Pēdējais orks

Divdesmit piektā nodaļa

Joršs auļoja kā vējš. Zeme pati skrēja prom zem zirga pakaviem.

Jātnieka iztraucēti gārņi pacēlās spārnos un pēc mirkļa atkal no­laidās risa laukos. Uzausa gaisma un atspīdēja ūdeņos.

Apstājoties vien tik, lai pārpūle neapturētu Enstrīla sirdi, un ar visu savas gribas spēku balstot un stiprinot zirga skrējienu, Joršam bija vajadzīga viena diena un viena nakts, lai nonāktu pie Arstridas aizas. Visa klajiene bija nāves pilna. Lauku sētas bija nodedzinātas. Visur čumēja un mudžēja orki, taču nevienam neizdevās Joršu aizkavēt. Patiesībā viņi to pat nemēģināja, jo lielais vairums bija aizmiguši, bet pārējie — apdzērušies vai aizņemti savstarpējās ķildās. Neviens Joršu nepamanīja laikus, lai pagūtu sataisīties uz cīņu vai pakaļdzīšanos, kas būtu nopiet­nāka par gluži veltīgu bultu vai tikpat veltīgu un nesaprotamu lāstu rai­dīšanu nopakaļ.

Tad piepeši orki izbeidzās. Kā jau Melilots un Pallādijs bija stāstījuši, Varilas klajienē tie bija it visur, turpretī Daligaras grāfistē nebija ne­viena paša — līdz ar grāfistes robežu beidzās arī orku iekarojumi.

Saule spīdēja augstu debesīs, Jorša ceļā mijās tīrumi un augļu dārzi. Šķita, ka vienīgās nelaimes, kas apdraud grāfisti, ir mūžīgā nolaidība un ierastais trūkums. Izdēdējuši bērni ganīja nedaudzas un kārnas aitas, vienīgās līdzenumā redzamās ēkas bija koku un dubļu būdas. Samanī­dams kādu cilvēku, Joršs ik reizes apstājās un brīdināja, ka orki ir pavi­sam tuvu un pavisam drīz iebruks grāfistē, jo pie robežas nav ne sargu, ne karaspēka. Tas patiesi bija īsts brīnums, ka orki jau nebija klāt; taču brīnuma jēdziens mudināja arī uz domām par šīs neizskaidrojamās parā­dības iemesliem.

Joršs ikvienam sastaptajam pilnā rīklē sauca, ka šejienieši ir neiedo­mājami veiksminieki, jo aizvien vēl ir pie dzīvības, taču ilgāk uz šādu veiksmi paļauties nevajagot, — lai ļaudis nekavējoties ne mirkli un jau pirms tumsas iestāšanās bēgot uz Daligaras pilsētu. Vairākums uz Jorša brīdinājumiem pat neatbildēja. Daži viņā sazīmēja elfu un svieda ar ak­meņiem, kas bija vēl nekaitīgāki par orku bultām, tāpat Joršam pakaļ skrēja lāsti, kas šoreiz skanēja saprotamā valodā.

Kāds vecs mežcirtējs vienaldzīgi paraustīja plecus un bija tik laipns, ka pavēstīja Joršam, ka gluži nesen te cauri jājuši Tiesneša saucēji un iz­sludinājuši tautai jaunumus, proti, ka orki vairs nevienu neapdraudot, jo esot likta lietā doplorāmija, kas nozīmē, ka visi mierīgi aprunājušies…

— Diplomātija? — pārvaicāja Joršs.

Jā, tas esot īstais vārds, un tas nozīmējot, ka orki būtībā esot krietni ļaudis, jo tā apgalvojot Tiesnesis, kurš visu zina labāk, un Tiesnesis ar šiem esot aprunājies, un tagad orki esot kļuvuši vēl krietnāki un nevienam nepieduršot ne pirkstiņa.

— Krietni ļaudis? — apstulbis atkārtoja Joršs.

Protams, krietni ļaudis. Ja ar viņiem kāds iedomājas karot, tad gan, skaidrs, pat viņi noskaišoties un neesot diez ko mīlīgi, taču grāfistei esot diplo… doplo…

— Diplomātija, — vārdu atrast palīdzēja Joršs, kam nu radās nelā­gas aizdomas, kurš un par kādu samaksu ir pārdevis orkiem Varilu un tās iemītniekus, apgādādams orku komandierus arī ar slūžu kartēm un pa­mācībām, kā tās darbināt.

Diplomātija: viņi, daligarieši, jau neesot tādi kā pārējie, kam patīk karot. Viņi ar orkiem bija mierīgi aprunājušies, un tagad orki bija lāga ļaudis, tāpēc nekādu briesmu vairs neesot un nevienam nekur neesot jābēg. Un vai tagad elfs pats vākšoties projām, vai viņu vajagot pamu­dināt ar kārtīgu cirvi?

Joršs saprata: savā bezdibenīgajā ļaunumā, savā neizmērojamajā gļē­vulībā un bezgalīgajā neldzībā Valdītājs un Tiesnesis grāfistes neaizska­ramību bija iemainījis pret Varilas dzīvību.

Tiesneša zemiskumu varēja salīdzināt vienīgi ar viņa nežēlību, bet nežēlību vienīgi ar viņa muļķību. Savienības līgums, kas jau gadu sim­teņiem saistīja Daligaru un Varilu, bija sabradāts, lai gan pat bērniem būtu skaidrs, ka abas pilsētas kopīgiem spēkiem būtu spējušas pretoties jebkuram iebrukumam, taču pa vienai tās bija lemtas sakāvei. Grāfistes iekarošana bija atlikta — tas bija tikai laika jautājums. Kad Gārnis būs iznīcināts, orki mierīgi un nesteidzīgi, sagaidījuši īpaši ērtu un izdevīgu brīdi, ieradīsies un nonāvēs arī Dzeloņcūku. Joršs'minēja, kādas diez vēstures grāmatas salasījies Valdītājs un Tiesnesis, jo šķita, ka viņš ir vienīgais pasaulē, kurš nezina, ka orki nekad un nemūžam no laba prāta nav ievērojuši nevienu vienošanos. Viņi noteikumiem pakļāvās vienīgi spiestā kārtā. Ja pretī stājās kāds ar ieročiem un prasmi tos lietot.

Joršs aptvēra arī to, ka Varilas atbrīvošanu orki uztvers kā līguma lau­šanu. Briesmīgā Kapteiņa Rankstraila patriekts no Varilas, orku kara­spēks lieki nevilcināsies un dosies uzbrukumā Daligarai. Kuru katru brīdi tie būs klāt. Līdz šai posta stundai bija atlikušas vien nedaudzas dienas, un visiem šejieniešiem vajadzēja pēc iespējas drīzāk pamest sa­vas mājas un tīrumus, savus nīkulīgos augļu dārzus un kārnās aitas, vajadzēja patverties aiz Daligaras mūriem, kas bija izturīgi un biezi kā klintis, vai vismaz apmesties to pakājē zem draudīgajiem pīķiem, kur visus pasargās bruņoti vīri.

Tā nu elfs uzreiz projām nejāja, bet vispirms mežcirtējam pavēstīja, ka esot Nolādētais un Ļaundarīgais elfs, kurš esot savas negantās slavas cienīgs, un viņš visu Daligaras diplomātiju esot iznīcinājis kā tīro nieku. Viņš esot sakaitinājis orkus un sarīdījis tos pret daligariešiem. Sakaiti­nājis būtu pārāk maigi teikts: viņš tos esot satracinājis, iesvēlis tiem neprātīgu niknumu. Tāpēc visiem jābēg, cik ātri vien iespējams. Jābēg, kamēr vēl nav par vēlu. Jābēg visiem, kam vien ir kājas un elpa skrieša­nai, jo pavisam drīz bez elpas uz mūžīgiem laikiem paliks visi, kas aizbēgt nebūs pratuši.

Mečacirtējs lūkojās uz Joršu, un viņa sejā bija viss naids, cik vien ietilpināms cilvēka vaibstos; tad, pat netērēdams laiku lāstiem, vecais steidzās sasaukt kopā pārējos. Taču jau pēc dažiem soļiem viņš apstājās un atskatījās.

— Kā lai es zinu, ka tu nemelo? — viņš aizdomu pilns jautāja.

Labs jautājums: nevarēja noliegt, ka tajā samanāma zināma loģika.

Joršs pūlējās ātri sagudrot pieņemamu atbildi.

— Elfi nekad nemelo. Viņi var visu, tikai melot ne, — viņš atbildēja.

Tie nebija tīri meli, tikai tāda mazliet uzlabota un piegludināta pa­tiesība. Elfiem, kā jau ikvienai būtnei, kas ar citu prātiem saistīta ciešāk nekā cilvēki, melošana sagādāja īstas mocības, taču smagas vajadzības spiesti, tie tomēr spēja samelot.

— Ak tā, — nepārliecināti novilka mežcirtējs. — Un kā lai es tagad zinu, ka tu nemelo?

Šis nebija ar pliku roku ņemams. Ietiepīgs vīrs. Vai varbūt vienkārši apveltīts ar kādu nieku smadzeņu.

— Tā kā mēs, elfi, esam daudz stiprāki un daudz ļaunāki nekā jūs, cil­vēki, tad kā gan jums, tavuprāt, izdevās mūs iznīcināt? — Joršs jautāja.

— Nezinu, — mežcirtējs domīgs noteica.

— Mums arī ir sava vājā vieta. Mēs nespējam melot. Ja tu elfam uz­dod jautājumu, šis ir spiests tev atbildēt. Piemēram, ja tu viņam prasi, kur paslēpušies pārējie elfi, viņš nevar nekādi izlocīties un visu izklāj kā uz delnas. Padomā pats, kā gan citādi mēs būtu jums zaudējuši?

Mežcirtējs domāja visai ilgi un beigu beigās izskatījās pārliecināts. Viņš raidīja pret Joršu dažus akmeņus un dažus lāstus un beidzot aizstei­dzās celt trauksmi. Joršs piekļāva papēžus zirgam pie sāniem un auļoja tālāk, un nu viņš dzirdēja, kā aizvien jaunos un jaunos ciemos atskan tauru skaņas, aizvilnījot tālās atbalsīs. Viņam bija izdevies. Kad ieradī­sies orki, tie atradīs vien tukšas būdas un varbūt kādu nepiesardzīgu vistu, kas lielās bēgšanas brīdī iesprukusi plūškoku audzē.

Joršs jāja un jāja, līdz dienai pienāca gals, un tad vēl krietnu daļu no nebeidzami garās nakts, kad baiļu tumsa viņa prātā bija vēl tumšāka nekā tā, kas biezēja debesīs.

Enstrīla sirds tomēr izturēja. Vēl bija tālu līdz jaunai rītausmai, kad nāca saskatāma Arstridas aiza, un to nakts tumsībā izgaismoja neskai­tāmas lāpas. Joršu gaidīja Daligaras kavalērija — īstā kavalērija, tā, kuras jātnieki nēsāja mirdzošas bruņas un nelūstoša tērauda zobenus. Joršs, šos vīrus redzot, īpaši nenobijās — taisni otrādi — skats uz karaspēku, kas nostājies pie aizas ieejas, viņam šķita mierinošs. Ja daligarieši stā­vēja te, tātad viņi nebija atraduši ciemu un iebnikuši liedagā.

Kad līdz iespaidīgajām bruņinieku rindām vairs nebija tālu, Joršs līdzās pamatīgam riekstkokam, kas bija izturējis nogruvumu, ieraudzīja

Moronu. Tas bija tērpies no raupja audekla un ģērētas ādas šūdinātā dižkareivja tērpā, un nebija šaubu, ka tieši šī ietērpa dēļ Morons viņu pārdevis, pareizāk, atdevis par pusvelti. Ar garo šķēpu rokās Morons iz­skatījās vēl greizāks un neveiklāks.

Joršs viņam tuvojās un nespēja savaldīties.

— Būtu tak varējis pakaulēties un dabūt pretī ko labāku! Iemainīt pēdējo elfu pret dižkareivja lupatām, tas nu nav nekāds izdevīgais da­rījums! — Joršs teica rāmā augstprātībā.

Morons raudzījās pretī, šausmu pārņemts, tad piepeši metās bēgt, aiz­ķerdamies pats aiz sava šķēpa. Varbūt viņš pat nebija sapratis Jorša sacīto.

Ieeja aizā bija slēgta. Bruņinieki stāvēja visgarām nogāzei. Te nebūtu ticis garām pat vissīkākais žurkulēns, bet Joršs bija krietni lielāks. Viņš lēnām jāja gar kareivju ierindu līdz pašam vidum. Tāpat kā pirms asto­ņiem gadiem, kad pie šīs pašas aizas nogalēts zemē bija kritis viņa brālis pūķis, mēness uzlēca aiz Tumšajiem kalniem un lēja pār pasauli savu maigo, rēgaino gaismu. Atmiņas par Erbrova pēdējo lidojumu atausa tik spilgtas, ka sagādāja sāpes, Joršs atkal redzēja zaļos, plaši ieplestos spārnus un uz mirkli nodūra galvu, lai neviens neredzētu viņa sāpes.

Valdītājs un Tiesnesis sēdēja sirma zirga mugurā — kumeļš pats bija dūmu pelēks, taču tā krēpēs vietām vīdēja arī melni astri, un tas bija tik skaists, ka šķita esam spēka un iznesības iemiesojums, zirga būtības vis­skaidrākā izpausme.

Tiesnesis bija tērpies gaiša metāla bruņās — varbūt tas bija sudrabs, bet varbūt tērauds, un virs viņa ķiveres šūpojās grezns spalvu pušķis — dūmu pelēks ar melnu, kur tumšākās atēnas rotaļājās līdzīgi kā zirga krē­pēs. Vāzeklis bija pacelts, atsedzot Tiesneša veco, skaisto seju, kam īpašu gaišumu piešķira gan dzidri zilās acis, gan sniegbaltā bārda un mati. Bruņiniekam, kurš stāvēja līdzās Tiesnesim, sejsegs bija nolaists. Šī vīra ieroči un bruņas bija tikpat iespaidīgi un mirdzoši, taču to zelta un sud­raba rakstos jautās kaut kas pārspīlēts, un Joršs nodomāja, ka bruņinieka daudzkrāsainais spalvu pušķis to padara pārsteidzoši līdzīgu klejojošu ku­mēdiņu rādītāju papagaiļiem.

— Kungi, kuni katru brīdi jūsu zemē iebruks orki, — bez liekiem svei­cinājumiem ierunājās Joršs.

Viņš nedrīkstēja domāt par savu brāli pūķi. Tagad vajadzēja glābt grāfisti.

— Varilas pilsēta, kuru jūs pārdevāt orkiem apmaiņā pret savu dro­šību, ir pārrāvusi aplenkumu. Uzbrucēji ir atstumti no tās mūriem un pavisam drīz sāks meklēt vieglāk iegūstamu upuri. Un es baidos, ka šis upuris būsiet tieši jūs.

Tiesneša seja sadrūma, un viņa balss ieskanējās ciešanu aizplīvurota:

— Par vēlu mēs ieradāmies, ak, mani ieroču brāļi, — balss gaišajā naktī skanēja skumja un spēcīga. — Nolādētais elfs uz mūsu mīļoto zemi ir atnesis karu. Par vēlu. Neko vairs nevaram iesākt…

— Jūs varat cīnīties, — teica Joršs. — Varat būt Varilas sabiedrotie. Mēs visi kopā: jūs, es un jūsu briesmīgais Kapteinis ar savu baismo armiju…

— Nolādētais elfs uz mūsu mīļoto zemi ir atnesis karu, — žēlabaini un vienlaikus stingri atkārtoja Valdītājs un Tiesnesis. — Cīnīties? Vai tu maz zini, ko nozīmē karš, tu nekaunīgais, ģeķīgais un nežēlīgais jau­nekli? Tas nozīmē, ka vīrieši, sievietes un bērni mirs! Vai tu maz spēj to saprast?

Joršs apdomājās. Apspriesties, runāties. Strīdēties. Necīnīties, neno­galināt. Dziļi sirdī viņš sajuta šausmas, ko bija izraisījusi paša nokauto orku nāve. Vēlreiz prātā pazibēja atmiņas, ko reiz bija glabājušas no­cirstās orku galvas. Savā ziņā viņš apjauta, ka tieši salabšana ir pareizais ceļš. Tomēr, sapņodams par karu, kas varētu piepeši pārtrūkt, izbeigties pats no sevis, viņš apjauta, ka šis nav īstais laiks. Tas būtu varējis būt pa­reizais ceļš, taču tas tāds vairs nebija un vēl nebija.

Bija par vēlu.

Orki nebija dēmoni. Tie bija ar prātu un jūtām apveltītas cilvēkvei­dīgas būtnes. Sāpes viņos pārveidojās par vardarbību, bet vardarbība, reiz aizsākusies, izvērtās slaktiņos un pletās plašumā, lai atkal nepār­vērstos sāpēs.

Būtu vajadzējis viņus apturēt jau pašā sākumā.

Būtu vajadzējis viņus apturēt krietni agrāk, un tad gan būtu varēts ap­runāties, apspriest, cik kuram taisnības un cik vainu, un no jauna būvēt ceļus un tiltus, lai orki vairs nebūtu tikai sīkas daļiņas nāves karaspēkā, bet atkal kļūtu par pilnvērtīgām personībām. Tos, kuri ir nogalinājuši bērnus, bet pēc tam līksmojuši par viņu nāvi, vairs nevar izglābt ar vār­diem — tos var apturēt, vienīgi pārspējot stiprumā.

Un bija vēl par agru.

Tikai pēc tam, kad būs apliecināts cilvēku cilts spēks, atkal būs iespē­jams risināt sarunas.

Tagad vajadzēja cīnīties un uzvarēt, un pilnīgi noteikti cīnīties vaja­dzēja visiem kopā un nevilcinoties ne mirkli. Ar k-atru dienu vairojās pastrādātie briesmu darbi un izciestās sāpes. Orku dvēseles, kas tomēr pastāvēja un nebūt nebija niecīgākas par cilvēku vai elfu dvēselēm, līdz ar katru pastrādāto briesmu darbu nocietinājās un iegrima dziļāk nežē­lības un neģēlības nešķīstajos dubļos. Vajadzēja cīnīties visiem kopā un nevilcinoties ne mirkli, lai glābtu Kapteini un salašņu varzu, ko viņš varonīgi bija pārvērtis par karaspēku, — viņus vajadzēja glābt, jo pastā­vēja briesmas, ka, brienot pa nešķīstajiem dubļiem, arī Kapteinis un viņa vīri kādudien varētu aplipināties ar to pašu nežēlību un neģēlību.

Joršs atcerējās izlasīto vēstures grāmatu kaudzes un atģida, ka it visos karaspēkos, arī visatbaidošākajos, pašos pirmsākumos pastāvējusi žēlsir­dības oāze, taču pēcāk pieradums apgānījis ikkatru gara dzirksteli un zvērības kļuvušas par laika kavēkli. Katrā ziņā itin visos karaspēkos, arī tajos, kas nekad nav bijuši atbaidoši vai nešķīsti, žēlsirdības oāze agrāk vai vēlāk gāja bojā. Kad cīņās noslaktēto redzēts tik daudz un tie redzēti tik bieži, ka līķus pasāk skaitīt ne vairs pa vienam, bet gan grēdās, un kad ir pierasts nolūkoties, kā neizmērojamas tārpu annijas ņudz tukšos acu dobuļos, bet neizmērojamas mušu armijas mielojas ar sarecējušām asi­nīm, neviens karaspēks vairs neatceras, ka pretinieka ciešanas arī ir sāpes. Tad draudēja briesmas, ka ienaidnieka ciešanas var kļūt par iz­priecu un iepriecinājumu. Pat pie vislabākās gribas Joršs vairs nevarēja atgriezties savā liedagā, ļaujot, lai Rankstrails pats tiek galā ar orkiem, bet grāfistes vīri un sievas paši tiek galā ar prātu zaudējušu despotu. Viss, ko Joršs bija teicis Rankstrailam, bija attiecināms arī uz viņu pašu. Tas, kuram ir pietiekami daudz spēka, lai netaisnības novērstu, bet kurš šo spēku tomēr nelieto, pats kļūst tajās līdzvainīgs. Uz Joršu šī patiesība bija attiecināma pat vēl lielākā mērā, jo viņš taču bija visdižākais un visstiprākais, — pēdējais no elfu cilts nevarēja atgriezties liedagā, lai mie­rīgi lasītu gliemenes, skandētu sonetus, sacerētu komēdijas un apjūsmotu savas dvēseles žilbinošo skaidrību, kamēr Kapteinis un viņa salašņu varza, kas daudz pieredzējusi cietumos, raktuvēs un dzīvē, iznīcināja savu dveseļu šķīstību, notraipot un pazudinot tas nežehga kara tapat, kā savulaik, savu dvēseli netaupot, bija darījis Ardvins.

Joršs nodomāja, ka šai pašā brīdī beidzas laiks, kad karotāja loma vi­ņam ir uzspiesta. Un pienāk gals arī viņa cerībām atgriezties mājās. Viņam bija jācīnās. Viņš kopā ar Kapteini spētu uzvarēt. Viņš kopā ar Kapteini un šiem tīrajiem, spožajiem kareivjiem spētu uzvarēt tik ātri, ka neviens nepagūtu pārvērsties par mežoni vai apmaldīties nežēlastībā. Viņi nekļūtu par tādiem, kas sacenšas, rēķinot, kurš noslaktējis vairāk ienaidnieku. Jā, Joršam vajadzēja uzņemties vadību pār visiem, jo viņš zināja, kas un kā darāms. Joršs atcerējās Zināmo zemju kartes un sira Ardvina karu hronikas. Uzbrukumu vajadzēja vērst pret vietu, kur Va­rilas klajiene satikās ar Zelta mežiem, jo tā orkus varētu iedzīt purvos, kur viņi nekādi nevarētu sagatavoties pienācīgam pretuzbrukumam, jo viņu vērtīgās, bet smagās katapultas, orku karamākslas pamatu pamats, uz mūžīgiem laikiem nogrimtu dūksnājos vai iestigtu dubļos kopā ar sap­ņiem par iekarojumiem un varenību.

Kopā ar Varilas strēlniekiem, kas vēl nebija cietuši zaudējumus, Kap­teinis varētu mākties orkiem virsū, neatlaidīgi aizspiezdams tos līdz pat Zināmo zemju robežām, un neviens no Kapteiņa vīriem nekristu orku bultu vai šķēpu nogalēts, jo no tiem viņus pasargātu Joršs. Kapteinis cīņās ieguldītu savuMrosmi, bet Joršs — savas spējas. Kopā viņi būtu neuzvarami, stiprāki par pašu Ardvinu — tik stipri, kāds nemūžam nav bijis neviens, pat ne kara dievs, ja tāds vispār pastāvēja. Daligaras kavalērijai vajadzētu nobloķēt Dogonas ieleju, lai nodrošinātu pilsētu pret mazāku bandu un dezertieru uzbrukumiem. Uzdevums bija pavisam vien­kāršs — šī bija viena no tām reizēm, kad svarīgāk ir savu spēku izrādīt, nevis patiešām būt ar to apveltītiem.

No aristokrātijas nākušie bruņinieki ar savām mirdzošajām bruņām un labi koptajiem auļotājiem būtu ideāli piemēroti arjergardam un pat­rulēšanai Tumšo kalnu pakājes pierobežā. Līdz pilnīgai uzvarai nepaietu pat viens mēnesis. Tikai vajadzēja rīkoties nekavējoties.

Pirmo reizi mūžā Joršs vairs nevēlējās turēties nomaļus, viņš vairs negribēja rāmi palikt savā gaišā miera oāzē, kamēr visa pārējā pasaule deg ugunīs. Viņš bija pēdējais, visvarenākais un visdižākais no elfiem, viņš bija mantojis savas cilts spējas, turklāt no cilvēkiem mācījās arī drosmi.

Vasara iemirdzēsies pār jau brīvu zemi, kur neviens vairs nedrebēs bailēs un necietīs badu.

Cilvēki spēs to paveikt, ja tos vadīs viņš, Joršs. Viņi to paveiks visi kopā. Naids pret elfiem iznīks, to iznīdēs uzvara šai karā, un viņa bērni varēs dzīvot pasaulē, kur puselfs vairs nebūs smags ķengu vārds.

— Nē, —r atbildēja Joršs. — Bet es redzēju, ko orki ir pastrādājuši Varilas klajienē. Es redzēju, ko viņi grasās darīt tālāk. Es redzēju pilsētu liesmojam ugunīs. Ja mēs nebūtu atsteigušies palīgā, Varila būtu node­gusi līdz pēdējam akmenim, līdz pēdējam dakstiņam…

— Es te neesmu ieradies, lai tevi pārliecinātu, — viņu pārtrauca Ties­nesis. — Esmu ieradies tevi nogalināt.

Joršs nopūtās.

— Tiešām? Kādā veidā? — viņš pacietīgi apvaicājās. — Kā jūs esat iecerējuši mani nogalināt? Kā plānojat laupīt man dzīvību? Pastāstiet arī man, — viņš mudināja, vairs neslēpdams augstprātību un nepūlē­damies izklausīties pieklājīgs. — Es spēju aizdedzināt zāli, novirzīt bultu lidojumu un sakarsēt līdz baltkvēlei ikviena ieroča rokturi. Neviens cil­vēks nespēj man kaitēt, ja es pats neesmu nolēmis viņam to atļaut.

— To mēs jau paši esam sapratuši, — atbildēja Tiesnesis. — Un ne­esam tik dumji, lai nebūtu ar to visu rēķinājušies.