Pēdējais orks

Vienpadsmitā nodaļa

Dienas ritēja bez pārlieka satraukuma un nepatikšanām. Vajadzēja tikai uzmanīties, lai pārāk tuvu nav naida virs un lai Fēnikss atkal aevi nededzina. Viss pārējais bija puslīdz kārtībā.

Naida vīra naids auga arvien lielāks ar katru dienu.

Erbrova juta, kā sirds sitas līdz sāpēm stipri ikreiz, kad naida vīra greizais stāvs devās pāri liedagam, bet tuvumā nebija ne tēta, ne mam­mas, kas varētu viņu paņemt rokās.

Bet, kad Fēnikss sevi dedzināja — un tas tagad gadījās teju vai katru dienu —, notika kaut kas pagalam dīvains: Erbrova nespēja aiziet prom. Viņa juta, ka aiziešana būtu nepieklājīga, ja šai sakarā var lietot tētim tik mīļo vārdu. Viņa juta, ka jāpaliek un jāskatās. Degošās miesas smārds bija pretīgs, turklāt liesmās jautās dīvains senu dusmu, aizvainojuma un nožēlas sajaukums, kam Erbrova neprata atrast apzīmējumu. Bet viņai šķita, pareizāk, viņa bija pārliecināta, ka tikai skatītāju klātbūtne spēj remdēt vai vismaz neļauj pieņemties spēkā dusmām un nožēlai, kas plosīja Fēniksu.

Taču mamma vairs nebija izmisusi — viņas smaidā pat bija parādī­jies kas tāds, ko agrāk Erbrova nebija ievērojusi.

Visā visumā viss bija labi.

Bet tad notika kaut kas nelāgs, un Erbrova nevarēja saprast, kas īsti tas ir. Piepeši mamma pārvērtās. Debesis joprojām bija dzidri zilas, jūra joprojām rāma, taču mammas iekšienē atkal bija parādījušās bailes tāpat kā toreiz, kad pāri ciemam brāzās virpuļviesulis un jūra bija pārvērtu­sies par satracinātu briesmoni.