Pēdējais orks

Piecpadsmita nodaļa

Rite aizbultēja vārtus meitai aiz muguras un pagriezās, lai stātos pretī orkiem. Augšā uz terases vecais senešals veikli cīnījās ar vienu no bries­moņiem, demonstrēdams nevainojamas paukotāja kustības. Pārējos citu pēc cita ar elfu ķēniņa zobenu nogalināja Rite pati, un zobens viņas ro­kās spoži mirdzēja. Angkēls pameta cīniņu dārzā un pārlaidās pār žogu, sekodams Erbrovai, un Rite viņu svētīja no visas sirds. Tad uz terases parādījās Parcija, bruņojusies ar pamatīgu pannu, ar kuru varonīgi iegāza pa pauri vienam no orkiem, ļaujot ķēniņienei ievilkt elpu un pavērst pret apdullināto briesmoni savu zobenu. Tai pašā mirklī, kad šis Rites pretinieks nogāzās zemē, arī senešalam izdevās pieveikt savējo ar tik perfektu dūrienu, ka tas drīzāk atgādināja kādas graciozas dejas kustību. Atskanēja pakavu klaudzoņa, un uz terases ar Erbrovu klēpī un zobenu rokā parādījās Austra. Rite no visas sirds svētīja arī viņu un šoreiz pateica to arī skaļi, netaupīdama pateicības vārdus un skriedama saņemt savu meitu. Rite apskāva savu mazulīti no visa spēka un atklāja, ka spēka atlicis gaužām maz. Viņa sagrīļojās un atbalstījās pret Austru, un pateica viņai paldies arī par to. Austra pavēstīja, ka uzbrukuma briesmas esot apjautis Kapteinis: tikai viņa nopelns esot tas, ka mazā princesīte Er­brova ir izglābta. Kapteinis pats tagad ar vilka un ērgļa palīdzību cīno­ties pret diviem pēdējiem orkiem.

Tai pašā brīdī, vareni un mierīgi vēzējot spārnus, atlaidās Angkēls un nosēdās uz sudraba šūpolēm, kas atkal sāka vieglītēm staigāt šurpu turpu.

— Domāju, ka tā ir laba zīme,: — noteica Austra. — Kapteinim pa­līgi vairs nav vajadzīgi.

Valdnieces uzmanību piesaistīja kluss vaids.

Ķēniņu pils namzinis vēl bija dzīvs, taču bija skaidrs, ka ilgi starp dzīvajiem viņš vairs neuzkavēsies.

Vecais vīrs centās kaut ko pateikt.

Rite atkal ielika Erbrovu Austras rokās un nometās ceļos līdzās mi­rējam. Turpat blakus notupās arī senešals.

— Paldies, — teica Rite, — jūsu varonība izglāba man dzīvību. — Viņai acīs bija sariesušās asaras.

Vecā vīra elpa bija kļuvusi smaga un gārdzoša, taču viņš vēl spēja parunāt.

— Mana kundze, — viņš čukstēja, — jūs droši vien neizpratnē jau­tājat, kā gan es protu lietot ieročus, lai gan mans uzdevums vienmēr bijis gādāt par virtuvi un uzmanīt, lai istabu kaktos neparādās zirnekļu tīkli…

— Protams, — meloja Rite. —Tieši to es sev jautāju. Visu cīņas laiku par to brīnījos.

Vecā vīra seja atplauka platā, apmierinātā smaidā. Pēdējiem spēkiem viņš turpināja sakāmo:

— Ziniet, mana kundze… es nāku no senas karotāju dzimtas, taču mēs reiz zaudējām godu. Mēs bijām no tiem, kas aizbēga no pilsētas, kad Daligara krita orku rokās un siram Ardvinam nācās to atkarot. Un kopš tā laika mums ir aizliegts nēsāt ieročus.

— Saprotu, — atbildēja Rite.

Kopš viņa bija sākusi valdīt šai pilsētā, viņa daudzus bija redzējusi mirstam no orku bultu un zobenu ievainojumiem un zināja, ka nemūžam neaizmirsīs nevienu no šiem ļaudīm. Daudzi nogalinātie bija pavisam jauni vīrieši. Daudziem no tiem bija bērni, kam tagad vieniem vajadzēs iet cauri pilsētai pa ielām, kur kādreiz tie gāja, turēdamies pie rokas tēvam. Un redzot, kā Kapteiņa vīri atgriežas pilsētā, atkal vedot kādu zirgu bez jātnieka, viņa vienmēr spēja atcerēties kritušā seju. Un katru reizi Rite domāja, ka beidzot viņas sirds kļūs tik cie.ta, ka vairs nejutīs sāpju, un katru nākamo reizi atklāja, ka tas nav iespējams. Taču Ķēniņu pils namziņa nāve sagādāja citādas sāpes.

Vecais vīrs Riti bija mielojis ar visdīvainākajiem radījumiem, ko viņa gādīgās rokas bija pārvērtušās brīnišķīgi gardos ēdienos, bet par Erbrovas rotaļlietām bija mēģinājis padarīt visneiedomājamākos priekšmetus, — visu šo laiku viņš bija gan draugs, gan vecaistēvs, kāda ne Ritei pašai, ne Erbrovai nekad nebija bijis.

— Tagad jūsu dzimtas gods ir atjaunots, — Rite piebilda. — Es lie­cināšu par jūsu varonību…

— Ziniet, mana kundze, — teica vecais vīrs, — tagad, kad es atkal esmu cienījams cilvēks, es jūtu, ka daudz svarīgāks par manu kareivja godu ir bijis gods gatavot jums ēdienu… klāts galds… katls ar ēdienu… cepetis… arī tie ir pasaules gods… Man pašam bērnu nav… un man likās, it kā jūs:., it kā jūsu meita…

Viņš vairs nespēja šo teikumu pabeigt.

— Jūs izglābāt man dzīvību, — vēlreiz atkārtoja Rite.

Vecais vīrs nomira. Rite aizspieda viņam acis.

— Pūis, — klusi un maigi teica Erbrova. — Tētis, pūis.

— Kundze, piedodiet, — iešņukstējās Parcija. — Meitenīte mani brī­dināja par orkiem… bet es viņai neticēju…

— Mēs visi mēdzam kļūdīties, — pašūpojot galvu, klusi atbildēja Rite. — Vēl vakar es būtu pavēlējusi jūs nogalināt. Bet tagad es saprotu, ka mēs visi mēdzam kļūdīties. Manas pavēles dēļ pilsēta un pils palika neaizsargātas. Ar draudiem, pārmetumiem un nepelnītām apsūdzībām es esmu aizvainojusi divus karotājus, kas vēl vairāk par citiem vienmēr bijuši gatavi aizstāvēt mani un manus bērnus. Es pati klaigādama, apvaino­dama un dodama muļķīgas pavēles, panācu, ka mani bērni paliek bez aizstāvjiem. Mums visiem un jo sevišķi man pašai turpmāk jābūt uzma­nīgākiem… mums jāiemācās ieklausīties citu vārdos un sadzirdēt to brī­dinājumus arī tad, kad mums šķiet, ka esam vienīgie, kas kaut ko saprot…

Rite piecēlās. Nu viņa stāvēja aci pret aci ar senešalu, kurš lepnā mulsumā pūlējās apturēt pār vaigiem ritošās asaras.

— Arī jūs izglābāt manu dzīvību, riskējot ar savējo, — Rite apjukusi atzina.

Senešals tūdaļ atguvās no aizkustinājuma un uzlūkoja viņu, neslēp­dams sašutumu, ko izraisījis valdnieces izbrīns. Viņš augstprātīgi un vien­laikus līdzjūtīgi paraustīja uzacis, kā labi zinādams, ka šo izteiksmi Rite ienīst vairāk par visām citām.

— Kundze, — viņš jautāja, — kāda iemesla dēļ nenoliedzamais fakts, ka es jūs uzskatu par valdnieci, kas nekādi neatbilst pieklājības kanoniem, ir licis jums domāt, ka es nebūšu gatavs jūsu labā ziedot savu dzīvību?

Tas bija pārsteidzošs jautājums. Rite visiem spēkiem pūlējās šai jau­tājumā atrast kādu loģisku domu un pēc mirkļa pārsteigta atklāja, ka, uzmanīgāk ielūkojoties, tādu tomēr var saskatīt.

— Kundze, — senešals piebilda, uzsvērdams savus vārdus ar vieglu rokas kustību, kas lika iedzirkstīties viņa samta un brokāta tērpa plata­jām, zeltītu rakstu rotātajām piedurknēm, — tas, kurš apgalvotu, ka esat ķēniņiene ar nožēlojamām manierēm un ka pieklājībā jūs pārspētu pat āpša un kalnu vāveres krustojums, būtu lietojis smalkus eifēmismus, taču šā vai tā jūs esat ķēniņiene. Tas, kurš uzņemas vadīt karu pret orkiem, ir ķēniņš, bet ķēniņa labā pieklājas cīnīties un mirt.

— Kāpēc jūs nedevāties projām kopā ar citiem galminiekiem? — beidzot jautāja Rite.

— Doties prom, kad pie vārtiem stāv orki? Kundze! — vēl vairāk sašutis, iesaucās senešals. — Kādam taču bija jāpaliek pilī un jāsagaida ienaidnieki! Es nepaliku aizstāvēt pilsētu, nemūžam neesmu domājis, ka es to spētu. Rs tikai paliku, lai mirtu kopā ar savu pilsētu. Es negribēju, lai Daligara mirst viena. Šī pilsēta tik daudz reižu un tik bieži ir zaudē­jusi godu un cieņu, tomēr nevienu pilsētu nedrīkst pamest, lai tā mirtu pilnīgā vientulībā. Kādam bija jāpaliek Ķēniņu pilī un jāsagaida bendes.

Rite pamāja.

— Laikam es jūs novērtēju par zemu, — viņa beidzot noteica.

— Vai tas nozīmē, ka tomēr iemācīsieties lietot galdarīkus?

— Nē, taču varbūt es neiebildīšu, ja jūs to mācīsiet maniem bērniem.

Vecais kungs paklanījās.

Šai brīdī ieradās Kapteinis — aizelsies, bez zirga, asinīm un dubļiem klāts. Viena roka viņam bija ievainota, bet otrā viņš turēja asiņainu cirvi. Kapteinim, smagi elsdams, sekoja vilks, kurš pēdējiem spēkiem aizvilkās līdz dīķa atliekām, ielaka pāris malku glumā ūdens .un sabruka dubļos.

— Uz šo jau jāskatās divas reizes, lai atšķirtu no orkiem, pret kuriem viņš cīnās, — klusītēm nomurmināja Parcija.

— Reizēm visas trīs, — tikpat klusu piebalsoja senešals.

Atspiedies pret sienu, arī Kapteinis atvilka elpu. Viņš uzklausīja

Rites pateicības vārdus un taisnošanos par to, ka…

— Mēs visi mēdzam kļūdīties, — Kapteinis apjucis nomurdēja, ne­ļaudams Ritei pabeigt sakāmo. Viņš pat nepasmaidīja.

Tad piegāja pie Austras, lai atdotu Erbrovai vilcēnu, un tūdaļ atkā­pās nostāk.

Rite apvaicājās, kas un kā savainojis viņa roku. Kapteinis nostājās tai terases galā, kas grima ēnā, — droši vien gribēdams patverties no kar­stuma. Pavēnī dubļi, kas klāja viņa bruņas, nešķita tik uzkrītoši, kamēr Austras tērpa sudraba pavedieni un senešala brokāta zelts koši dzirk­stīja vasaras saulē.

Atspiedies pret sienu, Kapteinis pastāstīja, ka viņa zobens esot sa­lūzis kaujā, un, tā kā tas bijis orku zobens, kam šķērša nemaz nav, tas lūzdams savainojis viņa roku. Nu viņam vajadzēja skaidrot, ka ar orka zobenu, kas bijis pienācīgi smags, taču no slikta sakausējuma, viņš pē­dējā laikā cīnījies, jo viņa iepriekšējais zobens — no laba metāla, bet pārāk viegls — sašķīdis gabalos, cīnoties par Varilu, savukārt tas, kuru viņš lietojis pie Varilas, esot bijis aizstājējs citam, kurš salūzis kaut kur dienvidu kalnos, — tieši kur, viņš vairs neatceroties. Senešals pavēs­tīja, ka pilī noteikti vēl esot palicis viens no ķēniņu zobeniem — tas, kuru dzīves laikā lietojis Karols Sestais, protams, ja senešals nekļūdoties; un, kamēr Kapteinis atpūtās, senešals aizsteidzās pēc ieroča, kuru pavisam drīz svinīgi pasniedza Kapteinim. Zobena spalu rotāja tik daudz rakstu un dārgu akmeņu, ka Rankstrailam bija nepatīkami ņemt to rokās, taču iz­skatījās, ka zobens vismaz ir kaldināts no laba metāla.

Kā nākas atvilcis elpu, Kapteinis pavēstīja, ka pilsēta atkal esot ne­ieņemama, bet orku tilts un katapultas — sadedzinātas. Orku pārtikas krājumi jau esot šaipus mūriem. Ja valdniece piekrītot, viņš došot pa­vēli, lai puse no visiem labumiem tiek paglabāta pils pagrabos, bet otru pusi — protams, ar valdnieces piekrišanu — Lizentrails un viņa vīri pil­sētas galvenajā laukumā izdalīšot tieši rokās visiem pilsētniekiem.

Rite piekrītoši pamāja.

— Mēs visi mēdzam kļūdīties, — viņa vēlreiz domīgi atkārtoja.

Tad jautāja, vai kāds ir sapratis, pa kurieni pilsētā iekļuvuši orki.

Kaut arī uz nocietinājumiem stāvēja bruņoti parasti daligarieši, tie tomēr visu laiku bija apsargāti.

Jautājums palika bez atbildes.

— Kundze, — ieminējās senešals, — jums pirms nedaudzām stun­dām piedzima divi dēli. Vai jums nevajadzētu atgulties?

Parcija šim ierosinājumam jūsmīgi piekrita, un arī pārējie to at­balstīja.

Patiesībā arī Rite pati juta, ka ilgi nostāvēt vairs nespēs. Viņa pavē­lēja, lai nogalinātajiem orkjem nocērt galvas un lai tās pēc iespējas drī­zāk uzsprauž pīķos, — tiem, kas šos iebrucējus bija sūtījuši, jāzina, kādu galu ņēmuši tie, kas mēģinājuši nolaupīt ķēniņienes meitu.

Beidzot viņa paņēma Erbrovu rokās un nesa viņu pie brālīšiem. Parcijas palīdzību Rite noraidīja: viņa gribēja palikt viena kopā ar saviem bērniem, jo īpaši tagad, kad tikko bija pārciestas bailes tos zaudēt.

Pa ceļam uz guļamkambari viņa atrada Jastrinu joprojām tupam uz grīdas un raudam. Puika šņukstēja gan no bailēm, gan no kauna: Rite bija riskējusi ar dzīvību, lai viņu izglābtu, turpretī viņš nebija atmaksājis ar to pašu. Rite iesmējās un pateicās debesīm, ka vismaz Jastrins nav iejaucies lielajā juceklī un viņai nav bijis jāuztraucas arī par viņa dzī­vību, — taču šie vārdi Jastrinam bija niecīgs mierinājums.

Beidzot Rite atgriezās savā plašajā guļamistabā, kur biezie pils mūri gādāja par vēsumu un saules gaisma krita slīpā kūlī, kurā, nebeidzami džinkstot, virpuļoja vairākas mušas.

Rite iecēla Erbrovu gultā blakus brālīšiem.

— Viņi tev patīk? — viņa jautāja.

Erbrova pamāja.

Rite novilka savu asinīm un dubļiem notraipīto tuniku un apvilka jaunu un tīru, ko pavisam nesen bija licis pašūdināt Ķēniņu pils namzinis. Rite slidināja pirkstus pār smalki izšūto linaudeklu un vēlreiz klusībā pieminēja veco vīni. Viņa novilka arī Erbrovas karmīnsarkano kleitiņu, kas bija kļuvusi neiedomājami netīra, un beidzot ietērpa mei­teni mīļajā gaišzilajā uzsvārcī, kura kabatās pietika vietas visām spēļmantām. Erbrova laimīgi pasmaidīja. Beidzot arī Rite apgūlās, apskāva savu meitiņu un ilgi turēja viņu cieši piespiestu sev klāt un nebeidza vien glāstīt, jo tikko pārciestās bailes viņu zaudēt bija tikpat spēcīgas kā absolūtā laime, ka tas tomēr nav noticis.

Kad karstums pierima un sāka krēslot vakars, Rite piecēlās un, aiz­vien turēdama Erbrovu rokās, izgāja uz pils augstākās terases — uz tās, no kuras varēja pārlūkot nevis dārzu, bet gan lielāko daļu pilsētas. Viņa apsēdās uz pamatīga akmens sola un palika tur ilgi, ilgi.

Skursteņi, kas daudzas dienas nebija izpūtuši pat ne vistievāko dūmu strūkliņu, pamazām atdzīvojās.

Mazi dūmu mākonīši, viegli kā eņģeļu spārni, cits pēc cita kāpa aug­šup, nesot līdzi smaržīgas ziņas par sautējumiem, ceptiem sīpoliem, zu­pām un cepešiem, kurus gatavojot šoreiz bija izmantotas nevis žurkas, vardes un kaijas, bet gan kārtīgas vistas un cūkgaļa.

Mazi dūmu mākonīši, viegli kā eņģeļu spārni, cits pēc cita kāpa aug­šup, dzenādami cits citu starp jumtiem, saplūzdami kopā vieglā migliņā, kas klājās pār pilsētu, kura bija pārrāvusi aplenkumu un vairs necieta ne badu, ne bailes.

Tā vairs nekad necietīs ne badu, ne bailes. Nekad vairs.

Rite to apzvērēja. Kamēr vien viņa būs dzīva, viņa aizstāvēs Daligaru un tās ļaudis: viņa aizstāvēs šo ļaužu drosmi un viņu bailes, viņu ne­ganto blēdīgumu, parupjo muļķību, atjautīgo gudrību, dzirkstošo asprā­tību, ko liekot lietā, tie ir izdzīvojuši, pārciešot nelaimi pēc nelaimes, katastrofu pēc katastrofas, sāpes pēc sāpēm, izmanoties glābt gan sevi, gan savus bērnus. Rite zināja, ka naids viņu ir nocietinājis, bailes pada­rījušas ļaunu, bet izmisums varbūt uz visiem laikiem ir izsausējis viņas laipnības un pieklājības avotu un — kas visļaunākais — padarījis klibu viņas taisnīgumu, taču viņa prata cīnīties un vadīt ļaudis karā. Gan jau viņa iemācīsies tos vadīt arī miera laikā.

Aiz kāda loga ieskanējās sievietes balss, un Rite pazina šūpuļdziesmu, ko viņai kādreiz bija dziedājusi māte un ko viņa jau sen bija aizmirsusi. Tā bija smieklīga dziesmiņa, kas stāstīja par sirseni, kurš mēģina pieru­nāt spīdvabolīti, lai tā kļūst viņam par lukturi. Rite nodomāja, ka arī Erbrovai dziesmiņa patiks.

Un mēģināja tai piebalsot, kaut arī dziedamās rīkles viņai nebija. Erbrova viņu uzlūkoja sajūsmināta un laimīga. Pat priekā sasita plaukstas.

Rite savai meitai nekad nebija dziedājusi: viņa apzinājās, ka nav ne­kāda labā dziedātāja, turklāt vienīgās dziesmas, ko viņa prata no viena gala līdz otram, bija slavinājumi Valdītājam un Tiesnesim, ko viņai galvā bija iedzinuši tolaik, kad viņa dzīvoja Bāreņu namā.

Erbrovai vienmēr dziedāja Joršs — viņam bija brīnišķīga balss un neizsmeļams repertuārs elfu dziedājumu, kas vēstīja par vēju un zvaigznēm.

Piemirsusi, kā beidzas dziesmas rindiņa, Rite pieklusa, un Erbrova tūdaļ satraukti sarauca pieri, baidīdamās, ka mamma varētu dziedāšanu pārtraukt. Kopš tēvs bija miris, neviens Erbrovai neko nebija dziedājis.

Rite atsāka. Ieklausīdamās otras mātes balsī, viņa pamazām atcerē­jās visu stāstu: sirsenis satiek spīdvabolīti un lūdz, lai tā kļūst viņam par lukturi, spīdvabolīte negrib, bet sirsenis, cenzdamies viņu pierunāt, stāsta, cik vabole esot daiļa, un piesola viņai atnest nektāru no visas apkārtnes mandeļu ziediem; spīdvabolīte, kas patiešām ir īsta muļķīte, piekrīt un uzķeras uz sirseņa āķa, — jo vasarā, kad pļavās iemirdzas spīdvaboles, mandeļkoki jau sen ir noziedējuši. Erbrova sajūsmināti smējās, priecīgi un greizi mēģināja piebalsot Ritei un beigu beigās aizmiga.

Rite palika sēžam uz terases ar aizmigušo meitu klēpī.

Aplenkums bija pārrauts, pilsēta vairs necieta badu.

Orki, lai arī uz vienu vienīgu dienu, bija padzīti.

Divi dzīvi un veseli bērni bija ieradušies šai pasaulē, lai kopā ar Er­brovu neļautu iznīkt Jorša dzimtai.

Un vēl viņa bija atcerējusies dziesmu par sirseni.

Spriežot pēc smaržas, pils virtuvēs atkal cepa sikspārņus — vai var­būt tagad tas patiešām būs truša cepetis? Šoreiz vakariņas nebūs sarūpē­jis vecais namzinis, uii Rite, viņu atceroties, ļāvās skumjām. Vienubrīd viņa iegrima vieglā snaudā, bet tad atskanēja klusas zīdaiņa raudas, un viņa cēlās, lai ietu pabarot savus bērnus.

\