Pirmā nodaļa

Pirmā dienas gaisma parādījās dzidrajās debesīs, un jūra iedzirkstījās kā gaiša zīda mantija. Divi smalki mākonīši, bāli un vjegli, atrāvās no apvāršņa un pacēlās rožainajā sārtumā. Nakts brīze bija pūtuši pār smil­tīm un sakārtojusi tās vienmērīgos viļņos, lēzenos pauguriņos, kuru virsotnes tagad apspīdēja rītausma, un lēzenās ieplakās, kur vēl gulēja ēnas. Smilšu kaupres un lejas bija izraibinājušas krabju pēdas, kam līdzās stiepās arī kaiju un zvirbuļu atstātie raksti. Vēlāk krastmalā ieradīsies jūras kraukļi. Saule gatavojās pacelties virs piekrastes klints sienas, kas bija reibinoši stāva un nepieejama, apaugusi ziedošiem kaperkrūmiem un efejām, gandrīz tikpat augsta kā Tumšie kalni, kas slējās tepat aiz mugu­ras, tumši zaļi no ozolu un kastaņu mežiem. Austrumu pusē debesis sāka bālēt: piesātināti zilais tonis pārvērtās gaišzilā, gaisma pieņēmās spil­gtumā, bet zvaigznes dzisa. Paceplīšu pāris satikās krūmāja malā zem tamariska zariem, kura sārtie ziediņi jau sāka apvīst. Zem krūma vēl locījās puse tārpa; un lamatas aizcirtās.

Abi divi bija notverti. Izmisīgi čiepstēdami, putniņi pūlējās izrauties, taču slazdi bija rūpīgi gatavoti, un izturīgā kaņepāju cilpa cieši turēja sīkās kājeles, no kurām viena pārlūza veltīgajos centienos izrauties brīvībā.

Beidzot kaut kas ēdams.

Morons notrauca no sejas matus, paņēma un noglabāja tārpa pusīti, tad satvēra paceplīšus — vispirms mazāko, droši vien mātīti, pēc tam lielāko — un ar spēcīgu kodienu atdalīja sīkās galviņas no rumpja. Čiepstēšana ar reizi aprāvās, un atkal iestājās klusums.

Puisis nolaizīja uz lūpām palikušās asinis, lai zudībā neietu neviena lāse, tad ielika putnu ķermenīšus tarbā: tās būs pusdienas. Putneļu galvas tūlīt kļūs par ēsmu, un tātad, ja mazliet paveiksies, būs ari vakari­ņas. Vēl tikai vajadzēja izdomāt, ko darīt ar tārpa pusi: to varēja izlietot kā piedevu pusdienām vai arī vēlreiz izmantot kā ēsmu, cerot, ka bran­gākas būs vakariņas.

Morons prātā ātri apsvēra šīs dienas izredzes. Pusdienās — trešdaļa unces putnu gaļas, un varbūt arī vakariņām izdosies ko sagādāt.

Viņam tiešām bija paveicies.

Morons palūkojās apkārt. Piekrastē šai agrajā rīta stundā valdīja liela rosība. Te čumēja un mudžēja tie, kuri meklēja sīkas, smiltīs mājojošas gliemenītes, — tās bija tik mazas, ka nevis remdēja izsalkumu, bet drī­zāk radīja ilūziju, ka tomēr kaut kas ir apēsts, un šāda ilūzija taču bija labāka par pārliecību, ka ēsts nav nemaz. Kad agrās rīta stundas būs pagājušas, lielā rosība un ņudzoņa pārsviedīsies uz piekrastes rifiem, jo līdz ar bēgumu kļūs sasniedzamas mīdijas un par jūras šķīvīšiem sauktie gliemeži, kas arī ir tik mazi, ka drīzāk vairo ēstgribu, nevis rada sātu. Tad pienāks dienas vidus — stunda, kad saule uzkāpusi visaugstāk un ko pieņemts saukt par pusdienlaiku arī tad, ja pusdienu nemaz nav. Dienās, kad pusdienu nebija, lielā rosība turpinājās, jo dienvidū krabji mēdza patverties ēnā pie lielajām klintīm, kas līci norobežoja rietumu pusē, — tā nu pusdienlaikā visi ņēmās pa ūdeni, pūloties sagūstīt kādu krabi. Pēcpusdienās rosība ūdeņus parasti pameta un pārmetās uz mežu, lai meklētu pīniju čiekurus, kuros vēl būtu palicis kāds riekstiņš, — un arī pīniju riekstiņi bija tik sīki nieki, ka izsalkumu tikai vairoja.

Morons uzmeta skatienu liedagam, proti, Erbrova liedagam, kur atradās viņu ciems, proti, Erbrovas ciems, kas bija iekārtojies tieši vidū līcim, kuru, protams, sauca par Erbrova līci. Tā kā par Erbrovu sauca pūķi, kurš bija ietriecies klintīs, lai viņi visi paliktu dzīvi, tad te viss bija nosaukts Erbrova vārdā. Arī elfa meitu, viņas augstību princesīti, bija nosaukuši par Erbrovu — nelikās, ka šie būtu tērējuši daudz laika, izvēloties vārdu.

Rosība un ņudzoņa liedagā šoreiz bija sevišķi trokšņaina. Kala, Kreska sieva, un viņas draudzene Rite, elfa sieva, kā allaž smējās un ķiķināja kā pēdīgās muļķes. Arī Kalai bija piedzimis bērns: puika, kuram šie bija ielikuši gluži neiedomājamu vārdu, kas jau bija saīsināts par Kīku, bet pilnā formā viņu dzimtā ciema valodā nozīmēja Lidojošais mākonis vai ko tamlīdzīgu. Kurš gan var izdomāt vēl nejēdzīgāku vārdu! Vistas un tārpa krustojumam droši vien būtu vairāk smadzeņu nekā šīm divām zvaigājošajām muļķēm kopā — katrā ziņā pat vistas un tārpa knistojums saprastu, ka dzīve šajā liedagā ir draņķīgāka par draņķīgu un iemesla ķiķi­nāšanai nav. Kala un Rite caurām dienām lasīja gan smilšu gliemenītes, gan mīdijas, gan jūras šķīvīšus, kuros nekā ēdama iekšā nebija, bet no to čaulām vēra bezjēdzīgas krelles un gatavoja kaut kādus niekus, ko iespraust matos, — Moronam ne reizi vien bija teikuši, kā tos spraužamos sauc, taču viņš nevajadzīgus vārdus ātri aizmirsa. Pirms trim gadiem Rite bija apprecējusies ar Nolādēto elfu. Toreiz tika sarīkoti lieli svētki ar varenu dejošanu un nožēlojamu mielastu. Uz dzīrēm bija ielūgti arī ļaudis no Arstridas, no otra nabagu un badmiru ciema, kas atradās uz nelielā zemesraga, kurš līci ieskāva no ziemeļiem. Kaut arī arstridieši te dzīvoja ilgāku laiku, tie nebija diez ko bagātāki, tomēr vajadzēja atzīt, ka vismaz vistu viņiem netrūka (piecas vistas un gaili viņi atnesa kā kāzu dāvanu, un šie putni bija kļuvuši par Erbrovas vistu saimes iedibinā­tājiem un neaizskaramu pamatu nākotnes pārticībai).

Viņi, Erbrovas ciema ļaudis, pretī bija dāvinājuši kumeļu. Divi pir­mie zirgi, Zibens un Melne, kurus viņi ar milzu pūlēm bija nostīvējuši lejā no kalniem pa taku, ko vaiga sviedros bija izrakuši un izkaluši tolaik, kad vajadzēja bēgt, tagad dzīvoja liedagā. Nebija gan skaidrs, kāpēc šie zirgi te dzīvojas savā vaļā, fo jēgas no tiem nebija nekādas, bet cepetis gan no tiem sanāktu labu labais. Taču durt uz iesma nedrīkstēja nedz šos divus, nedz kumeļus, kas pa vienam vien Melnei atskrēja katru otro gadu. Tagad Erbrovā tiem, kuriem izdevās paglābties no bada nāves, nenokrist no klintīm un nenoslīkt jūrā, draudēja briesmas tikt zirgu sabradātiem, jo nu šo lopu bija vesels bars, un tie caurām dienām auļoja šurpu turpu kā sajukuši. Erbrovas ļaudis bija izbaduši un noskranduši, toties visi prata jāt ar zirgu. Bez segliem un pilnos auļos. Lai gan no tādas jādelēšanas jēgas nebija nekādas, tikai izsalkums pieņēmās spēkā. Morons gan neprata jāt. Viņš bija atteicies sēsties tiem lopiem mugurā.

To divu muļķu kāzu dienā abu ciemu iemītnieki savstarpēji bija zvē­rējuši mūžīgu un absolūtu uzticību, bet pēc tam bija pašķīrušies, lai atkal vilktu savu nožēlojamo dzīvību un mirtu badu katrs savā ciemā. Kā šķita, tiesības dzīvot nabadzībā un sprāgt badā bija neapstrīdama brīvu cilvēku privilēģija, — tāpat kā tiesības prast lasīt un rakstīt, jāt bez seg­liem, peldēt un vazāties apkārt pusplikiem kā mežoņiem (protams, ja vien ir taisnībā, ka tādi mežoņi kaut kur šai pasaulē mitinās).

Aiz Kaļas līkņāja jaunākais no mežcirtējiem, kuram vārdā bija Solārs un kura bārda un mati bija pavisam gaiši. Viņš smilšu gliemenītes lasīja tikai ar vienu roku, jo otrā turēja jaunāko no saviem bērniem, — viņš kašņājās pa smiltīm un arī smējās kā negudrs. Acīmredzot visiem muļ­ķiem tai sasodītajā liedagā bija varen jautri. Viņi smējās bez mitas kā piedzērušos kaiju bars — Morons gan nekad nebija ne redzējis, ne dzir­dējis piedzērušās kaijas, taču iztēlojās, ka to ķērksti un klaigas izklausī­tos visai līdzīgi šiem muļķīgajiem smiekliem. Šī zvaigāšana padarīja viņu vai traku no dusmām. Patiesībā vajadzēja atzīt, ka daudz vairāk ēdamā viņš sagādātu, ja kopā ar pārējiem lasītu gliemenes, nevis liktu cilpas paceplīšiem, — taču tad vajadzētu paciest Kaļas un Rites smieklus, kam pievienotos arī Solārs, kurš droši vien atkal stāstītu, cik brašas esot viņa vecākās meitas, kuras jau protot lasīt un peldēt, vai arī nebeidzami vā­vuļotu par to, cik ļoti mīl savu sievu Rimaru. Kopš viņi bija apmetušies pie jūras, visi bija pasākuši runāt kā elfi — nemitīgi gvelzt par cēlām jūtām, turklāt lietojot vissmalkākos izteicienus. Solārs savai līgavai jūtās bija atzinies, tikko viņi bija sasnieguši jūras piekrasti un pat vēl nebija sākuši celt mājas, — uz šādu soli Solāru bija paskubinājis reibinošais prieks par iegūto brīvību. Nebija gan skaidrs, ko ar šo brīvību iesākt. Kāds no tādas brīvības labums? Viņi te bija brīvi bez mitas smieties kā apdzēru­šās kaijas, melst niekus kā bērni, kas vēl lāgā nav iemācījušies runāt, un mirt badu šai jūras krastā, ko šausta visi vēji, izņemot austreni, — vismaz to, par laimi, aizturēja Tumšie kalni.

Nevarēja noliegt, ka viņi vairs nebija skrandaiņi, — lai varētu sauk­ties par skrandaini, vajadzēja būt vismaz kādu skrandu īpašniekam. As­toņu gadu laikā viņu skrandas bija nodilušas un sairušas. To driskas bija palikušas kazenāju ērkšķotajos zaros. Pa diegam vien tās bija izārdītas, lai pagatavotu makšķeru auklas vai tīklus, kuriem bija visai attāla līdzība ar īstiem zvejas rīkiem.

Rezultāts bija brīvi ļaudis, kas savu likteni tur paši savās rokās, — vienīgā nelaime, ka tikpat braši tie rokās nevar paņemt savas bikses vai kreklu. Plika brīvība tevi nesilda, kad zēģelē ziemeļu vējš, bet pār jūru balti birdinās sniegs. Visi, kam bija piedzimuši bērni — gan Solārs, gan elfs, kura sīkaļa bija piedzimusi pirms nepilniem diviem gadiem, gan pārējie —, staigāja puskaili gan ziemu, gan vasaru, jo savās lupatās bija saģērbuši bērnus. Joršam, dižajam karavadonim, visu cilvēku un elfu cilšu mantiniekam un nezin kādu vēl titulu nesējam vienīgais apģērba ga­bals bija ap gurniem aptīta lupata. Meitenēm kājas bija kailas līdz pat ceļiem, bet rokas nepiesegtas visā garumā, — un tas nu nemaz nebija piedienīgi. Ja Dragarna dabūtu redzēt šīs bezkauņas, tām tiktu pamatīgs pēriens. Tas būtu jautri. Bet vispār visā šai padarīšanā visjautrākais bija tas, ka visi šejienieši cits citu uzrunāja kā nez kādus augstmaņus un lie­lus kungus: jo izbadušāki un nosalušāki viņi bija, jo cildenāk un smalkāk mnāja. Tiešām smieklīgi. Mans godātais kungs, kā sokas jūsu utainā dzīve? Kundze, sakiet, lūdzama, par kādiem ēdieniem sapņojot, jūs mirstat badu šodien? Cienītais, vai tārpi jums ir vairumā un vai varat šo karalisko cienastu atvēlēt arī man? Morons pats elfam bija prasījis, kāpēc viņš gluži kā ķēniņa bērnus uzrunā visus salašņas, ubagus un kalpus, un elfs viņam bija atbildējis, ka tā visātrāk un visvienkāršāk visiem varot likt saprast, ka ikviens ir tikpat cienījams un godājams kā ķēniņš, — ļaudis lielāko­ties bija raduši diženumu un cieņu saistīt ar grezniem tērpiem, apaviem un zeltu, bet, tā kā zelta un apavu te nebija nemaz, bet tērpu gaužām maz, tad lepnumu un cieņu vajadzēja atgādināt, piesaucot ikvienā teikumā. Vēl elfs bija piebildis, ka vārdiem tāpat kā žēlsirdībai nav cenas, taču tie — tāpat kā žēlsirdība — esot vislielākā vērtība. Tas, kurš piedzi­mis par elfu, droši vien šādus izteikumus var saprast, taču Morons bija cilvēks, nevis elfs, tāpēc joprojām neizpratnē lauzīja galvu.

Morons mēģināja atcerēties laikus, kad ēšana bija ierasta lieta. Šīs atmiņas pazuda starp citām tikpat tālām un miglainām, — starp atmi­ņām par laiku, kad vēl nebija uzradies Nolādētais elfs ar savu mirdzošo zobenu un vienlīdz spoži mirdzošo muļķību, kuras dēļ tas viņus visus atvilka līdz šai trīskārt nolādētajai piekrastei, kur varēja pārtikt no rīta rasas, zaļas zāles, aļģēm, sāļa ūdens, koku mizām un paretam tikt arī pie kāda gabaliņa iepuvušas zivs. Ja Morons iemācītos peldēt, viņš tiktu arī pie smilšu gliemenēm, krabjiem un mīdijām; ja viņš iemācītos rāpties klintīs, tad varētu ēst arī miršu medu, ko savos stropos savāca savvaļas bites; taču dižkareivji ar tādām lietām nenodarbojas, dižkareivji nerāpjas klintīs un nepeld, jo viņi taču nav ne vāveres, ne zivis. Tad jau labāk pārtikt no rīta rasas un koku mizām! Turklāt Morons nebija pārlieci' nāts, vai tad, ja viņam kāds to iemācītu, viņš prastu peldēt pietiekami veikli un rāpties klintīs tik augstu, lai sasniegtu bišu mājokļus, — kur nu vēl darīt to tik lēni un klusi, kā rādīja elfs, jo citādi stropu aplaupītājs pārvērtās par smeldzošu un uzpampušu dzēlumu kamolu. Moronam ne­kad īsti labi nebija padevusies kaut kā jauna mācīšanās. Un dižkareivim neko tādu nemaz arī nevajadzēja prast! Tas bija darbs, tātad dižkareivja necienīga nodarbošanās.

Daudz labas barības varētu sagādāt piekrastes dīķos, kur pa dubļiem bradāja gārņi un dzēses, gatavi pārtapt cepešos, kas tiešām būtu šāda no­saukuma vērti. Vajadzētu tikai Cilpu un pusi zivs ēsmai, taču dīķos medīt nedrīkstēja: tas bija aizliegts. Pirmajā gadā, ieradušies piekrastē, viņi bija medījuši gārņus un dzēses pēc sirds patikas — tās bija īstas dzīres, kurām drīz pienāca gals, jo visi gārņi un visas dzēses bija apēstas. Kopš daži putni bija atgriezušies, tos medīt bija aizliegts — bija jānogaida, līdz tie atkal savairosies pietiekamā skaitā. Pa gārnim vai dzēsei notvert drīkstēja vie­nīgi ārkārtas gadījumos: ja vajadzēja pabarot slimnieku vai nesen dzem­dējušu sievieti. Kaijas gan drīkstēja ķert visi — to liedagā bija, cik uziet, bet diemžēl šos putnus bija neiespējami dabūt rokā. Cilpās kaijas nekad nesapinās un lidoja pārāk ātri, lai tās varētu notriekt ar akmeņiem. Tās varētu nošaut ar lingu vai loku, taču šos ieročus lietot Morons neprata.

Agrāk viņš ēda. Citi gan ne — citi vairāk ēdamā dabūja tagad, ne jau ļoti daudz, tomēr vairāk nekā Morons, — to vajadzēja atzīt. Kad viņi neēda, viņi runāja kā elfi, un arī šīs smalkās runas itin kā mazināja izsal­kumu un piepildīja vēderus. Veicas gan šiem ļautiņiem: viņi ir pietiekami stulbi, lai justos laimīgi un skaļi gavilētu, plikām pakaļām tupēdami jūras krastā, ko šausta visi vēji, izņemot vienu. Elfs viņiem bija iemācījis peldēt — visiem, tikai Moronam ne; un tie, kuri no ūdens nebaidījās, no rītiem varēja lasīt smilšu gliemenes, pa dienu — mīdijas un šķīvīšus, bet pēcpusdienās — krabjus, un kopumā dienas guvums nebija nemaz tik slikts. Elfs viņiem bija iemācījis arī šaut ar loku, un kaijas bija gar­das. Moronam lokšaušana nepadevās, bet peldēt mācīties viņš atteicās.

Tā bija tāda elfu padarīšana. Karavīram nav jāprot peldēt — kur nu vēl dižkareivim! Un arī lasīt un rakstīt tam nav jāprot. Kad šejienieši ne­peldēja, viņi lasīja. Kārtējā elfu un citu muļķu izklaide! Viņi rakstīja smil­tīs vārdus un pēc tam lasīja. Neko tik stulbu nedarītu pat apdzērusies kaija, kas visu dienu mērcējusies alū. Taču arī vārdu rakstīšana smiltīs un dižošanās ar savu lasītprasmi bija labāka par neizturamajiem stās­tiem. Vakaros, ja laiks bija jauks, visi kopā sasēdās ap ugunskuriem liedagā un stāstīja stāstus par cilvēkiem, kas nekad šai pasaulē nav dzī­vojuši, — tie nemaz nevarētu dzīvot, jo šajos stāstos bija apkopotas vienas vienīgas neticamas nejēdzības. Morons no tiem stāstiem neko nevarēja saprast. Bet vēl ļaunāk bija tad, kad viņi neko nestāstīja, bet paši izlikās par ķēniņiem un princesēm. Viens tēloja ķēniņu, otrs prin­cesi, un stāsts ritinājās uz priekšu pats. Viņi to sauca par teātri. Vienreiz šie visi apraudājās, jo Kala tēloja mirušu princesi. Neiedomājami. Diž­kareivji vakaros dzer alu — lūk, tā ir vīriešu cienīga nodarbošanās —, nevis stāsta nesakarīgas muļķības, no kurām neko nevar saprast. Toties citi bija sajūsmā un apraudāja mirušo princesi Kalu. Jā, dažiem patie­šām veicas, ja neizmērojamu muļķību var uzskatīt par veiksmi.

Jāatzīst, ka pārējie diez ko daudz neēda tais laikos, kad dzīvoja Bāreņu namā, kur Dragarnas kundze, Bāreņu nama īstenā saimniece, uzmanīja, lai ēdiena nekad nebūtu par daudz, jo bērniem, kas ēd līdz sātam, samai­tājas raksturs. Patiesību sakot, pārējie Bāreņu namā ēda pavisam maz, nesalīdzināmi mazāk nekā šeit, kur varēja salasīt visus tos krabjus un gliemenes. Bāreņu namā labi ēda tikai viņi divi — Kresks un Morons, viņi bija barveži, Bāreņu nama vagari, kam pienācās vairāk ēdamā. Pie­mēram, kukurūzas putru bija pieņemts sadalīt dažāda lieluma porcijās, turklāt putras dalīšana bija viņu abu pienākums. Tieši viņiem abiem pienācās atliekas no Bāreņu nama Godāto Aizbildņu, Dragarnas kun­dzes un Strumača kunga galda tais reizēs, kad tiem pēc maltītes kaut kas palika pāri, — īpaši bieži jau tas negadījās, jo Strumacis bija kā nepie­pildāma, caura muca, tomēr reizēm šis tas atlēca.

Un vēl — daudz svarīgāka par kukurūzas putru bija cerība. Agrāk vai vēlāk viņi abi ar Kresku kļūs par kareivjiem, kam pienāksies četri kausiņi putras katru dienu un gabals cūkgaļas divreiz mēnesī. Un tad atnāks diena, kad viņi abi uzdienēsies līdz dižkareivja pakāpei, — bet dižkareivjiem pienācās pieci kausiņi putras katru dienu, gabals cūkga­ļas divreiz nedēļā un pinte alus ziemas saulgriežos un jaunā mēness svētkos. Domājot par alu, Moronam acis sariesās nostalģijas asaras. To­laik, kad viņš kā bārenis dzīvoja Bāreņu namā, alus viņam, protams, nepienācās, un to nebūtu vajadzējis aiztikt, taču dzēriens bieži palika Strumača un Dragarnas glāžu dibenā, un tad bija lieli prieki.

Vienmēr jau tik labi negāja. Sākumā bija smagi, vēl smagāk nekā mā­jās, kur arī neviens jokus nedzina. Sākumā ilgu laiku viņam tika vienīgi krunkaini ābolīši un tārpaina kukurūzas putra, kas allaž sadalīta nevie­nādās devās, turklāt lielākās devas sev iedalīja citi. Arī sitieni bija sa­dalīti nevienādās devās, bet tieši pretēji nekā ēdamais: tie, kas Bāreņu namā bija ieradušies pēdējie un kam tika mazāk putras, saņēma vairāk belzienu. Bet arī tad Morons nebija zaudējis dūšu. Vajadzēja turēties pretī. Arī tas, kurš neko neprata, neko nemācēja pateikt un bija niecīgāks par niecību, — arī tas, ja vien neizlaida garu jau mazotnē, izauga lielāks. Un tas, kurš izauga lielāks, varēja pacīnīties par vagara vietu, pēcāk kļūt par kareivi un beigu beigās cerēt uz visaugstāko laimi: dižkareivja pakāpi.

Tai dienā, kad kopā ar savu draugu pūķi bija uzradies elfs, visi līdz sātam bija saēdušies Dragarnas un Strumača vistas un dzēruši alu pēc sirds patikas, taču arī todien Morons domāja, ka būtu pagalam muļķīgi iet projām, pamest drošo un zināmo, lai dotos nezin kur, — žēl gan, ka nebija neviena, kuram šīs domas uzticēt. Pat draugs un dubultnieks Kresks, ar kuru agrāk viņi bija kā viens vesels, tagad bija viņu pametis, sapinies ar to cimperlīgo Kalu, kāri tvēra katru elfa teikto vārdu un ticēja visām viņa muļķībām. Neiedomājami.

Pēc tam bija sācies neprātīgais ceļojums, kurā elfs bija aizvilinājis gan viņus, Bāreņu nama iemītniekus, gan visas grāfistes ubagus un skrandai­ņus. Visu ceļu Morons bija domājis, ka šis pasākums ir pēdīgā muļķība, taču arī tad nebija neviena, kam šīs domas uzticēt. Visi sekoja trakajam, bet tad, kad nogurumam un sāpošajām kājām būtu vajadzējis viņus ap­turēt, trakais sāka stāstīt pasakas, kas bija cita par citu nejēdzīgākas, un, tās klausoties, visi atguva drosmi un gāja tālāk. Arī ieraudzījuši sev priekšā Daligaras kavalēriju, viņi nenobijās. Trakais stāstīja kārtējo pasaciņu par žilbinošiem varoņiem, un šie skrandaiņi, kas visu mūžu to vien bija darījuši kā meklējuši kādu, kura priekšā līst uz vēdera, tagad visi pārvērtās par karotājiem un nolēma, ka vairs nevienam nepadošoties, — nevienam un nekad, pat ja viņus nogalināšot, pat ja iecelšot par dižka­reivjiem. Beigās, ja vien pūķis nebūtu viņus izglābis, ļaudams nobendēt sevi, Daligaras kavalērija viņus visus patiešām būtu nogalinājusi. Visus: līdz pēdīgam utainajam nespējniekam, līdz pēdīgam kraupainajam bērnam.

Neiedomājami.

Un viņi nemaz nedusmojās uz to trīskārt nolādēto elfu, kurš viņus bija ievedis briesmās, kur uz spēles bija likta šo diedelnieku noskrandusī, utainā dzīvība. Kur nu — viņi visi bija varoņi!

Neiedomājami.

Beigu beigās viņi bija nonākuši šajā liedagā, it kā jūra būtu tā labākā vieta, kur nonākt: daudz zila ūdens, zaļas salas, zemesrags un kaijas. Labi, lai jau būtu: ūdens plašumi un kaijas Moronam neko nekaitēja, taču sīko skuķi viņš patiešām nevarēja ciest. Viņš neieredzēja ne acu galā to jaukteni puselfu, elfa meitu. Īstenībā viņa bija visparastākā knīpa, taču visi izturējās tā, it kā būtu nez kāda princese!

Kad viņam, Moronam, bērnībā piesitās drudzis, viņu tik un tā kopā ar pārējiem sūtīja meklēt ēdamo, bet, ja viņš nespēja noturēties kājās, māte viņam palīdzēja ar pamatīgām pļaukām. Turpretī no katra sīkās elfa knī­pas šķaudiena tika iztaisīts vai pasaules gals. Tēvs šo caurām dienām staipīja pa rokām, it kā sīkaļa būtu piedzimusi kropla, — tak nē, kropla viņa nebija un lieliski varēja paiet pati. Viņu, Moronu, gan neviens ne­mūžam nebija auklējis pa rokām: viņš bija piedzimis kārtīgu ļaužu ģimenē. Kad pasaulē nāca kārtējais bērns, tas drīz vien sevi pieskatīja pats, bet, kad bērnu mājās bija par daudz, liekos aizveda uz Bāreņu namu, — arī Morons taču pats no laba prāta uz turieni nebija pārcēlies.

Viņš, Morons, visu mūžu bija kasījies ērču un odu kodienu dēļ, un nekāds ļaunums no tā nebija noticis — no tādiem niekiem neviens nemirst. Bet, kad ods pirmo reizi iedzēla viņas augstībai princesītei, elfs pa diedziņam vien izārdīja savu pēdējo apģērba gabalu, lai nopītu smalku tīklu, kam cauri netika neviens spārnainis. Smieklīgi! Nevienam bēr­nam tak vēl nav nācis par ļaunu daļu asiņu atdot odiem!

Sākumā, tikko ieradušies jūras piekrastē, viņi bija pieņēmuši likumus. No visām notikušajām nejēdzībām šī bija visnejēdzīgākā.

Katrs pateica kaut ko, kam bija jākļūst par šīs vietas likumu, jo likumi ir vajadzīgi katrā vietā.

Likumi, ko viņi izdomāja, bija cits par citu muļķīgāki: katrs var da­rīt, ko grib. Drīkst lasīt un rakstīt. Meitu var nosaukt pūķa vārdā. Ir atļauts staigāt apkārt pusplikiem, lai gan jebkur citur tādā skatā rādīties cilvē­kos būtu aizliegts. Viņš, Morons, par laimi, neko daudz nebija mainījies, bet, piemēram, Rite gan bija pamatīgi izaugusi, un vecās drēbes viņai vairs nederēja. Viņas laulenis, godātais un cienītais elfs, vazājās apkārt puspliks ne jau tikai tāpēc, ka viņam bija piedzimusi meita: savas drēbes viņš bija atdevis arī sievai, un, lai to apģērbtu, patiešām vajadzēja daudz drānas. Rite, kura Bāreņu namā bija sīka, kaulaina knīpa — izspiedu­šies elkoņi un lieli priekšzobi, nekā vairāk! — tagad bija izaugusi par druknu meiču. Viņa caurām dienām ņēmās pa ūdeni un peldēja, tāpēc pleci viņai bija tik plati, ka, atgriežoties Daligarā, viņa pavisam viegli va­rētu dabūt darbu Valdītāja un Tiesneša akmeņlauztuvēs.

Likumu bija daudz, un tie visi bija dumji — tajos bija runa tikai par nevajadzīgām blēņām, bet nevienā nebija pateikts nekas svarīgs: pie­mēram, kā kļūt par dižkareivi. Kad tika dibināta pilsēta (vismaz tā teica pārējie, kuri savu nožēlojamo būdu puduri no tiesas uzskatīja par pil­sētu), katrs bija ierosinājis kādu likumu, un viņš, Morons, bija pateicis, ka nav aizliegts būt elfam, — to viņš bija teicis tīšām, lai pārējiem ļautu saprast, ka, pieņemdami savus stulbos likumus, viņi aizmirsuši noteikt, ka elfi nedrīkst uzturēties kopā ar īstiem cilvēkiem. Taču pārējie nesa­prata, un kopš tā brīža šajā jukušo ciemā valdīja arī likums, ka nevie­nam nav aizliegts būt elfam.

Pilnīgs ārprāts. Un neviena, kam to pateikt. Pat ar Kresku nevar ap­runāties. Pat ar viņu ne. Neiedomājami.

Agrāk viņi abi — Kresks un Morons — bija bijuši kā viens vesels. Pat viņu vārdi bija saplūduši kopā: Kresksunmorons. Vismaz tā visi vienmēr teica, jo kur bija viens, tur noteikti bija arī otrs.

Taisnību sakot, tieši viņa dubultnieks Kresks bija tas, kurš vienmēr pieņēma lēmumus, izdomāja, kas darāms, ķēra ēdamos zvērus, noteica, kā sadalāms zādzībās iegūtais, apkopa brūces un piesprieda sodus. Viņš, Morons, tikai allaž turējās blakus un visam piekrita — un arī tas bija sva­rīgs pienākums, un galu galā vagariem vienmēr jābūt diviem, tātad arī viņš, Morons, bija svarīgs un neaizstājams. Tik svarīgs un neaizstājams, ka Kresks viņu paturēja sev blakus arī tad, kad abi bija sastrīdējušies. Patiesībā strīdējies bija tikai Kresks. Tas notika tad, kad nomira Morona mazākais brālis: Kresks sadusmojās un teica, ka Moronam nevajadzējis pieļaut, ka brālis nomirst, ka vajadzējis dot viņam vairāk ēdamā, palīdzēt viņam, uzmanīt, lai viņš mazāk strādā, un visādi rūpēties. Kādas muļķības! Bāreņu namā galvenais likums bija tāds pats kā viņa dzimtajās mājās: katrs gādā par sevi, un dievi, ja tādi pastāv, gādā par visiem. Vai tad Morons bija vainīgs, ka viņa brālis bija mazs, dumjš un ļāva atņemt savu putras devu? Nebija aizliegts atņemt putru tiem, kas bija tādi muļķi, ka ļāva to darīt. Viņš, Morons, sīkaļam putni atņēma. Ar vecākā hrāļa tiesībām.

Taču vēlāk, lai atgūtu Kreska draudzību, viņš tam bija devies līdzi ab­surdajā ceļojumā, sekojot elfam. Morons neatkāpās no Kreska ne soli arī tad, kad Daligaras bruņinieki mirdzošās bruņās ielenca elfu, bet tas viņus atvairīja.

Nebija godīgi, ka tagad Kresks vienmēr turējās atsevišķi.

Pareizāk: nevis atsevišķi, bet vienmēr kopā ar Kalu. Vienmēr kopā ar elfu.

Viņš pat vairs negribēja, ka viņu sauc par Kresku. Viņš teica, ka šis vārds viņam atgādinot Bāreņu namu, — it kā tā būtu vieta, kuru labāk aizmirst. Dragarna apgalvoja — un viņai bija pilnīga taisnība —, ka bērni jāsauc īsos vārdos tāpat kā suņi. Tieši viņa puiku bija nosaukusi par Kresku, saīsinot īsto vārdu Kerens Askiols jeb Pakalnu Vanags, ko šīs skaņas nozīmēja valodā, kurā runāja ziemeļu purvāju ciltis un kura bija dzimtā arī Kreskam. Arī tā neciešamā Kala bija dzimusi tai pašā pusē — ziemeļu purvājos, un viņas pilnais vārds skanēja kā Kaijala Ara jeb Jauns Mēness. Droši vien tikai tāpēc, ka Kresks un Kala bija dzimuši tais pašos purvājos, viņi tagad turējās kopā, cita iemesla nevarēja būt, jo nebija taču iespējams, ka tik gudrs un saprātīgs puisis kā Kresks sa­skatījis kaut ko pievilcīgu tai mūždien ķiķinošajā muļķē.

Viņam, Moronam, gan vārdu neviens nebija saīsinājis. Tāds tas bija kopš dzimšanas. Labs vārds, kas pilnīgi neko nenozīmē un tikai noder pasaukšanai, ja kādam kaut ko ievajagas. Dragarnai tas bija pa prātam.

Arī Ritei bija līdzīgs vārds: tas neko nenozīmēja un bija ātri izrunājams.

Moronam vārdu bija izvēlējusies māte: viņa saviem bērniem par vārdu allaž izraudzījās tās skaņas, kas pirmās iešāvās prātā. Un Morons bija kļuvis par Moronu. Tas arī viss. Arī nosūtīšana uz Bāreņu namu nebija nekas īpašs, un mājās neviens par to daudz galvu nelauzīja: kādu dienu vecākiem šķita, ka bērnu ir par daudz, un tai reizē kā lieko aizsūtīja prom tieši Moronu.

Bija neizturami grūti paciest šķiršanos no drauga, no Kreska, no Kerena Askiola jeb Pakalnu Vanaga, kurš bija neglābjami pazudis, lai gan vienmēr atradās tepat, dažu soļu attālumā — vienmēr kopā ar elfu, kopā ar Kalu. Tas bija mokoši, daudz mokošāk par izsalkumu un atvadām no ilgi lolotā sapņa, ka reiz viņš varēs kļūt par dižkareivi. Domās viņš jopro­jām dzirdēja Kreska balsi, kas tagad viņu vairs neuzrunāja, un tā allaž uzplēsa sāpīgu brūci: arī Morons pats klusībā apzinājās, ka tikai kādrei­zējās draudzības dēļ viņa atmiņās Dragarnas tārpainā kukurūzas putra iegūst dievu ēdiena zeltaino nokrāsu.

Morons noraisīja no vidukļa neizsakāmi vērtīgo valga gabalu. Tā bija viņa makšķeraukla. Viņš piestiprināja auklas galā vienu no paceplīšu galvām un devās uz Muļķa Orka rifu jeb — kā to daži sauca — Pēdējā Orka rifu. Muļķa Orka rifs bija neliela klints, kura slējās līča vidū un kuras dīvainā forma atgādināja divas milzīgas pēdas. Sekls smilšains sēklis šo klinti savienoja ar zemesragu, kas līci ieskāva no ziemeļu puses. Tā bija lieliska vieta makšķerēšanai, jo jūraskarūsas te bija radušas pel­dēt garām no līča uz atklātiem ūdeņiem, taču peldētnepratējiem klints bija bīstama, jo paisuma laikā tā pilnībā pazuda zem ūdens, kas pat klints virsotnē bija dziļāks par pieauguša vīra augumu. Rifa nosaukums bija saistīts ar Srakiālu, teiksmainu personāžu, kas darbojās visos nostāstos un balādēs par orkiem, — tieši Srakiālam bija lemts kļūt par pēdējo orku, par to, kurš paliks vienīgais, kad cilvēku ciltij izdosies tos visus sakaut. Srakiāls iepriecināja klausītājus, jo katrā stāstā dabūja kāvienu, zaudēja visās cīņās un krita kaunā pēc visiem piedzīvojumiem, būdams apbrī­nojams gan kā muļķības, gan kā nežēlības iemiesojums. Leģenda vēstīja, ka Srakiāls reiz uzrāpšoties uz šīs klints, lai notvertu pirmo austošās saules staru, ar kuru apžilbināt un padarīt aklus savus ienaidniekus, taču uz klints viņu pārsteigšot paisums, un viņš noslīkšot.

Morons notupās uz rifa: šobrīd nekādas briesmas nedraudēja, pai­suma ūdeņi atkal atplūdīs tikai agri no rīta. Viņš iegremdēja makšķerauklu un gaidīja: ja paveiksies, izdosies nozvejot kādu jūraskarūsu.

Turpat netālu elfs auklēja pa rokām savu neciešamo meitu. Morons no visas sirds vēlējās, kaut varētu dabūt to slkaļu savos nagos kādu dienu, kad līdzās nebūtu ne viņas tēva, ne mātes. Varbūt šis bija vienīgais no viņa sapņiem, kas vēl nebija sabirzis putekļos. Elfs nolika meitu zemē, un tā palika stāvam uz klints. Morons skatījās uz meiteni un visiem spē­kiem ilgojās, kaut viņa iekristu jūrā, kas pēc visu vārdiem bija vienā krāsā ar viņas acīm. Kaut viņa tur iekristu un dabūtu galu reizi par visām reizēm.

/ •

Загрузка...