija pārmērīgi. Viņu priekšā orku kareivji atkāpās un bēga, it kā būtu ieraudzījuši pekles dēmonus vai pašas Erīnijas. Tie neskanīgi un dīvaini lamājās, izbrēca griezīgus lāstus un savādi māja ar rokām, kā gribēdami attālināt no sevis kādu nešķīstību.

Rite un pieci bruņinieki sasniedza sārtu. Žagari un malka vēl nebija salaistīti ar eļļu — to darīt bija liedzis straujais uzbrukums. Kāds no orkiem iesvieda sārtā lāpu, taču pazibēja tikai sīka liesmiņa un augšup uzvijās smalka dūmu grīstīte. Bez eļļas uguns negribēja pieņemties spēkā. Liesmas joprojām nelaizīja sārta virspusē piesietās dzīvās miesas.

Orkam, kurš sārtā bija iemetis lāpu, pretinieks uzbruka no debesīm — atskanēja putna ķērciens, un pāri orka galvai noplandīja lieli zilbalti spārni. Angkēls beidzot bija atgriezies no medībām, bet Jastrins bija otrais viņam vismīļākais cilvēks. Orks iebrēcās un pakrita zemē, viņa saplo­sītā sejas maska bija noplūdusi asinīm.

Rite pamudināja Enstrīlu uzlēkt uz sārta un piesteidzās pie Jastrina — pietika ar vienu vienīgu Jorša zobena cirtienu, lai sadragātu ķēdes, kas zēnu saistīja pie pirmā no stabiem. Cērtot pušu važas, Rite pieliecās, un tā bija īsta veiksme, jo viņa tikai par mata tiesu izvairījās no bultas, kas ietriecās stabā. Rite klusībā sev pārmeta, ka laikus nav sagādājusi bruņucepuri, jo tagad viņas galvu sargāja tikai kronis. Kuru katru brīdi gai­šās debesis aptumšos blīvs bultu spiets. Diena bija dzidra un saulaina, siltais vējš bija pilnībā izdzenājis miglu. Debesis izskatījās bezgalīgi aug­stas, un tajās lidinājās Dogonas kaijas. Rite nodomāja, ka viņai labāk būtu paticis mirt pamatīgas krusas vai vismaz negaisa laikā.

Viņa ņēmās kapāt ķēdes, ar kurām bija savažoti pārējie bēmj. Tik­mēr jātnieki trenca nostāk no sārta orku strēlniekus, pūlēdamies izcīnīt vēl kādu brītiņu laika ķīlnieku atbrīvošanai. Dīvaini, bet orki vairs ne­bēga un arī savādie lāsti nebija dzirdami — ienaidnieki nikni pretojās Daligaras bruņiniekiem. Divi daligariešu kareivji tika ievainoti. Sie­vietes beidzot ievēroja, ka ar viņām orki nemaz necīnās un tikai cenšas parauties tālāk. Satvērušas ciešāk savus smieklīgos virtuves dūčus un vistu kaujamos cirvīšus, viņas metās virsū strēlniekiem, un arī tas ļāva vēl uz kādu brītiņu attālināt bultu spietu.

Piepeši līdzenumu pārskanēja kaujas raga sauciens.

Rite pacēla acis un ieraudzīja, ka no austrumiem tuvojas pulks jāt­nieku. Varila sūtīja palīdzību! Cilvēku pasaule tomēr bija nolēmusi pie­celties kājās un cīnīties, lai izkarotu saviem bērniem tiesības netikt nogalinātiem!

Saule joprojām bija augstu debesīs, un pirmajam no jātniekiem ne­bija bruņucepures. Pat ja Rite nebūtu pazinusi brīnišķīgo, sirmo zirgu ar melnajām krēpēm, visas šaubas laupītu saules gaismā vizmojošie gaišie mati. Austra bija atgriezusies, turklāt bija iedomājusies paķert līdzi piecus desmitus kareivju zirgos. Karogu šiem karavīriem nebija, un arī iztālēm bija redzams, ka to bruņas ir saķibinātas no ādas gabaliem, me­tāla plāksnēm un kniedēm, katrs kājsargs nācis no cita pāra, bet ķive­res sabuktētas. Tā bija vieglā kavalērija, taču šie vīri prata cīnīties. Tam, kurš izskatījās pēc galvenā, līdzās skrēja suns. Suns?

— Tas taču ir vilks! — iesaucās sardzes priekšnieks, kurš bija pie­steidzies palīdzēt Ritei.

Atri noteikuši, kur orku pretestība ir visvājākā, vieglie kavalēristi vērsa galveno triecienu pret ienaidnieku rietumu flangu, pret mazajiem purvāju orkiem, un, ātri salauzuši to ierindas, steidzās pie daligariešiem. Vismaz simt milzīgu kalnu orku, bmņojušies ar baisma skata helebardēm un vairogiem, kas rotāti vilka ilkņiem, steigšus mēģināja izveidot nākamo barjeru, taču arī tai jātnieki drīz vien izlauzās cauri nevaldāmā niknumā. Viņi jau bija saskatījuši sārtu un gūstā saņemtos bērnus, un viņu dusmas nebija remdē­jamas. Skaļš gluži kā meža zvēra rēciens atskanēja jātnieku kaujas sauciens:

— Tagad! Tagad!

Sauciens uzvilnīja vēl un vēlreiz, un Rite pamanīja, ka arī viņas balss pievienojusies pārējām.

Viņa saklausīja arī Jastrina un Daligaras sieviešu izsaucienus:

— Tagad! Tagad!

Tagad mēs atdzimsim. Tagad cīnīsimies. Tagad atbrīvosim savu zemi. Bailēm tagad pienāks gals. Tagad.

Jātnieku pulks izvietojās starp Riti un orkiem, ļaujot viņai sapulcēt savus ļaudis un nogādāt tos atpakaļ pilsētas mūru aizsegā. Visi bērni bija izglābti. Kad daligarieši jau bija drošībā, pa vienam un mazos pulciņos pilsētā ieauļoja arī jātnieki — priekšpēdējā bija Austra savā miglas un dūmu krāsas zirgā, bet pēdējais neapšaubāmi bija kavalēristu vadonis. Tas bija milzīga auguma kareivis, taču jāja uz nožēlojama skata klepera, kurš, apjēdzis, ka sasniegta droša vieta, apstājās tik strauji, ka jātnieks gandrīz novēlās zemē, — Rite dzirdēja, kā zem ķiveres atskan lāsti.

Vilks, aizelsies no straujā skrējiena, panāca savu saimnieku un ap­stājās tam līdzās.

Kādam milzonīgam orkam, vienam no kavalēristiem, kas palikuši bez zirgiem, tomēr izdevās uzlēkt uz paceļamā tilta, kas jau bija uzrauts stāvus, un, iekams vārtu restes dārdēdamas aizvērās, tas paguva pa to apakšu ieripināties pilsētā. Kareivis izskatījās biedējoši: gan viņa bruņucepure, gan vairogs bija rotāti vilka zobiem. Orks metās virsū Ritei, taču tam ceļā gadījās vilks, kurš tūdaļ stājās pretī uzbrucējam, to aizka­vējot, līdz kavalēristu vadonis izrāva zobenu. Ar vienu vienīgu cirtienu milzīgais karavīrs nocirta orkam galvu, un Rite pamanīja, ka arī viņa zobens ir tāds pats kā orkiem: bez šķērša, ar tik platu asmeni, ka tā augš­mala sargā spalu. Rite nodomāja: lai arī cik spēcīgs ir naids pret ienaid­nieku, kurš grasās tev laupīt dzīvību, nocirst tam galvu tomēr ir briesmīgi. Jau atkal viņai uzmācās domas par to, vai orkiem maz ir tēvs un māte, vai tie maz kādreiz bijuši brēcoši zīdaiņi. Netālu no vārtiem gulēja pus­ducis nogalētu ienaidnieku — droši vien tie bija paguvuši iekļūt pilsētā, kamēr vārti bija palikuši vaļā, un tos bija notriekuši daligariešu strēlnieki.

Ritei gribējās mesties ceļos un pateikties debesīm. Ne visi pēc šīs kau­jas bija palikuši dzīvi, taču bija parādījies pirmais papildspēku pulks. Kavalēristu vadonis noņēma bruņucepuri, un Rite pacēla acis, lai ielū­kotos tam sejā. Atvieglojums piepeši pārvērtās dusmās. Viņa bija pazi­nusi Daligaras vieglās kavalērijas Kapteini.

Viņa to bija redzējusi tikai vienu reizi pirms astoņiem gadiem pie ieejas Arstridas aizā,"taču ar to reizi pietika, lai viņa seja uz mūžīgiem laikiem iespiestos viņas atmiņā.

Tas bija cilvēks, kurš nogalināja Erbrovu. Cilvēks, kurš bija gribējis nogalināt viņus visus — visus līdz pēdīgam bērnam un noskrandušam sirmgalvim, taču viņam tas nebija izdevies, pēdējā brīnišķīgā pūķa pē­dējais brīnišķīgais lidojums cieši aizdarīja Arstridas aizu un ļāva viņiem aizbēgt.

Atmiņas acīm Rite atkal skatīja lielos, zaļos spārnus, kas izplesti mēness gaismā, un bultas, kas lika tiem sakļauties un krist lejup. Viņa atcerējās košo zaļo plankumu, kas bija rādījies viņas bērnības sapņos, sildot un mierinot.

Naids pret Kapteini bija salīdzināms vienīgi ar to, ko Rite juta pret Valdītāju un Tiesnesi, — vienīgi nelietīgo Daligaras valdnieku viņa ienīda vēl dedzīgāk.

Taču Kapteinis it visā bija Tiesneša sekotājs un kalps.

Daligaras vieglās kavalērijas Kapteinis uzlūkoja Riti un pazina, vai varbūt nepazina, bet saprata, kas viņa ir, — galu galā bija aizritējuši jau daudzi gadi. Viņš nokāpa no zirga un tuvojās.

Ritei rokā joprojām bija zobens: elfu kaldinātais akmens iegailējās, kad viņa to pielika Kapteinim pie rīkles. Šis kareivis bija ļoti liela auguma un ļoti spēcīgs, tas patiesi izskatījās neuzveicams. Un Rites prieks bija neizmērojams, kad viņa Kapteiņa acīs ieraudzīja bailes. Vilks draudīgi ierūcās.

— Savaldi savu vilku, — Rite pavēlēja.

— Lizentrail, savaldi viņu, — teica Kapteinis. Un Rite no jauna sa­juta mežonīgu prieku, redzot Kapteiņa sejā bailes.