Pēdējais orks

Divdesmit ceturta nodaļa

t

Kad viņa vīri cits citam sāka čukstēt vārdu elfs, liekot tam bīstamam un ļauni skanošam lodāt gluži tāpat, kā ar eļļu piesūcinātajā sārtā bija lodājušas uguns liesmiņas, Rankstrails uzrēca tiem baiļu raisītā bruta­litātē, briesmu radītā niknumā.

Reiz pie Arstridas aizas viņš jau bija zaudējis kontroli pār savu ar­miju — toreiz, kad pēdējais no pūķu cilts bija piepildījis mēnesnīcas piestarotās debesis ar savu brīnišķīgo lidojumu; Rankstrails negribēja, lai kas līdzīgs atkārtojas vēlreiz. Naids pret elfiem bija spēcīgs, iesakņo­jies paaudžu paaudzēs. Tikko ļaunīgi atskanēja elfa vārds, vīri aizmirsa, ka vēl nesen ir jājuši kopā ar elfu pāri klajienei un jutuši sejā vienu un to pašu vēju. Bruņotu ļaužu pulkā naids varēja uzliesmot kuru katru brīdi — tas varēja izplatīties zibens ātrumā un piepeši uzsprāgt — nekontrolē­jams, neaprēķināms, nežēlīgs, nāvējošs. Tikai pavisam neliela daļa kareivju, tie, kas turējās pirmajās rindās, bija redzējuši, kas īsti notika pie sārta, un Rankstrails nebija pārliecināts, vai pat viņi redzēto ir sapratuši. Bai­les, ka viņa vīri varētu nodarīt ko ļaunu elfu princim brīdī, kad tas šķita zaudējis spēkus, bija pamatotas.

Redzot elfu dodamies projām nakts tumsā, Rankstrails atvieglojumā uzelpoja.

Viņš zināja, ka tas varēs palīdzēt saviem ļaudīm un būs pietiekami tālu no algotņu āvām.

Kapteinis atgriezās pie Varilas sienām. Viņš pavēlēja, lai Lizentrails pusi vīru atstāj patrulēt ārpus pilsētas. Tikko pavēle bija izrunāta, viņš attapās un atkārtoja to vēlreiz, šoreiz pievienodams vārdu kungs un uz­runādams Lizentrailu uz jūs — pieklājības formā, kurā līdz šim bija vērsies tikai pie augstākstāvošajiem, pat ja tie bija apveltīti ar bezdiberūgu gļēvulību, nežēlību un muļķību kā Arniols.

Kaprālis uzlūkoja viņu izbrīnīts un sāpināts, un Rankstrails dzirdēja, ka promejot tas pārējiem sarūgtināts paskaidro, ka šāda izrunāšanās esot elfa burvestību sekas. Uzvarēt jau viņi esot uzvarējuši, taču viņu Kaptei­nis gan kļuvis tāds kā prātā salauzies.

Rankstrails iejāja pilsētā pa daļēji sadegušajiem Ārējā loka vārtiem. Ūdens ugunsgrēkus te bija nodzēsis un izveidojis biezu, pelnu pilnu dubļu kārtu. Vidējā loka vārti bija sadeguši pavisam. Toties Citadeles vārti jo­projām turējās. Kapteiņa priekšā tie atvērās, un viņš iegāja senajā pil­sētas kodolā, skanot urravām un piesmakušiem pueka saucieniem. Atskanēja Citadeles ragu pūtieni.

Varilas regulārā karaspēka kavalērija un kājnieki līdz pēdīgam vīram bija izkauti vienā vienīgā rītā, tomēr pilsēta nebija palikusi bez bruņo­tiem vīriem. Vēl bija atlikuši prinča Ērika strēlnieki, kā arī nocietinā­jumu mūru sargi. Tieši viņi tagad atvēra vārtus un ar gavilēm uzņēma savus glābējus. Augšā uz mūra gredzena, kas apjoza Citadeli, citi strēl­nieki un arī karaspēkam nepiederīgi ļaudis ar improvizētiem ieročiem rokās vajāja pēdējos orkus, kurus pašu izraisītā uguns plosīšanās bija ieslodzījusi pie pilsētas serdes, kas tagad tiem kļuva par nāvējošām lamatām.

Rankstrails pazina lielu daļu ļaužu, kuri cīnījās, āvu vietā izmanto­jot kapļus, bet zobenu vietā — garākos virtuves tuteņus: tie bija vīri un sievas no Šķeltā kalna apkaimes. Viņi nāca no vistālākās Piemales. Tie bija ļaudis, kurus Rankstrails bija izvedis drošībā, atkāpjoties orku pār­spēka priekšā, tie bija ļaudis, kuriem viņš bija iemācījis cīnīties. Un viņi to bija iemācījuši arī citiem. Par to varēja pateikties viņiem, ka nedaudzie prinča Ērika strēlnieki bija spējuši nosargāt Citadeli. Tagad viņi pazina un sveica savu Kapteini. Viņi steidzās to apskaut un no prieka raudāja.

Kapteinim un viņa vīriem zem kājām tika mesti ziedi — patiesībā tās gan bija apkaltušas un nokvēpušas lavandas vārpiņas, taču citu ziedu pilsētā vairs nebija, un katrā ziņā nekad agrāk algotņus ar ziediem ne­viens nebija sagaidījis.

Viens no pēdējiem Citadelē vēl palikušajiem orkiem metās virsū Rank­strailam, taču īpaši tuvu netika, jo Liesma ar savu loku izrādījās veiklāka un Kapteini izglāba. Divi aristokrāti asinīm un sodrējiem notraipītām zelta zlmotnēm, piesteigusies palīgā mazliet par vēlu, uzgavilēja viņai. Apbrīnas izsaucieniem pievienojās arī nelielais pie vārtiem sanākušo ļaužu pūlis, un Liesma pietvīka. Taču viņa nepasmaidīja, un māsas izteik­sme Rankstrailam uz mirkli atsauca atmiņā tēva seju. Nogalināšana Liesmai nesagādāja tādas mocības, kādas pat tikai domas par vardar­bību sagādāja tēvam, taču viņa nespēja pasmaidīt pat brīdī, kad šāviens nesis uzvaru.

Abi dižcilši stādījās priekšā kā princis Ēriks, Erktora, orku nogalētā pilsētas valdnieka un karavadoņa dēls, un viņa pirmās pakāpes brālēns Paolks.

Arī Rankstrails minēja savu vārdu, iepazīstināja ar savu māsu Liesmu un par godu Joršam nosauca Lizentrailu par kungu un kvalificēja kā ve­cāko virsnieku. Princis Ēriks atbildēja, vieglītēm paklanoties. Lizen­trails ilgi skatījās uz princi tik apjucis, ka vismaz šoreiz nespēja izdvest ne vārda, un Kapteinis atklāja, ka šī savādā iepazīšanās ceremonija ir radījusi simetriju starp viņa armiju un dižcilšu karaspēku. Atšķirības nebija izdzēstas, taču attālumi bija sarukuši.

Redzot Ēriku, Rankstrails atcerējās, ka bija iepazinis tā māti: tolaik, kad Rankstrails bija pavisam mazs, dižkundze viņam bija uzdāvinājusi podiņu medus. Ērika piedzimšana tika gaidīta tai pašā laikā, kad viņu mājās gaidīja piedzimstam Liesmu. Jaunais dižciltīgais strēlnieks pēc skata ļoti līdzinājās savai mātei: tāds pats bija gan gaišais smaids, gan līksmās acis.

— Kungi, — princis Ēriks ierunājās, — nododiet Daligaras Valdī­tājam un Tiesnesim mūsu pateicības vārdus, jo viņš mūs ir glābis, sūtī­dams palīgā jūs. Daži no mums — un par nožēlošanu un lielu kaunu arī es — jau uzdrošinājās apšaubīt mūsu sabiedrotā labo gribu…

— Mūs nesūtīja Valdītājs un Tiesnesis, — drūmi atbildēja Kapteinis. Sie vārdi nenāca viegli, jo patlaban viņš dižciltim atzinās, ka nav pakļāvies augstākstāvošas personas pavēlēm. īsu mirkli Rankstrailu bija pārņēmis kārdinājums noklusēt patiesību, taču uzticība Joršam, nesen iemantota un granīteieta, to nepieļāva. — Jūsu šaubas jūs nekādi neap­kauno, jo Valdītājs un Tiesnesis patiesi nav devis nevienu pavēli, kuras mērķis būtu sniegt jums palīdzību. Daligaras valdnieks pat negrasījās sūtīt jums palīgus. Mūs cīņā vadīja un glābiņu jums nesa pēdējais no diženajiem elfu karavadoņiem. Bez viņa mēs nebūtu uzzinājuši, ka Va­rila ir aplenkta, jo šī ziņa no mums tika slēpta, un bez viņa mēs nebūtu spējuši izlauzties cauri orku līnijām. Mūsu zirgu pakavi būtu iestiguši rīsa lauku dubļos, bet mūsu ieročus neasus būtu padarījis kauns par nodevību.

Kapteiņa vārdiem sekoja apstulbuma pilns klusums.

— Mēs nemīlam elfus, Kaptein. Vai jums patiesi nešķiet apkaunojoši atzīties, ka esat pildījis pavēles, ko devis viens no viņiem? — ledaini noprasīja prinča brālēns, slaika auguma jauns gaišmatis.

Kapteinis viņu uzlūkoja. Šis jauneklis stipri atgādināja Arniolu: tā pati augstprātība, tā pati muļķība. Taču Kapteinim pat uz visīsāko mirkli nera­dās vēlēšanās nodurt skatienu un samierināties ar padevīga un noskranduša algotņa lomu: viņš bija zvērējis uzticību Joršam, un šis zvērests viņam rādīja ceļu tikpat skaidri kā efejrakstiem rotātā zobena zaigojošais asmens.

— Apkaunojoši, nožēlojami, nepiedienīgi un nepiedodami ir nesa­prast, kuram pienākas pateicība par to, ka mūsu dzīvība un mūsu zeme ir glābtas. Ierakstiet elfa vārdu savos pergamenta rituļos, iekaliet to ak­mens mūros un atcerieties to mūžīgi mūžos, jo bez viņa no šīs pilsētas būtu atlikuši vien dubļi, pelni un sagruvušas arkas, krāsmatas un dru­pas, kur klīstu vien saimniekus zaudējušas cūkas un suņi grauztu apde­gušus līķus.

Rankstrails dzirdēja, kā viņam aiz muguras klusu kunkstienu apspiež Lizentrails, un ar acs kaktiņu samanīja, ka Liesma piešauj mutei priekšā plaukstu, lai apvaldītu līdzīgu vaidu. Kapteinis pats apzinājās, ka patla­ban saka vārdus, kādus viņš, algotnis, kura mājas ir starp Ārējā loka būdelēm, aristokrātu klātbūtnē nedrīkstētu pat domāt, taču, līdzīgi kā aizstāvēdams Lizentrailu, viņš bija uzdrošinājies sparoties pretī Arnio­lam, tā Jorša labā viņš bija gatavs stāties pretī kaut pašiem pekles dēmo­niem vai debesu dieviem.

Ar asu rokas mājienu princis apklusināja savu brālēnu, kurš grasījās ko iebilst, un pateicās Kapteinim, ka tas ieradies glābt pilsētu.

Ērika vārdos itin nekas neliecināja par nicinājumu vai augstprātību. Viņš bija aizkustināts un pat necentās to slēpt. Līdz pat saulrieta stun­dai un vēl kādu laiku pēc tās varilieši bija domājuši, ka pienākusi viņu pēdējā nakts; taču Kapteinis uzdāvinājis viņiem jaunu rītausmu, un, ja viņam to paveikt izdevies ar elfa palīdzību, tad pilsētnieku pateicība vien­līdz tiks abiem.

Princis Ēriks stāstīja par aplenkumu, par ienaidnieku pārņemto kla­jieni, par Dogonas ūdeņiem, ko asinis un izmisums nokrāsojuši sarkanus. Pilsēta bija pamesta viena pati likteņa varā. Vairs nebija karaspēka, kas varētu to aizstāvēt, un nebija arī sabiedroto, kas steigtos Varilu glābt. Ieslēgušies Citadelē, varilieši krimta pēdējās tārpu samaitātās pupas. Vairs nebija ūdens, lai apmazgātu ievainoto brūces, vairs nebija pārsēju, lai tās apsaitētu. Vairs nebija arī bultu, ko šaut, — tās vajadzēja izraut no orku nogalēto variliešu miesām, bet galu galā vairs nebija arī asaru, ko raudāt. Ja neviens nebūtu atsteidzies palīgā, pilsēta būtu kritusi, iekams būtu uzausis rīts. Rankstrails klausījās un uzdrošinājās pasmaidīt. Prin­cis atgādināja savu māti dižkundzi. Un, tā kā princis izturējās tik vien­kārši un sirsnīgi, Rankstrails uzdrošinājās viņam pateikt, ka ir pazinis viņa māti, — tā uzdāvinājusi Rankstrailam podiņu medus dienu pirms Ērika dzimšanas, un tai pašā dienā pasaulē nākusi arī Rankstraila māsa. Prinča acīs sariesās asaras, un Rankstrails atvainojās, ka modinājis viņa sāpes par zaudēto un nekad neiepazīto māti, taču princis viņu pārtrauca un patencināja. Vēl nesen viņš gan sevi, gan savu pilsētu esot uzskatījis par drīzai nāvei lemtu, taču dzīvību un atpestīšanu atnesis negaidīts ka­raspēks, kuru vadījis neuzvarams karavadonis, kurš ieradies kopā ar mei­teni, kura dzimusi vienā stundā ar viņu, Ēriku, — turklāt pilsētas un tās ļaužu glābējs vēl uzticējis Ērikam atmiņas par viņa māti.

Ēriks bija piederīgs augstākajai aristokrātijai, turklāt, kā šķita, bija labs cīnītājs.

Rankstrails nodomāja, ka beidzot ir saticis kādu, kurš ir apveltīts gan ar varu, gan ar spēku, gan ar prāta spējām.

Kapteinis jau grasījās teikt, ka ir gatavs pildīt prinča pavēles — kā jau pienāktos algotnim, kurš vada citus algotņus, taču prātā piepeši ieska­nējās Jorša vārdi: Jūs esat nesalīdzināmi spēcīgāki par citiem… Tas, kuram ir pietiekami daudz spēka, bet kurš šo spēku tomēr nelieto…

Klajiene bija ienaidnieku apsēsta, aplenkums bija pārrauts, taču karš nu tikai bija sācies. Ienaidnieks stāvēja pie viņu namdurvīm, pareizāk, tas daudzviet jau bija ielauzies viņu mājās. Šis bija brīdis, kad karaspēku jāvada visspējīgākajam, un visspējīgākais bija viņš, Rankstrails, — vien­alga, vai kādam patīk vai nepatīk tas, ka vadoņa lomu uzņemas noskrandis algotnis.

Vienīgais karaspēks bija viņa salašņu varza, un viņš bija šo šaubīgo tipu Kapteinis.

Varbūt elfam bija taisnība: patlaban viņa pienākums bija pavēles dot, nevis pildīt citu dotās. Rankstrails aptvēra, ka, Jorša dēļ, vēloties ievērot tā pamācības un stingri sargāt tam zvērēto uzticību, viņš ar Varilas dižcilšiem bija runājis kā līdzīgs ar līdzīgu, un tie bija atbildējuši tāpat. Viņš tagad bija vienīgā cilvēku cilts karaspēka pavēlnieks, un šis karaspēks turpmāk pakļausies tikai un vienīgi viņa pavēlēm.

Viņš atkal ierunājās.

— Pilsēta vēl nav atbrīvota, — viņš teica. — Tā nebūs patiešām brīva, iekams mēs nebūsim atbrīvojuši visu klajieni. Šonakt attīrīsim no ienaid­niekiem Citadeli, bet rīt agri no rīta mums vajadzēs iziet no pilsētas un stāties pretī orku bandām. Mums jārīkojas nevilcinoties, kamēr orki nav paguvuši apkopot spēkus un, galvenais, kamēr tie savas dusmas nav izgāzuši uz pēdējām klāj ienes lauku saimniecībām un pēdējiem zemnie­kiem, kas vēl ir starp dzīvajiem. Mums tas jādara nekavējoties. Mums jāuzbrūk tūlīt. Nomainiet savus ieročus, bruņas un ķiveres pret labā­kām, ja vien šāda maiņa ir iespējama. Un visus vīrus, kas ir spējīgi cīnī­ties, sapulcējiet šeit "brīdi pirms rītausmas, lai varam tos saskaitīt un izlemt, kā rīkoties.

Jaunais dižciltis piekrītoši pamāja. Viņa sejā nemanīja ne mulsumu, ne sašutumu — gluži pretēji: gan Ēriks, gan viņa strēlnieki atvieglojumā uzelpoja.

Beidzot viņiem bija kāds, kurš zināja, kas darāms.

Dīvainā kārtā Rankstrails vēl nekad mūžā nebija juties tik mierīgs. Viņš bija plikata no Arējā loka, taču uzdrošinājās izrīkot aristokrātus, pilsētas dibinātāju pēctečus, un vēl nekad agrāk viņš nebija juties tik pārliecināts, ka rīkojas pareizi. Viņam vajadzēja noorganizēt pretuzbru­kumu un atbrīvot savu zemi no orkiem.

Tas nemaz nešķita tik nepaveicami grūti. Šī būs pirmā reize, kad algotņiem nevajadzēs uzlasīt bultas ar notrulušām smailēm, lai būtu ko nospriegot loku stiegrās. Šī būs pirmā reize, kad viņu labā strādās vesels pulks ieročmeistaru, kalēju un galdnieku, kuri pildīs katru Kapteiņa norādījumu un kuru vienīgais mērķis būs atvieglot algotņu dzīvi. Un, ņemot vērā, cik lielus zaudējumus naktī bija cietuši orki un cik liela va­rētu būt kopā pulcējamā variliešu armija, šī varētu būt pirmā reize, kad viņam jācīnās tikai pret skaitliski nedaudz pārāku, nevis nesamērojami stiprāku ienaidnieku.

— Mums jādodas uzbrukumā, — viņš atkārtoja, — un mēs to darīsim nekavējoties, iekams orki paguvuši atjaunot spēkus un vēl nav saņēmuši papildinājumus no arjergarda, kam pakaļ noteikti jau aizsūtīti ziņneši. Mēs uzbmksim rītausmā, jo neko tādu orki no mums noteikti negaida.

— Bet kungs! — iesaucās prinča Ērika brālēns, vārdu kungs pastiep­dams tik gari, ka nebija šaubu, ka tas lietots ironiski. — Es biju pārlieci­nāts, ka uzbrukt negaidīti ir pilnīgi neiedomājami. Karaspēks, es domāju, īsts karaspēks, jau krietni iepriekš pavēsta, kad nodomājis doties uzbru­kumā, un labu laiku velta savu ierindu sakārtošanai.

Daudzi no klātesošajiem mulsi iesmējās. Princis Ēriks izskatījās pār­skaities.

Rankstrails savaldību nezaudēja.

— Saule vēl nebūs uzlēkusi, — viņš nesatricināmi skaidroja, — kad es iziešu no pilsētas un došos klajienē, kur uz orku sadzītajiem pīķiem vēl redzamas vīriešu, sieviešu un bērnu galvas, un es iznīcināšu visus, kuri ar baudu ir dedzinājuši, kropļojuši un slepkavojuši. Un mēness no jauna vēl nebūs pacēlies debesīs, kad līdzenums būs brīvs un zemnieki zinās, ka neviens vairs nevarēs postīt viņu dzīvi un mājas. Ja, tiecoties pēc šī mērķa, vajadzēs izliet manu vīru asinis, es to darīšu; un, ja reizē ar manu kareivju asinīm dubļos iejauksies arī tas, kas atlicis no jūsu goda, es ziedošu arī to.

— Mans kungs, — nobālējis atteica prinča Ērika brālēns, — es biju pārliecināts, ka mēs karā dodamies, lai apliecinātu savu drosmi un izcī­nītu sev godu.

— Jūs esat maldināts. Kareivja mērķi ir pārāk augsti, lai viņš varētu no tiem novērsties un veltīt uzmanību tādiem niekiem kā paša vārda slava. Kareivja mērķis ir apturēt orkus, jo orki ir tie, kas gūst prieku, griežot pušu rīkles un cērtot galvas, slepkavojot un spīdzinot. Orki ir tie, kas smejas, nogalinādami bērnus, un ikviens mirklis, ko mēs tukši iz­šķiežam, nevis veltām cīņai ar šiem briesmoņiem, ir noziegums, jo tas mūs padara par līdzvainīgiem noziegumos, ko mēs būtu varējuši novērst, bet nenovērsām. Kareivja uzdevums ir atkarot ganības, kur govis mierīgi var plūkt zāli, bet ganus neviens neaplaupa un nenogalina. Kareivja uzde­vums ir cīnīties, lai zemniekiem būtu zeme, ko kopt, un sēkla, ko šai zemē sēt, lai tirgoņiem būtu droši ceļi, pa kuriem pārvadāt amatnieku saražo­tās preces, un arī lai amatnieki ar saviem ražojumiem spētu nopelnīt tik daudz, ka varētu samaksāt nodevas, lai šo naudu varētu izmantot purvu nosusināšanai, kā arī slimnīcu un patversmju būvēšanai.

Zinu, ka runāju par jūsu komandieriem un diemžēl arī par jūsu tē­viem, tāpēc atvainojos, ka sāpēm, ko raisījusi viņu nāve, pievienoju vēl tās, ko modina mani spriedumi, taču visapkārt pilsētai klīst orki, un pie­klājīgo manieru laiks ir beidzies. Jūsu karaspēka kavalērijas rindas tika padarītas viegli ievainojamas, jo jūsu komandieri vadījās pēc ģenealo­ģiskiem apsvērumiem, un šie vīri, kuri krita, vadot bezjēdzīgu uzbrukumu, ne tikai gluži veltīgi ziedoja savas dzīvības, bet arī pameta neaizsargātu pilsētu, kuru aizstāvēt bija to pienākums.

Ne jau par savu godu ir jācīnās. No visām šai pasaulē iespējamajām darbībām karš ir tas, kurā goda ir vismazāk. Vienīgais gods ir cīnīties un mirt tikai tāpēc, lai karš beigtos un vairs nekad nebūtu vajadzības karot atkal. Gods ir saprast, kad jākaro, un prast apstāties, kad karošanai var darīt galu.

Vienīgais kareivja gods un varonība var izpausties kā cīņa par tais­nīgu lietu, atturēšanās no nežēlīgas rīcības un spēja panākt pēc iespējas drīzu uzvaru, jo taisnīgam karam uzvara allaž ir vajadzīga vēl jo steidzamāk. Ikviens kareivis, kurš krīt, lai gan būtu varējis no nāves izvairīties, pamet bez aizstāvja to taisnīgo lietu, kuras labā uzskatījis par vajadzīgu cīnīties, un tādējādi viņš to nodod. Pirmais katra kareivja uzdevums ir uzvarēt, bet otrais uzdevums ir palikt dzīvam. Komandieris ir atbildīgs par savu vīru dzīvībām, un ikvienam, kurš veltīgi ziedojis kaut vienu dzīvību, būs jāatbild par to paša sirdsapziņas priekšā. Strēlnieki piesegs kavalēriju un izglābs mūsu kareivjus no nāves, pasargās to ģimenes no sērām par dēlu bojāeju.

Mēs iziesim no pilsētas un uzvarēsim. Tagad. Komandieriem ir uzti­cētas kareivju dzīvības, un viņi ir par tām atbildīgi. Vismaz divdesmit jātnieku pulks, kuru piesegs strēlnieku grupa, atkal atvērs slūžas, lai no­robežotu pilsētu, bet tai pašā laikā pārējā karaspēka daļa dosies uzbru­kumā uz ziemeļiem, lai atbrīvotu ciemus un zemnieku sētas, kas atrodas starp rīsa laukiem. To iedzīvotājus mēs nogādāsim pilsētas iekšienē, jo viņu mājokļus ir pārāk grūti aizsargāt, turklāt, kad lauki būs applūdināti, visus darbus tik un tā vajadzēs pārtraukt. Līdz vakaram iekšpus mūriem ir jānogādā ikviens mājlops, ikviena vista. Un nekavējoties pie darba jāķeras visiem namdariem un galdniekiem, līdz rītdienai Ārējā loka vār­tiem jābūt atjaunotiem…

— Tas nav iespējams… — kāds iebilda.

— Esmu pārliecināts, ka galdnieki ar šo uzdevumu tiks galā, tāpat kā esmu pārliecināts, ka nedaudzajās stundās, kas atlikušas līdz rītaus­mai, kalēji pagūs mums izkalt trūkstošās bultas. Laiks līdz rītausmai ir jāizmanto, lai šaut ar loku iemācītu visām sievietēm, kuras ir pietiekami spēcīgas, lai spētu nospriegot stiegru. Princi Erik, mana māsa jums palī­dzēs. Viņa prot cīnīties un citām sievietēm to iemācīs labāk, nekā to varētu paveikt vīrietis. Sievietes, bruņojušās ar lokiem, stāsies uz mūriem, tāpēc pilsēta nepaliks neaizsargāta, kad mēs iziesim līdzenumā. Mācī­bas būs īsas, tāpēc varbūt viņas nebūs diez ko trāpīgas šāvējas, toties viņu būs daudz, un jau ar to vien būs gana.

— Jūs taču nedomājat iesaistīt cīniņos arī sievietes?

— Cīnīsies ikviens, kam tas ir pa spēkam.

— Protams, kāpēc ne? — izmisis un dzēlīgs noprasīja Paolks. — Mēs taču varētu uz mūriem nostādīt arī vecus večus un bērnus, lai tie met uz ienaidniekiem akmeņus un lej verdošu ūdeni?

— Laba doma. Noorganizēsim arī to, — ne aci nepamirkšķinājis, piekrita Rankstrails.

— Vai arī mums būs jāvelk ādas un dzelzs kniežu bruņas, kādas val­kājat jūs un… orki? — atskanēja kāda balss.

— Protams, — atbildēja Kapteinis, — un tas būs jādara divu iemeslu dēļ. Nē, labi apdomājot, rādās, ka iemesli ir trīs. Pirmkārt, gan mēs, gan orki šāda veida bruņas nēsājam, jo tās neapgrūtina kustības: tās ir pie­tiekami vieglas, tāpēc tajās var soļot stundām ilgi un nejust nogurumu.

Otrkārt, tās nemirdz saulē un nepiesaista pretinieku bultas, turklāt sau­les staros tās nesakarst. Un, kā jau teicu, ir vēl trešais iemesls: es neciešu bruņas ar zelta un sudraba rakstiem. Tās rada iespaidu, ka karš var būt kas līdzīgs svētkiem, taču šādi uzskati piedien vienīgi orkiem. Vai kāds vēlas ko jautāt?

Neviens neko jautāt nevēlējās.

Princis Ēriks Rankstrailam apgalvoja, ka ar savu dzīvību atbildēšot, lai drošībā ik brīdi būtu brīnišķīgā, jaunā dāma, kuras drosme un cīņas spars pielīdzināmi tikai senlaiku valdnieču varoņdarbiem. Kapteinim vajadzēja mirkli apdomāties, lai saprastu, par kādu jaunu dāmu princis runā, jo nekādi nešķita, ka ar šādiem vārdiem būtu iespējams raksturot Liesmu. Ar acs kaktiņu Rankstrails samanīja, ka Liesma paslēpj savas sarkanās, sasprēgājušās veļasmazgātājas rokas starp tērpa krokām, taču tad papurina galvu, atbrīvo rokas no slēptuves un noliek tās uz loka, kur tās ir visiem redzamas, un tai pašā mirklī viņas skatiens sastopas ar prinča Ērika acīm.

Devis nepieciešamās pavēles, lai nekavējoties tiktu pildīti visi Kap­teiņa norādījumi, kurus īstenot nu steidzās it visi, ieskaitot Paolku, prin­cis paskaidroja, ka nodedzinātā Arējā loka iemītniekus tagad vajadzēs uzņemt Citadelē un izmitināt, kur vien iespējams: mājās, puķu un sakņu dārzos, uz jumtiem. Viņš pats justos pagodināts, ja savas dzimtas namā varētu piedāvāt pajumti Kapteiņa ģimenes locekļiem. Rankstrails uz mirkli apjuka, jo viņam šķita visai pārdroši, lai neteiktu muļķīgi, nomitināt zem viena jumta jaunu puisi un meiteni — īpaši, ja puisis piede­rīgs aristokrātijai, bet meitene ir vienkārša veļasmazgātāja —, taču viņš nespēja izdomāt, kā šos iebildumus pietiekami pieklājīgi izteikt.

Lai arī tikai uz nedaudziem mirkļiem, Rankstrailam izdevās satikt tēvu un Borstrilu. Tiem nekas ļauns nebija noticis: abi klepoja un bija nokvēpuši gluži melni, taču citādi bija pie labas veselības. Tēvs viņu apskāva un ilgi turēja skavās, bet Rankstrailam ar lielām pūlēm vaja­dzēja rast spēkus no šī apskāviena atbrīvoties. Sodrējiem notrieptajā sejā Borstrila acis mirdzēja apbrīnas pilnas.

Liesma palika kopā ar princi Ēriku, un Rankstrails beidzot devās uz Ārējo loku. Viņš atgriezās vietā, kur reiz bija stāvējušas viņa mājas. No ēkas bija atlikuši vien daži pārogļojušies baļķi. Mātes kapakmens plāk­sne gan vēl bija atpazīstama, un arī savvaļas ķirsis joprojām slīpi slējās no nocietinājumu akmeņiem, starp kuriem dziļi jo. dziļi bija iespraukušās tā saknes.

Rankstrails devās uz lielajiem vārtiem, kuru atliekas vēl gailēja. Pie­peši viņam pretī nostājās kāds vīrs ar nospriegotu loku rokās. Tas bija viens no algotņiem, un Rankstrails noprasīja, kādus orkus tas še vajājot.

— Es vajāju tevi, Kaptein, — vīrietis atbildēja.

Uzvaras priekā Rankstrails pavisam bija aizmirsis par Siuīla esamību.

Bīstama aizmāršība, jo viņš savā augstprātībā bija iedomājies, ka va­rēs ceļot pa pasauli kopā ar nodevēju un nekādi neciest no šādas sa­biedrības.

— Tiesnesis teica, lai gadījumā, ja tu viņu nodosi, rēķinus ar tevi no­kārtoju es.

— Vai tavs Tiesnesis uzskata, ka uzvara pār orkiem ir nodevība? Cil­vēku pasaule ir daudz slimāka, nekā varētu domāt.

Kapteinis raudzījās uz Siuīla tumšo stāvu, kas izcēlās pret sudraboto mēnessgaismu un zeltainajām ugunsgrēku atblāzmām. Nebija nekādu iespēju izvairīties no bultas, kas tūdaļ ietrieksies viņa neaizsargātajā, bruņu nepiesegtajā sirdī. Tomēr dīvainā kārtā Kapteinis nejuta baiļu.

Un īpaši nebrīnījās, redzot Siuīlu pakrītam zemē bez dzīvības.

— Ar jūsu atļauju, Kaptein, — kāds nomurmināja.

Tas bija Nirdlis, rūķis, kam sekoja arī Lizentrails. Nirdļa cirvis bija notriecis Siuīlu. Lizentrailam rokā bija kails zobens, taču viņš nebija paguvis likt to lietā.

— Ar tavu atļauju, Kaptein, — Lizentrails piebalsoja. — Mēs zinām, ka neviens nedrīkst aiztikt tavus cilvēkus, taču šis visā savā mūžā nekad nav bijis cilvēks.

Kapteinis klusi pamāja un tad piebilda, ka agrāk vai vēlāk vajadzētu saskaitīt, cik reižu Lizentrails viņam jau izglābis dzīvību. Viņš uzlūkoja mirušo un beidzot apjauta, kādas ir bijušas ciešanas, par kuru vislielāko pazinēju allaž mēdza uzdoties Siuīls, visus pārējos šai jomā atzīstot par pilnīgiem diletantiem — arī tos, kuri jau bija paguvuši vergot raktuvēs, iepazinuši bendi vai, līdzīgi kā Trakrails, redzējuši, kā paša māti sade­dzina sārtā, apsūdzētu raganošanā.

Siuīla ciešanu avots bija drūma un nebeidzami kremtoša skaudība, trula un nedziedināma nenovīdība, ko jūt tie, kam mūžīgi lemta vidu­vējības loma, un dusmas par dzīves netaisnību. Beidzot viņš saprata, kāpēc Valdītājs un Tiesnesis ienīst elfus. Beidzot saprata, kāpēc pats pabijis ben­des rokās. Neprazdams atrast citu piemērotu aizsegu, Tiesnesis savu ze­misko un nožēlojamo viduvējību bija ietērpis nežēlības mantijā. Rankstrailu viņš bija atdevis bendem tikai baiļu vadīts; bet Rankstraila dzīvību bija pietaupījis, lai tas viņa vietā cīnītos pret ienaidniekiem, kurus Kapteinim bija pa spēkam uzveikt, bet varbūt Tiesnesis uzreiz nebija licis viņu nogalināt, lai pašam sev nebūtu jāatzīstas nicināmajās bailēs.

Šai brīdī Ārējā loka vārtu atliekas šķērsoja divi stāvi. Atnācēji teica, ka esot Melilots un Pallādijs un ieradušies cīnīties pilsētas labā. Rank­strails atminējās abus jau agrākos laikos redzējis Ārējā lokā un pat mācēja pateikt, tieši kurā Citadeles malā pavisam nesen manījis abu ģimenes.